Umberto Eko. Ķēninienes Loanas mistiskā liesma.

Pirmā grāmata ir visās tās nozīmēs. Pirmā grāmata, kas ir izlasīta, sadarbojoties ar Jāņa Rozes apgādu. Pirmā satikšanās ar izslavēto rakstnieku Umberto Eko. Pirmais ilustrētais romāns, kas ir turēts rokās 2014. gadā. Es teiktu, ka lielisks iesākums lieliska romāna atsauksmei.

Kāda īsti ir cilvēka atmiņa? Vai var kādu dienu pamosties bez tās un neatcerēties par sevi pilnīgi neko? Sešdesmit gadīgajam itālim Džambatistam Bodoni, sauktam par Jambo, tā ir gadījies – pēc nelaimes gadījuma viņš ir pamodies kā enciklopēdija, t.i., zina visu to, kam nav nekādas saites ar viņu pašu. Viņš spēj nosaukt kaujas, spēj citēt vienu rakstnieku pēc otra, bet nezina ne to, ka viņam ir sieva, ne arī to, kā dēvēt viņa bērnus un mazbērnus (un vai vispār tie ir viņa).

Vai ir vērts piedzimt, ja pēc tam neko neatceries?

Sieva Jambo aizsūta uz viņa ģimenes mājām, cerot, ka pētot un rakājoties savās bērnības liecībās, sāks parādīties arī bērnības atmiņas. Uzvirmo pagātnes noslēpumi, un lasītājs nemanāmi tiek ierauts laika ritenī, kurā var iepazīt gan pirmskara, karalaika un pēckara Itālijas izdevumus, gan arī Bodoni ģimenes skapī slēpto skeletu.

Visnotaļ satraucošs romāns. Tas, ka tas tāds būs, liecina jau grāmatas vāks – daudzie attēli par tik ļoti atšķirīgām tēmām. Un tēmas, viena no otras atšķirīgas, bet tomēr kopā tik ļoti vienoti veido stāstu. Umberto Eko ir lielisks rakstnieks, kurš tēlu noslīpē no sākuma līdz galam.

Šajā romānā nebija mazuma sajūtas, ka autors būtu kādu personāžu atklājis par maz, jo visus personāžus un arī paša Jambo pagātni lasītājs iepazīst stāsta gaitā. Un šeit tā iedziļināšanās pagātnē ir pavērsta pavisam dabiski, nevis kā citos stāstos, ka par pagātni mēs uzzinām no domām, atmiņām. Šeit atmiņu nav, ir tikai zināšanas, bet atmiņas ir jāatgūst. Tā nu lasītājam ir lieliska iespēja noskaidrot gan to, kas skaitās vērtīgi grāmatu izdevumi (Jambo ir Milānas grāmatu antikvārs), gan to, kādus žurnālus un skrejlapas lasīja Itālijā.

No visiem tēliem, jā, lai cik tas jocīgi arī nebūtu, man interesants nelikās Jambo, kas bija kā galvenais varonis, bet gan viņa sieva, kas, lai gan darbojās romānā mazu brīdi, tomēr bija daudz interesantāka personība par Jambo. Bet tas droši vien tāpēc, ka Umberto Eko jau no paša sākuma galveno varoni padara par baltu lapu bez pagātnes čemodāna. Normāls cilvēks pat būtu laimīgs, ja viņam pēkšņi tiktu iespēja turpināt dzīvi bez pagātnes, viņš justos atvieglots, bet cilvēki ir ziņkārīgi, tāpēc ir arī gluži saprotama Jambo un viņa sievas vēlme iepazīt pagātni. Tomēr ne tikai sieva un Jambo figurē viņa pagātnē. Izrādās, Jambo ir diezgan izskatīgs savos 60, izskatīgs viņš ir bijis arī pirms tam, tāpēc sievai sagādājis ne mazums raižu un sev – ne mazums izklaižu. Kaut kādā veidā viņa “izklaides” būs saistītas gan ar pirmo negadījumu, gan, savā ziņā, arī ar otro…

Tomēr romānam ir savi mīnusi. Man nepatika briesmīgi lielais piemēru uzskaitījums, kad Jambo jau sāka pētīt mājās atrodamās kastes, viņš atrod enciklopēdiju, sāk to šķirstīt, un dod lasītājam iespēju ielūkoties tajā nedaudz par daudz. Manuprāt, pietiek jau ar 3, nu labi, 5 priekšmetiem ko minēt pie tēmas, bet nevajag tos pārvērst par 7-10 priekšmetiem, kas rada nepārvaramu vēlmi pēc google attēlu meklētāja, lai uzzinātu, kā tad izskatās, piemēram, flagštoks un dzelkšņu sprigulis.

Tomēr nepatika nespēja atsvērt tās lietas, kas patika, piemēram, Rīgas un Šerloka Holmsa pieminēšana. Ar pieminēšanu man pilnīgi pietiek, lai stāsts izpelnītos plus punktus no manis. Tāpat par ticību. Uz beigām lasot, man jau sāka parādīties jautājums, vai vispār reliģija šeit tiks skarta, bet tad es sapratu, ka romānam bez reliģijas pieminēšanas nebūtu vairs tas šarms, kas bija sākumā, tāpēc, jā, reliģiju sagaidīju, tiesa, nedaudz negaidītā skatupunktā. Bet to lai lasītājs iepazīst pats personīgi.

Un tagad par nosaukumu. Mistiskais nosaukums vien liek lasīt šo romānu, jo nosaukums nav nekāds parastais, un pirmajās lappusēs tā nozīmi noskaidrot neizdodas, lai kā gribētos. Kad tomēr tas ap grāmatas vidu ir izdarīts, man iestājās tāda kā vilšanās sajūta, jo nozīme nebija ne tuvu tik mistiska, kā biju iedomājusies. Kaut gan tagad, rakstot un domājot līdzi, izskatās pat gluži normāli un ticami, tomēr vilšanās sajūta bija un ir joprojām. Pluss ir tāds, ka nosaukums turpina dzīvot gan starp grāmatas lappusēm, gan arī pašā Jambo – līdz ko viņš saprot un atceras kaut ko ar pagātni saistītu, viņam sirdī sāk vizuļot mistiskā liesmiņa…

Vērtējums – 8/10. Romāna beigās jau man vairs nepietika spēka iedziļināties, tām es pāršļūcu pāri un, iespējams, dažas detaļas man paslīdēja garām. Arī šī grāmata nav domāta vasaras romānu un dāmu romānu cienītājiem, bet gan daudzpusīgajiem lasītājiem, kas var “apēst” visu, ko tie lasa. Tā kā es tāda neesmu, brīžiem man bija grūti sakoncentrēties, brīžiem gribējās vispār nolikt grāmatu malā un palasīt ko citu. Umberto Eko gan mani ieintriģēja, noteikti izlasīšu vēl kādu viņa grāmatu tuvākajā nākotnē.

Lai lēktu, ir jāraujas uz priekšu, bet uzrāvienam ir vajadzīgs ieskrējiens, tāpēc jāpakāpjas atpakaļ. Ja nevari pakāpties atpakaļ, netiec arī uz priekšu.

Attēls šeit.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s