50/101: Sienaspuķīte

čārlijs

Nesen Zvaigzne ABC ir izdevusi Stīvena Čboski “The Perks of Being a Wallflower”, kas Latvijas grāmatnīcās ir sastopams kā “Čārlijs, malā stāvētājs”. Saku uzreiz, man nepatīk nosaukums. Un piedāvāto klāstā bija sastopami arī daudz oriģinālāki darba nosaukumi. Bet par gaumi nestrīdas.

Tagad par grāmatu. Čārlijs ir puika, kurš saņem augstākos vērtējumus visos mācību priekšmetos, novēro cilvēkus, bet pats neko nesaka un ir pārsteidzoši atklāts pret cilvēkiem, lai gan daži pret viņu neizturas labi. Laika gaitā viņš iegūst arī draugus. Kā jau katram, arī viņam ir jāpiedzīvo tuvinieku nāve un mīļoto aizbraukšana, jāpiedzīvo pirmās neveiklās romantiskās attiecības, sekas pēc narkotiku lietošanas un vismaz vienreiz dzīvē jāārstējas slimnīcā. Bet vai viņš būs laimīgs arī stāsta beigās?

Stāsts mani saviļņoja. Un pārliecināja. Pārliecināja par to, ka katrā vidusskolā ir tāda “sienaspuķīte” – visus novēro bet pats neko. Stāsts ir kā ceļš, kurš no klusēšanas un vientulības ved uz pārdrošību un draudzību. Patika tas, ka vismaz +/- bija attēlota pusaudžu dzīve – neveiklās romantiskās attiecības, pirmais neveiklais sekss, pirmais narkotiku mēģinājums, zālītes pīpēšana, draudzības zaudēšana un arī atgūšana un tā depresija, kad aiziet kāds tuvs radinieks, ar kuru bija izveidojusies īpaša saikne. Stāsts ir uzrakstīts vēstuļu formātā, kas vien man gāja pie sirds, jo pagaidām neesmu vīlusies šāda stila grāmatās. Patika arī tas, ka grāmata ir uzrakstīta no puiša skatupunkta – kā mazs caurums, lai varētu ieskatīties tajā, kas satrauc zēnus. Brīnumaini ir tas, ka lasot šo grāmatu, man neviens grāmatas varonis nekaitināja – visi bija attēloti diezgan normāli. Un tieši tāpēc –

mans vērtējums ir 8/10. Kaut kas pietrūka tam, lai mani saraudinātu, bet bija pietiekami emocionāli.

Un tagad citāti.

Skolēni ir savu vecāku trofejas, ar kurām, līdzīgi kā ar lentītēm vai zelta zvaigznītēm, var palielīties kaimiņiem.

-Kura ir tava mīļākā grāmata?
-Frānsisa Skota Fidžeralda “Šaipus paradīzes”.-Kāpēc?
-Jo tā ir pēdējā, ko izlasīju.

-Tev vienkārši ir jādod meitenēm kāds laiks, lai apdomātu jauno pieeju, tas arī viss. Dažas no viņām to sapratīs uzreiz. Citas – vēlāk. Bet būs arī tādas, kuras to nesapratīs nekad. Es par to pārāk neuztrauktos.

-Mēs pieņamam tādu mīlestību, kādu, pēc savām domām, esam pelnījuši.

[…] mans tētis teica, ka esmu rīkojies pareizi. Ceru, ka tā ir, taču reizēm ir grūti to atzīt.

Tas bija tik garšīgs, ka man pat sametās bail.

Pirmkārt, mani ļoti interesē un aizrauj tas, ka visi cits citu mīl, taču patiesībā cits citam nemaz nepatīk. Otrkārt, ķīviņi vienmēr ir par vienu un to pašu.

Šādos brīžos ir svarīgi teikt “kungs”. Un, ja kādreiz tiec saukts vārdā un uzvārdā, ir jāuzmanās. Tici man.

Policistam, kurš pieņēma eksāmenu, nebija pat dīvains paskats un smieklīgs vārds, un tas man izskatījās pēc blēdīšanās.

Sūzana, visticamāk, ar viņu vairs “neietu uz randiņiem”. Ne jau tādēļ, ka viņa būtu slikta, sekla vai ļauna, bet gan tādēļ, ka viss mainās. Un draugi aiziet. Un ar to dzīve nebeidzas.

-Čārlij, vai esi kādreiz iedomājies, ka mūsu bariņš ir tieši tāds pats kā visi citi, piemēram, futbola komanda? Un vienīgā atšķirība ir tā, kas mums ir mugurā un kāpēc tas mums ir mugurā.

-Kam ir trīsdesmit divas kājas un viens zobs?
-Kam?
-Bezdarbnieku rindai Rietumvirdžīnijā.

-Dažādu iemeslu dēļ mēs esam tie, kas esam.

-Pat, ja mūsu spēkos nav izvēlēties, no kurienes nākam, mēs tomēr spējam izvēlēties, uz kurieni ejam. Mums joprojām ir dota iespēja rīkoties. Un mēs varam mēģināt to pieņemt.

Bilde šeit.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s