“Es lasu un man patīk” jeb Lasītāja dienasgrāmata.

Labi, jā, atzīstu, metu acis jau sen, bet šodien iegāju grāmatnīcā un nespēju šo brīnumu nenopirkt. Tā nu tiku pie ērta, kompakta un skaista… grāmatu plānotāja.

Tad nu par visu, kas “lācītim vēderā”. Pēc tam, ka esi atzīmējis, kame grāmata pieder, ir atrodams man pagaidām neizprotams izlasīto grāmatu saraksts ar lappusēm robežās līdz 2. Kāpēc neizprotams? Jo lappuses sanumurētas līdz 139. Ņemot vērā to, ka pārsvarā lasu 300+, šis saraksts varētu pildīties lēni jo lēni. Pēc tam seko lielākais plānotājā atvēlēto lappušu skaits tēmai “Izlasīta grāmata”. Nē, nedomājiet, ka ir tikai nosaukums, autors un piezīmes, ir daudz, daudz vairāk. Var atzīmēt tulku, žanru, tematiku, un pats jaukākais, vari novērtēt grāmatu/stāstu no 1-5 dažādās kategorijās, piemēram, noformējums, tulkojums, sižets utt. Pēc tam ir vesela lappuse atziņām un citātiem.

Tad seko “Vēlos izlasīt šīs grāmatas”, un ir dota, manuprāt, pārāk maza vieta, lai atzīmētu to-read grāmatu listi pienācīgi. Nu, manu Goodread listi te neietilpināt, tāpēc būs kaut kas jāizdomā. 😀 Tad ir diezgan noderīga lapa ar “Grāmatām, kuras es aizdevu/aizņēmos/gribu uzdāvināt/man ir uzdāvinātas”. Ņemot vērā to, cik bieži kāds man neatdod manas grāmatas (čau, Anna), šī man būs visātrāk aizpildītā liste. Tam seko Grāmatu kluba lasāmo grāmatu saraksts, kuru var izveidot pats, klausoties citu pieredzi un pastāstus par un ap grāmatām. Tam seko diezgan interesanta sadaļa “Dzīves grāmatas”, kas burtiski ir pa posmiem sadalīta. Sekojoši nākamais ir viena no mīļākajām sadaļām šajā plānotājā “Filmas v.s. grāmatas”, kur var atzīmēt vai tev labāk patika filma, vai tomēr grāmata. Tad seko pavisam citādākas listes ar grāmatām no dažādām nominācijām, piemēram, Latvijas literatūras gada balva, Nobela prēmijas laureāti un Grāmatas, kuras vērts izlasīt. Pietrūkst blakus katram autoram un/vai grāmatai ķeksīšu lodziņš, lai var atzīmēt, vai kāda ir izlasīta.

Kopumā man patīk. Šis ir mazizmēra, tāpēc ir jāpiedomā pie tā, ko rakstīt iekšā un kā rakstīt. Nebūtu iebildumu pret A4 tādu pašu plānotāju, teiksim, tajos pufīgajos vākos kā tie gada plānotāji, ar vairāk vietas to-read grāmatām un vairāk listēm, lai ir ko pildīt man, kā dažādu projektu cilvēkam. Ak jā, un iepakojums, viennozīmīgi samērā interesants risinājums visur esošajiem caurspīdīgajiem maisiņiem.

Vērtējums: 8/10. Vizuālais noformējums ārpusē ir diezgan garlaicīgs, bet nevar nepatikt man tā grāmatas muguriņa no auduma. Tāpēc gala vērtējums būs 9/10. 

Attēls un lētāka pasūtīšana, nekā nopirkšana Jāņa Rozes grāmatnīcā šeit.

Ludmila Uļicka “Mēdeja un viņas bērni”

Mēdeja un viņas bērni

Grāmata ir kā vesela dzīve – Mēdejas dzīve – brīžiem rit lēni, nesteidzīgi, citu brīdi atkal skrien straujiem soļiem un negrib apstāties.

