97/101: M. Butterlfy

M.Butterfly

Nedaudz novēlota atsauksme par Dailes teātra pirmizrādi Lielajā zālē. Bija nepieciešams laiks, lai sakārtotu domas, iztirzātu, pārcilātu, un tiktu pie vērtējuma. Esmu nonākusi pie kopsaucēja, atbraukusi mājās, un nu varu dalīties savās pārdomās.

Izrādē tiek atspoguļots franču diplomāta Renē Galimāra tiesas process, kurā viņš atskatās pagātnē, kurā dominē viena persona – Song Lilinga, saukta arī par Madame Butterfly. Pēc skata kautrīgā ķīniete apved ap pirktu sievietēs un dzīvē nepieredzējušo franču diplomātu tā, ka viņš domā, ka apvedis ap pirkstu ir pašu Song Lilingu. Maiga, pakļāvīga būtne, kuru ir tik viegli vadīt – kā tādu var nemīlēt? Izrādes beigās aizkars krīt, un atklājas Butterfly īstā seja. Un ne tikai viņas…

Īstenībā, ja par Madame Batterfly neko nezina, tad izrādes pirmais cēliens tā arī paliek, neko nesaprotot. Anotācija arī neko nelīdz. Par programmiņām nezinu – jau labu laiku nepērku, tikai lieks papīrs mājās, ko iebāzt atvilktnē “atmiņām”, bet pēc pāris gadiem sadedzināt kamīnā. Bet, turpinot par teātri. Režisore Laura Groza-Ķibere ir radījusi meistardarbu, par kuru runās vēl ilgi. Lai gan pēc pirmā cēliena rodas vēlēšanās iet prom, jo it kā patīk, bet vairāk, ka nepatīk, tad otrais cēliens ir kronis visam, punkts uz i un brīnišķīgs noslēgums. Saviļņojuma sajūtās un beigu radītajā eiforijas mākonī dzīvo vēl nākamajā dienā. Bet to visu nepaveiktu bez brīnišķīgajiem aktieriem – teikšu, ka abi galvenie tēli – Madame Butterfly un Renē Galimārs (Dainis Grūbe un Juris Žagars) perfekti attaino savus tēlus. Pārējie nav nemaz tik svarīgi. Bet vienu gan es nesaprotu. Aktieru maz, un tie paši, kas vienmēr – Ķuzule, Nevarauska, Ķesteris, Vārpiņa. Labi, Žagars un Ozoliņa neskaitās – pirmais redzēts maz, otrā jau klasika. Bet vai tiešām nav aktieru, ko likt iekšā? Labi, ka vēl Skrastiņš nespēlēja, būtu kronis visam. Par Grūbi redzu jau 3 izrādi pēc kārtas (šo, Salome un Vējiem līdzi). Vai tiešāk aktieru trūkums?

Atgriežoties pie objektīvās izrādes vērtēšanas. Vai es jau teicu, ka man patika beigas? Nu tā – ļoti. Jā? Nekas, ir vērts pieminēt vēlreiz. Un, kā jau teicu iekš mikrovietnes twitter – izrāde gāž stereotipus. Un ne tikai par rietumiem vai austrumiem, sievieti vai vīrieti. Arī to, ko drīkst un ko nedrīkst uz skatuves. Nav nekā tāda, ko nedrīkstētu. Ir ierobežotās sabiedrības uzliktie stereotipi, ka atkailināties cilvēku priekšā nevar, smēķēt nevar, jo sabojāsies veselība, un vīraks vispār ir elles smarža. Izrāde gāž stereotipus par ik katru no nosauktajām lietām. Iespējams, tieši tāpēc cilvēki no teātra iznāca ar smaidu sejā.

