49/101: Teātris

teatris

Džūlija Lamberte ir Londonas teātra aktrise un veiksmīga sieviete. Ir arī Maikls – viņas vīrs, kurš ir tik naivs, ka nenojauš par Džūlijas sakaru ar Tomu – jaunu, dzīvespriecīgu jaunekli, kuru Džūlija var aprūpēt un ievest augstākajā sabiedrībā pēc kā Toms tik ļoti tīko. Džūlija paliek greizsirdīga, kad Toms sāk vairāk laika pavadīt ar viņas dēlu Rodžeru un meitenēm, kuras tīko pēc darba Džūlijas un Marka teātrī. Bet vai Džūlija atgriezīsies pie sava vīra pēc tam, kad būs paklīdušas runas par viņas dēku? Un vai viņa saglabās draudzību ar draudzeni Dolliju, kura viņai palīdzēja nodibināt pašai savu teātri? Vai Džūlija uzvarēs cīņā ar Toma sievietēm un paliks viņam viena vienīgā?

Grāmatas anotācija jau vien piesaistīja ar to, ka runa ir par teātri. Ieskatoties kurpjukastē grūti nepamanīt, ka viņa ir aizrāvusies ar teātri. Vēl viens iemesls, kāpēc es izlēmu šo grāmatu lasīt – es kādreiz gribēju kļūt par aktrisi. Bet tad es sapratu, ka esmu pārāk emocionāla, un ka tas nav priekš manis. Bet grāmatā man patika Džūlijas raksturs, kas ir ļoti līdzīgs manējam – draugus turi klāt, bet ienaidniekus vēl tuvāk. Uz nerviem krita Marks – attēlots kā vājš vīrietis, kurš pakļaujas sievas vēlmēm. Un dēls vispār kā no citas operas – neinteresējas par neko, izstājas no Ītonas, brauc mācīties vācu valodu, lai gan skaidri zina, ka vecāki ir bagāti un viņu var nodrošināt, bet viņš grib dzīvot bez viņu palīdzības.

Kopumā grāmata ir patīkama – nav pārāk samežģītas situācijas, nav pārāk daudz savstarpējās saiknes ar dažādiem romāna varoņiem, bet ir pietiekami, par ko lauzīt galvu. Kā jau minēju, grāmata man bija tas, kā dēļ atmetu cerības kļūt par aktrisi. Nu, vēl atliek atrast grāmatu, lai nekļūtu par rakstnieci – varbūt varat kādu ieteikt? 😀

Vērtējums: 8/10.

Pasaule ir skatuve un ļaudis ir tikai aktieri. Ilūzija ir tur, aiz arkādes; mēs, aktieri, esam īstenība.

Ķieģeļus bez māliem – lūk, ko mums, aktieriem, tagad piedāvā, lūk, ko mums jāprot iztaisīt.

-Neesiet dabiski. Uz skatuves tas nav vajadzīgs. Skatuves uzdevums – likt skatītājiem ticēt. Bet izliecieties dabiski.

-Velns lai parauj, neturi to meiteni kā jēlu olu!

-Skaists var būt kurš katrs, bet ne jau katrs var būt no labas ģimenes.

Neesi ne parādnieks, ne aizdevējs. /Polonijs/

Viņš atgādināja vecu naudas gabalu, kas nodilis, no rokas rokā staigādams.

Džūlijai viņš atgādināja vecu suni, kas, saulē gulēdams, laipni sit asti pret zemi un noskatās pāris kucēnos, kuri lēkā tam apkārt.

“Sievietes pievelk vīriešus ar savu burvību un saista tos viņu netikumu dēļ.”

Tikai sieviete zina, uz ko sieviete ir spējīga.

Viņa atcerējās Džeinas Teitbautas likumu “nepauzē bez vajadzības, bet jau pauzē, tad cik ilgi vien vari.”

Džūlijai bija savāds prieks vērot, ka šī meitene pret viņu izturas kā pilskundze, kas cenšas būt ļoti laipna pret palīgmācītāja sievu.

Aktieri lien no ādas laukā, lai izskatītos pēc džentlmeņiem, un džentlmeņi dara visu, ko var, lai izskatītos pēc aktieriem.

-Vai tu bez ienaida un bailēm vari apliecināt, ka esmu glīta sieviete? -Iekams varu atbildēt uz tādu jautājumu, man jāzina, kādas tam var būt sekas.

[…] un vienā mirklī viņa dēlu redzēja kā kardinālu, kas dzīvo Romā, skaistā pilī, kur daudz brīnišķīgu gleznu un kur ap viņu pulcējas pakalpīgi prelāti; un tad atkal kā svēto – mitrā un smagu zeltu cauraustās drēbēs, ļaudis svētījot un nabadzīgajiem maizi izdalot. Viņa redzēja sevi brokāta ģērbā, pērļu virkni ap kaklu. Bordžiju māte.
-Sešpadsmitajā gadsimtā tas varētu būt ļoti jauki, bet tagad, liekas, būs par vēlu.
-Daudz par vēlu.

Mīlestība nav vērts tā trokšņa, ko ap to ceļ.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s