Neizprotamā lasīšana.

Sāksim ar to, ka jūs apsveikšu ar veiksmīgu atsalšanu atpakaļ normālā stāvoklī pēc lielās grāmatu padošanas. Par to man arī ir žēl, jo ideja bija grandioza, bet liekas, ka pie mārketinga pasākumiem bija piedomāts daudz vairāk nekā pie realizēšanas. Bet par to vēlāk. Tieši tāpat ir ar pasākumu, kas uzradās mūsu ekrānu priekšā dienu vēlāk – jaunais LTV šovs “Lielā lasīšana”.

No sākuma, kad es par to zināju tik vien, cik nosaukumu, man bija tāds: “O, forši, beidzot kaut kas interesants.” Kad izlasīju konkursa nolikumu, es to izlasīju vēlreiz. Un pēc tam vēlreiz. Un joprojām nespēju nonākt pie skaidrības, kas tas ir par šovu, ko tas ēd un ko tur dara. Tā nu šodien ķēros klāt raidījuma skatīšanai un jau pirmajās minūtēs saskāros ar negatīvām emocijām. Pirmkārt – vispār man nepatīk cilvēki, kas strauji maina profesijas/darba vietas un, šajā situācijā raugoties, maina TV kanālus kā zeķes. Labi, saprotu, ka Timrotu LTV var redzēt jau labu laiku, bet vienalga. Man autovadīšana kopā ar grāmatu lasīšanu neiet kopā. Pieņemu, ka tas man, kā jau vairumam cilvēku, ir pirmais iespaids par kādu, kurš arī paliek mūžīgi mūžos, bet tagad mēģināt jokot (uzsvars uz “jokot”, jo joki bija tiešām neveikli un arī jautājumi auditorijā sēdošajiem pazīstamajiem cilvēkiem bija diezgan nepārdomāti. “Kāpēc vajadzīgas atskaņas”, piemēram) par kaut ko tādu, ko savu mūžu neesi darījis (man radās tāds iespaids) nav forši. Un vēl runāt tādā tempā, ka neko nevar saprast, un ir jātin atpakaļ, lai noklausītos vēlreiz, arī nebūt nē. Eva Ikstena – Strapcāne manā atmiņā nav iespiedusies sevišķi pozitīvā gaisotnē – pirmais “Kultūras ziņu” raidījums bija katastrofa tieši dēļ viņas zebras smaida un kaitinošā pozitīvisma. Vismaz šeit viņa ir iemācījusies smaidot nerādīt zobus un arī pozitīvismu nemanīja (pieņemu, dēļ Rīga2014 pasākumu pārraidīšanas). Tomēr, vienīgais ko viņa spēja normāli norunāt, bija telefona numurs un interneta adrese, kur vari nobalsot par 5 mīļākajām grāmatām (arī par to vēlāk). Arno Jundze, manuprāt, bija vienīgais, kurš tur reāli iederējās. Bet, pavisam iespējams, ka pirmie kucēni jāslīcina, un pirmais raidījums bija neveiksmīgs. Redzēsim turpmāk.

Es ieeju izslavētajā un izdaudzinātajā http://www.lielalasisana.lv. Tad nu uzspiežu uz kliedzoši košās pogas “Balsot”. Cik var noprast, balsojumā jāiekļauj tikai un vienīgi daiļliteratūra, nekādas Bībeles nekļūs par Latvijā populārākajām grāmatām (beidzot). Pieejamajā grāmatu sarakstā var redzēt grāmatas, kas pēdējo 2 gadu laikā ir paviesojušās grāmatnīcu topos, t.s., Latvijas bestselleri. Bet, kad jāizvēlas savas 5 (tik vien?) mīļākās grāmatas, jūs nevarat iedomāties cik tas ir grūti! Paļaujoties uz izslēgšanas metodi un “enku drenku dillidrū” no 27 grāmatām izvēlos maģiskās 5 pēc nejaušības principa. Sirdi mierina fakts, ka man nav tikai viens e-pasts, no kura nobalsot. Tomēr, kamēr balss ieskaitās, ir vēl jāielien e-pastā, kur tev stāv atgādinājums par to, ka tu nestrādā, un jāapstiprina balsojums. Laimīgā mana vecmāmiņa, kas piezvanīja pa telefonu tiešraides laikā.

