Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna “Uguns”

Jau tad, kad es ieraudzīju šo grāmatu pie sadaļas “drīzumā”, es zināju, ka tā būs mana. Agri vai vēlu, bet būs. Pirmā daļa bija tik interesanta, ka nebija citu variantu. Esmu dabūju grāmatu (paldies izdevniecībai), esmu to izlasījusi, un te būs manas pārdomas.

Uguns staro ne tikai no grāmatas noformējuma, bet arī no paša stāsta. 5 Izredzētās – Mila, Linneja, Īda, Vanesa un Anna Kārina. Ir beigusies vasara, un sākušās mācības Engelsforsas 2. ģimnāzijas klasē. Bet meitenēm draud briesmas. Un ne jau no tās gaidītākās puses. Kad visu pilsētu pārņem “Pozitīvā Engelsforsa” un sāk notikt dīvaini atgadījumi ar pašām meitenēm, viņas saprot, ka kaut kas nepavisam nav kā parasti. Visi šķiet tik… pārņemti ar pozitīvismu. Šajā situācijā meitenēm jāturas kopā un bez maģijas nu nekādi neiztikt, lai ko teiktu un mēģinātu aizliegt Padome.

Neiesaku šo grāmatu lasīt, ja nav atsaukta atmiņā pirmā daļa. Pašķirstiet pirmo daļu, un tad sāciet otro, jo savādāk zūd visa sapratnes izjūta, jo autori nekādīgi nemēģina atgriezties pie sīkākiem notikumiem pirmajā daļā, bet metas jau fantazēt otro. Tiesa gan, nav jau arī tā ka nu ir pilnīgi atsevišķa grāmata iznākusi, kurai nav nekādas saistības ar pirmo, jo galvenais pirmās grāmatas notikums – Eliasa nāve ir galvenais atsperšanās punkts un iemesls otrajai grāmatai. Vismaz šajā variantā.

Varu tikai uzslavēt vāka noformētājus – vāks tiešām atspoguļo grāmatā rakstīto. Beidzot sagaidīju. Arī tulkojums ir tāds, kurš saglabājis zviedru valodas īpatnības, kas piedod stāstam zviedrisku noskaņu, kas, savukārt, palīdz iztēloties stāstu reālāk. Labi, tagad jūs teiksiet, ka fantāzijas romānu nevar realizēt utt, bet es jums pateikšu, ka šo var. Romānā atspoguļojas pusaudžu vecums un arī aktualitātes – ballītes, zagšanās ārā no mājas, automašīnu aizņemšanās bez atļaujas, meli, neuzticība, attiecības… Tas viss tur ir. Tāpēc, ja domājat, ka jums nepatiks, padomājiet vēl!

Romāna varoņiem katram bija savi plusi un mīnusi, kas kaut kādā veidā kavē mana mīļākā tēla izveidi. Tomēr pie tiem, kas man nepatika, spītīgi gribas pieminēt Nikolasu, kas aizlaidās tieši tad, kad meitenēm bija visvairāk vajadzīgs un visu turpmāko laiku nedeva par sevi nekādu ziņu. Jādomā, ka trešajā, noslēdzošajā grāmatā mēs par viņu vēl kaut ko dzirdēsim. Arī gribas pieminēt Eliasa vecākus, kas ir vieni no galvenajiem personāžiem visā stāstā, bet tā kā viņi jau no sākta gala tika uzskatīti par ļaundariem, tad viņu pieminēšana šādā kontekstā šķiet pilnīgi pašsaprotama.

Vērtējums: 8/10. Grāmata lasās viegli, ir ar nelielu humora dzirksti, bet tomēr šī, lai gan nebija “briesmīgā otrā daļa no kuras neko nevar saprast”, nebija arī “ideālā otrā daļa, kur nav kur piesieties”.

Vārdam “mūžīgi” ir pavisam cits svars, ja to saka cilvēks, kurš nodzīvojis četrus simtus gadu.

