Prāgas kapsēta

Tāltālajā 2011. gadā iznāca nu jau mana mīļākā rakstnieka Umberto Eko romāns “Prāgas kapsēta”. Stāsts ir gana nopietns, lai šo romānu mocītu ilgi un dikti, lasīšanas laikā rodas šaubas par faktu patiesumu, bet beigās rodas sajūsma par rakstnieka enciklopēdiskajām zināšanām.

Romāna darbība risinās 19. gadsimtā, kad vecā Eiropa jūk un brūk, bet vietā sāk slieties jauna Eiropa. Pārtapšanas procesā romāna lasītāji tiek pievērsti noziedzīgajam un dumpinieciskajam galam – revolucionāri, republikāņi, slepenas brālības, un viņš – Simone Simonīnī (uzslava autoram par vārda izvēli). Simone ir romāna starmešu gaismu izgaismotais personāžs, kas ir izcils blēdis, lielisks dokumentu viltotājs un slepenais spiegs. Umberto nebeidz pārsteigt. Jau atkal.

Autora ironijas krietnā deva liek smieties brīžos, kad to vajag darīt un iegūt nopietnību tādos pašos brīžos. Viņš saka, ka vienīgais tēls, kas ir izdomāts, ir Simonīnī. Nu, ticēsim. Sākšu ar nepatika. Nepatika garum garais garlaicīgais sākums, jo bija šausmīgi grūti ielasīt tik ļoti nopietnu valodu. Pēc tam, mokot dienām un nedēļām ilgi, kaut kā ielasījās, un kaut kā to grāmatu piebeidzu. Lasīšanas ātruma ziņā šis bija īsts vīngliemezis. Tomēr tā pēcgarša, kas ir jūtama pēc grāmatas, neizgaist vēl ilgi, un ņemt rokās kādu romānu no vieglā gala, šķiet kā grēks.

Romāns brīnišķīgi iepazīstina romāna lasītājus ar politiskajiem noslēpumiem 19. gadsimtā. Grāmatā ļoti daudz ir pastāstīts tieši par tik ļoti vēsturē nīstu tautu – ebrejiem. Tikai tagad nevajag nomainīt vēstures mācību grāmatas pret šo romānu, tik ļoti izglītojošs tas saturs nemaz nav. Romānu caurstrāvo dažas nepilnības, uz ko esmu gatava pievērt acis, ja Eko rakstīs arī turpmāk. Tiesa, ne tik ļoti zinātniski. Šī romāna valoda izkonkurētu dažu labu vārdnīcu zinātniskuma ziņā.

Kas man patika? Izplānotās noziedzības un sazvērestības shēmas gadu un lappušu garumā. It kā viss noticis būtu patiesībā – tik ļoti tīri, patiesi un… jā, skaisti. Nekur piesieties, ne ko pielikt, ne ko atņemt. Umberto Eko ir bezmaz vai slavens ar to, ka viņš raksta tīri un nenokļūdās nevienā faktā. Tā šķita arī šoreiz, lai gan es nepārbaudīju. Tomēr romāns bija plūstošs tādā ziņā, ka Umberto nekur nenomaldījās ārpus konteksta un rakstīja tikai cieši ap sižetisko līniju. Varbūt arī tāpēc bija tik grūti lasīt.

Ja no sākuma lasītāju nedaudz šokē piezīmes attēlu apakšā, es jums teikšu – nebīstaties, tas ir tikai sākums. Jā, attēli arī viena no grāmatas īpašībām, kuru vēlos iekļaut atsauksmē. Man ir radies priekšstats, ka zīmējumi ir katrā Umberto Eko grāmatā (šī ir otrā, ko izlasu, tāpēc tas ir pieņēmums, nevis fakts), tāpēc es domāju, ka tieši caur zīmējumiem lasītājiem ir vieglāk uztvert to, ko rakstnieks vēlas pateikt. Lai gan attēli nav gūti un radīti šim darbam, tomēr tie tik skaisti iekļaujas kontekstā, ka negribas ņemt ārā, un to arī nevajag darīt.

Vērtējums: 8/10. Iespējams, der ik pa kādam gadam pārlasīt, lai atsauktu atmiņā izjūtas un saprastu daudz vairāk, nekā šobrīd saprotu vai izliekos saprotam. Valoda ir vīngliemezis.

Attēls šeit.

Advertisements

3 thoughts on “Prāgas kapsēta

    • Man arī ir tāds mērķis, bet pārāk daudz Eko atkal nāk par ļaunu – es jau ar otro viņa darbu mocījos ilgi. Tas nav tas rakstnieks, kura darbus var izlasīt vienā naktī. Brīžiem šķiet, ka pat ar mēnesi būs par maz.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s