Keita Mortone – Noslēpumu glabātāja

Romāns ir tipisks dzimtas stāsts, kura darbība risinās divos gados – 2011. un 1961. gadā. 1961. gadā Dollija ir jauna meitene, kas dzīvo karalaikā, kad Anglijas pilsētiņas aplido bumbvedēji. Protams, kā jau jauna meitene, viņa palīdz ēdnīcā izsniegt ēdienu, un tur satiek Vivjenu – bagātu sievieti, slavena rakstnieka sievu. Viņa lepojas ar savu draudzeni, un par viņu piedzied pilnas ausis savam mīļotajam Džimijam. Bet tad notiek negaidītais, un Dollijas attiecības ar Vivjenu un Džimiju beidzas. Kas notika tālajā 1961. gadā? To cenšas noskaidrot Lorela, Dollijas vecākā (un arī prātīgākā) meita 2011. gadā. Kamēr māte guļ uz slimības gultas un aizvada sava mūža pēdējās dienas, Lorela ar savu brāli Džeriju apskraida puspasauli, lai satiktos ar cilvēkiem, kas kādreiz satikuši Dolliju vai Vivjenu un beigu beigās arī atklātu noslēpumu, kas ietin viņu māti.

Bez papīra un rakstāmā blakus neiztikt, jo stāsts ir tik ļoti samudžināts, ka grāmatas vidū es atmetu visam ar roku un pat nemēģināju iedziļināties – vienkārši lasīju. Aprakstītos faktus pieņēmu par pašsaprotamiem, nemaz par tiem nemēģinot pārliecināties. Galu galā – jaunas meitenes mistērijai ir grūti izsekot 448 lappušu romānā, īpaši tad, ja pa vidu jaucās vēl mūsdienas. Tomēr, lai kādi varianti nāktu prātā par beigām, man neienāca prātā īstās beigas, kas bija patiešām negaidītas. Keita Mortone ir radījusi vēl vienu stāstu, kuru gribas nolikt malā, jo ir sarežģīti lasīt, bet, tajā pašā laikā, arī gribas turpināt un uzzināt visu līdz galam.

Cilvēku raksturi ir attēloti tieši tādi, kādiem tiem vajadzētu būt, lai izskatītos reāli. Nedaudz krita uz nerviem Dollijas jauneklīgais vieglums, ar kādu viņa uztvēra bumbu sviedējus lidināmies sev virs galvas, kā arī viņas atriebes plāns Vivjenai šķita pārāk… nereāls. Viegla meitenes aizraušanās, nekas vairāk. Tomēr šī aizraušanās precīzi parādīja meitenes patieso dabu un to, ka bieži vien cilvēku tā pa īstam iepazīstam tikai pēc laba laika, kad viņš jau ir pierasta ikdiena. Precīzi arī tika atklāta pirmā mīlestība – viegla aizraušanās, kura pārtrūkst tad, kad otrs izdara ko nepatīkamu. Par mūsdienu attēlošanas patiesību man aizvien ir šaubas, jo diez vai pēc vairāk kā 50 gadiem ir paspējušas nomainīties 3 paaudzes, stāsta ticamībai vairāk pietiktu ar divām, bet tas jau ir autores roku darbs. Brīžiem gan romāns ieskanas uz kādas humora nots, tiesa gan, diezgan reti un tikai tad, kad Lorena satiek Džeriju. Tad viņi apmainās ar ironiskām piezīmēm un liek man pasmaidīt, jo tik ļoti atgādina brāļa un māsas attiecības.

Vērtējums: 6,5/10. Laikam, kad gribas ko vieglu, bet prātu nodarbinošu.

-Vai esi paēdis?
-Paēdis?
-Jā, es zinu, traucējošs paradums, tomēr es cenšos pāris reizes dienā tam pievērsties.

Mēs izaugam un maināmies atkarībā no tā, ko dzīve mums piespēlē.

Attēls šeit.

Advertisements

One thought on “Keita Mortone – Noslēpumu glabātāja

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s