Pieci vienā.

Iepriekšējās dienas un vakara noguruma dēļ, kas izskaidrojams ar dažiem vārdiem – divpadsmito žetonvakars, man sestdienas plānā bija gulēt, gulēt un gulēt, un visu nepieciešamo un šķietami vajadzīgo izdarīt svētdien. Kā nu bijā, kā nebija, bet sestdienas rītā piecēlos vienkārši perfekti izgulējusies kā parasti ceļas sievietes reklāmās. Tas nu rezultējās ar to, ka plāni sestdienai bija gatavi jau vien ieejot tvitterī un izlasot, ko tik daudzi nav sapirkušies grāmatu svētkos. Pie reizes jau varēja noskaidrot arī sapņu profesiju turpat blakus hallē, pēc tam aizskriet atklāt jaunu garšīgo vietu Rīgā un apciemot Dailes teātri ne-izrādes veidā.

Sāksim ar Ķīpsalu. Es, kā topogrāfiskā idiote kura Ķīpsalā līdz šim nav kāju spērusi, apbruņojos ar tēti kā cilvēku, kurš Rīgu var izstaigāt tumsā un ar aizvērtām acīm. Tad nu sāksim ar Skolu 2014. Īstenībā ir jauks pasākums tad, ja tikai blakus stendos tur sēdošās sievietes ar skaļajām balsīm nedomā pārkliegt viena otru un mūziku arī, stāstot interesentiem par studijām. Ir jauks pasākums tad, ja pēkšņi starp universitātēm neiekārtojas kāda amatniecības vidusskola vai vēl kas tamlīdzīgs. Ir jauks pasākums tad, ja lielākajā gaitenī, kurā jau tā ir intensīva cilvēku satiksme, pēkšņi kāds skolēnu bariņš neizdomā apstāties tieši pa vidu un sākt pļāpāt. Ir jauks pasākums tad, ja vēl vairāk nesamaisa manu galvu. Protams, ir jauki un apsveicami, ka cilvēki no Nīderlandes, Lielbritānijas, Vācijas un visām Latvijas lielākajām izglītības iestādēm sabrauc vienuviet, lai izglītotu slinkos jauniešus, kas, vairākumā gadījumu, īgni vilkās pakaļ saviem vecākiem, kuriem priekā staroja acis (nu, ne es. :D) Ir jauki un apsveicami, ka katrs no viņiem cenšas šo vienu cilvēciņu dabūt tieši viņu iestādē. Lai gan es zināju, ko es vēlos darīt, kur vēlos stāties un par ko kļūt, šī izstāde man tikai samaisīja galvu, un tagad man ir vēl vairāk iespēju ko darīt un kur studēt. Un, ak vai, es jūtos apjukusi, lai gan man bija jābūt pa 97% drošai.

Tad nu dodamies iepirkšanās maratonā nākamajā hallē. Pirmā pieturvieta bija maiņas punkts, kur es atdevu grāmatas, kuras es nekad mūžā vairs negribu lasīt, jo tās bija briesmīgas, un kuras es redzēju citu izdevniecību stendos pa 2, 3, un pat 4 eiro, pretī saņemot pretī no samērā knapā grāmatplaukta Barbaras Noakas “Kazeņu laiku”, G.Kubļicka “3 Ņujorkas rudeņi” un Džūdijas Blūmas “Gudrās sievas”. Grāmatu maiņas punkts man ir iepaticies, es jūtos apmierināta, vienīgi tagad konstatēju, ka, iespējams, nākamgad tieši tās pašas grāmatas stiepšu atpakaļ mainīt. Nākošais, uz ko es iekrītu, ir Kristiāna Diora autobiogrāfija. 12 eiro pagaist kā nebijuši. Tam seko mans nākamais mēģinājums lasīt angliski – Sofijas Kinselas grāmata “Coctails for Three”. Protams, ļoti vilinošs bija arī Jāņa Rozes teltī esošais klasikas stends, no kura gribējās lielāko daļu, bet es sevi apvaldīju, un iesākumam pietiks ar šo. 1 eiro. Un tad sākās. Lielā izvēle, lielās atlaides, un super piedāvājums Zvaigznes ABC kvadrātā. Ziniet tās spīdošās acis, kad ieraugāt jaunas kurpes veikala skatlogā? Jaunu mēteli? Šalli? Cepuri? Man es bez maz vai apraudājos uz līdzenas vietas, kad nonācu pie “1 kg = 3 eiro” stūrīša Zvaigznes stendā. Izstumdījusies ar elkoņiem es beidzot iekaroju savu vietu, un pirmajā piegājienā paņēmu 4 grāmatas, kas bija precīzi 1 kg – Tonijas Morisones “Mīļotā”, Šāha Muhameda Raīsa “Reiz pasaulē dzīvoja Kabulas grāmattirgotājs”, Dorisas Lesingas “Bena pasaule” un Marekes Krīgeles “Sava tēva meita”. Kad es visu biju sastūķējusi savā nelielajā somā, sapratu, ka vairāk tur uzkavēties nedrīkst, ja negribu iedzīvoties a)saplīsušā somā 2)muguras sāpēs 3) staigāt pa Rīgas ielām apkrāvies kā kamielis. Ak, un man arī sāka gribēties ēst, tāpēc gluži loģiski, ka mēs ar tēti devāmies prom.