Cik var noprast, tad šis pasākums vilsies līdz 16. novembrim, kad paziņos to vienu vienīgu daiļliteratūras grāmatu, kura tad ir pati mīļākā. Un šajā mirklī man prātā rodas strupceļš: katrs cilvēks jau ir īpašs ar kaut ko savu, piemēram, mīļāko grāmatu. Vai tikai šis šovs neradīs “bēbīšbuma” (piedodiet, citu salīdzinājumu nespēju uz sitiena atrast) efektu, ka nu katram 4 Latvijas iedzīvotājam mīļākā grāmata būs, piemēram, Jāņa Joņeva “Jelgava 94”? Manuprāt, drīzāk pietiktu, ka noskaidro to top 21 un topu turpina līdz top 10, kas tad ir tās iecienītākās vairumam latviešu. Tas būtu tāds optimālākais variants, lai cilvēki, kuri grāmatu savu mūžu rokās nav turējuši, varētu teikt, ka “jā, es tiešām to esmu lasījis”, nevis tikai saskatījušies sižetus par grāmatu.

Ak jā, vēl es aizmirsu pateikt, ka man šausmīgi nepatīk tas intro šim šovam ar tām krītošajām grāmatām, kā arī tas tēmas pārtraukums ar smejošiem un bezformīgiem radījumiem, kuri attāli līdzinās grāmatai. Šovs jau šovs, humoru vajag, bet 1) šeit pasmieties varēja tikai par raidījuma vadītājiem 2) vai tiešām jāizsmej kaut kas tāds kā grāmata?

Bet, lai nu šis raksts nebūtu tikai tukša muldēšana un “aj cik man ērti savā krēslā smieties par jums pārējiem”, pateikšu, ka man ļoti simpatizēja tas studijas iekārtotais grāmatu plaukts, neskatoties uz to, ka tajā atradās maz grāmatu. Ideja laba.

Lēne Koberbēla&Agnete Frīsa “Zēns koferī”

Darbi ir iekrājušies, lietas, par ko rakstīt blogā arī, te nu būs vecākā no tām – grāmata, kas spēj aizraut. “Zēns koferī.”

Stāsts ir daudzveidīgs, sarakstīts no vairākiem skatu punktiem. Ir zēns Miks, dzimis Lietuvā, un tagad viņš atrodas stacijā, ieslēgts koferī vienā no daudzajiem bagāžas glabātuves skapīšiem. Kārina uztic savākt skapīša saturu Nīnai, kas kādu dienu grib kļūt par pasaules glābēju. Un ne Kārina, ne Nīna nenojauš, ka arī no šī skapīša satura izņemšanas sāksies satraucošākais piedzīvojums abu dzīvē. Bet pa to pašu laiku Jans ir piekrāpis Juču un nav ne naudas, ne nieres. Kā atrisināsies abu jauno vīriešu konflikts? Vai Jučs dabūs to, ko vēlējās? Sigitai plaši atvērsies acis un rozā brilles nokritīs potīšu rajonā, bet vai viņa noskaidros sev interesējošos jautājumus un atradīs Miku?

Grāmata ir domāts kā kriminālromāns. Lai gan es bieži šaubīgi skatos uz šādiem darbiem, jo bez šaušanas un nogalināšanas šāda satura darbos neiztikt, šis tomēr bija savādāks. Iespējams, pa maz esmu lasījusi krimiķus, lai tos spētu objektīvi vērtēt, bet es pamēģināšu to šoreiz izdarīt. Tātad, grāmata nav tikai domāts kā kriminālromāns, bet tā IR kriminālromāns. Iespējams, šo sajūtu var atrast tādēļ, ka nākas izsekot nevis viena cilvēka domām un gaitām, bet vairāku. Un tur jau ir tā kriminālromānu būtība – it kā ikdienišķu stāstu saintriģēt līdz tādai pakāpei, ka beigās kāds mirs tik un tā un par to jau ir vienalga, jo stāsts beidzas laimīgi.

