80/101: Rudens.

Rain Hhaifa

Rudens pirmais mēnesis jau ir gandrīz pusē, un te nu kurpjukaste atmostas, ka tikpat kā neko nav izdarījusi. Visas pēc-vasaras apņemšanās izplēnēja jau pirmajā dienā pēc to izdarīšanas, skola, darbs… Jā, tāpat kā pagājušo gadu, arī šoruden man ir grūti izbrīvēt laiku lasīšanai, nemaz nerunājot par filmām. Bet, lai nu kā, sniegšu mazu ieskaitu un atrunām pilnu postu, savādāk tā vairs nebūtu kurpjukaste.

Grāmatu ziņā rudens ir veiksmīgs tikai vienā veidā – konkursos. Es esmu piedalījusies jau 3 un 2 no tiem man bija laimīgi un šodien pat aizbraucu pakaļ pēdējam laimestam. Tās ir Etgara Kereta – Autobusa šoferis, kas gribēja būt dievs, par kuru atsauksmes nebūs, jo tur vienkārši nav ko vērtēt. Bet, ja nu kādam baigi interesē, par ko tur ir (jo no anotācijas neko īsti saprast nevar), tad aptuvenais stāsts ir šāds:

Grāmatā ir apkopoti vairāki īsie stāsti par cilvēkiem un dažādām situācijām. Kāpēc autobusa šoferis pēkšņi izdomājis tomēr atvērt durvis cilvēkam, kuram visu laiku tās ir aizcirtis degungalā, Kāpēc mātes dzemde muzejā vairs nav ierastajā vietā, ja jau viņa ir tik perfekta? Kāda ir pirmdzimto sodība? Pašās grāmatas beigās ir stāsts ar ekstra īsām nodaļām – kā tad īsti ir dzīvot paradīzē? Kopumā grāmata nekas īpašs, labi ja 3 labus citātus izlobīju, vērtējums 4/10.

Otrā grāmata, kas nonāca manā īpašumā ir Alekss Popovs – Misja Londonā. Cik noprotu pēc anotācijas izlasīšanas – stāsts velk uz Otto Ozola – Latvieši ir visur pusi, bet par to es varēšu pārliecināties tikai izlasot grāmatu. Bet te nāk viens liels bet. Lasot divas grāmatas vienlaicīgi man iestājas sajukums, amnēzija un ciešanas, tāpēc, loģiski secinot, jālasa tikai viena grāmata. Bet. Mariamas Petrosjanas – Nams, kurā… ir pārāk bieza, lai to staipītu līdzi jau tā grāmatu pilnajā, smagajā somā, tāpēc atliek to atstāt mājās. Atnāku mājās – uzreiz acu priekšā: jāizdara tas, tas, tas, jāaiziet uz veikalu, jāiztīra tas, jāpārbauda tvitteris, draugi, facebooks, jāatbild uz epastiem. Un pildot mājas darbus atjēdzies, ka – opā, ir jau desmit. Un noliekot muguru uz dīvāna momentāli uznāk miegs, un grāmata nav ne prātā. Bet pēdējā laikā esmu sapratusi, ka ceļoties agrāk var arī padarīt vairāk, tāpēc visus mazos mājas darbus izdaru jau no rīta, lai vakarā atnākot mājās, būtu tikai jāizpilda mājas darbi un jāpalasa grāmata un tad vairs nogurums nav prātā. Protams, nekur tālu jau neesmu tikusi – Rīgā tikusi atrodas vēl citas izklaides iespējas, ne tikai sēdēšana ārā uz krēsla vai iekšā slaistīšanās, kā tas bija vasarā, laukos.

Par filmām runājot, nekā jauna nav. Stāv tikai skaista kaudze ar dvd, kas tā kā kaut kad būtu jānoskatās, bet neceļas roka. Kaudzē stāv tādas kā Seeking a Friend for the End of the World, Eat, Pray, Love (grāmata bija briesmīgi vienmuļa, pat neizlasīju līdz galam, varbūt filma te var ko līdzēt) un Nerunā par to (centieni ievērtēt arī latviešu ekrāna priekus)Varbūt šovakar sadūšošos un noskatīšos. Par mūziku runājot, nevaru vien atkāpties no Imagine Dragons, un Regina Spector dziesmām, kuras nepārtraukti tiek liktas atkal un atkal, lai tikai skan. Bauda ausīm.

Vēl man nepārtraukti rodas jaunas idejas bloga rakstiem, kuras tiek pierakstītas, un nu ideju ir tik daudz, bet laika par maz. Bet noteikti varu solīt, ka itin drīz varēsiet lasīt ziņas par kādu latviešu brīnumdarbu.

Tas nu pagaidām arī viss. Plānot vēl ir aiziet uz daudz daudz filmām, vai arī būt flegmai, un par visiem jaunumiem uzrakstīt, kad tie vairs nav jaunumi. Tas būtu manā stilā. Bet kaut ko jaunu dzirdēsiet gan.

Bilde šeit.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s