Stāsts ir par sievieti Mēdeju, kurai katra vasara ir piedzīvojumu un prieka pilna – sabrauc radu bērni pavadīt pie viņas savas brīvdienas. Jāpiebilst tas, ka Mēdeja ir vienīgā tīrasiņu Grieķijas iedzīvotāja Krimas piekrastē. Radi sabrauc no dažādākajām pasaules malām – Maskavas, Lietuvas, Gruzijas u.c. valstīm. Tie iedalās divās daļās – tie, kuriem bērnu ir daudz, un tie, kuriem bērnu nav vispār. Grāmatā izdzīvo katra atpūtnieka sāpes un nedienas, prieku un asaras, bet visam pa vidu stāv Mēdeja – kā mierinātāja, novērotāja un vēl daudz, daudz vairāk.

Lasīt stāstu, zinot par pašreizējiem notikumiem Krimā ir diezgan sirreālistiski, bet es mēģināju no tā visa distancēties un ieraudzīt Krimu ne kā Krievijas, ne kā Ukrainas, bet kā Grieķijas daļu. Un patiešām – acu priekšā stāv Grieķijas krasti, iežu pilnie kalni un vēl, un vēl. Lasītājs pat elpo Grieķijas gaisu.

Mēdeja šeit tiek attēlota kā dzelzs lēdija – pašai savu bērnu nav, vecāki miruši jau agrā vecumā un viņa uzņēmusies rūpes par saviem brāļiem un māsām, kas nu, Mēdejais sasniedzot 70 gadu vecumu, ir izkaisīti pa puspasauli. Viņa gan uztur kontaktus ar dažiem no viņiem, bet par vairākumu neko nezin, vai uzzina no citiem.

Lasot šo grāmatu, lasītājs gribot negribot ir spiests aizdomāties par ģimenes saitēm – cik tomēr tās spēlē lielu lomu mūsu dzīvē. Katram ģimenē ir cilvēks, kurš visu dzird, redz un jūt, katram ir cilvēks, kurš ir ģimenes melnā avs utt. Grāmata ir kā atgādinājums, ka ģimene ir viena no cilvēku vislielākajām vērtībām, un ka to nevajag pazaudēt. Kopā ar Mēdeju lūkojoties viņas atmiņās man uznāca vēlme arī savā ģimenē lūkoties pēc vēsturiskām liecībām un cilvēku atmiņām par laikiem, ko es nepiedzīvoju un nu varu redzēt tikai filmās un lasīt grāmatās.

Grāmatā personāžu ir šausmīgi daudz, kas man lika apmulst un nu viss man ir samaisījies vienā lielā putrā. Man nebūtu iebildumu pret kādu dzimtas koku grāmatas sākumā vai beigās, jo savādāk visam izsekot līdzi ir teju neiespējami.

Autore stāsta lēni, nesteidzīgi, galīgi neskopojas ar aprakstiem (kas gan man likās šausmīgi gari un daudz), un katrs teikums ir rakstīts izgaršošanai. Man kā ātrlasītājai šī grāmata bija īsts izaicinājums. Autore arī attēlo vienu un to pašu notikumiem daudzšķautnaini, kas liek lasītājam aizdomāties par kāda notikuma patieso esamību. vērtību un nozīmi.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: JR mājaslapa.

Divergent (2014)

 

Divergent_film_poster

Vakar bija filmas Divergent, tā teikt, pirmizrāde, un arī es biju apmeklētāju vidū. Pirmais, kas mani pārsteidza bija mazais apmeklētāju skaits, jo, ja jau filmai atvēlēta lielākā auditorija visā kinoteātrī, viņai bija jābūt pilnai, bet bija labi ja kādi >100 cilvēki. Bet nu labi. Tagad par filmu. Ja citi ir šausmīgā sajūsmā, tad es esmu vīlusies. Bet tas droši vien ir dēļ mana fangirl’inga pirms filmas. 😀

Tiem, kuri neko nezin par filmu: bija karš, un pēc kara Čikāga sadalījās 5 daļās – Nesavtīgajos, Drošsiržos, Sirsnīgajos, Mācītajos un vēl vienā frakcijā, kuras nosaukumu vairs neatceros. Kad bērnam paliek 16, viņam liek iziet testu, lai noskaidrotu, kurai frakcijai viņš pieder, un pēc tam seko šķirošanas ceremonija (neliela atsauce uz HP), kur pats bērns izvēlas, kur viņam pavadīt visu atlikušo dzīvi. Tāda ir arī Beatrise. Viņa kļūst par pārbēdzēju un no Nesavtīgajiem nokļūst pie Drošsiržiem. Bet,

Trisa izvēlējās Drošsiržus. Drošsiržiem bija jāizvēlās viņa.