Šausmīgi nepatika tas, ka pa vidu tagadnei sākas pagātne. Kā kaut kāds atstāstījums, kas pat nav ielikts slīprakstā, vienkārši pateikts, ka Sigita iet pa ielu, un pēkšņi atjēdzās pagātnē, kad viņa kopā ar Dariusu (bijušo vīru) iet rokrokā pa šo pašu ielu. Un nav ne atpakaļejošās saites nekā, kas pastāstītu, kurā mirklī, viņa šādi domājot, ietriecas laternu stabā. Bet, ja jau pieminam tieši šo pārīti, varu tikai pieminēt to, ka 2 no galvenajiem varoņiem ir lietuvieši, un tas, man kā cilvēkam, kas šo valodu saprot, ir kā balzams dvēselei. Nē, protams, šeit bija pieminēta arī Latvija, bet tiesa gan, prostitūcijas ziņā. Bet arī ar to varam lepoties – spriežot pēc konteksta, mēs varam lepoties, jo latvietes esot visprasmīgākās prostitūtas. 😀

Darbā ir jūtams caurstrāvots slāviskums, jo nav tās mājīgās Baltijas vai haotiskās Amerikas vides, šeit viss ir it kā mierīgās līnijās vadīts, romāns uz atrisinājumu tiek virzīts bez lielas steigas. Ja pēkšņi kāds galvenais varonis sāk saprast, kas notiek, viņam priekšā tiek nolikts šķērslis, kam jātiek pāri. Arī nedaudzie dabas apraksti (tiešām – ļoti nedaudzie) attēlo tieši Dāniju un Skandināvijas pusi.

Ak, un ja jau pieminam Dāniju, tad kāda negatīvā iezīme: vai Sigita dzenoties pakaļ dēlam nemanīja neko Dānijai raksturīgu? Vai Nina, kas centās noskaidrot iemeslus zēna atrašanās koferī, arī viņa atrada tikai pārtikas un apģērba veikalus un savu superstilīgo trīsstāvu māju? Kur paliek Dānijas kultūra? Dānijas cilvēki? Tiešām visi ir tik ļauni kā Jučs? Pietrūka tā dāniskuma, dēļ kura varētu teikt, ka, jā – šis ir dāņu kriminālromāns. Tagad tas ir vienkārši kriminālromāns ar dažādu tautu piedalīšanos, un kuru sarakstījušas dāņu rakstnieces. Tas arī viss.

Bet, neskatoties uz negatīvo pusi, es gaidu turpinājumus šai grāmatai, cik man zināms, tie jau ir sarakstīti, atliek vienīgi gaidīt, kad izdos arī man izlasāmā un saprotamā valodā. 🙂

Vērtējums: 7/10

“Šis te ir slepenais krievu ierocis” viņš norādīja uz sniega blāķiem. “Taisnā ceļā no Sibīrijas.”

“Es nēsāšu melnu tik ilgi, līdz uztaisīs ko tumšāku.”

Attēls šeit.

Filipa Gregorija “Baltā princese”

https://i1.wp.com/e-gramatas.lv/beta/wp-content/uploads/2014/01/balta_princese_500.jpg

Filipu Gregorijas cienītāja kļuvu, kad sāku lasīt viņas vēsturiskos romānus par Anglijas karaļu un karalieņu dzīvi. Pirmajās grāmatās varēja sekot un just līdz māsu Boleinu un Henrija VIII mīlestībai un savstarpējai māsu cīņai par Anglijas karalienes kroni un titulu. To jūs varat lasīt 3 grāmatās. Pārējās nav šo grāmatu turpinājums, tomēr katra ir savu odziņu. Kopumā jau ir izlaisti 10 šīs rakstnieces grāmatu tulkojumi latviešu valodā.

Un šoreiz apskatīsim nesen klajā laisto “Baltā princese”. Elizabete Jorka ir nonākusi krustcelēs – viņas mīļoto vīrieti Ričardu nogalina nākamais Anglijas karalis Henrijs Tjūdors un māte liek Elizabetei apprecēties ar karali, lai Jorki vairs nebūtu tik ļoti apdraudēti. Bet, tā kā sākotnēji Henrijs ir tikai marionete viņa mātes rokās, kas iepriekš ir bijusi Elizabetes mātes, bijušās karalienes, galma dāma, tad viņa nesteidz Elizabeti tik viegli laist pie valdīšanas un diktē savus noteikumus. Elizabete visu dzīvi ir jāizvēlas starp balto rozi un sarkano.

