93/101: Egoists. Tas romantiskākais.

Romantiskais egoists (m.v)

Ilgi svārstījos, kamēr tomēr izlēmu paņemt Frederika Beigbedera romānu „Romantiskais egoists” un ierādīt vietu savā grāmatplauktā. Kāpēc? Jo kopš pēdējās satikšanās ar Beigebderu (tas bija ar „Palīgā, piedod”), mana sajūsma par viņu saruka. Bet, izlasot „Romantiskais egoists” mana sajūsma ir atpakaļ.

Ir 34 gadus vecais Oskars Difrēns, kurš pasauli šokē ar saviem patiesajiem dienasgrāmatas ierakstiem ikdienas laikrakstā. Viņš aplūko sabiedrību, gāž sabiedrības stereotipus un noteiktās normas, bīstas mīlestības un krāpj savas mīļākās. Apceļo pasauli, piedalās ballītēs un dzer, līdz krīt. Jā, tas ir viņš, Oskars Difrēns, tikai daudz patiesāks par pārējiem.

Grāmata ir ieturēta dienasgrāmatas formātā: nodaļas aizstāj dienu ieraksti, kas dažbrīd trāpa kā naglai uz galvas. Viņš smejas, viņš raud, viņš kritizē, bet viņš ir viņš pats, nevis izlicies par kādu, kāds nav. Tieši tas grāmatai piešķir šarmu un apbrīnu. Stāsts jūs nekur neievelk, kā tas būtu ar fantāzijas žanra grāmatām, kad pēkšņi sajūtaties kā galvenais varonis, nebūt nē. Tas plūst raiti, bet jūs nevarat justies kā Oskars, jo viņš ir neparedzams. Ja prātā iešaujas doma: „Tūlīt viņš lidos ballēties uz Ibizu”, viņš Parīzē atrod kādu krievu skuķi un vienkārši nokniebjas. Pašiem nemanot, Beigbeders stāstā noliek savus paziņas – naudas maisus, kaut gan pats tāds ir, un liekas, ka nemaz to nenožēlo. Nonākt pretrunā ar sevi darbā, ko lasīs tūkstošiem cilvēku gan nav tik labi, bet šajā stāstā tas nav tik būtiski, un šķiet, rakstnieks to zina.

Galvenais nosacījums, lasot Beigbederu, ir būt pareizajā dvēseles stāvoklī. Neitrālā. Lai arī grāmatu varētu izlasīt, ne mirkli nenomirkšķinot acis. Lasīt nav tik viegli – stāsts ļoti saraustīts, dažbrīd pat tiek pārtraukts, nenonākot pie atrisinājuma, bet uzreiz nākamajā dienā jūs sagaida tāds teikums, kas šokēs līdz beigām un liks aizdomāties. Šaudīsies pa galvu domas, sak’: „Kā var uzrakstīt kaut ko tik ģeniālu”, bet tad, kad grāmata būs nolika malā, sajūsma noplaks. Būs palikuši daži vērā ņemami citāti, grāmata tiks atzīta par labu esam, bet ar to arī viss beigsies. Kāpēc? Jo, pievēršot uzmanību izdevuma gadiem, kļūst skaidrs, ka labie stāsti ir beigušies. Grāmata, kas šķita atzīta par labu esam, izdota krietni pirms grāmatas „Palīgā, piedod”. Tas vien liek secināt, ka rakstniekam slavas gadi iet uz beigām. Kā viņš pats ir teicis:

Rakstnieka izaugsme: Kad tev ir 30 gadi, par tevi saka: tu esi lielisks. Kad tev ir 40 gadi, par tevi saka: tev ir talants. Kad tev ir 50 gadi, par tevi saka: tu esi ģeniāls. Kad tev ir 60 gadi, par tevi saka: tu esi bijušais. Kad tev ir 70 gadi, par tevi saka: „Šis vēl nav nomiris?”.

Atliek tikai cerēt, ka Frederiks Beigbeders nav pāršņaucis jēgu, jo viņš ir tikai 47 gadus vecs, kad atbilst rakstnieka plaukumam.

Vērtējums par grāmatu: 8/10. Un tiešām ir pierādījumi, ka viņš ir viesojies Rīgā, tiesa, tas gan bija 5 gadus pēc „Romantiskais egoists” izdošanas.

Nekad neesmu sapratis, kāpēc jāaprobežojas ar trim punktiem, ja var likt divpadsmit, lai norādītu uz pavisam piedauzīgu zemtekstu.

Mīlestība ir kā amerikāņu kalniņi: sākumā uz augšu, tad pēkšņi lejā, tad atkal augšā, tad lejā, un beigās tu apvemsies!

Angļos visvairāk neciešu viņu pārmērīgo pieklājību, viņi ir Eiropas japāņi.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Aleksandra Riplija “Skārleta”.

Advertisements

3 thoughts on “93/101: Egoists. Tas romantiskākais.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s