Emīls Zolā “”Dāmu paradīze”

Klasika ir diezgan šaubīga padarīšana. It kā populāra, jo laikā, kad grāmata pirmo reizi izdota, tā iemantoja lasītājus, kas tagad mērāmi miljonos. Tāpat tajā ir daudz sekojošajā gadā esošo problēmu skatījumu. Bet vai tā ir aktuāla arī mūsdienās, ņemot vērā valodas maiņu gadu laikā, problēmu aktualitātes trūkumu, arī stāsta interesantums ir nestabils jēdziens. Bet tagad filozofiju pie malas, ķeramies klāt brīnišķīgam klasikas gabalam “Dāmu paradīze”.

Stāsts ir par veikalnieku Murē kungu, kas nopērk teju vai visu ielu, lai ierīkotu lielu, kā mūsdienās teiktu, lielveikalu, kur var atrast visu, ko tik sirds kāro – gatavo apģērbu nodaļas, pogu nodaļas, saimniecības nodaļas, atpūtas istabas, bērnu nodaļa un istabas, tas viss ir vienā lielā veikalā, kura īpašnieks ir Murē. Sācis ar 5 tūkstošiem, viņš veikala peļņu ir pārvērtis miljonos. Bet stāsts jau nebūs iekarojis tik daudz lasītāju sirdis, ja nebūs arī šķipsniņas mīlestības, vai ne? Ir Deforža kundze, kas cer iziet pie Murē par sievu, un dara visu, kas viņas spēkos, lai tas arī izdotos. Viņa ir ietekmīga vīra meita, un nav pieradusi pie noraidījumiem vai kaut kā nesanākšanas. Bet ir arī Denīze – jaunā pārdevēja, kas sākumā gan izskatās līdzīga mazam lauvēnam, bet ar laiku iegūst savdabīgu sievišķību.Visur par viņu sačukstas, tenko un slavina – gan grāmatas sākumā, gan arī beigās. Kā beigsies šis stāsts? Vai Murē beidzot būs laimīgs?

Romāns ir par Parīzi 19. gadsimtā, kad rosība un pārmaiņas ir jūtamas visā Eiropā. Bet šo laikmetu var nojaust tikai caur stāstu, jo valodā tas neatpoguļojas – tulkotāja Milda Kazimira ir romānu padarījusi mūsdienīgu vismaz valodas ziņā. Neteikšu, ka būtu sajūsmā, bet neesmu lasījusi agrākos izdevumus, tāpēc te laikam man būtu jāpaklusē.

Intriga nerimstas līdz pat pēdējai lapai. Lai gan ir nedaudz žēl, ka viss tik pēkšņi apraujas kā ar nazi nocirsts, tagad saprotu, ka varbūt ir labi šādi. Nav tā, ka viss ir izsmelts, visi jautājumi atbildēti, visas kārtis atklātas, dažas paliek slēptas. Un te nu lasītājs nevar tik vienkārši nolikt grāmatu istabas stūrī un ņemt nākamo. Viņam ir dota iespēja padomāt, pasapņot, “kā būtu, ja būtu”. Tas, manuprāt, ir pats labākais šādos darbos: ka lasītājs pats var izlemt, ko galvenie varoņi darīs tālāk, kā viņi dzīvos, un vai vispār dzīvos.

No varoņiem man vislabāk patika Bodī kungs – Denīzes tēvocis. Lai gan viņš jau bija degunu nokāris, Denīze viņā atmodināja cīņas sparu un viņš cīnījās pret lielo Murē kunga uzņēmumu, lai saglabātu savējo – sīktirgotāju bodīti, kas vairs nebija tik populāras kā savulaik. Visvairāk man nepatika Denīzes vecākā brāļa rīcība, jo kur gan ir redzēts tas, ka vīrietis vienkārši klīst pa ielām un medī meitenes, kamēr sieviete vergo veikalā un pelna sev un brāļiem iztiku? Un vēl tad māsai atņem pēdējo šiliņu, kas viņai ir palicis. Iespējams, ka tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis, bet es te ļauju iezvanīties sievietes balsij, kas saka, ka šī situācija ir diezgan absurda. Brālis taču var iekārtoties darbā un pelnīt pats savu maizi, nevis nepārtraukti aizņemties no māsas.

Protams, neiztrūkst arī par augstās klases piesitieniem – vesela kungu un dāmu parāde soļo cauri romāna lapām un neatstāj vienaldzīgu nevienu. Vai nu ar savu savdabīgi rīcību, vai ar kādu citu bagātnieku iezīmi vai iegribu, bet visa uzspēlētība un sabiedrības slāņošanās ir jūtama. Murē kungs gan to lauž, bet tas jau ir cits stāsts.

Vērtējums: 8/10.

Katru dienu [..] pārskaitīja atlaistos pārdevējus, tāpat kā sērgas laikā skaita nomirušos.

Bilde šeit.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s