99/101: Rekviēms.

Uzvara ir gūta. Ne tikai galvenajiem varoņiem, bet arī Latvijas lasītājiem. Kāpēc? Jo pavisam nesen (burtiski dažas dienas atpakaļ) grāmatu apgāds Zvaigzne ABC izdeva trešo – pēdējo – daļu mīlestības, sērgas un ciešanu pilnajā romānu triloģijā “Delīrijs”.

Stāsts ir par nemitīgu cīnīšanos par taisnību. Pēc 18 gadu sasniegšanas visus jauniešus izārstē – padara mīlestībai nekaitīgus, un sapāro ar personu, kas visvairāk atbilst jaunietim. Bet ir arī tādi, kas netiek izārstēti, jo jau ir saslimuši. Tie tiek dēvēti par slimajiem, un dzīvo ārpus pilsētas. Pirmajā daļā labākās draudzenes Hana un Lēna sāk plānot savu dzīvi, bet tad Lēna saslimst ar delīriju un kopā ar savu lielo mīlu Aleksi aizbēg uz Mežonīgo Zemi – visu slimo mājvietu. Sākas izārstēto cīņa pret slimajiem, un mierā neliekas neviena no pusēm. Lēnas lielā mīla otrajā daļā nozūd, lai atkal uzrastos no jauna, bet pa to laiku viņa jau sadabūjusi sev citu – Džūljēnu, ar ko cer aizstāt nebeidzamās ilgas pēc Alekša. Trešajā daļā tiek izdzīvots kvēlojošs mīlas trijstūris, tiek atbildēts uz vairumu lasītāju radušos jautājumu, bet viens tomēr paliek. Kas notiek tālāk?

Lorena Olivera ir talantīga mūsdienu fantāzijas romānu autore. To viņa ir pierādusi jau ar romānu, kas nav šīs triloģijas daļa – “Pirms es krītu”. Protams, tieši ar triloģiju Lorena Olivera kļuva pazīstama, un viņas grāmatas sāka rindoties New York Times bestselleru topā.

Pirmkārt – triloģijas man nepatīk. It īpaši jaunās, kad līdz katrai nākamajai daļai ir jāgaida pamatīgs laiciņš, pa to jau izlasītas citas labas grāmatas, saturs ir samaisījies kopā un grūti atsaukt atmiņā varoņus, kad pēkšņi ar lielu bums uzrodas nākamā daļa. Tā bija arī šajā gadījumā – atceros, ka otro daļu Pandēmija lasīju pagājušā gada Ziemassvētkiem, kas nozīmē – vesels gads. Bet, lai es jūs tagad te nebiedētu – tas netraucē. Varoņi pavisam viegli ataust atmiņā, un tas droši vien ir autores raitās, vienkāršās valodas dēļ. Vienīgais vārds, ko man triloģijas lasīšanas laikā bija jāapskatās vārdnīcā, ir pandēmija.

Otrkārt, triloģijas man nepatīk arī tāpēc, ka otrā daļa man vienmēr liekas visvājākā no visām, un pēdējā vienmēr vislabākā. Iespējams tāpēc, ka vairāk nav jāgaida, jo vairāk nebūs. Tā bija arī ar triloģiju Delīrijs. Bet rakstniece katru daļu kaut kādā zināmā veidā izglāba, piešķirot tām sensacionālas beigas. Iespējams, tieši tas noturēja manu uzmanību. Pluss arī ir tam, ka visa grāmata netiek rakstīta no Lēnas skatupunkta, bet iepīta iekšā ir arī Hanas dzīve. Bet netika laists pie dzīves aprakstīšanas neviens cits varonis, jo tas jau lasītājos sasauktu haosa apziņu, jo būtu grūti sekot līdzi.

Bet, par galvenajiem varoņiem runājot, Lēna man šķita nedaudz bērnišķīga. Jā, es saprotu, meitene (kā jau meitenes to prot darīt) ilgojas pēc vecās dzīves, draugiem un ģimenes, bet nevajag jau mest uzreiz plinti krūmos ar jauno pasauli. Tas, ka viņa katrā grāmatā žēlojās par ģimenes un Hanas neesamību, nevarēja izlemt, kurš viņai patīk labāk – Alekss vai Džūljēns – tas viss sasummējās kopā un radās mana nepatika pret šo varoni. Tāpat arī gaidīju siltākas jūtas ainā “Lēna + Mamma”, kura dabiskos apstākļos būtu izvērtusies asaru jūrā, nevis naidīgos skatienos un apvainojušos ģīmjos. Tas man arī likās diezgan bērnišķīgi.

Kopumā bija labi, bet ne izcili. Par trešo daļu lieku 7/10, par triloģiju kopumā – 8/10.

Vecāki, kuri nezina, ko lai dāvina jaunietim – šo droši.

Bet varbūt laime nav meklējama izvēlē? Varbūt tā ir tikai fantāzija, izlikšanās spēle: lai ko sasniedzam, esam to plānojuši?

Tas, kurš lec, var nokrist, bet var arī sākt lidot.

Bilde te.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s