Lai gan liekas, ka stāsts ir sarežģīts, tā nemaz nav. To ir viegli lasīt, un, ja necenšas sevišķi iegaumēt vēsturiski nozīmīgos datumus (kuru ir daudz), tad stāstu var arī izbaudīt. Galma intrigas, nodevēji ik pēc lappuses, karaļa un karalienes attiecības, strīdi, naids, mīlestība – tas viss ir te iekšā. Tās 476 lappuses paskrien nemanot. Visvairāk tomēr mani tracināja Henrijs – kāds karalis no mīkstčauļa? Nē, nopietni! Sākumā, labi, viņš bija nobijies no lielās varas un cilvēkiem, kas viņu neatbalstīja, un tā tālāk un tā joprojām, bet arī beidzamajā lappusē viņš bija tikpat naivs, cik pirmajā. Es pat nezinu, kas ir briesmīgāk – naivs karalis, vai iecirtīgs karalis, bet Henrijs Tjūdors kā karalis šajā grāmatā bija pilnīga nulle. Elizabete arī man likās diezgan “padevīga un nožēlas pilna”, kāds bija viņas sauklis, kad viņa iegāja galmā kā karaliene. Viņai nekas nebija no mātes rakstura, kas tieši būtu iederējies šajā stāstā, viņa arī necentās mainīt notikumu gaitu, vienkārši pakļāvās straumei, kas viņu nes. Jā, tie mazie žagariņi viņas ceļā, kas lika viņai kaut ko mainīt, man likās tik nenozīmīgi, ka pat nav pieminēšanas vērti. Bet beigās gan viņa (beidzot) sacēlās un par to man prieks. Bet man vienalga viņa nepatīk. Tālāk es varētu uzskaitīt vēl 20 tēlus, ap kuriem lieta grozījās, bet nē.

Filipa Gregorija raksta prasmīgi, plūstoši, un meistarīgi. Protams, tā nekad nebūs klasika, bet šī ir grāmata, pie kuras pieķerties, kad iestājies lasīšanas panīkums, jo tā atgriež grāmatu pasaulē ar jaunu sparu. Tomēr man gribējās hronoloģiskāku līniju tieši pie izdošanas – te iet runa par Boleinu meitām, te pēkšņi par Henriju Astoto, tad – bum! – pa viņa meitām, tad pēkšņi par Jorku Elizabeti… Es ļoti šaubos, vai Filipas Gregorijas mērķis ir radīt nesaprašanu lasītājos. Man prasīt prasās pēc vienotas hronoloģiskās līnijas, ne tik ļoti haotisku.

Un vēl kas – Filipa Gregorija ir pazīstama arī kā rakstniece jauniešiem. Lai gan latviski ir izdots tikai viens tāds darbs – “Laumu bērns” (es ceru, ka tas būs arī pēdējais. Lai gan cerība esot muļķa mierinājums), tomēr lielie vēsturiskie romāni viņai padodas daudz, daudz labāk.

Vērtējums: 8/10

Attēls šeit.

Un vēl ne pa tēmu. Arī šogad, vēl bez Goodreads challenge man ir viens izaicinājums. To jūs varat apskatīt šeit.

Tālu, un tomēr.

https://i0.wp.com/data3.whicdn.com/images/95180154/large.jpg

Lai jau man viegla sirds, ka atskaite ir tapusi, un lai laika gaitā arī man pašai ir kur pieķerties, šeit ir 2014. gada plāni, spārnotas cerības un pozitīvās domas. Un ne tik daudz par grāmatām.