-Mana mamma vienmēr saka: vislabākais veids, kā tikt pāri vienam vīrietim, ir nokļūt zem kāda cita.
-Tad tāpēc viņa ir pārgulējusi ar pusi pilsētas?

Attēls šeit.

Volfgangs Herndorfs “Čiks”.

Maikls Klingenbergs ir viens no tiem garlaicīgajiem tipiem, kuriem skolā nav draugu. Lai gan viņš nāk no labi nodrošinātas ģimenes, tomēr viņš nedara neko, lai izceltos. Viņa māte – alkoholiķe, tēvs – pārdod īpašumus un esošo ģimeni uztver kā apgrūtinājumu. Bet tad klasē ierodas jauniņais Čihačovs, ar iesauku Čiks. Pienāk vasaras brīvlaiks, un kurš gan varēja iedomāties, ka 2 piedzīvojumu pilnas nedēļas var paskriet tik ātri! Zagta Lada, Valahija un nekādu plānu – bez piedzīvojumiem neiztikt, tas nu ir skaidrs.

Lai gan grāmatas vāka otrā pusē jebkurš interesents var izlasīt, ka šis otrais rakstnieka romāns uzreiz ir izpelnījies kritiķu atzinību, man nav skaidrs, par ko īsti. Stāsts ir aizraujošs, bet tajā pašā laikā arī neticams. Nu tik ļoti neticams, ka Lielbritānijā esošā Cūkkārpa ir krietni ticamāka, nekā visi šie atgadījumi un piedzīvojumi. Kāpēc gan vienmēr pareizais Maiks pavelkas uz Čika provokācijām aizbraukt uz Valehiju? Vai tiešām cilvēks 8.-9. klases mijā ir tik naivs, ka tic, ka 2 nedēļu laikā viņi izklaidēsies zagtā Ladā, braucot no Vācijas uz Rumāniju? 14 gadu veci? Whaaaat? (Jap, tieši ar tādu sejas izteiksmi es lasīju visu grāmatu).

Un tie piedzīvojumi – labi, benzīna zagšana un viss pārējais likās vēl kaut cik necik atbilstošs stāstam. Bet kāda velna pēc jārīko drifts pa labības lauku? Kāda velna pēc ir jāmēģina piesēdināt pie stūres cilvēks, kurš to savu mūžu nav darījis? Kāpēc no Vācijas uz Rumāniju ir jābrauc cauri maziem ciematiem, kur neeksistē tāds jēdziens kā asfalts un kur nu vēl šoseja?

Nē, nu labi, pieņemsim, ka ir arī labās puses. Ka šis ir ļoti pamācošs romāns par to, kā nevajag darīt. Izlasāms gan bērniem, gan pieaugušajiem, jo tieši dēļ pieaugušajiem arī viss šis murgs sākās – tieši dēļ viņu nevēlēšanās zināt neko par saviem bērniem. Labi, es nesākšu liet ūdeni par to, ka 14 gadi ir tas vecums, kad sāk darīt visas muļķības, tas nu ir pat aunam skaidrs. Bērniem šis, iespējams, būtu romāns izklaidei, jo ir pietiekami īss, lai ar to nenobaidītu cilvēku, kurš uz grāmatām pat paskatīties negrib, un ir pietiekami interesants, lai piesaistītu uzmanību.

Saistošs stāsts, vienīgi tas lielais neticamo piedzīvojumu klāsts radīja tik skābu sajūtu, it kā pie maniem mīļākajiem salātiem mērces vietā būtu piespiesta tonna ar citroniem, kas to padarītu absolūti bezgaršīgu.

Vērtējums: 4/10. Jā, iespējams, esmu par vecu. ( *teica 60 gadīgā Marta*).

Man liekas, ka vācu policistiem nav atļauts nevienu spīdzināt. To var darīt tikai televīzijā un Turcijā.

Attēls šeit.