Bet tagad par skatītājiem. Kas par daudz, tas par skādi. Nevajag ģērbties pēc principiem “nav ko vilkt, aj, vilkšu visu”, “jo mazāk, jo labāk”, vai “uz teātri taču vienmēr velk tādas kurpes, uz kurām nostāvēt nevar”. Nu nav tā. Un būtu pēdējais laiks to saprast, lai paši sevi nepadarītu par apsmieklu un lieku izrādi, kas neietilpst samaksātās biļetes cenā. Tāpat nevajag stāvēt pie pašas skatuves un bakstīt ar pirkstu zālē, tā atzīmējot ieradušās slavenības, to vārdus nobļaujot pa visu zāli. Nu nav tā 18. gs. augstākās sabiedrības balle, un jums nav jāpiesaka katrs ienākošais. Arī kritizēt aktieru sniegumu, vienīgo par labu esam atzīstot Jēgeru, atvainojiet, arī ir diezgan tizli, ja uz teātri atnāk vienreiz gadā, un uz Ķuzules – Skrastiņas norunāto, skaļi nočukst: “kas tā tāda?” Un vienmēr atradīsies kāds, kas sabojās perfektu emocionālu momentu ar “bravo” izsaucieniem vismaz reizes desmit. Kā arī nebiju satikusi pusmūža sievietes, kas smīkņātu, novērstos un sarktu, ieraugot uz skatuves pliku dibenu. Nē, viss, es nebojāšu jums skatīšanās prieku. Galu galā – sabiedrības spogulis ir pirmizrāžu publika.

Vērtējums par izrādi: 7/10. Un, ja nu kāds nelasa teātra mājaslapā norādīto, atgādināšu – nesamaitātus bērnus nevest, izrādē smēķē labas cigaretes un kūpina neizsakāmi asu vīraku.

Attēls šeit.

Advertisements

10 thoughts on “97/101: M. Butterlfy

  1. Paldies par tavu jauko tekstu, ar prieku izlasīju korekti izteiktu viedokli. Kas pie tam ir diezgan tuvs manējam:) Izrāde un galvenie aktieri bija brīnišķīgi, režisore ir malacis , vienīgi jācer, ka ar gadiem nāks līdzi spēks neļaut “vecajiem bukiem” štampot, ja jau reiz viņi ir iedalīti tēlotāju pulkā. Šādās reizēs vienmēr interesē – vai mazo lomu tēlotāji ir režisores izvēle, vai arī vadošāku personu izvēle.
    Bet vienīgā pozīcija, kur gribu Tev oponēt – 1) Grūbe ir kā radīts šai lomai un pieļauju, ka tikai viņa esamība radīja domu iestudēt izrādi. 2) viņš nav visās izrādēs. Fakts, ka tu esi viņu piefiksējusi vējiem līdzi ir vienkārši mīlīgs:) Jo izrādē ir 90% no štata un visiem ir maziņas lomiņas, iedomājies, ja tu Grūbi pamanīji šajās masās un paturēji prātā – tātad tas kaut ko liecina par talantu, vai ne?

    p.s.Par skatītājiem – pēdējā laikā bieži dzirdu šausmināšanos par zāles uzvedību, bet laikam – tādi jau nu tie cilvēki ir , ja salasās pāri par 1000 cilvēku, daudzi no tiem būs idioti. 😦

    • Paldies par burvīgajiem vārdiem!
      Principā, kad rakstīju atsauksmi, galvā stāvēja doma, ka varēja paņemt arī jaunākus aktierus ielikt izrādē iekšā, bet tagad es tā padomāju… Izrāde ir pietiekami emocionāli smaga, lai tieši jaunos te neliktu iekšā.
      Dainis Grūbe man no sākuma nelikās diez ko simpātisks aktieris (te nu es iespaidojos no savas teātra līdzgaitnieces), bet tad es noskatījos izrādes, kurās viņš spēlē, un manas domas mainījās. Tagad Grūbi uztveru kā ļoti labu aktieri. Jā, kā jau tu minēji, droši vien kaut kas viņā ir tāds, ja jau es viņu tajā burzmā ieraudzīju. 🙂

  2. Pēdējo 10 gadu laikā, kuri, pieņemu ir Jūsu teātra skatītājas mūžs, uz skatuves regulāri ir kaili ķermeņi (dž.dž. katrā izrādē ir kailas krūtis, Āmanis Jūdas skūpstā,pats Žagars un Siliņš Šopingā un Fuckingā bija kaili, šobrīd Kauli pagrabā – kails Dzelzītis), tiek smēķēts (neuzskaitīšu piemērus)un redītas dažādas citas smaržas un smakas. (Aijā vārās ūdens un tvikos grimst visa kamerzāle, Zirgu pastā redzēju izrādi kur tirīja siļķes un riktīgi smirdēja pēc zivīm, DDT puiši patiešām smaržoja pēc apelsīniem). Šis nu nebūtu labākais piemērs par stereotipu laušanu uz skatuves.

