44/101: Rīta idille

Izeju no mājas ar pilnu somu ar lietām, kuras “var man noderēt”. Tur ir gan lietussargs (kaut gan sola saulainu laiku bez mākoņiem un +28 grādus), gan grāmata (lai būtu ko lasīt tālajā ceļā), kosmētikas maks, ibumetīns, cepure, nagu laka “ja nu nolūp uzliktā”, maks un visādi priekšmeti, kuriem tur it nemaz nevajadzētu būt, piemēram, peldkostīms. Šaubos vai tas man noderēs ejot uz darbu. Ja nu vienīgi varētu nopeldēties strūklakā pie Kongresu nama.

Sajūtas ir pavisam citas, nekā ejot uz skolu. Šīs ir nepierastas. Godīgi sakot, es neatceros reizi, kad būtu pulksten astoņos no rīta stāvējusi starp cilvēkiem un gaidījusi sev tik ļoti vajadzīgo 15. trolejbusu. Sirsniņa sitas ātrāk, nekā ierasts, bet sajūtas ir patīkamas un es smaidu. Astoņos no rīta! Astoņos no rīta pirmdienas rītā! Astoņos no rīta pirmdienas rītā, kas ir arī vasaras pirmā pirmdiena! Kaut kas nedzirdēts!

Trolejbuss atbrauc vecais. Nu, tas pats, kurš grab un čīkst pie mazākās kustības, un kuram nav kondicioniera un pusi no logiem nevar izmantot tiem paredzētajam mērķim – attaisīšanai un mušu un citu radību izlaišanai. Un tā kā mana pietura nav galapunkts, tad loģiski, ka vietu nav. Bet ir brīva mana mīļākā stāvvieta – trolejbusa vidus, kur ir tas grozīgais aplītis. Tā nu apstājos tur. Uzreiz ievēroju to, ka trolejbusa otrās durvis no šofera puses īpaši taisās vaļā – pa priekšu atveras labās puses durvis, un pēc tam tikai kreisās. Trolejbuss uzsāk braukt. Nu ko, kurpjukastei jāķeras klāt pie viņas mīļākās nodarbes. Smaids nekur nav pazudis un ar dedzīgām acīm es nopētu pasažierus.

Ak, cik viņi ir dažādi! Trolejbusa priekšā sēž pensionāri un vecāki ar bērniem. Pensionāri apkrāvušies ar somām un tīkliņiem, tātad loģiski – Centrāltirgus. Vecāki ar bērniem – bērnudārzi, skolas, vecāku darbs, draudzenes, nu, jebkāda vieta, kur laiku var pavadīt ar bērniem (vai bez). Trolejbusam beigās sēž jaunieši – attieksme “mēs esam krutāki, nekā jūs” ir jau jūtama pa gabalu. Tie droši vien brauc uz centru meklēt vietu, kur izklaidēties. Vai arī uz mājām. Kā kurš. Un tad ir trolejbusa vidus – cilvēku kišmiš ar rozīnēm. Cilvēki, kuriem priekšgalā sēdēt ir par agru, bet aizmugurē – par vēlu. Cilvēki, kuri, visticamāk, brauc uz darbu. Un te nu ir ko pavērot. Viens kājās stāvot no paduses izvelk savu “Telegrāfu”, atloka un lasa. Ir tādi, kuri sēž klusi ar zīmuli aiz auss un ar pildspalvu raksta pareizās atbildes krustvārdu mīklā. Ir tādi, kuri dzerot termokrūzē paņemto kafiju, vēro ārpusē notiekošo. Un ir tādi, kuri izvelk no gigantiskajām somām, ko varētu pielīdzināt kofera izmēriem, savas grāmatas, atver un lasa. Un te ir ko redzēt!

Viena sieviete (došu viņai kādus 40) izvelk savu “Greja 50 nokrāsas” eksemplāru un lasa pavērtu muti. Viņai blakus kāda kundze (pensionāriem vecumu grūti noteikt, bet nebija gluži jauna, un nebija ar gluži veca pensionāre), pabīda augstāk savas brilles, un mēģina izlasīt tekstu. Tad viņa saprot, ka tā nekas nebūs, saknosās, tā piebīdoties maķenīt tuvāk un ar pirkstu pieliek brilles pavisam tuvu klāt acīm. Acīmredzot izdodas, jo, kad grāmatas īpašniece pāršķir lapu, pensionāre kaut ko noburkšķ un liekas mierā. Acis gan tādas miklas izskatījās, bet varbūt man tā tikai likās.

Nezinu, kā beidzās šis gadījums, jo abas izkāpa no trolejbusa un pensionāre sievietei kaut ko sāka jautāt, bet es jau braucu tālāk – vēl krietnu devu pozitīvisma pārņemta – uz savu jauno darbavietu.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s