52/101: Staļina govis

Image

Pati rakstniece S.Oksanena tiek dēvēta par sensāciju literatūrā un par somu Stīgu Lārsonu (triloģija “Meitene ar pūķa tetovējumu” autoru). Šis ir viņas otrais latviski izdotais darbs (pirmais – “Attīrīšanās” – filma bija nominēta “Oskaram”).

Stāsts ir 3 paaudžu sievietēm – Sofiju, Katarīnu un Annu, attiecīgi, vecmāmiņu, māti un meitu, kuras izdzīvo par spīti politiskajai varai un lielajam attālumam vienai no otras. Grāmatas stāsts norisinās 2 valstīs – Igaunijā un Somijā. Vienā no tām bija okupācijas vara – viss ierobežotā un noteiktā daudzumā katram iedzīvotājam, savukārt, otrajā varēja dabūt džinsus un apelsīnus.

Rakstniece pietiekami skaidri atklāj skaudro stāstu par okupācijas gadiem Igaunijā. Gan par izsūtīšanu, gan par sodiem, kas pienākas, ja nosodīta padomju vara. Man tikai bija grūti atšķirt kurš ir Annas stāstījums, kurš ir Katarīnas stāstījums un kurš – Annas, jo viss bija samaisīts vienā putrā un notikumi gāja hronoloģiski – kā vēsturē. Bet kopumā stāsts ir labs, un vectēvs lasot, pilnīgi apraudājās. Noteikti iedodiet saviem vecvecākiem izlasīt – nu, vismaz tiem, kas joprojām grāmatnīcās ķer un grābj grāmatas par padomju laikiem, nevis jaunizdotos romānus.

Vērtējums – 9/10. Skaudri, patiesi, vēsturiski.

Un te – citāti.

Tāpēc mamma arī mani audzināja par klusētāju. Jo aplami vārdi var būt nāvējoši.

Uzkāpšana pa vienu kāpņu posmu nodedzinot 2 kalorijas, bet nokāpšana pa vienu posmu – vienu kaloriju. Skolas diena ilgst vidēji 300 kāpņu posmu.

Protams, katra sieviete savā ziņā ir mauka. Taču dažas ir vairāk maukas nekā pārējās.

Tur, kur ir maukas, ir pati labākā apkalpošana, pats labākais ēdiens, viss pats labākais. Savukārt tur, kur ir tikai vidējie un rindas, ir tas, kas piederas nogriežņa otram galam.

“Mēs neticam mīlestībai! Attiecību bez krāpšanās nav!”

Redz, tas patiesībā ir vīriešu lietussargs un tik liels, ka aizsedz seju, lai kā arī lietussargu turētu. Tieši tādu Anna bija vēlējusies, tiesa, piecus kilogramus pirms brīža, kad viņa piedāvā lietussargu Irenei, kurai piedevām ir tik slikta āda, ka jau šī fakta dēļ vien Irenei vajadzētu preicāties par lietussargu.

Dažiem svētkus rada baznīca. Mana vienīgā baznīca ir ēdiens.

Tiesa, no aroneksijas biju vienos zilumos kā tikko iemīlējusies, kas visam skrien virsū un apdauzās, un man sāpēja muskuļi, turklāt nezināju, vai tas ir bulīmijas vai sprīda nodarījums

Sievietes ķermeņa centimetri ir tikpat svarīgi kā valsts robežas.

Pat uz Sibīriju drīkstēja ņemt līdzi vairāk mantu. Tās neviens nepārbaudīja.

Tā kā somi visus bēgļus izdevuši Padomju Savienībai, viņa ar vīru bēgusi uz Zviedriju, un, kad viņi stāstījuši par deeportācijām, zviedri vaicājuši, kāpēc viņi nav izsaukuši policiju.
Un tad, kad sieviete padodas dabai, viņa spēlē ir galīgi zaudējusi. Aizslēdzis durvis, Huka vienkārši lika man noģērbties. Tas ir viņa klasiskais tests, cik dabūjama ir sieviete.

Kad Sofija bija teikusi, ka ka viņa nevar iet meža darbos, jo mājās nepaliks neviena, kas rūpētos par bērniem, partorgs bija pavēlējis uz arba dienas laiku piesiet bērnus pie galda kājas.

Aizpildot veidlapas, Katarīna nekad nav ar mieru vecāku amata ailītē rakstīt “kolhoznbieks”. Lauksaimnieku taču pēc zemju kolektivizēšanas vairs nav, un par kolhozniekiem Katarīna savuc vecākus nekad nesauktu. Katarīna tā vietā raksta “Pensionārs”. Katrs kaut kad kļūst par pensionāru.

Igauņa ļaunākais ienaidnieks ir otrs igaunis.

Manuprāt, monogāmija ir joks, uzticība – tāda pati patiesība kā Ziemassvētku vecītis, un paļāvība – barona fon Minhauzena garabērns.

Bilde šeit.

Advertisements

3 thoughts on “52/101: Staļina govis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s