62/101: Jelgava 94

7. martā apgāds “Mansards” laida klajā Jāņa Joņeva debijas grāmatu, kas tikpat labi varētu būt sava veida biogrāfija, “Jelgava 94”. Kā pats jaunizceptais rakstnieks saka sava pirmā romāna atvēršanas svētkos: “Tā nav autobiogrāfija.” Autors ir dzimis 1980. gadā un pagājušajā gadā (2012.) saņēma atzinību “Prozas lasījumos”.

Grāmata ir par pagājušā gadsimta 90. gadiem, precīzāk, laika posmā no 1994. līdz 1997. gadam. Par to, kad jaunieši no zubrītāju puses pārnāca alternatīvās kultūras – metāla – pusē. Stāsts ir sava veida kultu, un kā tad tas ir – nostāties pret visu pasauli – labi vai slikti, viegli vai grūti? Un vispār – vai viegli būt jaunam?

Saku godīgi – grāmata man nepatika. Jā, laikam esmu par jaunu, par svaigu, un neesmu metāla cienītāja – tāpēc varbūt līdz manīm “līdz galam nenonāca”. Bet, tā kā bija iedvesmojoša anotācija un cilvēki teica, ka ir labi, saņēmos, nopirku un izlasīju. Jā, gāja grūti, bet esmu finišējusi un pat atstāju dienu pārdomām, lai viss sagulstas pa plauktiņiem. Un vienalga man nepatīk. Nē, ne jau viss ir slikti. Patīk, ka attēlotie notikumi ir diezgan reāli, ka uzrakstīto var arī iztēloties acu priekšā un var teikt: “Jā, arī ar mani tā var notikt.” Protams, bija jau arī interesanti ielūkoties, ka tad dzīvoja tajos izslavētajos deviņdesmitajos, un vai tad tiešām zāle bija zaļāka un putni skaļāk dziedāja. Patika, ka autors nenovēršas no stāstītā, un, ja viņam ir kaut kas piebilstams, ietērpj to saīsinātā variantā, kaut gan domāju, ka tas nemaz nebija tik viegli – tas bija tik sen, un atmiņu tik daudz (nu labi, grāmatai cauri tek daudz alkohola, un laikam jāpriecājas, ka viņš vispār kaut ko atceras).

Kopumā grāmata ir laba. Noteikti patiks tiem, kuri paši ir izbaudījuši kā ir ziemā iet pa sliedēm uz kādas wow grupas koncertu, jo braukuši bez biļetes un konduktore izsēdinājusi, bet sajēgas, uz kuru pusi jāiet nav. Patiks arī tiem, kuri ir metāla cienītāji un tie, kuri ir paši dzīvojuši tajā laikā. Pagātne atgriežas mūsdienās mazas, melnas grāmatiņas veidolā.

Vērtējums: 6/10.

Un man pat izdevās sameklēt dažas pērles.

Vienam nepazīstamajam tie [mati] bija gaiši, otram ļoti gaiši, trešajam taukaini.

Meitenes ir vai nu smukas, vai viņu vispār nav.

Cilvēkam ir nepieciešamas tiesības būt sliktam.

Atkārtoti baudījām to pamestā jaunbūvē, kas laikam bija plānota par laulību pili. Tagad mēs tur laulājāmies ar pudelīti un cigaretēm.

Ja tu māki nospēlēt Nirvanu, tad pat karš tevi neskar.

Izrādījās, ka tas bija tāds psihoanalīzes uzdevums. Uzzīmētos mežus analizēja, un katrs varēja uzzināt, vai viņš ir pasists uz seksu vai atpalicis, vai gejs.

Viņš arī smagākās Latvijas grupas Denervation solists. Es pat nezinu, vai šī grupa kādreiz kāpa uz skatuves, pārāk smaga tā bija.

Kā pareizi klausīties dziesmu? Vai jāiztēlojas sevi par dziesmas varoni vai jāmēģina dziesma piemērot savai dzīvei?

