60/101: Franču romāns.

franchuromaansKā jau esmu teikusi, Beigbedera romāns 14,99 mani aizrāva, un teicu, ka noteikti izlasīšu arī citus viņa romānus. Tā nu ir pienācis laiks nākamajam viņa romānam un šoreiz par lasīšanai labu tika atzīts Franču romāns.

Stāsts ir par viņu pašu. Par pašu rakstnieku Frederiku, kurš, šņaucot narkotikas no mašīnas kaputa tiek iemests ķurķī, un nu cenšas atcerēties savu bērnību, jo tā viņam ir tumša bilde.

Ir iespējams, un es tam esmu skaidrs pierādījums – no bērnības atcerēties tikai dažas atmiņu druskas, tās pašas neīstas vai laika gaitā pieslīpētas.

Protams, atmiņām piebiedrojas arī tagadnes notikumi, piemēram, sarunas ar policistu un prokuroru par izlaišanas iespējām, par sarunām ar viņa kameras biedru, un dažādām atziņām par dzīvi, ģimeni, literatūru un rakstīšanu.

Ar šo grāmatu Frederiks Beigbeders sniedz savu skatu punktu uz Francijas valdību un likumiem, viņa ģimeni (protams, es jau nezinu, cik daudz no uzrakstītā ir izdomāts) un draugiem. Agrāk Beigbeders radīja skandālu, uzrakstot PAR skandālu, bet tagad viņš ir radījis skandālu, par to nerakstot. Un tieši tas ir tik skandalozi. Šī grāmata ir jābauda lēnām, kādā laiskā vakarā, malkojot glāzi (laba) vīna, jo pārforsējot un izraujot vakarā visu grāmatu, var arī nesaprast grāmatas būtību.

Vērtējums: 10/10.

Rakstīšana atdzīvina atmiņas, tas ir tāpat kā ekshumēt līķi.

Īslaicīgās aizturēšanas izolators ir tā vieta Francijā, kur minimumā kvadrātmetru ir koncentrējies maksimums sāpju.

Laikā starp abiem pasaules kariem cilvēki atkal bija gatavi mīlēt, veidojās ģimenes un es esmu pastiprināts šo notikumu rezultāts.

Viņai bija brūni mati un zilas acis, un viņa dejoja uz klavierēm (pirmās nepatikšanas); tad viņš pagādāja viņai bērnu pirms apprecēšanās (otrās nepatikšanas).

Ģimene ir viena vienīgu nepatīkamu uzdevumu virkne, radu varza, kas jūs iepazinuši pārāk agri, pirms vēl esat izveidojies.

Ģimene – tie ir cilvēki, kas nespēj sazināties, taču skaļi cits citu pārtrauc, cits citam krīt uz nerviem, plātās ar bērnu skolas diplomiem gluži kā ar mājokļa iekārtojumu un pēc vecāku nāves plēšas par mantojumu pie vēl neatdzisuša līķa.

Dzīvo klusēšanu ir daudz grūtāk saprast, nekā mirušo klusēšanu.

Francijas juridiskajai sistēmu ar katolicismu kopīgs ir tas, ka tā mudina uz vainas atzīšanu.

Savu pagātni var aizmirst, taču tas nenozīmē, ka no tās var atgūties.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s