Leslija Pīrsa “Solījums”

Rakstniece Leslija Pīrsa lasītāju uzmanību pievērsusi, jo prot rakstīt saistoši, un noturēt lasītāju uzmanību līdz pat pēdējai lappusei. Latviski jau ir izdots viņas romāns “Bella”, par kuru atsauksme ir šeit. Nupat Zvaigzne ABC ir izdevusi šī romāna turpinājumu “Solījums”.

Stāsts turpinās un met jaunus līkločus. Bella ir nupat apprecējusies ar Džimiju, gaida bērnu, dzīve ir lieliska, bet tad nāk karš. Visi vīri staro no iespējas iet un cīnīties tēvijas vārdā, arī Džimijs nav izņēmums, lai gan vairāk par pamudinājumu viņam kalpo baltās spalvas, kuras dāmas dod tiem vīriešiem, kuri nestājas armijā. Kamēr Džimijs ir militārajās apmācībās Francijā, Bellai uzbrūk un izdemolē viņas veiksmīgo cepuru veikalu. Uzbrukuma rezultātā Bella zaudē bērnu, un, vēlēdamās būt tuvāk vīram, piesakās brīvprātīgi strādāt ātrajā palīdzībā, vēlāk arī Francijas Sarkanajā Krustā, ik dienu izvadājot tūkstošiem ievainoto un domājot, ka jebkurā mašīnā varēja būt arī viņas vīrs. Bet domas par seno mīlestību Etjēnu nekur nezūd – un piepeši viņš pats stāv uz viņas dzīves sliekšņa. Vai viņa spēs izšķirties starp abiem vīriešiem – Džimiju un Etjēnu?

Tipisks sieviešu romāns, lai gan es to zināju jau sākumā, tomēr tas nonāca manā īpašumā, jo pēc pirmās daļas bija vēl ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Pirmā grāmata mani arī aizrāva un prasīt prasījās pēc turpinājuma. Tas nu ir sagaidīts, un manas domas nav diez ko glaimojošas, bet visu pēc kārtas. Sāksim ar pozitīvo.

Tomēr pirms Pirmā pasaules kara nebija daudz sieviešu, kas, par spīti sabiedrības noskaņai un tur valdošajiem stereotipiem ņem un atver veikalu, jo veikalnieki un tirgotāji tajā laikā bija pieskaitāmi pie zemas kārtas. Bet Bellai vienmēr ir bijuši stipri nervi, tā kā man rastos šaubas, ja viņa to nebūtu izdarījusi. Lielākoties viss pozitīvais šajā romānā, kas man patika, ir Bellas spēcīgā rakstura rezultāts – viņa apkopj slimos, lai gan neko nezina par savu vīru, viņa aizbrauc, sadedzina aiz sevis visus tiltus un sāk dzīvot pavisam savādāka klimata zemē. Iespējams, es arī tā darītu, bet viņa pārcieš sīkas nepatikšanas un pati tiek ar visu galā.

Bet tagad pie negatīvā. Sāksim jau ar pirmo romāna lapu, kur ir rakstīts novēlējums “Morīnai, ar mīlestību, jo tu esi tā vērta”. Nu, tas man gribot negribot atsauca atmiņā Loreal saukli pēc katras kaitinošās reklāmas televīzijā, tāpēc jau pirmais iespaids par šo grāmatu nebija radies labs. Nākamā piezīme: atšķirība starp ziloņkaulu un krēmkrāsu ir diezgan liela. Labi, tagad pamanīju, ka krēmkrāsu min vīrietis, bet sievietes aprakstā bija ziloņkauls, tāpēc ir piedodami. Vīrieši nekad nav sapratuši krāsu nianses, tā kā tas ir piedodami. Visa stāsta laiku nepameta stereotipi, kas ik pa laikam tika apgāzti, bet tomēr saglabājās. Arī nerakstītie sabiedrības likumi, ko noteikusi mistiskā augstākā sabiedrība, bija kaitinoši. Brīžiem kaitināja arī Bellas neizlēmība dažādās rīcībās un izvēlētie lēmumi, jo nepameta sajūta, ka es jau nu būtu rīkojusies savādāk. Arī tā drausmīgā nožēla, kas piemeklēja Bellu aptuveni grāmatas vidū (saistībā ar slimnīcu, Džimiju un kara sekām), un kas turpinājās līdz gandrīz pašām beigām bija neizturama. Nu kā var tik ilgi žēloties un šaustīt sevi un tēlot cietušo tikai vienas vienīgas nakts dēļ? Labi, pieņemu, ka tagad ir mainījies sabiedrības skatījums uz lietām, bet tomēr tas šķiet nedaudz neticami.

