Elizabete Barda. “Pusdienas Parīzē”

Vakar aizgāju uz bibliotēku (kaut gan lasāmo grāmatu mājās ir krietni lielāka kaudze nekā jau izlasīto), un paņēmu vēl 2 grāmatas visām pāri. Viena no tām bija šī. Un ko es varu teikt? Cik labi, ka paņēmu no bibliotēkas, nevis pirku!

Stāsts ir par gandrīz 30gadnieku slieksni sasnieguši Elizabeti (kas ir šīs grāmatas autore), kas gatavojas precēties un stāsta vidū arī apprecas ar francūzi. Tas, ka Elizabete ir amerikāniete, ir ļoti svarīgs fakts, jo savādāk šīs grāmatas nebūtu. Viņai ir jāadaptējas franču vidē – jāmācās runāt franciski, jāmācās gatavot franču gaumē, un, pats svarīgākais, jāmācās ēst franciski. Par laimi, ar laiku Elizabete atrod arī citas Francijas imigrantes ar franču vīriem, un nu Elizabete vairs nav viena. Un nē, šis nav tipisks stāsts par divu laulāto dzīvi. Šeit ar laulību viss kārtībā. Vaina tik kaut kur citur slēpjas.

Pirmkārt, šis ir klasisks Elizabetes Gilbertas stilā ieturēts stāsts. Pēdējā laikā tādi ir pārsteidzoši daudz – stāsts, pēc tā seko trīs receptes, un tad stāsta turpinājums. Ja pirmo šāda tipa grāmatu man bija bauda lasīt, un es, ne-virtuves cilvēks, izmēģināju šādu tādu recepti (grāmatas nosaukumu gan vairs neatceros), tad šī ēdiena ziņā man siekalas mutē nesadzina, un es biju pietiekami slinka, lai nepārlasītu recepšu daļu, kurās tāpat 2/3 sastāvdaļu mirstīgo veikalos nav atrodami, vai ēdieni jāgatavo teju visu dienu. Francijas virtuve!

Otrkārt, šausmīgi nepatika vāka noformējums. 2 fotoattēli sastumti kopā kā grāmatas vāks? Nopietni? Un ne jau tas vien. Ieejot grāmatnīcā, un ieraugot šo vāku, es nodomāju: “Oo, Stīvenam Klārkam jauna grāmata!”, jo vāka noformējums ir ļoti, ļoti līdzīgs ar minētā rakstnieka “Ellīgs gads Parīzē” romānu, kuru aprakstīju šeit. Droši vien arī dēļ šīs šķietamās līdzības es gaidīju kaut drusciņ humoru, kaut ko, kas spētu no manis izvilināt smaidu. Un ko es sagaidīju? Neko no šī. Romāns ir ieturēts vieglā atstāstīšanas formā, kurā tiek izstāstīts kā Elizabete mazgā traukus soli pa solim, bet tikai garāmejot pieminēts, ka, sēžot darbavietas kafejnīcā, viņa redz, kā Luvrai mazgā logus. Un lasītājiem interesē, kā mazgāt traukus, bet neinteresē, kā Luvrā mazgā logus? Manuprāt, tieši otrādi!

Un, visbeidzot, treškārt – šausmīgās atsauces pie katra īpašvārda!!! Šaubos, vai cilvēki nezina, kas ir Elviss Preslijs vai Hemingvejs vai Karls Lāgerfelds. Tā vietā, lai šīs atsauces liktu pie šādiem vārdiem, tās labāk būtu likuši tajās neizrunājamajās un nesaprotamajās franču frāzēs, kurām nav pierakstīti tulkojumi klāt! Bet šeit jau vairs nav vainojama autore, šis ir redaktores darbs. Pēc visa spriežot, kura ir tikko iznākusi no universitātes ar savu atsauču pilno maģistra darbu kabatā.

P.S. Salīdzināju Stīvena Klārka un Elizabetes Bardas grāmatu vākus, un sapratu, kāpēc man tie šķita tik līdzīgi. Abos redzams viens un tas pats Eifelis no viena un tā paša rakursa, un arī koks abu grāmatu vāka kreisajā pusē ir tas pats. Ak jā, un kārtīgāk ieskatoties, var saprast, ka debesis arī tās pašas. Ir vienkārši paņemts 1 attēls un otrai grāmatai ieliekot tikai koka fragmentu vai nomainot debesu krāsu, pieliekot klāt vēl citu bildi, sanāk jauns vāks! Malači!

Vērtējums: 5/10. Tas ir par mazajiem Eifeļiem nodaļu sākumā, faktam, ka tiek pieminēta Parīze, un Gvendālam – par to, ka viņš vienkārši tur bija, un visu stāstu padarīja baudāmāku.

Attēls šeit.

Advertisements

4 thoughts on “Elizabete Barda. “Pusdienas Parīzē”

  1. Atpakaļ ziņojums: APSKATS 2013. | kurpjukaste

  2. aaa, un vēl gribēju pateikt par vāku – jā, es arī, starp citu, sākumā padomāju, ka izdots turpinājums Klārka grāmatai (it sevišķi tādēļ, ka, manuprāt, pēc Klārka grāmatas izlasīšanas kā reiz biju iegūglējusi, ka viņam ir vairākas grāmatas šajā sērijā). Un nedaudz samulsu, kad secināju, ka nekā – vāks ļoti līdzīgs, tomēr autors cits.

    • Jā, atsauces ir liktas pārāk bieži nevajadzīgās vietās, bet pārāk reti tur, kur teksts pēc tām burtiski kliedz. 😀
      Receptēm es vispār uzmanību nepievērsu, jo 1) neesmu cilvēks, kas stundām ilgi var nīkt virtuvē, taisot ko tādu, ko apēd 5 minūtēs. 2) romānu receptes man vienmēr ir radījušas šaubas par pagatavošanas iespējamību Latvijā, it īpaši, ja romāns ir ar Francijas “piegaršu”. Un arī tagad, pāršķirstot receptes, vairums no tām ir tādas, kuras šajā gadalaikā nevar pagatavot. Nu kur es tagad atradīšu parasto raudeni vai, vēl labāk, Dižonas sinepes? 😀

  3. Ha! Tātad es neesmu vienīgā, kam krita uz nerviem tās atsauces:) Turklāt man visvairāk nokaitināja, ka receptēs gan bija daži, vismaz man nekad nedzirdēti, nosaukumi, taču tos, protams, neviens nepaskaidroja. Iespējams, ka arī nezināja, kas tas ir?:)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s