45/101: (Ne)Daiļās būtnes.

ImageGrāmata visiem pazīstama: Kami Garsija un Mārgareta Stoula apvienoja savas radošās dvēseles un uzrakstīja stāstu. Nu jau tas ir kļuvis par bestselleru. Latvijā ir arī izdota otrā grāmata “Skaistā tumsa”, un citās valstīs ir izdota arī trešā, bet (man un vēl daudziem cilvēkiem) par sarūgtinājumu Latvijas grāmatu izdevēji, kas izdeva arī abas iepriekšminētās grāmatas, “Zvaigzne ABC” negrasās izdot trešo grāmatu. Nu, godīgi sakot, es par to nemaz nebrīnījos, jo pēdējā laikā šis grāmatu izdevējs mani pieviļ izdodot nesaistošus romānus, lai iedrošināt dzīvot 40 gadus vecas, ar dzīvi neapmierinātas šķirtenes nevis jauniešus. Kaut gan, varbūt tad, kad drīzumā izdos The Mortal Instruments sērijas “Stikla pilsētu”, manas domas mainīsies. Bet tikai varbūt.

Bet ne par izdevējiem šodien stāsts. Tātad, Mārgareta Stoula un Kami Garsija uzrakstīja stāstu, kāds to nopirka un AcmeFilm izdomāja – hops, hops, uzfilmēsim stāstu. Filmas veidotāju komanda mani pievīla – grāmata bija brīnišķīga, bet filma – pilnīga draņķība. Režisors Richard LaGravenese ir pazīstams arī ar tādām filmām kā P.S. I love you, Paris, je t’aime un citām. Bet ar šo filmu viņš mani pievīla.

Bet, pirms es sāku uzskaitīt visu negatīvo, es sākšu ar to vienu vienīgo pozitīvo lietiņu, kas man filmā patika – Amma. Kakao krāsas āda man vienmēr ir patikusi un Ammas atveidotājai Viola Davis bija vienkārši brīnišķīga. Labi lomā iejutās arī vecais Reivenvuds un Lēna, bet pārējie mani sevišķi nesaistīja.

Tā, un tagad negatīvais – visa pārējā filma izņemot rindkopu augstāk minēto. Un ar visa es arī domāju visa. Pirmais, ko es pamanīju – filmā Lēna pārāk daudz runā. Ja grāmatā viņa atbildēja Ītenam ar vienzilbīgiem vārdiem, tad filmā viņa vārās kā putras katls. Un vispār tai meitenei bija par daudz baltā pūdera uz sejas. Atgādināja līķi, nevis dzīvu un kustīgu raganu. Un vispār – vai raganām nav jābūt priecīgām? Šī izskatījās, it kā viņa netīšām zupā būtu izvārījusi savu kaķi. Vēl man nepatika Ītena atveidotājs Alden Ehrenreich. Viņam ir 1 kopīga īpašība ar Robertu Patinsonu – nespēja izpaust emocijas. Vēl paša Reivenvuda māja – no ārpuses jā, okei, neapdzīvota, nekopta, bet, kas pie velna darās iekšā? Baltas sienas un kāpnes tikko kā nākušas no jaunākajiem “Deko” žurnāliem. Pārāk moderni, lai būtu patiesība. Un kas tas pa palagu vecajam mugurā? Ā, nē, tā ir fraka. Fraka iet kopā tikai tādā gadījumā, ja atcerās, ka vecais ārā no mājas nesper no soli un sācis lietot sava vectēva garderobi. Un pat tas ir tikai attaisnojums. Un vēl viena neprecizitāte – grāmatā Lēna savas domas rakstīšanu uz sienām nespēja kontrolēt, bet filmā – hops, viņa aizmiedz acis un griesti iekrāsojas, burtiņi parādās.

Vērtējums: 2/10. Un labāku atzīmi šī filma nav pelnījusi.

Bilde ņemta no šejienes.

44/101: Rīta idille

Izeju no mājas ar pilnu somu ar lietām, kuras “var man noderēt”. Tur ir gan lietussargs (kaut gan sola saulainu laiku bez mākoņiem un +28 grādus), gan grāmata (lai būtu ko lasīt tālajā ceļā), kosmētikas maks, ibumetīns, cepure, nagu laka “ja nu nolūp uzliktā”, maks un visādi priekšmeti, kuriem tur it nemaz nevajadzētu būt, piemēram, peldkostīms. Šaubos vai tas man noderēs ejot uz darbu. Ja nu vienīgi varētu nopeldēties strūklakā pie Kongresu nama.

