Marks Levī “Aiziet, lai atgrieztos”

Ilgi marinēju šo atsauksmi, jo, aizverot grāmatas pēdējo vāku sapratu, ka neko nevaru uzrakstīt. Nebija slikti, bet nebija arī ļoti labi, lai gan sākumā tā likās. Un, ja jau grāmatā ir pieminēts vārds žurnālistika, tad jau vien ir vērts šo romānu ķert ciet vismaz no manas puses.

Grāmata ir par Endrū Stilmenu. Tā sākas pavisam parasti – Endrū ir žurnālists New York Times un pēkšņi satiek pusaudžu gadu mīlestību Valēriju. Agri vai vēlu viss nonāk līdz kāzām. Tad, kādu dienu, ejot gar parku, viņš jūt, ka pēkšņi ar galvu kaut kas nav labi, uz rokām parādās asiņu traipi, pašam slikti… Un tad lasītājs atgriežas pagātnē, kurā Endrū cieši ir nolēmis atpazīt savu slepkavu un to atmaskot, pirms slepkavība ir notikusi atkal. Bet, it kā ar to vēl nepietiktu, viņam ir jāatmasko arī cilvēku masveida slepkavības ilgu gadu garumā Buenosairesā.

Šī ir mana pirmā satikšanās ar Marku Levī. Jā, es biju par viņu dzirdējusi, bet nekad man nebija gadījies turēt rokās un lasīt viņa romānus. Tagad bija. Un es joprojām nesaprotu savas izjūtas. Principā, tās dalās divās daļās. Viena daļa, kurai patīk sākums, un otra manis daļa, kurai pilnīgi riebjas beigas. Man bail saspoilerot par daudz, bet nu neizgāzt sakrājušos žulti te nevar.

Pirmkārt, sākums. Jā, viss skaisti un jauki, lai gan nedaudz sasteigti – puisis satiek meiteni, meitene satiek puisi, attaust atmiņā pagātnes jūtas, atplaukst no jauna un – hops! – svinam kāzas. Tad sākas interesantākā daļa par žurnālistu ikdienu un savstarpējām attiecībām. Un tad kā bomis pa pieri nāk slepkavība, kas man radīja lielu nesaprašanu. Tad atkal ir interesanti un apnicīgi un kaitinoši. Interesanti ir veids, kā cenšas noskaidrot slepkavu, apnicīgi un kaitinoša ir… Īstenībā nevar saprast, vai to izraisa galvenais varonis, vai rakstnieka rakstības stils, jo abi ir vienlīdz kaitinoši. Bet tomēr pašas beigas atstāj to lielisko jautājuma zīmi gaisā, lai lasītājs pats spētu iztēloties, kas notiek pašās beigās. Par to plusiņš.

Ko vēl varu pateikt? Grāmata ir drīzāk domāta laiskai atpūtai pludmalē vai brīvdienām savā vasarnīcā, nevis lasīšanai steigā kaut kur starp Rīgas ielām. Iespējams, tā bija Rīga, kas man vēl vairāk lika šim romānam man nepatikt. Es jau pieminēju, ka vīriešiem šajā grāmatā nav ko darīt?

Vērtējums: 7/10. Franči tomēr prot rakstīt. Arī nesakarīgi. Tomēr tie ir vieni no labākajiem romāniem. Un pluss par žurnālistikas tēmu un fantastisko franču humoru.

Dzīve ir nāvējoša slimība, no kuras nomirst simtprocentīgi visi.

Tautas vēsture aizkustina lasītājus tikai tad, ja tā vēsta par dzīviem cilvēkiem, ar kuriem viņi spēj sevi identificēt.

Attēls: apgāda mājaslapa.

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s