Un tad sākās piedzīvojumi gan fiziskā, gan garīgā ziņā, lai noskaidrotu, vai Trisa ir Drošsirde. Bet viņa tāda nav. Viņa ir Citādā. Citādie ir tie, kas atbilst vairākām grupām, bet kuri var dzīvot tikai 1 un viņiem jāslēpj tas, kas viņi ir, jo tādus medī visā Čikāgā.

What makes you diverent, makes you dangerous.

Es biju lasījusi grāmatas (atsauksmes ir kaut kur bloga dzīlēs) un varbūt tieši tāpēc šī filma man nepatika. Es biju gaidījusi gan vairāk, gan mazāk. Jā, otrajā dienā pēc filmas noskatīšanās es saskatu īpašības, kas ir bijušas arī iepriekšējās bestselleru adaptācijās priekš kino, tāpēc mani tas nepārsteidz. Ir grūti izdomāt ko jaunu, bet es negaidīju tādu grāmatas pārstāstu, kāds bija šis.

Beatrisi/Trisu atveido jaunā kino censone Shailene Woodley, kas sevi ir pierādījusi jau agrāk, filmējoties seriālā “The Secret Life of American Teenager” un filmā “The Spectacular Now”, bet slava viņai būs tieši ar šo filmu. Bet jaunais sievietes ideālais vīrietis Theo James sevi ir pierādījis, filmējoties “Underworld: Awakening”, un arī šim slavu atnesīs tieši šī filma. Principā kā aktieri viņi ir labi. Tur, kur es gribu piesieties, drīzāk runa iet par pašu tēlu un scenāriju. Ak jā, un Kate Winslet šajā filma ir burvīga aukstā sieviete.

Scenārija ir maksimāli paņemts no grāmatas stāsta. Principā es nebiju ievērojusi nevienu ainu, kur nebūtu kaut kas no grāmatas. Mani no sākuma sasmīdināja Tobiasa (es viņu saukšu par Tobiasu visu laiku, jo saukt kādu cilvēku skaitlī man šķiet dīvaini) nepieejamā tēlošana, viņa “neaiztiec mani, ja negribi ciest”. Bet tomēr Trisai izdevās to salauzt, un beigās viņa pat bija tā, kas tēloja nepieejamo.  Režisors, laikam atsverot to, ka filmā ir par maz romantikas, gribēja to kompensēt ar pilnīgi nevajadzīgu minūti ilgu galveno varoņu “esmu gatavs apēst tevi”. Tāpēc visa šitā mēģināšana ekranizēt attiecības vismaz šajā filmā ir izgāzusies. Vēl pilnīgi nejēdzīga apokalipses aina likās tā pusstundu ilgā šaudīšanās. Nu labi, grāmatā tas tā bija, bet režisoram ir visas iespējas to pavērst savādāk, interesantāk. Te laikam vainojams tas, ka režisors ir Neil Burger, kurš ir bijis režisors vēl tikai 6 filmām.

Bet nevar nepieminēt Kristīni, ko tēloja Zoe Kravitz, jo man viņa patīk gan kā aktrise, gan arī šajā filmā kā Kristīne, jo tieši viņa ienesa filmā svaigas sarkasma vēsmas. Filmā ir par ko smieties, bet mani vairāk sasmīdināja galveno varoņu mēģinājumi flirtēt, nekā tas, par ko reāli būtu jāsmejās. 

Izskatās, ka šis būs kārtējais gabals, kas ir atsvēris savus izdevumus, jo jau 9 dienas pēc pirmizrādes Amerikā filma ir nopelnījusi 54 miljonus dolāru. Un būs vēl, ticiet man.

Atvainojos par haotisko atsauksmi, man bija jāizliek tas, kas sakrājies.

Vērtējums: 5/10. Galvenokārt dēļ aktieriem.

Filmas posteris no šejienes.