Ja esat staigājuši pa Dailes teātra foajē izrāžu starpbrīžu laikā, jūsu acīm nevar nepaslīdēt oranža izkārtne “Lauvas nams”. Lai gan man līdz šodienai tas asociējās ar džudo nodarbību zāli (jel nevaicājiet), mani uzskati tika lauzti, kad, atverot durvis, man pretī nāca ļoti vilinoša ēdiena smarža. Tur tiešām var ļoti labi paēst. Vismaz vistas spārniņi ar kartupeļiem tur ir garšīgi. “Ja ceļu policija pie kādas ēstuves piestāj vairākkārt, tad zini, ka tur ir garšīgi”, teica tētis, kad pie “Lauvas nama” piestāja jau trešā ceļu policijas automašīna. Tad, kad bija palikusi stunda laika, aizgājām uz jau pārbaudīto “Mārtiņa Beķereju”, apēdām pa maizītēm un izdzērām tasi kafijas, kad mēs šķīrāmies. Es devos tālāk…

…uz pretī esošo Dailes teātri. Jo tur tieši 1.martā, tieši 15.30 notika 2 stundu ilgas sarunas pēc pirmizrādes “Izraidītie” par tēmu vai emigrācija ir spožums, vai tomēr posts. Man, kas izrādi nav redzējusi, šīs sarunas bija jauks ieskats tajā, kas mani sagaida, arī pārējo domas mani brīdināja par to, kas jāsagaida no izrādes – 5 h un lamāšanās ik pēc vārda. Liels devums šīm sarunām bija tieši režisors Oskars Koršunovs, traģēdijas autors Marius Ivaškevičš, kā arī horeogrāfe Vesta Grabštaite, kas palīdzēja skatītājiem saprast to visu no režisora skatu punkta, un es nešaubos, ka režisoram un viņa komandai bija interesanti uzklausīt skatītāju viedokli, lai gan viņi to nekādi neizrādīja. Gribēju gan piebilst, ka diezgan neveiksmīga bija tulka izvēle, es gan nedzirdēju, kā viņš tulkoja no latviešu uz lietuviešu, bet no lietuviešu uz latviešu viņš norāva vārdus un brīžiem pat teikumus, tāpēc daļa “lietuviešu komandas” sacītā pagaisa. Šis bija visnotaļ jauks veids kā iepazīstināt skatītājus ar izrādi, likt diskutēt par lielu problēmu kā Latvijā, tā Lietuvā, jo, kā teica Marius, vismaz trešdaļa no Lietuvas iedzīvotājiem, ja ne pat vairāk, ir pabijusi “apsolītajā zemē”. Tomēr katra paša rokās ir lemt, vai šī zeme ir spožums vai tomēr posts. Inteliģentām sarunām sarunām palīdzēja raisīties Dailes teātra literārā padomniece Evita Mamaja, par kuru priekšstats man ir mainījies par 180 grādiem, kā arī bija vēl 2 cilvēki, kuru vārdus un kur nu vēl uzvārdus es nespēju atcerēties. Paldies par iespēju Dailes teātrim, man biļete jau gandrīz kabatā!
Vispār, tagad tā skatoties aktieru sastāvu šai izrādei, nav Ilzes Ķuzules, kas mani vēl vairāk pamudina skatīties, jo man viņa nepatīk. 😀

Bildes: oficiālie pasākumu posteri.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s