Nākamais, kas man ir sakāms, ir par grāmatas vāku. Labi, tāds tas ir orģinālizdevumam. Šeit vairāk gan replika ir autorei: kāpēc it visām grāmatām uz vāka jāliek sievietes seja, pie tam, vairākumam tikai puse? Un te nu seko mans novērojums pēdējo gadu laikā: vissliktākajiem romāniem uz priekšējiem vākiem liek visslavinošākās atsauksmes. Bet tas laikam tāds izplatīts mārketinga triks, nav nekas jauns. Arī stāstā daudzas reizes atkārtojās tieši tās pašas atziņas, kas bija minētas un arī atzīmētas pirmajā romānā, tāpēc nepameta sajūta, ka tas, ko lasu, jau kādreiz ir lasīts.

Lai nu kā, bija interesanti uzzināt, kā noslēdzas šis stāsts, kaut gan man ir aizdomas, ka jābūt vēl vienai – noslēdzošajai grāmatai, man pietiek pilnīgi ar šo. Priekš manis stāsts ir noslēdzies – aizgājis viss, kas varēja aiziet, un Bella ir izbaudījusi abas alternatīvas.

Vērtējums: 5/10. Piemērota vasarai, un tam laikam, ja gribas distancēties no nopietnās literatūras. Jā, lai gan šeit runa iet par Pirmo pasaules karu, kā jau šāda veida romānos, karš ir tikai fons, uz kura notiek galveno varoņu cīņa.

 

Attēls šeit.

Umberto Eko. Ķēninienes Loanas mistiskā liesma.

Pirmā grāmata ir visās tās nozīmēs. Pirmā grāmata, kas ir izlasīta, sadarbojoties ar Jāņa Rozes apgādu. Pirmā satikšanās ar izslavēto rakstnieku Umberto Eko. Pirmais ilustrētais romāns, kas ir turēts rokās 2014. gadā. Es teiktu, ka lielisks iesākums lieliska romāna atsauksmei.

Kāda īsti ir cilvēka atmiņa? Vai var kādu dienu pamosties bez tās un neatcerēties par sevi pilnīgi neko? Sešdesmit gadīgajam itālim Džambatistam Bodoni, sauktam par Jambo, tā ir gadījies – pēc nelaimes gadījuma viņš ir pamodies kā enciklopēdija, t.i., zina visu to, kam nav nekādas saites ar viņu pašu. Viņš spēj nosaukt kaujas, spēj citēt vienu rakstnieku pēc otra, bet nezina ne to, ka viņam ir sieva, ne arī to, kā dēvēt viņa bērnus un mazbērnus (un vai vispār tie ir viņa).

Vai ir vērts piedzimt, ja pēc tam neko neatceries?

Sieva Jambo aizsūta uz viņa ģimenes mājām, cerot, ka pētot un rakājoties savās bērnības liecībās, sāks parādīties arī bērnības atmiņas. Uzvirmo pagātnes noslēpumi, un lasītājs nemanāmi tiek ierauts laika ritenī, kurā var iepazīt gan pirmskara, karalaika un pēckara Itālijas izdevumus, gan arī Bodoni ģimenes skapī slēpto skeletu.

