Ludmila Uļicka “Mēdeja un viņas bērni”

Mēdeja un viņas bērni

Grāmata ir kā vesela dzīve – Mēdejas dzīve – brīžiem rit lēni, nesteidzīgi, citu brīdi atkal skrien straujiem soļiem un negrib apstāties.

Stāsts ir par sievieti Mēdeju, kurai katra vasara ir piedzīvojumu un prieka pilna – sabrauc radu bērni pavadīt pie viņas savas brīvdienas. Jāpiebilst tas, ka Mēdeja ir vienīgā tīrasiņu Grieķijas iedzīvotāja Krimas piekrastē. Radi sabrauc no dažādākajām pasaules malām – Maskavas, Lietuvas, Gruzijas u.c. valstīm. Tie iedalās divās daļās – tie, kuriem bērnu ir daudz, un tie, kuriem bērnu nav vispār. Grāmatā izdzīvo katra atpūtnieka sāpes un nedienas, prieku un asaras, bet visam pa vidu stāv Mēdeja – kā mierinātāja, novērotāja un vēl daudz, daudz vairāk.

Lasīt stāstu, zinot par pašreizējiem notikumiem Krimā ir diezgan sirreālistiski, bet es mēģināju no tā visa distancēties un ieraudzīt Krimu ne kā Krievijas, ne kā Ukrainas, bet kā Grieķijas daļu. Un patiešām – acu priekšā stāv Grieķijas krasti, iežu pilnie kalni un vēl, un vēl. Lasītājs pat elpo Grieķijas gaisu.

Mēdeja šeit tiek attēlota kā dzelzs lēdija – pašai savu bērnu nav, vecāki miruši jau agrā vecumā un viņa uzņēmusies rūpes par saviem brāļiem un māsām, kas nu, Mēdejais sasniedzot 70 gadu vecumu, ir izkaisīti pa puspasauli. Viņa gan uztur kontaktus ar dažiem no viņiem, bet par vairākumu neko nezin, vai uzzina no citiem.

Lasot šo grāmatu, lasītājs gribot negribot ir spiests aizdomāties par ģimenes saitēm – cik tomēr tās spēlē lielu lomu mūsu dzīvē. Katram ģimenē ir cilvēks, kurš visu dzird, redz un jūt, katram ir cilvēks, kurš ir ģimenes melnā avs utt. Grāmata ir kā atgādinājums, ka ģimene ir viena no cilvēku vislielākajām vērtībām, un ka to nevajag pazaudēt. Kopā ar Mēdeju lūkojoties viņas atmiņās man uznāca vēlme arī savā ģimenē lūkoties pēc vēsturiskām liecībām un cilvēku atmiņām par laikiem, ko es nepiedzīvoju un nu varu redzēt tikai filmās un lasīt grāmatās.

Grāmatā personāžu ir šausmīgi daudz, kas man lika apmulst un nu viss man ir samaisījies vienā lielā putrā. Man nebūtu iebildumu pret kādu dzimtas koku grāmatas sākumā vai beigās, jo savādāk visam izsekot līdzi ir teju neiespējami.

Autore stāsta lēni, nesteidzīgi, galīgi neskopojas ar aprakstiem (kas gan man likās šausmīgi gari un daudz), un katrs teikums ir rakstīts izgaršošanai. Man kā ātrlasītājai šī grāmata bija īsts izaicinājums. Autore arī attēlo vienu un to pašu notikumiem daudzšķautnaini, kas liek lasītājam aizdomāties par kāda notikuma patieso esamību. vērtību un nozīmi.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: JR mājaslapa.

Advertisements

2 thoughts on “Ludmila Uļicka “Mēdeja un viņas bērni”

    • Varbūt es vēl esmu par jaunu šādiem nopietniem darbiem, bet mani, neteiksim, ka galīgi nepiesaistīja, tomēr jutos nedaudz atsvešināta no romāna varoņiem. Likās it kā novērotājs no malas, sēžot krūmos. 😀

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s