Kā jau minēju iepriekšējā postā, 2014. gada Goodreads Reading Challenge man ir 50 grāmatas – tieši tikpat, cik pagājušo gadu. Un šo es varu izskaidrot daudz dažādām lietām, kuras esmu apņēmusies darīt, un nē, tagad nesekos visu tik ļoti nodrāztais teikums “lasīšanai vairs neatliks laika”. Atliks. Vispār, es nevaru iedomāties savu dzīvi bez grāmatām. Bez piecelšanās piecos no rīta, bez kafijas rīta agrumā, kad pilsēta Rīga vēl saldi čuč, bet es jau esmu pusi lielās dienas darbu paveikusi. Bet es atkal aizrunājos. Lasīšu, pavisam noteikti. Tas, vai šogad es tikšu galā ar izaicinājumu, rādīs laiks.

Arī filmas stāv jau gatavībā. Iedvesmu smēlos no happynorelle filmu sarakstiņa, un atķeksēju arī dažas savai gaumei un priekam. Dažas no tām: “The Grand Budapest Hotel”, “The Railway Man” un “Grace of Monaco”. Protams, noskatīšos arī tās, kuras man stāv sakrautas kaudzē kā dvd, un tās, kuras šogad nepaspēju noskatīties. Noteikti tuvākajā laikā atradīšu un noskatīšos “The Book Thief”, kā arī “Extremely Loud and Incredibly Close”. Pārējās uzradīsies pašas no sevis.

Mūzika, mūzika, mūzika. Nē, šogad es nerakstīšu par mūziku. Lai gan to es esmu darījusi ar Instrumentu jauno albumu Procrastination, katras dziesmas ķidāšana tomēr ir piņķerīga lieta. Mūzika ir gaumes jautājums, kuru nevajag ķidāt, vajag vienkārši pateikt – patīk vai nē. Tā kā es zinu, ka to, ko es klausos, klausās ļoti rets man pazīstams cilvēks, es labāk likšos mierā un vismaz šo lietu ķidāšu pati savā galvā.

Seriāli. Uzreiz – pavisam noteikti tā būs Šerloka 3. sezona, kuru es zinu, ka noskatīšos, bet kad – tas nav zināms. Tālāk ir arī šķietami jauks vēsturiskais seriāls “Reign”, kuru gribēšu noskatīties, bet tas arī ir viss. Neesmu nekāda seriālu fane, un man labāk patīk skatīties epizodes visas pēc kārtas, nevis nepacietīgi sēdēt un dīdīties un sakostiem zobiem gaidīt nākamo epizodi. Tāpēc, jā, seriālus uz mirkli atliekam malā.

Teātris. Jā, pavisam noteikti. Es pat zinu, kad. 7. marts, Dailes teātris, “Milēdijas” pirmizrāde. Bet ne tikai – šogad apņēmusies esmu izmēģināt arī citus teātrus, tādus kā Nacionālo un JRT. Skatīsimies, kā iznāks. Protams, atsauksmes būs arī par teātri.

Jaunā gada apņemšanās. Un šoreiz pavisam nopietni, nevis tāda mērkaķošanās, kā pagājušo gadu.

  1. Sākt vingrot, lai es jau 30 gados nebūtu salīkusi vecmāmiņa + sportiskās aktivitātes (riteņbraukšana, varbūt iemācīties slēpot, kad beidzot uzsnigs sniegs.)
  2. Turpināt 101 lieta 1001 dienā projektu, kas sevī ietver vēl ļoti daudz neizpildītu punktu.
  3. Iesaistīties sabiedrības aktivitātēs (pasākumu organizēšana, brīvprātīgo darbs, un kā jau mēs zinām, ir “Rīga 2014”, kur ir ideālas iespējas šo realizēt, manas 2 pirmās pieredzes jau 18. janvārī!)
  4. Novērtēt to, kas man ir dots un nedomāt par to, kas ir aizgājis, bet gan darīt visu (ne)iespējamo, lai iegūtu jaunas iespējas.
  5. Tā kā pēdējā laikā sveces ir mana vājība, tad izdomāju iemācīties liet sveces. Tā kā neko par to nezinu, būs interesanti pamēģināt.
  6. Beigt uztraukties par savu figūru un saprast to, ka agri vai vēlu es palikšu resna.
  7. Tāpēc, lai tāda nepaliktu, jāpārstāj ēst fast food, kad to visvairāk gribās, un tās super garšīgās rimi bulciņas. Un vispār bulciņas. Un saldumi. Un jāsāk lietot piena produkti (vļeh).
  8. Beigt izgrūst naudu par nevajadzīgām lietām un sākt to tērēt vajadzīgām. Uztaisīt prioritāšu sarakstu.
  9. Vienīgo puķi savā istabā laistīt 2x nedēļā. Brīnos, kā ar manu laistīšanu 1x mēnesī, viņa ir izdzīvojusi. Bet, kāds saimnieks, tāds suns. 😀
  10. 2014. gadā nosūtīt 50 pastkartes (jā, esmu Postcrossing lietotāja).
  11. Ar svaigu galvu atbrīvoties no nevajadzīgām lietām.
  12. Izdarīt un iesniegt darbus laikus, lai nav tā, ka pēkšņi pēdējā vakarā jāraksta apjomīgs projekts.
  13. Nomainīt gleznu pie sienas ar kaut ko jautrāku. Tā kā patlaban tās gleznas nosaukums, kas man stāv pie sienas, ir “Lietainā diena”, tad laba alternatīva varētu būt “Saulainā diena”. 😀
  14. Beidzot sākt aktīvu darbu pie ibook.lv grāmatu pārdošanas/maiņas, lai atbrīvotu manu grāmatu plauktu jauniem piedzīvojumiem.