Visnotaļ satraucošs romāns. Tas, ka tas tāds būs, liecina jau grāmatas vāks – daudzie attēli par tik ļoti atšķirīgām tēmām. Un tēmas, viena no otras atšķirīgas, bet tomēr kopā tik ļoti vienoti veido stāstu. Umberto Eko ir lielisks rakstnieks, kurš tēlu noslīpē no sākuma līdz galam.

Šajā romānā nebija mazuma sajūtas, ka autors būtu kādu personāžu atklājis par maz, jo visus personāžus un arī paša Jambo pagātni lasītājs iepazīst stāsta gaitā. Un šeit tā iedziļināšanās pagātnē ir pavērsta pavisam dabiski, nevis kā citos stāstos, ka par pagātni mēs uzzinām no domām, atmiņām. Šeit atmiņu nav, ir tikai zināšanas, bet atmiņas ir jāatgūst. Tā nu lasītājam ir lieliska iespēja noskaidrot gan to, kas skaitās vērtīgi grāmatu izdevumi (Jambo ir Milānas grāmatu antikvārs), gan to, kādus žurnālus un skrejlapas lasīja Itālijā.

No visiem tēliem, jā, lai cik tas jocīgi arī nebūtu, man interesants nelikās Jambo, kas bija kā galvenais varonis, bet gan viņa sieva, kas, lai gan darbojās romānā mazu brīdi, tomēr bija daudz interesantāka personība par Jambo. Bet tas droši vien tāpēc, ka Umberto Eko jau no paša sākuma galveno varoni padara par baltu lapu bez pagātnes čemodāna. Normāls cilvēks pat būtu laimīgs, ja viņam pēkšņi tiktu iespēja turpināt dzīvi bez pagātnes, viņš justos atvieglots, bet cilvēki ir ziņkārīgi, tāpēc ir arī gluži saprotama Jambo un viņa sievas vēlme iepazīt pagātni. Tomēr ne tikai sieva un Jambo figurē viņa pagātnē. Izrādās, Jambo ir diezgan izskatīgs savos 60, izskatīgs viņš ir bijis arī pirms tam, tāpēc sievai sagādājis ne mazums raižu un sev – ne mazums izklaižu. Kaut kādā veidā viņa “izklaides” būs saistītas gan ar pirmo negadījumu, gan, savā ziņā, arī ar otro…

Tomēr romānam ir savi mīnusi. Man nepatika briesmīgi lielais piemēru uzskaitījums, kad Jambo jau sāka pētīt mājās atrodamās kastes, viņš atrod enciklopēdiju, sāk to šķirstīt, un dod lasītājam iespēju ielūkoties tajā nedaudz par daudz. Manuprāt, pietiek jau ar 3, nu labi, 5 priekšmetiem ko minēt pie tēmas, bet nevajag tos pārvērst par 7-10 priekšmetiem, kas rada nepārvaramu vēlmi pēc google attēlu meklētāja, lai uzzinātu, kā tad izskatās, piemēram, flagštoks un dzelkšņu sprigulis.

Tomēr nepatika nespēja atsvērt tās lietas, kas patika, piemēram, Rīgas un Šerloka Holmsa pieminēšana. Ar pieminēšanu man pilnīgi pietiek, lai stāsts izpelnītos plus punktus no manis. Tāpat par ticību. Uz beigām lasot, man jau sāka parādīties jautājums, vai vispār reliģija šeit tiks skarta, bet tad es sapratu, ka romānam bez reliģijas pieminēšanas nebūtu vairs tas šarms, kas bija sākumā, tāpēc, jā, reliģiju sagaidīju, tiesa, nedaudz negaidītā skatupunktā. Bet to lai lasītājs iepazīst pats personīgi.

