Atskaite – ziema – 2013/2014.

Sveicināti nu jau kalendārajā pavasarī. Lai arī laikapstākļi mūs lutina un šķietamais pavasaris dabā iestājies jau sen un īstais pavasaris iestāsies tikai 20. martā, es tomēr vados pēc kalendāra un tāpēc arī man gadalaiki, tāpat kā lielākajai daļai cilvēku, ir atkarīgi no datumu maiņas.

Ziema ir bijusi diezgan produktīva grāmatu ziņā, ne tik produktīva filmu ziņā, bet milzīgi produktīva skolas darbu ziņā. Ja par pēdējo ierunājos, es varu būt lepna par to, ka mans ZPD, par kuru (nezinu, vai tieši šeit, bet tvitterī noteikti) esmu čīkstējusi nedēļām ilgi, ir teicami aizstāvēts, tā kā tagad var uzelpot, pirms sākas lielais rediģēšanas process. Vienīgais, ko varu teikt – necentieties visu atlikt uz pēdējo brīdi, jūs tāpat nepaspēsiet. Bet nu no skolas pie radošākām aktivitātēm.

Sākšu ar mazāko – filmām. No visām 10 filmām, ko ziemā esmu noskatījusies, par sliktām (2/10) tika atzītas tieši tās, kuras parasti rāda pa Tv ekrāniem darbadienu rītos, bet es viņas joprojām skatos, jo tajā laikā, kad es neesmu skolā, man vajag pamosties un pie 2 h kafijas kas viegli izklaidējošs un maz uzmanības prasošs izrādās tieši šis. Nākamais viduvējais vērtējums arī ir 2 filmām – “Kā mēs revolūciju spēlējām” un “The Hunger Games” otrajai daļai. Par pirmo runājot, mazam ieskatam – filma ir lietuviešu valodā par 11.janvāra (barikāžu diena, iespējamas datuma neprecizitātes) notikumiem visā Lietuvas valstī, kad tajā iebruka PSRS un varu pārņēma savās rokās. Filma bija diezgan ķep-ļep, arī materiāli bija redzēti jau citās filmās tieši par šo tēmu, tāpēc es lieku 5/10. Otrā minētā – otrā daļa “Bada spēlēm” mani neuzrunāja pēc noskatīšanās, bet tagad, kad esmu apdomājusi un, labi, arī iespaidojusies no citu vērtējumiem (lai gan to nevajadzētu darīt), es filmai liktu nevis 6, bet 7.

Vēl ar 7 novērtētās filmas ir “2 dienas Parīzē”, kurai es noteikti otrreiz laiku netērētu, bet nu sazin kāpēc es ieliku 7. Arī “Love actually” es ieliku 7, galvenokārt Keiras Naitlijas dēļ, kas bija galvenais iemesls, lai šo filmu skatītos, bet stāsts ir diezgan salkans, un Keiras dēļ ir 7. 8 es lieku filmai “The Mortal Instruments: City of Bones”, jo tā ir tipiska grāmatas ekranizācija un man patika aktieri, kā arī “Trīs muskatieri” ar Logan Lerman vienā no galvenajām lomām. Viņš nebija vienīgais iemesls, kāpēc es šo skatījos, jo es gribēju arī iepazīt stāstu, bet ar šo filmu to pilnīgi nav iespējams izdarīt, tāpēc būs vien rokās jātur grāmata. 9 no manis saņēma filmas “Ēd, lūdzies, mīli”, kas mani brīdi turēja šoka stāvoklī, jo prātā bija tikai “akdievs, akdievs, akdievs, tā filma ir perfekta”, un, lai gan man grāmata nepatika (labi, es apstājos pie 100 lpp.), es tagad domāju to lasīt atkal. Arī “About Time” bija nedaudz neierasta romantiska komēdija, bet ļoti līdzinājās “Lika ceļotāja sievai”, iespējams tāpēc, ka galveno lomu abās filmās spēlē Reičela Makadamsa. Bet tomēr tas tik ļoti netraucēja, tāpēc 9.

