46/101: Merde!

ImageZiniet, kas liecina par to, ka grāmata ir super? Tas, ka pirmais domu grauds, kas liek aizdomāties vai smieties līdz asarām, atrodas līdz 20. lpp. Šajā grāmatā šis smieklus kutinošais citāts atrodas 12. lpp. Un tas vien liecina par labu toni un mīlestību pret lasītājiem.

Tātad, stāsts ir par vīrieti, kurš atbrauc strādāt no Anglijas uz Franciju uz veselu gadu. Nu, ko gan cilvēki nav gatavi izdarīt karjeras un lielāka atalgojuma dēļ. Tātad, Pols (kurš tik pat kā neprot runāt franciski) pārceļas dzīvot un saskaras ar vairākām nepatīkamām problēmām – ar savām glaunākajām kurpēm nepārtraukti iekāpt kādā suņu mēslā, kuru tur ir daudz, piedzīvot dažādu cilvēku streikus (sētnieku, sabiedriskā transporta vadītāju, oficiantu), viņa darba devēja mahinācijas un dzīvesvietas un sievietes meklēšanu. Ar abiem pēdējiem viņam gan diez ko neveicas. Diez ko neveicas arī ar normāla lieluma alus pasūtīšanu krogos.

Grāmata mani pārsteidza ar neparastām situācijām un to pasniegšanas veidu – sen nebiju tik skaļi smējusies. Rakstnieks Stīvens Klārks uz visu skatās ar humoru – “Ah, suņa mēsli uz ielām? Nekas, aptīšu ap savām labākajām kurpēm maisiņus. Dubļi? Nopirkšu lētas kedas un staigāšu ar tām. Uzmācas šefa meita? Kāpēc gan neizmantot iespēju?” Vēl grāmatā šur tur pavīdēja arī pa kādam sarkasmam un ironijas gabaliņiem. Patika arī tas, ka grāmatā bija daudz dialogu. Vēl pozitīvi bija tas, ka grāmata ir sadalīta tādās kā nodaļās pa mēnešiem. Tas man deva iespēju neapēst visu grāmatu vienā naktī, bet sev iegalvot: “Tā, viss, es izlasu mēnesi līdz galam un dodos gulēt”. Bet bieži gadījās arī tā, ka naktī pamodos un turpināju lasīt. No šīs grāmatas nav tik vienkārši atrauties un nolikt to malā, jo katrā “mēneša nodaļas” beigās notiek kaut kas tāds, kas liek lasīt nākamo mēnesi, lai uzzinātu, kā tas viss atrisinās.

Par grāmatu dodu 9/10. Kaut kur vairāk uz beigām parādījās rindkopu blāķi un baigā filozofēšana. Ja nebūtu tās, būtu 10.

Un te daži citāti:

Ja sāksies herpes epidēmija, viņiem uz galvas būs jāvalkā prezervatīvi!

Protams, es zināju par franču tradīciju sasveicinoties noskūpstīt vienam otru uz vaiga – bet tik aizrautīgi un masveidīgi! Iedomājos, vai tikai kompānijas noteikumos nav rakstīts, ka pirms nākšanas uz darbu jāieņem krietna deva ekstazī.

Kā izrādījās, Marks vairākus gadus bija pavadījis kādā Ziemeļamerikas dienvidu štatā – no turienes tad arī tas dīvainais akcents, kas viņam lika izklausīties kā Skārletai O’Hārai pēc vairāku viskija glāzīšu iztukšošanas.

Pie velna tevi, mister Dārsij – es vērsos pie griestiem. Ellē tevi, Hjū Grānt! Kā lai brits paved sievieti, ja jūs tēlojat, ka esat sasodīti pieklājīgi?

Dažus metrus no manis durvju ailā stāvēja piecdesmit-ar-kaut ko-gadīga prostitūta, no skatā kā Merilinas Monro vaska figūra Tiso kundzes muzejā, kurā pārkarsusi apkures sistēma.

Es biju pasūtījis cafe au lait, bet man atnes kausu, kurā ietilpa Kolumbijas kafijas gada raža un Normandijas govju kopējais izsalkums. Uzmetu acis rēķinam. Oho! – ar to varēja apmaksāt šo govju atvešanu dzelzceļa pirmās klases vagonā!

Šorīt biju apāvis korejiešu kedas ar aziātiska izskata Harija Potera attēlu (vai, kā kļūdaini bija uzrakstījis Ziemeļkorejas dizainers “Matainais Pūfteris”).

Man rokā bija neliela buķete, ko veiksmei biju iegādājies netālu no viesnīcas esošajā ziedu kioskā. Spriežot pēc cenas, ziedi piederēja pie ārkārtīgi apdraudētas šķirnes.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, pārtikas veikali sacentās ar pirmssvētku rotājumu. Dažas tirgotavas atgādināja rituālu slepkavības vietas.

Vārdi, izrādās, ir kā flomasteri – ja ilgāku laiku nelieto, tie izžūst.

bilde no šejienes.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s