Un tagad par nosaukumu. Mistiskais nosaukums vien liek lasīt šo romānu, jo nosaukums nav nekāds parastais, un pirmajās lappusēs tā nozīmi noskaidrot neizdodas, lai kā gribētos. Kad tomēr tas ap grāmatas vidu ir izdarīts, man iestājās tāda kā vilšanās sajūta, jo nozīme nebija ne tuvu tik mistiska, kā biju iedomājusies. Kaut gan tagad, rakstot un domājot līdzi, izskatās pat gluži normāli un ticami, tomēr vilšanās sajūta bija un ir joprojām. Pluss ir tāds, ka nosaukums turpina dzīvot gan starp grāmatas lappusēm, gan arī pašā Jambo – līdz ko viņš saprot un atceras kaut ko ar pagātni saistītu, viņam sirdī sāk vizuļot mistiskā liesmiņa…

Vērtējums – 8/10. Romāna beigās jau man vairs nepietika spēka iedziļināties, tām es pāršļūcu pāri un, iespējams, dažas detaļas man paslīdēja garām. Arī šī grāmata nav domāta vasaras romānu un dāmu romānu cienītājiem, bet gan daudzpusīgajiem lasītājiem, kas var “apēst” visu, ko tie lasa. Tā kā es tāda neesmu, brīžiem man bija grūti sakoncentrēties, brīžiem gribējās vispār nolikt grāmatu malā un palasīt ko citu. Umberto Eko gan mani ieintriģēja, noteikti izlasīšu vēl kādu viņa grāmatu tuvākajā nākotnē.

Lai lēktu, ir jāraujas uz priekšu, bet uzrāvienam ir vajadzīgs ieskrējiens, tāpēc jāpakāpjas atpakaļ. Ja nevari pakāpties atpakaļ, netiec arī uz priekšu.

Attēls šeit.

Patriks Rotfuss “Vēja vārds”

Grāmata noteikti ir jāizlasa ikviena ne tikai fantāziju žanru cienītājam, bet gan arī tiem, kuri grib ātri novilcināt laiku, stāvot rindā. Un, pirms jūs sākat šausmināties par tām 733 lappusēm, varu vien pateikt – šim stāstam lappušu pat ir par maz.

Grāmata no pirmā acu uzmetiena “paņem” jau ar noformējumu vien, kas, diezgan pārsteidzošā kārtā, patiešām ir precīzs ieskats stāstā – nedaudz tumšs, nedaudz gaišs, ar mūzikas piesitienu un cauri vijās ceļojošā dvēseles, un ne viena vien. Otrajā acu uzmetienā pārsteidz arī anotācija – kad izlasi to pirmo reizi, tā liek ieinteresēties un gaidīt atsauksmes no citiem, bet, kad esi izlasījis grāmatu, un izlasi šo anotāciju vēlreiz (jo man vienkārši patīk tā darīt), tā atklāj vēl nebijušas emocijas – tādu kā nelielu pārsteigumu, cik prasmīgi tas viss – stāsts un emocijas, ir paslēpts zem 14 rindiņām. Gandrīz vai acīmredzamais neticamais.

Stāsta tagadnē ir Kots, saukts arī par Rešī – viesnīcnieks, kuram pieder viesnīca “Ceļakmens”, un kurš joprojām interesējas par čandriāniem. Tad pie viņa ierodas stāstnieks un atmasko visu Kota pagātni – patiesībā viņš ir Kvouts, un tā arī aizsākas viņu (un arī lasītāju) ceļojums gadu senā pagātnē. Kvouta pagātnē. Tas ir stāsts par izdzīvošanu skarbos apstākļos, (ne)laimīgu pirmo mīlestību, problēmām problēmas galā, tikpat lielu pārgalvību, cik sarkani ir Kvouta mati un vēl un vēl un vēl.

