Neizprotamā lasīšana.

Sāksim ar to, ka jūs apsveikšu ar veiksmīgu atsalšanu atpakaļ normālā stāvoklī pēc lielās grāmatu padošanas. Par to man arī ir žēl, jo ideja bija grandioza, bet liekas, ka pie mārketinga pasākumiem bija piedomāts daudz vairāk nekā pie realizēšanas. Bet par to vēlāk. Tieši tāpat ir ar pasākumu, kas uzradās mūsu ekrānu priekšā dienu vēlāk – jaunais LTV šovs “Lielā lasīšana”.

No sākuma, kad es par to zināju tik vien, cik nosaukumu, man bija tāds: “O, forši, beidzot kaut kas interesants.” Kad izlasīju konkursa nolikumu, es to izlasīju vēlreiz. Un pēc tam vēlreiz. Un joprojām nespēju nonākt pie skaidrības, kas tas ir par šovu, ko tas ēd un ko tur dara. Tā nu šodien ķēros klāt raidījuma skatīšanai un jau pirmajās minūtēs saskāros ar negatīvām emocijām. Pirmkārt – vispār man nepatīk cilvēki, kas strauji maina profesijas/darba vietas un, šajā situācijā raugoties, maina TV kanālus kā zeķes. Labi, saprotu, ka Timrotu LTV var redzēt jau labu laiku, bet vienalga. Man autovadīšana kopā ar grāmatu lasīšanu neiet kopā. Pieņemu, ka tas man, kā jau vairumam cilvēku, ir pirmais iespaids par kādu, kurš arī paliek mūžīgi mūžos, bet tagad mēģināt jokot (uzsvars uz “jokot”, jo joki bija tiešām neveikli un arī jautājumi auditorijā sēdošajiem pazīstamajiem cilvēkiem bija diezgan nepārdomāti. “Kāpēc vajadzīgas atskaņas”, piemēram) par kaut ko tādu, ko savu mūžu neesi darījis (man radās tāds iespaids) nav forši. Un vēl runāt tādā tempā, ka neko nevar saprast, un ir jātin atpakaļ, lai noklausītos vēlreiz, arī nebūt nē. Eva Ikstena – Strapcāne manā atmiņā nav iespiedusies sevišķi pozitīvā gaisotnē – pirmais “Kultūras ziņu” raidījums bija katastrofa tieši dēļ viņas zebras smaida un kaitinošā pozitīvisma. Vismaz šeit viņa ir iemācījusies smaidot nerādīt zobus un arī pozitīvismu nemanīja (pieņemu, dēļ Rīga2014 pasākumu pārraidīšanas). Tomēr, vienīgais ko viņa spēja normāli norunāt, bija telefona numurs un interneta adrese, kur vari nobalsot par 5 mīļākajām grāmatām (arī par to vēlāk). Arno Jundze, manuprāt, bija vienīgais, kurš tur reāli iederējās. Bet, pavisam iespējams, ka pirmie kucēni jāslīcina, un pirmais raidījums bija neveiksmīgs. Redzēsim turpmāk.

Es ieeju izslavētajā un izdaudzinātajā http://www.lielalasisana.lv. Tad nu uzspiežu uz kliedzoši košās pogas “Balsot”. Cik var noprast, balsojumā jāiekļauj tikai un vienīgi daiļliteratūra, nekādas Bībeles nekļūs par Latvijā populārākajām grāmatām (beidzot). Pieejamajā grāmatu sarakstā var redzēt grāmatas, kas pēdējo 2 gadu laikā ir paviesojušās grāmatnīcu topos, t.s., Latvijas bestselleri. Bet, kad jāizvēlas savas 5 (tik vien?) mīļākās grāmatas, jūs nevarat iedomāties cik tas ir grūti! Paļaujoties uz izslēgšanas metodi un “enku drenku dillidrū” no 27 grāmatām izvēlos maģiskās 5 pēc nejaušības principa. Sirdi mierina fakts, ka man nav tikai viens e-pasts, no kura nobalsot. Tomēr, kamēr balss ieskaitās, ir vēl jāielien e-pastā, kur tev stāv atgādinājums par to, ka tu nestrādā, un jāapstiprina balsojums. Laimīgā mana vecmāmiņa, kas piezvanīja pa telefonu tiešraides laikā.

Cik var noprast, tad šis pasākums vilsies līdz 16. novembrim, kad paziņos to vienu vienīgu daiļliteratūras grāmatu, kura tad ir pati mīļākā. Un šajā mirklī man prātā rodas strupceļš: katrs cilvēks jau ir īpašs ar kaut ko savu, piemēram, mīļāko grāmatu. Vai tikai šis šovs neradīs “bēbīšbuma” (piedodiet, citu salīdzinājumu nespēju uz sitiena atrast) efektu, ka nu katram 4 Latvijas iedzīvotājam mīļākā grāmata būs, piemēram, Jāņa Joņeva “Jelgava 94”? Manuprāt, drīzāk pietiktu, ka noskaidro to top 21 un topu turpina līdz top 10, kas tad ir tās iecienītākās vairumam latviešu. Tas būtu tāds optimālākais variants, lai cilvēki, kuri grāmatu savu mūžu rokās nav turējuši, varētu teikt, ka “jā, es tiešām to esmu lasījis”, nevis tikai saskatījušies sižetus par grāmatu.

Ak jā, vēl es aizmirsu pateikt, ka man šausmīgi nepatīk tas intro šim šovam ar tām krītošajām grāmatām, kā arī tas tēmas pārtraukums ar smejošiem un bezformīgiem radījumiem, kuri attāli līdzinās grāmatai. Šovs jau šovs, humoru vajag, bet 1) šeit pasmieties varēja tikai par raidījuma vadītājiem 2) vai tiešām jāizsmej kaut kas tāds kā grāmata?

Bet, lai nu šis raksts nebūtu tikai tukša muldēšana un “aj cik man ērti savā krēslā smieties par jums pārējiem”, pateikšu, ka man ļoti simpatizēja tas studijas iekārtotais grāmatu plaukts, neskatoties uz to, ka tajā atradās maz grāmatu. Ideja laba.

Advertisements

5 thoughts on “Neizprotamā lasīšana.

  1. Nez, man Timrota joki patīk. Un pārējie vadītāji bija ok.
    Te vairāk vajadzētu runāt par raidījuma formātu- vai BBC mātesraidījums nav uzlicis pārāk lielus žņaugus un tas rāmis, kurā jānoturās, nav pārāk mazs? Varbūt te bija lietderīgāk pašiem izdomāt savu šovu, kur varētu piemēroties latviešu (ok Latvijas iedzīvotāju) mentalitātei?
    Bet var jau būt, ka mēs steidzamies ar kritiku- jānoskatās visi raidījumi un pēc tam varēs spriest- bija ok vai ne tik ok?

  2. Var tikai piekrist, taču jāgaida nākamie raidījumi, lai redzētu – vai tiešām ir tik slikti. Var jau būt, ka šoreiz būs savādāk, ka kritiku pieņems, jo pārsvarā uz to skatās šķībi un greizi.

    • Nu jā, iespējams, daudz ko var norakstīt uz pirmā raidījuma tiešraides uztraukumu, bet tomēr tik daudz ir atkarīgs tieši no pirmā un pēdējā raidījuma. Kaut vai mājās pie spoguļa varēja trenēties. Bet dzīvos tālāk, tad jau redzēs kā lietas iegrozīsies.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s