70/101: Talismans

Nikolass Spārks jau ir iemantojis daudzu sieviešu sirdis ar saviem romāniem. Daudzi viņa vārdu pirmo reizi izdzird no bibliotekāres vai grāmatnīcas darbinieces, bet citi – pēc viņa romānu motīviem uzņemtajām filmām. Viņš ir viens no visvairāk apmaksātajiem rakstniekiem Amerikā. Viņš ir sarakstījis tādas grāmatas, kā “A Walk to Remember”, “The Notebook”, “The Message in the Bottle”, “The Last Song” un daudz citas. Šī gada 18. septembrī viņš izdos savu 18. grāmatu. Apgāds Kontinents jau ir izdevis 2 viņa grāmatas tulkotas latviešu valodā – “Tētiņa princese” un “Talismans”. Par pēdējo tad arī šis posts.

Logans Tibo ir jūras kājinieks, kuram velnišķīgi veicas – Irākā dažādās kaujās viņš ņem un izdzīvo, un tas viss ir tikai viena nieka fotogrāfijas dēļ. Tiesa gan, Logana Tibo biedrus fotogrāfijai neizdodas glābt, un tie misijās un apšaudēs iet bojā. Logans pamet savu divīziju un dodas uzmeklēt šo fotogrāfijā redzamo sievieti. Viss, kas viņam ir – novēlējums ar parakstu E., 3 koki sievietes aizmugurē. Viņš dodas uz Hemptonu un tur ātri vien uzož, ka fotogrāfijā redzamā sieviete ir Beta (jeb Elizabete, kā izskaidrojams paraksts). Lai viņai būtu tuvumā, Logans piesakās par palīgu Betas suņu audzētavā – tīrīt krātiņus, vest pastaigā suņus un par viņiem rūpēties. Tik tālu viss izklausās perfekti. Bet viņu attiecības patstāvīgi cenšas bojāt Betas bijušais vīrs – šerifa palīgs Kleitons, kurš aizraujas ar pliku meiteņu fotografēšanu ar dienesta fotoaparātu. Tibo viņu pieķer, atmiņas karti iznīcina, fotoaparātu atdot vienai no “laimīgajām” meitenēm, bet vainīgais par to neko nezin, un grib atgūt savu fotoaprātu. Logans Tibo sadraudzējas ar Benu – Kleitona un Betas dēlu, un viss ir labi, kamēr vien pilsētu neapdraud viesuļvētra. Vai viņiem izdosies izdzīvot? Un viņi būs laimīgi?

Tipisks sieviešu romāniņš – iepazīšanās, sadraudzēšanās, kaut kas vairāk, mazāki strīdi, lielāks strīds, šķiršanās, negadījums un atkal visi ir laimīgi. Tikai atšķirība ir tāda, ka šo ir sarakstījis pasaulslavenais Nikolass Spārks, nevis nepazīstama Klementīne Zoskājiņa, tāpēc grāmatai ir noiets. Grāmatā man patika tas, ka Logans ir jūras kājinieks – man vienmēr ir patikuši stalti vīrieši ar interesantu pagātni. Liekas, ka Nikolass pārāk lielu uzmanību pievērš dažādiem sīkumiem, tāpēc arī grāmata ir bieza un aizpildīta ar liekiem vārdiem, bet varbūt arī šajā stāstā un reizē tas bija noderīgi, jo palīdzēja lasītājiem “sagremot” stāstu. Lai vai kā, grāmata man neradīja vēlmi šķirt lapas uz priekšu, jo manī nebija vēlēšanās uzzināt, kas notiks tālāk. Varbūt tas bija labi, jo nevajag jau steigties, bet no otras puses labas grāmatas jau rada tādu vēlmi, vai ne? Nu, vismaz man. Laikam gan kaut kas šoreiz nebija kā nākas. Vismaz Spārksa “The Last Song” man patika daudz vairāk, jo tur arī bija vairāk satraucošu notikumu, nekā šeit.

Vērtējums – 6/10.

Un man pat izdevās atrast dažus citātus.

Cilvēki ir aitas, kuriem nepieciešams gans.

Betai nebūtu iebildumu pret Kīta draudzenēm, ja vien tās vecuma ziņā nebūtu tuvākas Benam, nekā Kītam un viņu intelektuālās attīstības līmenis koeficients būtu augstāks nekā salātu bļodai.

-Tu domā, kāda ir sajūta, ja visi tevi pazīst? Manuprāt, tas ir atkarīgs no tā, cik daudz lielu kļūdu tu esi dzīvē pieļāvis.

Zinu, tas izklausās neprātīgi, bet mēs jau kopš paša sākuma bijām kā grauzdiņš ar sviestiņu.

Attēls šeit.

Nākamais rindā: Frederiks Beigbeders – Palīgā, piedod. Man ir sākusies atkarība no šī rakstnieka. 😀

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s