Dailes teātra “Milēdija”.

Milēdija

Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Dž.Dž.Džilindžera jauniestudējums “Milēdija”. Arī es tur biju. Stāstu neesmu lasījusi, biju domājusi atnākt, apskatīt, un tad lasīt. Gribu teikt to, ka mans viedoklis ir tikai mans viedoklis, to droši var arī kāds neņemt vērā. Bet izrāde man ļoti, ļoti nepatika.

Principā, pašos pamatos stāsts ir par trīs muskatieriem – Artosu, Portosu, Amarisu un D’Artanjanu. Bet galvenā varone ir lēdija Vintere – sieviete, kas aiz sevis sēj postu, bet pati ir pats viltības un grācijas iemiesojums. Viņa ir visur – gan kur viņu vajag, gan kur viņu nevajag. Bet tomēr, ir kāds vēl viltīgāks par viņu. Lēdija neapjūk, bet tieši viņa pati sevi vēlāk iedzen postā, no kura netiek ārā.

Pirmā (un laikam arī vienīgā) lieta, kas man patika, bija Milēdijas tērpi. Īpaši garā kleita, kad Milēdija sēdēja ieslodzījumā, bija sevišķi skaista. Tomēr diezgan nevajadzīgi man šķita augstie papēži, uz kuriem Agnese Zeltiņa (par šo vēlāk) knapi turējās kājās, kā arī apsolītā viņas rotu skate bija, manuprāt, lieka. Nav pie brūnas, neizteiksmīgas krāsas kleitas jāvelk auskari, kas skatītājiem žilbina acis. Arī pēc katra tērpa mainīt rotu komplektu ir lieki. Ja kāds gribēs tās apskatīt, atradīs savu veidu, bet ne jau nu izrāde jāpārvērš par 3 stundu garu reklāmas kampaņu.

Otrkārt, muskatieri. Kāpēc viņi no brašiem, staltiem un lepniem jauniem vīriešiem ir jāpārvērš par noskrandušiem, atvainojos, bomžiem? Noskrandušās drēbes, ēdiena trūkums, goda vārds, pietrūka tikai ratu, kuros vest metālu uz tuvāko nodošanas punktu. Arī viņu muzikālie priekšnesumi šķita 1)par skaļu un 2)galīgi nevietā. Tā vien šķita, ka viņi ir iekļauti izrādē, tikai tāpēc, lai Milēdija paspētu nomainīt tērpu un izvēlētos piemērotāko rotu, ko reklamēt.

Treškārt, kardināls un viņa gvarde. Sākšu ar gvardi. Kopš kura laika gvardē apgūst baleta nodarbības? Tie trīs gvardes locekļi to tik vien darīja, kā gandrīz katru ainu, kad atradās uz skatuves, izpildīja piruetes, špagatveida lēcienus utt. Hei, es atnācu uz teātri, nevis baleta elementu paraugdemonstrējumiem! Par kardinālu runājot, Ģirts Ķesteris tā arī nespēja izkāpt no latviešu slavenā seriāla “Ugunsgrēks” Fēliksa tēla. Pat smiekli bija tieši tādi paši. Ja Intars Rešetins un Ģirts Kesteris apmainītos vietām, tad Aramiss nebūtu tik neizteiksmīgs, bet Kardināls nebūtu tik nenopietns.

Ceturtkārt, Agnese Zeltiņa. Ja viņa nerunā, tad ir labi. Viņa ar ķermeni labi izpauž grāciju un eleganci, to apliecina arī tas, kā viņa nēsā sev uzticētos tērpus. Bet, līdz ko viņa atver muti, tā viss izgaist, un skatītāji iepazīst aktrisi, kas bez emocijām atrunā lomas tekstu. Es neesmu viņu redzējusi tad, kad viņa vēl bija aktrise, bet šī atgriešanās viņai uz Dailes teātra skatuves, ir piedzīvojusi izgāšanos. Pietam diezgan lielu.

Un te sekos viss tas, kas netika pieminēts augstāk. Izrādē izmantotais stroboskops to tik darīja, kā izpūta dūmus skatuves vidusdaļā, bet lika elpot tos visai lielajai zālei. Lieki teikt, ka tā bija diezgan nepatīkama smaka. Es teiktu, ka bez tā varēja iztikt, jo nekādu pievienoto vērtību tas nedeva. Arī rotējošās dekorācijas, kas it kā bija sienas, bet tajā pašā laikā vēl kaut kas nesaprotams, laikam durvis, ļoti traucēja. Nē, nevis traucēja, bet tracināja. Aizejiet uz izrādi, un sapratīsiet, ko es domāju, es to vienkārši nemāku ietērpt vārdos. Pat Kārlis Lācis šo izrādi nespēj glābt, jo kāpēc gan izrādē jāiekļauj krievu dziesmas? Lai glābtu izrādi? Lai būtu kāda saistība ar stāstu? Nu, katrā gadījumā, manī tas radīja tikai un vienīgi neizpratni. Milēdijas vīrabrālis man atgādināja kapraci, nevis augstdzimušu lordu, bet Lilitai Ozoliņai viņas uzticētā loma bija pilnīgi lieka, kas tikai lieki sabojā viņas reitingu, vai kā lai to nosauc.

Izrāde kopumā atstāj uz ātru roku uzmestu skici, kas tā arī netiek pieslīpēta. Beigu bija par daudz, un pašas beidzamās beigas vispār bija bezgaumības un šausmu kalngalns.

No vērtējuma atturos. Negribu baidīt tautu.

Attēls: teātra mājaslapa.