Domāju, ka ar 14 apņemšanām pietiks šim gadam? Protams, laika gaitā (domājams, gadam pa vidu) saradīsies jaunas apņemšanās, un daudz lielāks saraksts tiks izveidots un piesprausts pie spoguļa, lai arī es tās atcerētos, bet šīs ir tādas lielos vilcienos. Protams, gribu dabūt tiesības, iemācīties braukāties ar mašīnu (ja jau virtuāli to daru briesmīgi, negribu pat iedomāties, kas būs realitātē) un tādas vēl ar pašizaugsmi saistītas lietiņas. Tad nu tā – 31. jūlijs – diena, kad varēšu atskaitīties ne tikai jums, bet arī pati sev par to, ko esmu vai neesmu izdarījusi. Un nospraust jaunus mērķus.

Lai šis 2014. ir radošuma pārpilns, ar jaunām iespējām, kuras nedrīkst laist garām, jaunu izaicinājumu pilns un, pats galvenais, laimīgs! Esat arī turpmāk čakli blogeri, blogu lasītāji, un lai jums veicas!

Attēls šeit.

APSKATS 2013.

8. janvāris, un beidzot arī es esmu sadūšojusies lielajam gada apskatam. Apbruņojusies ar tēju un zālēm (arī es, kā jau daudzi šādā suņa laikā, nejūtos īsti vesela) darīšu visu, lai tikai nebūtu jāstājas priekšā tai darbu kaudzē, kas man ir sakrājušies, 3 dienas aizejot uz skolu. Bet pirms tam – lai Jaunajā gadā izdodas viss iecerētais un tas būtu pozitīvu pārsteigumu pilns!

Tālajā 2013. gadā esmu izlasījusi precīzi 71 grāmatu, kas palīdzēja man pārsniegt nosprausto 50 grāmatu mērķi par 42%. Lasīju pārsvarā nenopietnas grāmatas, jaunus un vecus izdevumus, smieklīgas un ne tik smieklīgas grāmatas, bet man patika. Ar piecās zvaigznēm tika novērtētas pavisam 19 grāmatas, no kurām īpaši gribu izcelt Mariamas Petrosjanas “Nams, kurā…“, Markusa Zusaka “Grāmatu zagle”, Herbjorgas Vasmu “Simts gadi” un nesen izdotā Džona Grīna “Mūsu zvaigžņu vaina”.

