Filipa Gregorija “Baltā princese”

https://i2.wp.com/e-gramatas.lv/beta/wp-content/uploads/2014/01/balta_princese_500.jpg

Filipu Gregorijas cienītāja kļuvu, kad sāku lasīt viņas vēsturiskos romānus par Anglijas karaļu un karalieņu dzīvi. Pirmajās grāmatās varēja sekot un just līdz māsu Boleinu un Henrija VIII mīlestībai un savstarpējai māsu cīņai par Anglijas karalienes kroni un titulu. To jūs varat lasīt 3 grāmatās. Pārējās nav šo grāmatu turpinājums, tomēr katra ir savu odziņu. Kopumā jau ir izlaisti 10 šīs rakstnieces grāmatu tulkojumi latviešu valodā.

Un šoreiz apskatīsim nesen klajā laisto “Baltā princese”. Elizabete Jorka ir nonākusi krustcelēs – viņas mīļoto vīrieti Ričardu nogalina nākamais Anglijas karalis Henrijs Tjūdors un māte liek Elizabetei apprecēties ar karali, lai Jorki vairs nebūtu tik ļoti apdraudēti. Bet, tā kā sākotnēji Henrijs ir tikai marionete viņa mātes rokās, kas iepriekš ir bijusi Elizabetes mātes, bijušās karalienes, galma dāma, tad viņa nesteidz Elizabeti tik viegli laist pie valdīšanas un diktē savus noteikumus. Elizabete visu dzīvi ir jāizvēlas starp balto rozi un sarkano.

Lai gan liekas, ka stāsts ir sarežģīts, tā nemaz nav. To ir viegli lasīt, un, ja necenšas sevišķi iegaumēt vēsturiski nozīmīgos datumus (kuru ir daudz), tad stāstu var arī izbaudīt. Galma intrigas, nodevēji ik pēc lappuses, karaļa un karalienes attiecības, strīdi, naids, mīlestība – tas viss ir te iekšā. Tās 476 lappuses paskrien nemanot. Visvairāk tomēr mani tracināja Henrijs – kāds karalis no mīkstčauļa? Nē, nopietni! Sākumā, labi, viņš bija nobijies no lielās varas un cilvēkiem, kas viņu neatbalstīja, un tā tālāk un tā joprojām, bet arī beidzamajā lappusē viņš bija tikpat naivs, cik pirmajā. Es pat nezinu, kas ir briesmīgāk – naivs karalis, vai iecirtīgs karalis, bet Henrijs Tjūdors kā karalis šajā grāmatā bija pilnīga nulle. Elizabete arī man likās diezgan “padevīga un nožēlas pilna”, kāds bija viņas sauklis, kad viņa iegāja galmā kā karaliene. Viņai nekas nebija no mātes rakstura, kas tieši būtu iederējies šajā stāstā, viņa arī necentās mainīt notikumu gaitu, vienkārši pakļāvās straumei, kas viņu nes. Jā, tie mazie žagariņi viņas ceļā, kas lika viņai kaut ko mainīt, man likās tik nenozīmīgi, ka pat nav pieminēšanas vērti. Bet beigās gan viņa (beidzot) sacēlās un par to man prieks. Bet man vienalga viņa nepatīk. Tālāk es varētu uzskaitīt vēl 20 tēlus, ap kuriem lieta grozījās, bet nē.

Filipa Gregorija raksta prasmīgi, plūstoši, un meistarīgi. Protams, tā nekad nebūs klasika, bet šī ir grāmata, pie kuras pieķerties, kad iestājies lasīšanas panīkums, jo tā atgriež grāmatu pasaulē ar jaunu sparu. Tomēr man gribējās hronoloģiskāku līniju tieši pie izdošanas – te iet runa par Boleinu meitām, te pēkšņi par Henriju Astoto, tad – bum! – pa viņa meitām, tad pēkšņi par Jorku Elizabeti… Es ļoti šaubos, vai Filipas Gregorijas mērķis ir radīt nesaprašanu lasītājos. Man prasīt prasās pēc vienotas hronoloģiskās līnijas, ne tik ļoti haotisku.

Un vēl kas – Filipa Gregorija ir pazīstama arī kā rakstniece jauniešiem. Lai gan latviski ir izdots tikai viens tāds darbs – “Laumu bērns” (es ceru, ka tas būs arī pēdējais. Lai gan cerība esot muļķa mierinājums), tomēr lielie vēsturiskie romāni viņai padodas daudz, daudz labāk.

Vērtējums: 8/10

Attēls šeit.

Un vēl ne pa tēmu. Arī šogad, vēl bez Goodreads challenge man ir viens izaicinājums. To jūs varat apskatīt šeit.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s