Sajūtas ir pavisam citas, nekā ejot uz skolu. Šīs ir nepierastas. Godīgi sakot, es neatceros reizi, kad būtu pulksten astoņos no rīta stāvējusi starp cilvēkiem un gaidījusi sev tik ļoti vajadzīgo 15. trolejbusu. Sirsniņa sitas ātrāk, nekā ierasts, bet sajūtas ir patīkamas un es smaidu. Astoņos no rīta! Astoņos no rīta pirmdienas rītā! Astoņos no rīta pirmdienas rītā, kas ir arī vasaras pirmā pirmdiena! Kaut kas nedzirdēts!

Trolejbuss atbrauc vecais. Nu, tas pats, kurš grab un čīkst pie mazākās kustības, un kuram nav kondicioniera un pusi no logiem nevar izmantot tiem paredzētajam mērķim – attaisīšanai un mušu un citu radību izlaišanai. Un tā kā mana pietura nav galapunkts, tad loģiski, ka vietu nav. Bet ir brīva mana mīļākā stāvvieta – trolejbusa vidus, kur ir tas grozīgais aplītis. Tā nu apstājos tur. Uzreiz ievēroju to, ka trolejbusa otrās durvis no šofera puses īpaši taisās vaļā – pa priekšu atveras labās puses durvis, un pēc tam tikai kreisās. Trolejbuss uzsāk braukt. Nu ko, kurpjukastei jāķeras klāt pie viņas mīļākās nodarbes. Smaids nekur nav pazudis un ar dedzīgām acīm es nopētu pasažierus.

Ak, cik viņi ir dažādi! Trolejbusa priekšā sēž pensionāri un vecāki ar bērniem. Pensionāri apkrāvušies ar somām un tīkliņiem, tātad loģiski – Centrāltirgus. Vecāki ar bērniem – bērnudārzi, skolas, vecāku darbs, draudzenes, nu, jebkāda vieta, kur laiku var pavadīt ar bērniem (vai bez). Trolejbusam beigās sēž jaunieši – attieksme “mēs esam krutāki, nekā jūs” ir jau jūtama pa gabalu. Tie droši vien brauc uz centru meklēt vietu, kur izklaidēties. Vai arī uz mājām. Kā kurš. Un tad ir trolejbusa vidus – cilvēku kišmiš ar rozīnēm. Cilvēki, kuriem priekšgalā sēdēt ir par agru, bet aizmugurē – par vēlu. Cilvēki, kuri, visticamāk, brauc uz darbu. Un te nu ir ko pavērot. Viens kājās stāvot no paduses izvelk savu “Telegrāfu”, atloka un lasa. Ir tādi, kuri sēž klusi ar zīmuli aiz auss un ar pildspalvu raksta pareizās atbildes krustvārdu mīklā. Ir tādi, kuri dzerot termokrūzē paņemto kafiju, vēro ārpusē notiekošo. Un ir tādi, kuri izvelk no gigantiskajām somām, ko varētu pielīdzināt kofera izmēriem, savas grāmatas, atver un lasa. Un te ir ko redzēt!

Viena sieviete (došu viņai kādus 40) izvelk savu “Greja 50 nokrāsas” eksemplāru un lasa pavērtu muti. Viņai blakus kāda kundze (pensionāriem vecumu grūti noteikt, bet nebija gluži jauna, un nebija ar gluži veca pensionāre), pabīda augstāk savas brilles, un mēģina izlasīt tekstu. Tad viņa saprot, ka tā nekas nebūs, saknosās, tā piebīdoties maķenīt tuvāk un ar pirkstu pieliek brilles pavisam tuvu klāt acīm. Acīmredzot izdodas, jo, kad grāmatas īpašniece pāršķir lapu, pensionāre kaut ko noburkšķ un liekas mierā. Acis gan tādas miklas izskatījās, bet varbūt man tā tikai likās.

Nezinu, kā beidzās šis gadījums, jo abas izkāpa no trolejbusa un pensionāre sievietei kaut ko sāka jautāt, bet es jau braucu tālāk – vēl krietnu devu pozitīvisma pārņemta – uz savu jauno darbavietu.

