75/101: Aizmirstais dārzs.

Es neteikšu, ka man ļo-o-oti patīk likteņu savijumi un samudžinājumi, bet neteikšu arī, ka nepatīk. Lasu, kad gribās atslēgties no pasaules uz kādu dienu. Tā nu arī es priekšpēdējā vasaras nedēļā paņēmu rokās Keitas Mortones vienīgo latviski tulkoto romānu – “Aizmirstais dārzs”, par kuru tad arī šī atsauksme.

Keita Mortone ir austrāliešu rakstniece, vecākā no 3 māsām. Viņa ir pabeigusi angļu literatūras studijas University of Queensland. Lielu atpazīstamību viņa iemantojusi ar savu romānu “The Forgotten Garden” (”Aizmirstais dārzs”), bet 2012. gadā viņa izdeva savu jau ceturto romānu “The Secret Keeper”.

“Paliec šeit, es tūlīt nākšu. Nekur neej, paliec un gaidi mani.” – tie ir vienīgie vārdi, kurus viņa atceras. Viņa atceras, kā uzgāja uz kuģa, un tur viņu atstāja Rakstniece, kas teica, ka atgriezīsies, bet to neizdarīja. Tā nu mazo meitenīti paņēma kāds vīrietis un ieveda savā ģimenē. Mazā meitenīte kļuva par Nellu. Meitenīte pieauga, saderinājās, un tēvs atklāja viņai noslēpumu – viņa nav viņu bērns.  Viņa cenšas atklāt savu noslēpumu, bet viņai tas neizdodas, jo meita uzveļ viņai uz kakla savu bērnu, Nellas mazmeitu. Tā nu, kad Nella nomirst, mazmeita ir apņēmības pilna atklāt vecmammas un arī savu noslēpumu. Bet kas viņai būs jāpiedzīvo, kam jāiet pāri, lai tiktu pie atšifrējuma?

Grāmata man likās tāda viduvēja. Ne ļoti laba, lai par to ilgi un dikti sajūsminātos, ne arī tāda, kuru nopelt un tūlīt pat aizmirst. Man patīk grāmatas, kurās stāsts ir par sarežģītiem noslēpumiem, cilvēku meklēšanai un maldināšanu. Grāmata, lai gan iekļaujās iepriekš minētajā, tomēr nebija tas pats labākais, kas lasīts. Bet tomēr ir lietas, kas patika. Piemēram tas, ka stāsta lielākā daļa sastāvēja no noslēpuma atšķetināšanas, un romantiskajām attiecībām tika piešķirta vien maza, bet pietiekoša daļa. Nepatika, manuprāt, nepietiekamais varoņu raksturojums – stāsta liela daļa sastāv no darbībām, ne izjūtām, un bija grūti izdomāt, ko katrs jūt, ja nezin, kāds tas varonis ir pēc dabas un rakstura. Bet patika tas, ka stāsts ir par Rakstnieci, un grāmatā ir iekļautas viņas rakstītās pasakas. Tas nozīmē, ka bērnam arī sava daļa no grāmatas tiek.

Vērtējums – 4/10.

Lai gan bija tuvu pusnaktij, Londonā nemaz netrūka gaišuma. Tādās pilsētās nekad nav tumšs, vairs ne.

Nellas pagātne ir kā krievu lellīte matrjoškas – viens jautājums ietvēra citu.

-Ko gan tāda glīta austrāļu meitene var darīt šādā mājā?
-Es to saņēmu mantojumā. Vecmāmiņa atstāja.
-Jūsu vecmāmiņa bija no Anglijas?
-Nē, Austrālijas. Viņa nopirka šo namu, kad bija te atbraukusi septiņdesmitajos.
-Ak tad suvenīrs! Vai tad nevarēja atrast kādu smuku dvielīti?

-Dzīve būtu vienkāršāka, ja tā līdzinātos pasakai. Ja cilvēkus varētu iedalīt tipāžos pēc rakstura iezīmēm.

-Atmiņa ir nežēlīga mīļākā, ar kuru mums visiem jāiemācās sadzīvot.

Nākamais rindā – Otto Ozols “Latvieši ir visur”.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s