    • Nē, man ne tuvu nav 10 gadus ilga pieredze kā teātra skatītājai, tāpēc arī 3 no Jūsu minētajām 4 izrādēm neesmu redzējusi, “Kaulus” neesmu redzējusi, bet anotācijas un vērtējumus esmu lasījusi.
      Atļaušos apšaubīt Jūsu pieņēmumu, ka Dž.Dž. Džilindžera katrā izrādē ir kailas krūtis. “Pūt, vējiņi”, “Šikās kāzas”, “Oņegins”, “Ļaujiet izšaut”, “Ar vīru nav viegli”, “Romeo un Džuljeta”, “Šeipings” – tās visas ir Džilindžera izrādes, kuras esmu redzējusi, un lielākajā daļā no tām plikas krūtis NAV redzamas. Labi, ir atklāta attieksme pret dzimumattiecībām starp sievieti un vīrieti, bet ne plikumi.
      Stereotipi par smaržām netika pieminēti. Tika teikts par attiecībām starp rietumiem un austrumiem un vīrieti un sievieti. Smaržas tika tikai pieminētas kā pielikums izrādei.
      Un vēlreiz par plikumiem – ja jau ir tik daudz uzskatāmi piemēri un izrādes, kur tas figurē, kāpēc joprojām par to smīkņā un sarkst tie, kuriem to nevajadzētu? Čuksti un smiekli bija dzirdami pat tad, kad jau viss bija piesegts. Tāpēc, piemērs, manuprāt, ir labs.
      Bet vienmēr ir interesanti uzklausīt dažādākus viedokļus. 🙂

      • Sedeju apmeram pa vidu pirmizrade, nekadu viraku nesajutu, nekadas sausminasanas par plikumiem nedzirdeju, neredzeju, ka kads skrietu pec pufaikam izrades laika, nedzirdeju, ka kritizetu aktierus un raditu uz slavenibam zale ar pirkstu, nedzirdeju pec izrades nevienu “bravo”. Vienigais, ko dzirdeju izrades laika, vienam iezvanijas mob.tel. Tadel man rodas jautajums -vai es vispar biju pirmizrade, vai ari otrs variants -biju tik aizgrabta, ka neko no sita visa aprakstita neieveroju.

        • Es sēdēju orķestra zonā, kur vīraku varēja sajust ļoti labi. Tagad man tas vēl vairāk nepatika. 🙂
          Čukstēšanās bija gan, bet par virsdrēbēm – šajā izrādē to novērot nevarēja, bet runa jau iet par cilvēkiem kopumā. Ir bijuši gadījumi, kad man blakussēdētājs palūdz palaist garām jau tad, kad sāk nodzist gaisma, un aktieris vēl nemaz nav nogājis no skatuves.
          Es mobilo gan neievēroju- izrāde bija pietiekami interesanta, lai to nedzirdētu.
          Bet principā runa neiet par cilvēkiem, bet gan par režisori un izrādi, kura bija brīnišķīga, vai ne tā? 🙂

  3. Šī izrāde ietilpst manā sarakstā. Ceru nākošajā gadā uz to aiziet. Tagad mazliet škrobe, ka nenopirku biļetes uz pirmizrādi. Noskatījos, bet nebiju vēl 100% droša, ka gribu redzēt. Tagad, pēc atsauksmēm zinu, ka gribu tomēr.
    Par skatītājiem, es nesen biju uz ”Amadeju” un tad sapratu, kas man tiešām besī(neskaitot neizslēgtus telefonus un sarunāšanos izrādes laikā) – iešana pēc pufaikām brīdī, kad tikko, tikko beigusies izrāde un aktieri nāk paklanīties pirmo reizi. Visi applaudē, bet ir kategorija, kas ceļas un bizo pēc pufaikām. Nesaprotu.Tiešām grūti dažas minūtes veltīt? Nu, būs rinda pēc virsdrēbēm, bet ar to jārēķinās un viss. Neviens nav palicis bez pufaikas.

    • Jā, jāaiziet ir obligāti. Es pat ietu otrreiz, ja man būtu tāda iespēja.Tiem, kas tik ļoti steidzās mājās, lai noķertu pēdējos “Saimnieks meklē sievu” kadrus (nopietni, bija dāma, kas par to žēlojās), varu ieteikt savas paunas un mēteļus atstāt mašīnā. Lieka stāvēšana aiztaupīta, ja vien mašīna nav nolikta stāvlaukuma vidū. Bet, ja nav mašīnas, tad cita runa.Uz Amadeju es gribēju aiziet, bet tas bija sen, un tagad vēlme pārgājusi. 😀

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s