No filmām pie grāmatām. Vairākumam grāmatu, kas ir veselas 18, atsauksmes ir lasāmas blogā, atliek vien meklētājā ierakstīt nosaukumu. Bet tām, kurām tas nav izdarīts, pārdomu īsais variants būs šeit. Iesāku lasīt Emīlijas Brontē “Vējainās virsaunes” jeb “Kalnu aukas”, sapratu, ka es viņas arī otrreiz nevaru izlasīt, un atliku malā. Labs nāk ar gaidīšanu un trīs lietas, labas lietas. Diezgan nepierasti bija lasīt par rudeni jau ziemai esot – “Jākobe de Zūta tūkstoš rudeņi” 9/10. Džona Grīna “Mūsu zvaigžņu vaina” ir kaut kas labs, bet labāk lasīt orģinālvalodā. Arī man tomēr nepatika tie biezie vāki tik plānai grāmatai. Bet tomēr 10/10. Elizabetes Bardas “Pusdienas Parīzē” līdzinājās pusmūžu sasniegušas sievietes “ak, rakstīšu grāmatu” memuāriem. Savas pārdomas jau izklāstīju, otrreiz neatgriezīšos, 5/10. Turpinājās ar Kajsas Ingemarsones “Citroniem dzeltenajiem”, kas lika nožēlot izšķiestās 5 stundas, ko pavadīju, to lasot. Bet esot arī tādi, kam patīkot, tāpēc droši vien vainojama mana gaume. Vai arī viņu. 4/10. Bet to visu citronu kvantitāti atsvēra izcilības pērle vārdā “Grāmatu zagle”, kurai tiek dots viennozīmīgs 10.Kaut kas nedaudz autobiogrāfiskāks bija “Kā Starbucks izglāba manu dzīvi”, kas bija tipisks pierādījums tam, ka cilvēks pēc klupiena var arī piecelties, 7/10. Keitas Mortones “Noslēpumu glabātāja” ir tipiska dzimtas sāga, kas man sevišķi pie sirds negāja, bet mana vecmamma to dievināja. 6,5/10 Ar to tad arī noslēdzās 2013. gads.

2014. gads iesākās ar kriminālromānu Lēnes Koberbēlas un Agnetes Frīsas “Zēns koferī”, kuram drīzumā ir jāiznāk turpinājumam. Stāsts bija ar kriminālistikas elementiem, un sevišķi tāpēc, ka viens no iesaistītajiem bija mazs bērns, un, kā jau mēs visi zinām, arī bērnu tirdzniecība ir aktuāla problēmu mūsdienu sabiedrībā. 8/10. Salmona Rušdi “Hārūns un stāstu jūra” bija neveiksmīga iepazīšanās ar šo izcilo autoru, jo man pasakas nepatīk, un bērnībā esmu remdējusi izslāpumu pēc bērnu grāmatām. 6/10. Aleksandra Popova “Misija Londonā” bija komisks kriminālromāns, ar valdības elementiem, kas radīja neticības sajūtu ik lappusē. 6/10 Filipas Gregorijas “Baltā princese” pierādīja to, ka man autore labāk patīk kā vēsturisko romānu rakstniece, nevis kā jauniešu grāmatu autore. 8/10. Paolo Koelju “Zahir” nebija tik labs, kā bija cerēts. Nu man nepatīk 300+ lappušu apdziedājums par tēmu “ak dievs, kāpēc viņa mani pameta un kādi ir tie 10000 iemesli, kāpēc man viņa būtu jāatgūst”, 4/10. Tad nāk kaut kas biezs un diezgan labs, vārdā Patriks Rotfuss “Vēja vārds” – 9/10. Arī iepazīšanās ar izcilo Umberto Eko grāmatā “Ķēninienes Loanas mistiskā liesma” radīja vēlmi aiziet uz bibliotēku un apkrauties ar visiem viņa pieejamajiem darbiem, bet to es īstenošu kaut kad nākotnē. 9/10.Leslijas Pīrsas “Solījums” bija viduvējs turpinājums ar sievietes paraugu galvenajā lomā. 5/10. Volfganga Herndorfa “Čiks” man bija pilnīga izgāšanās, bet vismaz es ar savu atsauksmi spēju uzlabot Jāņa Rozes apgāda darbinieču dienu. 4/10. Pēdējā, ko paspēju izlasīt vēl ziemā, bija “Apļa” 2.daļa – “Uguns”.

Tāda nu izskatās mana ziema. Kāds būs pavasaris? Visnotaļ krāšņs. Par šodienas (1.marta) pasākumiem es uzrakstīšu rīt atsevišķā postā, bet par tuvo nākotni runājot, jau 7. martā apmeklēšu Dailes teātra pirmizrādi “Milēdija”, tā kā atsauksme arī taps. Noteikti kaut kad drīzumā sekos arī “Izraidītie”. Tiks apmeklētas izstādes (noteikti Arsenāls). Tad sekos mežonīgi daudzās universitāšu atvērto durvju dienas, protams, filmas un grāmatas.

Attēls šeit.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s