Deivids Mičels. Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi.

Te nu mēs esam. Grāmata manās rokās pirms apmēram mēneša, kad bija mana pirmā tikšanās ar visiem (nu, gandrīz visiem) grāmatmīļiem. Te nu būs aprakstīta mana cīņa, bet beigās pat prieks.

Jākobs de Zūts ir klerks, kuram visa stāsta garumā jācīnās par mīlestību, amata saglabāšanu, un sevi. Viņam kā holandietim, jāadaptējas Japānas kultūrā un ikdienā, un viņam tas arī izdodas. Viņā kā klerks tiek nosūtīts no mājām Holandē uz Dedžimu pie Nagasaki, lai nopelnītu kaudzi naudas un atgrieztos mājās pie mīļotās. Kopumā paiet 5 gari gadi. Bet ticiet man – tie kuri saka, ka jau no sākuma zināja ar ko grāmata beigsies, melo. Nav iespējams uzminēt pat to, kas notiks nākošajā lappusē, kur nu vēl beigās.

Man sākums gāja ļoti grūti, jo ļoti grūti bija iedziļināties stāstā. It kā tuva tēma – austrumi, kultūras, geišas un Japāna, bet tomēr, izlasot grāmatu, es sapratu, kas man traucēja uztvert stāstu līdz galam. Tie bija daudzie varoņi, daudzie skatu punkti, kādos stāsts tika pavērsts. Ja no sākuma es vēl centos izsekot līdzi stāsta varoņiem, tad vidū man jau bija pilnīgi vienalga.

Bet nu ar otro mēģinājumu un piecām grāmatām starpā, ķēros klāt šim darbam vēlreiz. Galu galā – manās rokās ir nonācis, atsauksmes salasījos labas, jāturpina. Un nu esmu pabeigusi. Varu teikt tikai vienu – tas ir izcils darbs. Deivids Mičels raksta tā, ka pēkšņi attopaties kopā ar Orito bēgam prom no klostera un kopā ar Jākobu de Zūtu tiekat apšaudīti. Viņš raksta tik dzīvi, ka šķiet, ka galveno varoņu vietā esi tu pats. Arī grāmatas noformējums ir skaidri saprotams, nevis kā vairums gadījumu, kad vāks tiek uzlikts pilnīgi bez tēmas.

Patika man stāsts kā tāds – tagad domāju, ka varbūt pat bija interesanti aplūkot šo stāstu no dažādiem skatu punktiem, jo no paša Jākoba skatupunkta visu grāmatu aplūkot būtu vienkārši garlaicīgi. Patika, protams, Japāna. Man Japāna un Austrumi vienmēr šķituši sirdij tuvi. Savstarpējās attiecības te tika aprakstītas diezgan prasmīgi, nebija kā parastajos Noras Robertsas romantiskajos gabalos. Nē, šeit viss bija krietni dvēseliskāk. Nepatika – man traucēja garā kavēšanās. Ka sīki un smalki tika aprakstīta katra detaļa, katra doma, katrs vārds, un (manuprāt) šausmīgi daudz tika pievērsts ticībai un reliģijai. Man jau nav iebildumu, bet man kā neticīgam cilvēkam tas tomēr traucēja.

Vērtējums: 9/10. Jo arī Jākobam de Zūtam patika grāmatas.

Citātu gan bija pārsteidzoši daudz. Daži no tiem:

Jebkurš mūris ir tikai tik stiprs, cik vīri, kas to sargā.

Kāda starpība, “līksms” vai “jautrs”? Svarīgi ir tas, kas nāk pēc tam.

Reizēm tieši bezjēdzība atklāj vislielāko jēgu.

Šajā pasaulē ir tikai viens meistardarbs, un tas ir šī pasaule.

Jā, šis var būt uzskatāms par atgriešanos apritē. Pārslodze ir beigusies, tagad atliek vien izmisīgs sauciens pēc brīvdienām.

Attēls šeit.

Advertisements

One thought on “Deivids Mičels. Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi.

  1. Atpakaļ ziņojums: APSKATS 2013. | kurpjukaste

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s