Visapkārt mirdzēja cigarešu maldugunis, un es biju viena no tām.

Bembis bija kā portatīvā brīvība, kur varēja runāt visu un pīpēt un dzert.

Tad ieradās Kandžejs ar ļoti lielu mugursomu. […] Un viņš sāka to visu izkrāmēt. Pirmais bija binoklis.
-Lai vecenes labāk redzētu?

Dažreiz es, būdams viens mājās, biju paņēmis klausuli un uzgriezis gandrīz visu aizliegto numuru (tas ir, uzgriezu nulli un apstājos).

Paņēmu klausuli un uzgriezu 02. Aizņemts. Smieklīgi. Ja nu mani šeit dur nost? Zvanīju vēlreiz. jutos jau daudz drošāk. Šķita, ka šim nomuram noteikti jābūt aizņemtam, Jelgavā taču nepārtraukti kaut kas notiek.

Mēs nevienam nepavēlēsim, mums neviens nepiederēs.

Nospēlēja Dzelzs vilks, labi nospēlēja, toreiz tā bija īstā mūzika, nevis vēja gaudās izžautās zeķes kā tagad.

Un pa visiem tikai dažas sasistas glāzes un otrādi ielikta grāmata. Prieks par tādiem viesiem.

Attēls: šeit.

Advertisements

5 thoughts on “62/101: Jelgava 94

  1. Atpakaļ ziņojums: APSKATS 2013. | kurpjukaste

  2. Izlasīju grāmatu pagājušonedēļ. Baigi gribas tev oponēt, bet, protams, katram savs. 🙂 Nezinu, cik pareizi tā teikt, bet- grāmata mani pilnībā apbūra, esmu sajūsmā.
    Nedomāju, ka vecums ir tas faktors, kas nosaka, vai grāmata patīk, jo kaut kā liekas, ka šī ir dažāda vecuma cilvēkiem domāta grāmata. Vienkārši šoreiz nebija tavā gaumē.
    Un paldies tev par foršajiem citātiem, es tā aizrāvos, ka nemaz neko neizrakstīju. Bet tā kā šī nebija vienīgā reize, kad lasīšu J94, gan jau izdarīšu to citreiz.
    Varbūt pēc apdomāšanās ierakstīšu kaut ko blogā, bet varbūt manas domas un sajūtas paliks tikai pie manis. Vēl jāizdomā. 🙂

    • Katram savas tuvās tēmas, katram savas mīļākās grāmatas. 🙂
      Man gan šķiet, ka vecums ir tieši tas, kas nosaka vai grāmata patīk, jo, kad 5. klasē izlasīju “Annu no “Zaļajiem jumtiem””, man tā likās slima kaķa murgi, tad tagad ziemā to izlasīju, un domāju, kā man tā varēja nepatikt.
      Man arī tā gadās – pēdējā reize bija, kad lasīju Safrona “Vēja ēnu”. 😀
      Piekrītu, ir arī tāda veida satricinājums, kad liekas, ka viss ir uzrakstīts vienkārši perfekti, un domāt par grāmatu citādāk, nekā ar sajūsmu, ir vienkārši neiespējami. 😀

  3. Mani baigi pavilka un ļoti ātri izlasīju. Neesmu vēl uzrakstījusi atsauksmi, jo aizdevu savu grāmatu paziņai, ar visiem pasvītrotajiem citātiem 😀 Kopumā – patika un lielākoties vnk bija jautri lasīt. Tiesa, ja es vēl visas tās pieminētās vietas labi zinātu, būtu vēl labāk 😀

    • Es gan ilgi mocījos, nevarēju saņemties izlasīt līdz galam. Jautri jā, bija vietas, kur es smējos, bet grāmata man gan nepatika. Kā jau minēju, metāls nekad nav bijis man tuva tēma. 😀

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s