55/101: Džūljens Bārnss – Beigu izjūta.

Image

Tonijs un viņa draugi – Kolins un Alekss veidoja draudzības trijstūri, līdz brīdim, kad to pārveidoja par četrstūri šķietami absolūti perfektais un neatkārtojamais Adrians. Viņam bija augstākie vērtējumi un pats domas izteica ar filozofijas palīdzību. Bet tad viņi pieaug, studē, apprecas, kļūst par tēviem un nomirst. Adrianam šī ķēde ir diezgan līdzīga – pieaug, studē, dabū drauga draudzeni, kļūst par tēvu, bet tieši pirms pašas kļūšanas izdara pašnāvību aiz sevis atstājot tikai dienasgrāmatu un neatbildētus jautājumus. Tonijs, jau krietni pusmūžā, saņem mantojumu no gandrīz nepazīstamas sievietes – 500 mārciņu un Adriana dienasgrāmatu. Bet viņa bijusī draudzene (un arī Adriana bijusī draudzene) to atsakās viņam sniegt, jo cenšas to parādīt vizuāli. Bet – vai viņš līdz galam sapratīs?

Stāsts man patika. Pat neņemot vērā tās daudzās rindkopas ar teksta blāķiem, un tik pat kā sarunas neesamību, man patika. Un tēma man arī patika – lai gan daudzās grāmatās jau pietiekami daudz cilāta un pārcilāta, tomēr Bārnss uz pašnāvību un mantojumu paraudzījās savādāk – savdabīgāk. Parasti jau tikai cenšas sadzīt pēdas mantojumam un grib to atgūt, un tad ir slepkavības vai tiesāšanās, bet šajā stāstā mantojumu iegūst pavisam savādākā veidā – to parādot. Un mēģinot saprast. Bet tikai ar pareizajiem cilvēkiem blakus saprast var līdz galam. Un ejot riņķī apkārt un nepamanot vai ar nevēlēšanos izpaust noslēpumus, Tonijam tomēr grūti nākas, bet viņš ņem un saprot.

Vērtējums – 10/10. Piesieties vienkārši nav kur.

Vai ir kas vēl uzticības cienošāks kā sekunžu rādītājs?

Kādā rītā kopsapulcē skolas direktors, runādams tajā drūmi svinīgajā balsī, kuru taupīja skolēnu izslēgšanai un katastrofāliem zaudējumiem sportā […].

Vēsture ir uzvarētāju meli.

Mēs smējāmies ilgāk, nekā nepieciešams, – semestra beigu histērija.

[…]tāpēc es pagriezu ciparnīcu uz augšu un liku laikam ritēt ārpusē, kā to darīja normāli, pieauguši cilvēki.

Cik bieži gan mēs stāstām par savu dzīvi? Un cik bieži šo stāstu mēdzam koriģēt, slepus uzspodrināt, uzlabot?

Dzīve nav tikai saskaitīšana un atņemšana. Notiek arī uzkrāšana – zaudējuma, sakāves reizinājums.

Jo ilgāk mēs dzīvojam, jo mazāk saprotam.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s