Ekskursija pa ciešanām un mirušām vēstulēm

Beidzot, BEIDZOT manās rokās ir grāmata, kuru es vēl ilgi nelaidīšu vaļā. Ne fiziski, ne garīgi. Un šoreiz uz vāka rakstītais pat atbilst patiesībai. Vienīgi es vēl varu piemetināt: patiesi.

Es vismaz vienu reizi esmu tikpat kā jebkur, un 1943. gadā es biju gandrīz visur.

Šo stāstu stāsta nāve. Līžele 9 gadu vecumā tiek aizvesta pie audžuvecākiem uz Himmelštrāsi, jo viņas vecāki atrodas koncentrācijas nometnē. Jā, kā jau jūs nojaušat, stāsts ir par Otro pasaules karu. Viņa iet skolā, dibina draudzības, cīnās ar ienaidniekiem – viss, kas vajadzīgs 9 gadus vecai meitenei. Tad par sevi sāk ziņot karš. Nav ko ēst, jāsāk zagt. Bet mazā Līžele vairāk spēj novērtēt grāmatas, nekā ēdienu, tieši tāpēc viņas (vēlāk jau mīlestība) Rūdijs viņu iesauc par Grāmatu zagli. Bet nē, šis nav stāsts tikai par viņu. Tas vēl ir par akordeonistu, nāvi, žīdu Maksi un, jā, “zādzībām bez skaita”.

Izlasot grāmatu, man palika skumīgi. Jā, stāsts pats par sevi ir skumīgs, bet ne jau tik skumīgi man palika. Domājams, ja jau Markuss Zusaks varēja uzrakstīt šo romānu, tad kāpēc viņš nevarēja izdomāt skaistāku grāmatas nosaukumu? “Grāmatu zagle” – tipisks vīrieša sagudrots virsraksts. Absolūti nekādas fantāzijas. Lūk, kas man tik ļoti kremt. Un, ja jau sākam uz negatīvas nots, tad uz tās arī pabeigsim šo: šaubos, vai 13 gadīgai meitenei pirmais alkohola malks ir “salds, atsvaidzinošs un “gribu vēl””. Atceroties savu pirmo alkohola malku man šādas asociācijas nenāk ne prātā.

Vairāk gan man nav kur piekasīties. Ļoti prasmīgi tiek aprakstīta dzīve audžuģimenēs, bērnu savstarpējie strīdi, nesaskaņas, un dažkārt autors pastāsta ko tādu, kas ir iespējams tikai bērniem:

-Ja es būšu pirmais, es tevi nobučošu.
-Kāpēc tu gribi mani nobučot? Es esmu briesmīgi netīra!

Cepuri nost tulkotājai Mārai Poļakovai – tulkojums tiešām bija baudāms. Patika arī savdabīgā anotācija, kura it kā sagatavo lasītāju stāstam, tā nobeigumam. Man ļoti patika. Nu tik ļoti, ka ļoti. Dažbrīd lasāmais sāka pārvērsties ļoti dziļā ironijā, dažbrīd tas bija tik viegli kā spalviņa. Vārdu sakot, šī grāmata ir jāizlasa katram grāmatu mīlim, un arī jāstāv grāmatplaukta goda vietā.

Vērtējums: 10/10. Pat nedomājot par to negatīvo, ko esmu aprakstījusi, pozitīvais ir krietni vairāk. Noteikti, 21. februārī, kas filma nonāks uz Latvijas ekrāniem (pēc IMDb informācijas), būšu pirmā rindā, kas to aizies un noskatīsies.

Kā var zināt, vai kāds ir dzīvs? Palūkojot, vai tas elpo.

Daudz laimes dzimšanas dienā, Herr Hitler! Daudz baltu dieniņu.

Dzīvs viņš palika šādi: viņš negāja kaujā.

Attēls šeit.

Advertisements

6 thoughts on “Ekskursija pa ciešanām un mirušām vēstulēm

    • Garākās brīvdienās laukos, kad uz galvas nav skolas darbi un darbs kā tāds, tad jā, sanāk grāmatas “apēst” pavairāk. 😀 Bet katram jau savs temps, un gadās arī tā, ka neko jaunu nevaru iesākt (piemēram, kā šobrīd), jo galvā sēž iepriekšējās grāmatas stāsts. 😀

      • Jā, es labi zinu, kā tas ir! Vakar kā nopirku Džona Grīna meistardarbu ”Mūsu zvaigžņu vaina”, tā četrās stundās to gardi ”notiesāju”. 😀 Un tagad nezinu, ko iesākt, šķiet, ka vajag atelpu, lai vēlreiz pārdomātu izlasīto…

        • Jā, man arī tā bija. Lai gan orģinālvalodā bija vieglāk lasīt, stāsta tematika latviešu starpā ir pietiekami maz aizskarta, lai justu tās nepieciešamību un izjustu nepieciešamību, lai distancētos no kārtējiem dāmu romāniem. 😀

  1. Nu ļoti labu šampanieti gan ir grūti salīdzināt ar to, ko mēs parasti saprotam ar “pirmo alkohola malku”, salds šampanietis tak 13 gadus vecai meitenei mierīgi varētu garšot. Un tur taču nemaz nebija “gribu vēl”, bet tieši otrādi- viņa šampanieti nekad vairs nedzēra, lai nebojātu tā pirmā un vienīgā malka maģiju.
    Un par nosaukumu- man galīgi viņš nešķita neglīts vai bez fantāzijas, šie divi vārdi taču ir grāmatas centrālā tematika, ļoti nozīmīga metafora darbā. Katrā ziņā es noteikti nevaru iedomāties šo grāmatu ar citu nosaukumu. Vienīgi man bija sanācis diezgan smieklīgi- biju šo grāmatu noskatījusi jau sen, kad vēl nebija tulkota, bet anotāciju gan būšu pavirši izlasījusi, jo visu laiku dzīvoju pārliecībā, ka tas būs grāmatu zaglis, nevis zagle, un, sākot lasīt, man bija milzīgs pārsteigums. 😀

    P.S.- galvenās varones vārds ir Līžele. 🙂

    • Diez vai Vācijas nabadzīgākajā rajonā Otrā pasaules kara laikā varēja atrast ko tādu, ko mūsdienās saprot ar “ļoti labu šampanieti”. Atceros savu pirmo šampanieša malku, un, godīgi sakot, toreiz nozvērējos, ka nekad mūžā neko tādu vairs nedzeršu. 😀 bet es vienmēr esmu teikusi, ka maniem vecākiem ir īpaša gaume attiecībā uz dzērieniem. 😀
      Centrālā tematika, jā, bet nu tomēr, tomēr, stāsts likās tāds maģisks, un man, kā fantāzijas pilnai būtnei, gribējās ko tādu “UH”, bet saņēmu “ok.” 😀 bet nu katram savs. 😀
      un paldies, izlabošu. 😀

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s