43/101: Draņķīga svētdiena ar ne tik draņķīgām Paģirām.

Ir svētdienas pusdienlaiks, un lai nebūtu jātup mājās un jāraizējās par nākamo dienu, Kurpjukaste izlemj doties uz kino. Un tad sākas stāsts.

MV5BMTA0NjE1MzMzODheQTJeQWpwZ15BbWU3MDY4MTQ3Mzk@._V1_SX214_Šī ir kārtējā draņķīgā svētdiena – pie šāda secinājuma es nonācu tad, kad man blakus trolejbusā apsēdās vīrietis, kurš riktīgi oda pēc šņabja. Vietu negrasījos atdot večiņām, kas dēļ vietas būtu gatavas nogalināt, tāpēc mierīgi centos elpot caur muti un ignorēt vecmāmiņu acu mestos zibeņus manā virzienā. Par laimi, pietura “Centrāltirgus” pienāca laikus un es nenosmaku. Izkāpjot es ieelpoju svaigo gaisu, un devos zem tilta, lai nokļūtu savā mērķī – kinoteātrī. Diemžēl, arī tur man bija jāaiztur elpa, jo visus tos 30 metrus tur oda pēc mēnesi netīrītas sabiedriskās tualetes. Tas iedragāja manu labo omu vēl vairāk. Bet nekas, es izdzīvoju. Tunelī man uzspēlēja jaunie censoņi – saksafonisti, un garastāvoklis uzlabojās. Pie kinoteātra mani sagaidīja cilvēks, ar kuru es kopā sarunāju skatīties filmu. Tā kā tas bija vīriešu kārtas pārstāvis, es gribēju dabūt puķes, kā tas ir pieņemts jau n-tos gadus. Nesagaidīju. Nu neko, gadās arī tādi eksemplāri.

Iegājām kinoteātrī. Tā kā Lielo Getsbiju, kuru es gribēju skatījos, rādīja 3D formātā (man nepatīk 3D un tās brilles, kas jāvelk vēl pa virsu manām, jo, ja es velku tikai 3D brilles un skatos filmu, tas ir tikpat kā gulēt.) Lauza, lauza, kamēr pielauza iet uz Paģirām. Tā kā pirmās 2 daļas nebiju redzējusi (tagad apsveru domu noskatīties), šis būs jauns skatījums.
Biļeti pērku es pati (man nepatīk kādam palikt parādā), un tā nu to pusstundu es cenšos klausīties puiša stāstījumos par pagājušām draudzenēm, ar kurām viņš ir bijis uz kino.
Par laimi, mani izglābj telefona zvans. Un tad sākas iekšā laišana.

Bet tagad ļoti īsi par pašu filmu. Vienu vilku no vilku bara nolaupa un pārējiem tiek dots uzdevums: atvest Čou, kurš ir izbēdzis no cietuma un nozadzis nolaupītāja 21 zelta stieni. Sākas negadījumu, nepatikšanu virkne, bet puiši tiek ar visu galā. Alanam pat izdodas atrast sievu!

Kā jau minēju, iepriekšējās filmas neesmu redzējusi, bet pirmo noteikti noskatīšos, jo tā runā, ka tā esot vissmieklīgākā. Bet tagad par trešo daļu. No paģirām te nekā – izņemot beigas, kur Stjū atjēdzas ar kaut ko lieku. Filmas laikā neviens no vilku bara nelieto narkotikas, nedzer un nesmēķē. Filma ir vienkāršs stāsts, ar sliktu humorizjūtu. Vai arī man viņa ir vienkārši pārāk smalka, who knows. Bet tas, kas man patika, ir divu vārdu salikums, kas šajā filmā (un vispār) ir vienkārši burvīgs – Bradley Cooper. Visu filmu viņš ir kā vēsais – visu uztver vēsu prātu, spēj izdomāt risinājumu pat neiedomājamās situācijās un visu filmu viņš nezaudē savu seksualitāti. Bet beigas – kā jau visām filmām – ir laimīgas. Nu, lielākajai daļai no vilku bara.

Vērtējums – 6/10. Un tas seši ir par beigām un Bredliju Kūperu. Re, cik viņš tomēr ir vērtīgs, ja spēj izglābt filmu no skarbās kritikas.