Džons Grīns “Meklējot Aļasku”

Ja godīgi, pirmo reizi izdzirdot (vai izlasot) nosaukumu, domāju, ka runa ies par Aļasku kā ģeogrāfisku vietu, ekspedīcijām un tādā stilā. Pēc kāda laika izlasīju anotāciju, un sapratu, cik ļoti esmu kļūdījusies. Lai gan Džona Grīna fenomens jau ir nedaudz līdzīgs kā agrāk bija Nikolass Spārks (uz ko Latvijas izdevniecības reaģē gan tikai tagad tulkošanas ziņā), tomēr atšķirīgs. Bet tomēr, jāsaka atklāti, ka pirmā grāmata man patika daudz labāk.

Stāsts ir par Mailsu, kas aizbrac uz tādu kā internātskolu, kur agrāk mācījies arī viņa tēvs. Mailss ir t.s., “pareizais zēns” – nedzer, nepīpē, saņem tikai labas atzīmes utt. Bet, dzīvojot skolā, viņš sadraudzējas ar Pulkvedi, Takumi un Aļasku, kas pilnībā pārvērš viņa dzīvi kājām gaisā. Pirmkārt jau, viņš iegūst draugus, kuru viņam nebija, mācoties normālā skolā. Otrkārt, viņam ir draudzene. Nu, ne uzreiz, bet tomēr. Un treškārt – gribot vai negribot, bet viņš pārliecinās, ka jūtām nevar pretoties, un tiek ierauts mīlas trijstūrī. Katrs no stūriem ir tik neparedzams, cik vien neparedzami 14 gadīgi jaunieši var būt.

Es ļoti ceru, ka angliski šī grāmata skan labāk, nekā latviski, jo latvisko tulkojumu man bija šausmīgi grūti “ielasīt”. Ja ar “Mūsu zvaigžņu vainu” man gāja ātri, tad šitā vilkās, jo bija gadījumi, kad grāmatu vienkārši gribējās mest stūrī un likt mieru. Bet tomēr – Džons Grīns. Kā viņu var neizlasīt? Varbūt es esmu vienīgā ar šādām lasīšanas problēmām, bet tomēr palieku pie tā, ka nevajag mainīt tulkotāju vienam autoram, jo uzreiz ir cita valoda un lasītājam ir grūti nokoncentrēties un pārlēkt no viena uz otru.

Varbūt jau esmu šo vecumu (un darbības) pāraugusi, varbūt man tās trakākās izpausmes vēl ir tikai priekšā, bet nu, jā. Džons Grīns it kā ir precīzi aprakstījis to, ko jaunieši (acīmredzot ne tikai Latvijā) dara 14 gadu vecumā – noteikti nespēlējas ar lellēm, lego vai citām rotaļlietām. Smēķēšana un dzeršana ir tik ļoti populāra šajā, un ne tikai šajā, vecumā, ka tas jau sāk kļūt pierasts – kā neatņemama sastāvdaļa. Jā, šī grāmata vēlreiz pievērš lasītāju uzmanību šai problēmai, varbūt pat labi, ka tā, bet man šķita, ka pārāk liels akcents tika likts uz problēmu, bet netika piedāvāts problēmas risinājums. Jā, nu, diez vai tāpēc, ka viens no grupas vairs nepiedalās, var atmest kā dzeršanu, tā smēķēšanu, vienkārši pāršķirot lappusi. Nu nevar. (es centos nespoilerot, tāpēc tik ļoti riņķī apkārt.)

Bet man ļoti patika Aļaska tieši tajā haotisma līdzībā ar mani pašu. Tik ļoti precīzi ietērpts vārdos. Un vēl, kas šajā stāstā ir precīzi ietērpts vārdos, ir zaudējuma sāpes. Tas, cik ļoti mums sāp, kad zaudējam kādu, kuram nepateicām atvadu vārdus. Tas, cik ļoti mums viņa pietrūkst, tas, ka mēs saprotam, ka mirušais tagad varēja elpot. Tas, ka mēs viņu vairs nekad neredzēsim. Tas, ka nebeidzamā meklēšana pūlī – jā, kaut kad jau beigsies, bet vēl joprojām Tu apstāsies šokā, jo ieraudzīsi viņu. Kas nebūs viņš. Un tad tu noskumsi. Bet saņemsies, un dosies tālāk.

Vērtējums: 8/10. Ir labi, noteikti jāizlasa jauniešu vecākiem, lai gan nešķiet viņiem domāta literatūra, bet tā ir.

Cilvēks pavada visu dzīvi, iesprostots labirintā un domādams par to, kā viņš kādu dienu tiks ārā un cik lieliski tas būs. Viņš iztēlojas, kā nākotnē virzīsies uz priekšu, bet nekad to neizdara. Viņš tikai izmanto nākotni, lai glābtos no tagadnes.

Kādā brīdī plāksteris ir jānorauj, un tas ir sāpīgi, bet tad viss ir galā un tu jūti atvieglojumu.

Attēls šeit.

Advertisements

5 thoughts on “Džons Grīns “Meklējot Aļasku”

  1. Pašlaik lasu šo grāmatu, no sākuma likās garlaicīga, bet tagad nevaru to nolikt malā. Bet aprakstā pamanīju mazu kļūmiti. Galvenajiem varoņiem nav 14, bet gan 16 gadi. 🙂

  2. Atpakaļ ziņojums: Atskats uz 2014. | KURPJUKASTE

  3. Atpakaļ ziņojums: 2014. gada pirmie teikumi un gada noslēgums. | KURPJUKASTE

  4. Nevaru spriest par grūtībām saistībā ar tulkojumu, jo lasīju angliski, bet man arī negāja viegli un grāmatu tā arī nepabeidzu. Neticēju tam visam un nespēju iejusties notikumos. Varbūt tas tādēļ, ka YA žanrs īsti nav manējais. Aļaska gan man patika.

    • Man ar notikumiem vēl kaut kā bija saistība, tad ar varoņu rīcību un domām pilnīgi nekāda. Grāmatā ir aprakstīta tipiskā amerikāņu/britu pusaudzība, un, lai gan daži saka, ka zināmas iezīmes ir arī ar mums, tomēr es, velkot paralēles ar saviem gadiem, tādas nesaskatīju. Bet es jau nekad neesmu bijusi tāda, kā citi. 😀 Jā, Aļaska bija… savdabīga. Bez viņas stāsts liktos tāds pliekans. 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s