Pirmajās lappusēs ir lasītājs tiek ierauts elpu aizraujošā ceļojumā Patrika Rotfusa fantāzijas pasaulītē. Ik pa brīdim lasītājs tiek atrauts atpakaļ tagadnē, kur viņš var aizvilkt istabas aizkarus (jo aiz loga jau ir krēsla) un iededzināt gaismu un paēst, jo 1) tagadnes daļas šajā grāmatā ir diezgan neinteresantas, 2)bet vajadzīgas, lai atsauktu pie sevis apzināšanās pašu lasītāju. Protams, šajā grāmatā pat es neiztiku ar vietām, kur es nemocītos, t.i., nelasītu briesmīgā gliemeža lēnumā. Tas bija pie bērnības beigu aina, jo tā šķita velkamies bezgalīgi ilgi. Bet, tad Kvouts gāja uz Universitāti un uzturējās tur, un atkal interese atgriezās pie manis. Ļoti raiti lasot, šo grāmatu varēju izlasīt 3-5 dienās, ja man nebūtu skolas un darba utt., bet tā kā tas viss bija, tad tas vilkās 12 dienu garumā. Bet beigās izrādījās, ka šīs 12 dienas ir vienas no manām labākajām 12 dienām manā mūžā.

Protams, Kvouts pats personīgi ir kļuvis par manu mīļāko šīs grāmatas varoni. Ar mani nemēdz būt savādāk – vienmēr sirdī iekrīt paši galvenie galvenākie. Protams, viens no aspektiem ir viņa sarkanie mati ( es esmu tā, kas uzskata, ka sarkani vai rudi mati nav staigājoša nāve.) Otrs aspekts ir tas, ka viņš nebaidās pielietot savu gudrību sadzīves situācijās, šajā gadījumā es runāju tieši par pērienu momentiem, kur daļēji arī viņš iemanto savu iesauku.  Puisis arī nebaidās izmantot situāciju savā labā, bet saprot to, ka, ja viņš ir ko izdarījis, viņš par to dabū sodu, un tur neko vairs nevar labot. Principā, šajā puisī ir viss, kas cilvēkam būtu vajadzīgs – līdzcietība, cīņas spars, runātīgums, nožēla vajadzīgajās situācijās, zinātkāre, drosme, (bez)bailība un citas tik ļoti vajadzīgas īpašības.

Kaut arī Hemme un Branders šajā stāstā bija sliktie vadmotīvi, ap kuriem grozījās daļa stāsta, viņi mani nekaitināja ar savu nebeidzamo pesimismu un tieksmi likt citu riteņos sprunguļus. Iespējams tāpēc, ka man pašai pēdējā laikā ar tādiem ir nācies saskarties, bet varbūt arī tāpēc, ka Kvouts ar tiem tika galā diezgan ātri.

Atkal atgriežoties pie stāsta struktūras, man kaut kā likās nepareiza stāsta laika izjūta. Nu nevar 1 diennaktī sabāzt tik ļoti daudz notikumu, kas ir viens par otru interesantāki, un domāt, ka lasītāji nepamanīs. Un kā vēl pamanīs, Rotfusa kungs. Protams, stāsts ir aizgrābjošs, bet tomēr notikumi bija gari un plaši aprakstīti, un otrkārt, to bija daudz. Arī bija diezgan apnicīga sākuma jau visur nodrillētā tēma – nelaimīgā bērnība, kur beigās galvenais varonis kļūst par pasaku princi. Nu labi, šeit gluži tā nebija, bet tuvu netrūka.

Gaidām turpinājumu!

Vērtējums: 9/10. Lai arī vāks atbilst stāstam, stāstā bija nepilnības, kas tomēr traucē man ielikt izcili. Bet par šo stāstu kopumā – jūs neko nezaudēsiet, ja paņemsiet rokās un izlasīsiet. Ak jā, un vēl piebilstot, prologu un epilogu lasot, katram ir savas izjūtas, lai gan burti abos vienādi.

Jo divi priekšmeti ir vienlīdzīgāki, jo spēcīgāka ir simpātijas saikne. Jo spēcīgāka ir simpātijas saikne, jo vieglāk tie ietekmē viens otru.

Kauli sadzīst. Nožēla paliek uz visiem laikiem.

Mēs esam kaut kas vairāk, nekā daļas, kas mūs vieno.

Attēls šeit.