71/101: Windows on the World.

Šis būs mazliet aizkavējies stāsts par Beigbedera skatījumu uz Dvīņu torņu traģēdiju caur Kārtjū Jorstona un viņa dēlu – Džeimija un Deivida acīm. Bet vairāk jau Kārtjū.

Ir 2001. gada 11. septembris. Vai Kārtjū, no gultas piecēlies, varēja zināt, ka šī diena būs ar kaut ko īpaša? Nē. Viņš domāja, ka šī būs kārtējā garlaicīgā diena, kuru viņš pavadīs kopā ar bērniem, cenšoties viņus iepriecināt. Un tieši tāpēc viņš torīt tos veda uz Pasaules Tirdzniecības centra 107. stāva restorānu “Windows on the World”. Bet tad vienā no torņiem ietriecas lidmašīna, pēc kāda laika arī otrā. Pēkšņi visus 107. stāvus apdullina cilvēku kliedzieni, bērnu raudas un sāk smaržot pēc ceptas gaļas. Nākamajā dienā visa pilsēta bija pilna ar tērauda atlūzām, papīra gabaliem un šoku. Bet kas notika ar Kārtjū un viņa dēliem?

Grāmata man patika. Pirmkārt – to sarakstījis ir Beigbeders, un viņš ir mans jaunais mīļākais rakstnieks. Otrkārt – grāmatai ir savdabīgs nodaļu noformējums. Nevis tizli nodaļu nosaukumi, vai visiem jau apnikušie cipariņi, kas apzīmē nodaļas numuru, šeit ir laiks. Laiks no 8.30 līdz 10.29. Laiks, ko Kārtjū ar dēliem pavada Dvīņu torņos gan pirms traģēdijas, gan arī traģēdijas epicentrā.

Bet, lai es jūs te nesaintriģētu, varu pateikt – nepieradējiem būs diezgan grūti pierast pie viņa valodas. Noteikti neieteiktu Beigbedera darbus lasīt pēc Ziedoņa. Tas būtu galīgi garām un zustu “garšīgās grāmatas”… garša. Valoda šajā grāmatā ir vienkārša, brīžiem pat rupja, bet tas viss iederās rakstnieka stilā, jo Frederiks Beigbeders ir pazīstams ar to, ka neko neliekuļo. Saka, kā ir, raksta, kā ir.

Bet vispār, neņemiet šo grāmatu par pilnu. Kā saka pats autors – “Vienīgais veids, kā uzzināt, kas notika restorānā Pasaules Tirdzniecības centra ziemeļu torņa 107. stāvā 2001. gada 11. septembrī no pulkstens 8:30 un 10:29, ir to izdomāt”.

Vērtējums: 8/10. Sāk zust tā ilgā pēcgarša pēc labām grāmatām. Laikam gan tomēr šajā nebija kaut kas kā vajag, lai būtu ideāli.

 Orģinālākais šajā stāstā ir tas, ka visi viņi nomirs vienā laikā un vienā vietā.

Man patīk noklausīties aiz durvīm, it īpaši, ja tādu nav.

Ja sabiedrība ļauj jums izvēlēties, vai palikt un klausīties zīdaiņa raudāšanu, vai doties uz party bez sievas, nevajag brīnīties, ka Rietumos ir arvien vairāk un vairāk vientuļo māšu.

Visas pasaules cilvēku vraki.

Ja vien Dievs ir, es gribu zināt, ko viņš labu darīja todien.

Es zinu, ka atcerēšos pat tad, kad atmiņa būs zudusi. Jo pat pēc mūsu nāves citi atcerēsies mūsu vietā.

Attēls šeit.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s