Ejam tālāk – 4 zvaigznītes no manis nopelnīja arī 19 grāmatas. No šīm gribu izcelt Sofi Oksanenas “Staļina govis”, Haruki Murakami “IQ84” triloģiju, “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņus” un jauku latviešu autores pārsteigumu – “Mirušie nepiedod”. Ar šo kategoriju ir visgrūtāk – ieliec grāmatai 4 zvaigznes, pēc gada apskaties, ko esi salicis, un gribas steigšus visu mainīt un pēdējās likt pirmās, jo saproti, ka tomēr patika, vai arī nevari atcerēties, kāpēc ieliki 4, nevis 5 zvaigznītes, jo “viss taču bija kārtībā”. 😀

3 zvaigznītes no manis izpelnījās visvairāk grāmatu – veselas 20. Smalkā viduvējība, es teiktu. Grāmatas kaut kā negāja pie sirds, bet gluži nopelt arī negribējās, jo taču laiks ieguldīts un gluži sliktas arī nebija. Pārsvarā tie ir romāni: “Laulību sižets”, “Orhideju nams” vai arī klasika: “Annas Kareņinas 1. daļa” (jo otrā man patika labāk), Viljama Sammerseta “Teātris” un “Lielais Getsbijs”.

2 zvaigznes no manis šogad izpelnījās tās grāmatas, kuras nebija ļoti sliktas, bet nebija arī labas. Tādas, kuras bija grūti lasīt un beigās arī neradās tā dzirkst, ka “eu, bet tas taču ir tik labi”. Tādas bija pavisam 7, un starp tām ir Lauras Vilkas 1. grāmata “Laura un Apakšzemes leģendas” kas mani nepiesaistīja satura ziņā, jo likās, ka grāmata vairāk ir paredzēta mazākiem bērniem kā vakara pasaciņa. Un šeit pat nelīdzēja fakts, ka autore ir pazīstama. Bet viena no šī gada apņemšanām varētu būt šo atsākt lasīt kopā ar māsu. Dzjuničiro Taņidzaki “Atslēga” arī likās pilnīgi kaut kāds vāks, jo kurš gan spēj analizēt katru galvenā varoņa kustību no dažādiem aspektiem, un nevienā lappusē neizlaižot vārdu “sekss”? Pie sirds negāja arī viena no pēdējām Zvaigznes ABC izdotajām grāmatām – Elizabete Barda “Pusdienas Parīzē”. Man nepatīk romāna un pavārgrāmatas apvienojumi, it īpaši tad, ja uzsvars tiek likts uz pavārgrāmatu, nevis saturiski labu romānu. Arī latviešu jaunā klasika “Jelgava 94” man likās garlaicības kalngals un uzdzina tikai miegu, nevis līdzjūtību, ka džeku gandrīz pieķēra, kad viņš šņauc. Nu, something like that.

Un šausmīgā 1 zvaigzne tiek pie nespēju-izlasīt un ārprāts-kā-ko-tādu-var-uzrakstīt grāmatām. Kopumā veselas 6, ieskaitot to nabaga Kristines Sabļauskaites “Silva Rerum” kura, tāpat kā “Jelgava 94” uzdzina miegu, bet te piedevām vēl runa bija par ticību, kas man ne sevišķi, kā jau ateistei (un nē, tas nav tā ateistu modes kliedziena rezultāts). Ar 1 zvaigzni arī tika novērtēta Roulingas mēģinājums rakstīt pieaugušajiem, ko es tā arī nepabeidzu, jo iesaistīto bija daudz, un arī interese par tālāko notikumu gaitu manī neradīja. Arī Filipas Gregorijas mēģinājums rakstīt jauniešiem manā literatūras skatījumā izgāzās kā veca sēta – nu nesanāk un viss. Īstenībā, nožēloju, ka izlasīju, jo tagad nespēju sniegt objektīvu vērtējumu par tām grāmatām pieaugušajiem, kura viņa ir sarakstījusi, nesalīdzinot ar šo. Bet par to vēlāk, jo arī par Filipu Gregoriju taps atsevišķs ieraksts.

Protams, 2013. statījos filmas, gāju uz teātri un darīju arī visādas citas lietos, ko vajadzēja, un arī nevajadzēja darīt, bet tā nu tas ir – dzīve ir tikai viena un jāizbauda ir viss. Bet, lai jums jau nebūtu iestājies nogurums no manas vāvuļošanas, par plāniem 2014. nākamajā ierakstā. 🙂

Attēls augšā tik ļoti atgādina manu pašreizējo grāmatplauktu – grāmatas nav kur likt, bet turpinu stūķēt tās vēl brīvajās vietās. Attēls no šejienes, starp citu.