45/101: (Ne)Daiļās būtnes.

ImageGrāmata visiem pazīstama: Kami Garsija un Mārgareta Stoula apvienoja savas radošās dvēseles un uzrakstīja stāstu. Nu jau tas ir kļuvis par bestselleru. Latvijā ir arī izdota otrā grāmata “Skaistā tumsa”, un citās valstīs ir izdota arī trešā, bet (man un vēl daudziem cilvēkiem) par sarūgtinājumu Latvijas grāmatu izdevēji, kas izdeva arī abas iepriekšminētās grāmatas, “Zvaigzne ABC” negrasās izdot trešo grāmatu. Nu, godīgi sakot, es par to nemaz nebrīnījos, jo pēdējā laikā šis grāmatu izdevējs mani pieviļ izdodot nesaistošus romānus, lai iedrošināt dzīvot 40 gadus vecas, ar dzīvi neapmierinātas šķirtenes nevis jauniešus. Kaut gan, varbūt tad, kad drīzumā izdos The Mortal Instruments sērijas “Stikla pilsētu”, manas domas mainīsies. Bet tikai varbūt.

Bet ne par izdevējiem šodien stāsts. Tātad, Mārgareta Stoula un Kami Garsija uzrakstīja stāstu, kāds to nopirka un AcmeFilm izdomāja – hops, hops, uzfilmēsim stāstu. Filmas veidotāju komanda mani pievīla – grāmata bija brīnišķīga, bet filma – pilnīga draņķība. Režisors Richard LaGravenese ir pazīstams arī ar tādām filmām kā P.S. I love you, Paris, je t’aime un citām. Bet ar šo filmu viņš mani pievīla.

Bet, pirms es sāku uzskaitīt visu negatīvo, es sākšu ar to vienu vienīgo pozitīvo lietiņu, kas man filmā patika – Amma. Kakao krāsas āda man vienmēr ir patikusi un Ammas atveidotājai Viola Davis bija vienkārši brīnišķīga. Labi lomā iejutās arī vecais Reivenvuds un Lēna, bet pārējie mani sevišķi nesaistīja.

Tā, un tagad negatīvais – visa pārējā filma izņemot rindkopu augstāk minēto. Un ar visa es arī domāju visa. Pirmais, ko es pamanīju – filmā Lēna pārāk daudz runā. Ja grāmatā viņa atbildēja Ītenam ar vienzilbīgiem vārdiem, tad filmā viņa vārās kā putras katls. Un vispār tai meitenei bija par daudz baltā pūdera uz sejas. Atgādināja līķi, nevis dzīvu un kustīgu raganu. Un vispār – vai raganām nav jābūt priecīgām? Šī izskatījās, it kā viņa netīšām zupā būtu izvārījusi savu kaķi. Vēl man nepatika Ītena atveidotājs Alden Ehrenreich. Viņam ir 1 kopīga īpašība ar Robertu Patinsonu – nespēja izpaust emocijas. Vēl paša Reivenvuda māja – no ārpuses jā, okei, neapdzīvota, nekopta, bet, kas pie velna darās iekšā? Baltas sienas un kāpnes tikko kā nākušas no jaunākajiem “Deko” žurnāliem. Pārāk moderni, lai būtu patiesība. Un kas tas pa palagu vecajam mugurā? Ā, nē, tā ir fraka. Fraka iet kopā tikai tādā gadījumā, ja atcerās, ka vecais ārā no mājas nesper no soli un sācis lietot sava vectēva garderobi. Un pat tas ir tikai attaisnojums. Un vēl viena neprecizitāte – grāmatā Lēna savas domas rakstīšanu uz sienām nespēja kontrolēt, bet filmā – hops, viņa aizmiedz acis un griesti iekrāsojas, burtiņi parādās.

Vērtējums: 2/10. Un labāku atzīmi šī filma nav pelnījusi.

Bilde ņemta no šejienes.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s