54/101: Salmon Fishing in the Yemen.

salmonfishinginthejemenPēdējā laikā stipri sāku apšaubīt tēva saprātu, ņemot šāda rakstura filmas, nevis ierastos Krievijas trillerus, bet lai nu paliek. Ir noritējis kārtējais ģimeniskais kinovakars, kurā, kā jau nosaukums vēsta, visa ģimene (un vēl daži) sasēžas viens otram klēpī, jo dīvāns ir diezgan mazs tādiem apmēriem, spēlē “akmens-šķēres-papīrītis”, lai uzzinātu, kurš atbrīvos vietu kādam citam, ieslēgs filmu un turpmāko laiku sēdēs uz grīdas. Filma ir ieslēgta, popkorns jau pirms filmas ir notiesāts, tagad par filmu.

Stāsts ir par šeihu Muhamedu (Amr Waked), kurš Jemenas ūdeņos grib ielaist 10 tūkstošus lašu zvejniecības nolūkiem. Tikpat labi stāsts ir arī par tādu kā šeiha sekretāri Harrietu (Emily Blunt), kas visu nokārto tā, lai šeiham Jemena nebūtu jāpamet. Un vēl stāsts ir par parastu puisi Doktoru Alfrēdu Džounsu (Ewan McGregor), kuram tiek uzticēts šis projekts – “Lašu zveja Jemenā”. Protams, pa vidu iemaisās arī attiecības – Harrieta pavada nakti ar senu paziņu, kurš dienē Afganistānā, pazūd, bet pēc tam atrodas, bet Doktoram ir laulātā draudzene, ar kuru attiecības sāk šķobīties brīdī, kad viņa paziņo, ka brauks uz Ženēvu. Bet visam pa vidu ir ieinteresēta priekšsēdētāja sekretāre Patriša (Kristin Scott Thomas).

Pats režisors 2012. gadā tika nominēts European Film Awards, bet abi galvenie aktieri – Ewan McGregor un Emily Blunt – Zelta globusam.

Filmā ir jūtams zviedrisks šarms – kā nu ne, ja režisors ir Lasse Hallström, kurš ir režisējis arī tādas filmas kā Dear John, Chocolate, Safe Heaven un vēl daudzas citas. Kopumā filma man likās ne tik daudz orientēta uz attiecībām, kā uz zivīm, tāpēc droši varu teikt – ja vīrietim interesē zveja, bet sievietei attiecības, tad šī filma ir piemērota abiem. Bet vairāk vienam nekā otram. Beigas, kā parasti ir šāda rakstura filmām, ir savādākas – jūtama skandināvu nevēlēšanās izpaust emocijas tik ļoti publiskā veidā. Tieši tas tad man arī patika. Lai gan man zivis ne sevišķi uz zveja ne tik, filmu atzīstu par labu esam, ja gribas atslēgties no savādās pasaules.

Vērtējums – 7/10.

53/101:Jane Eyre (1983) BBC

06_bbcTātad. 5 h ar astīti Džeinas Eiras baudījums. Acīm, ausīm un sirdij. Un nē, ne jau grāmata. Filma. Jā, tieši tā, 5 stundas. Ar astīti.

Nu, un kurš gan nezin pasaulslaveno stāstu par Džeinu Eiru? Un ja nu kāds tāds atrodas, tad pastāstīšu. Džeina Eira dzīvo pie tantes, jo viņas vecāki ir miruši, bet tante viņa aizsūta uz pāraudzināšanas skolu, kur laika gaitā viņa kļūst par skolotāju. Tad viņa atsaucas sludinājumā, kurā tiek meklēta guvernante mazajai Adelei. Džeina saņem apstiprinošu atbildi un dodas uz Tornfīldu. Tur viņa sastop misis Fērfēksu, kura ir mājas menedžeris un pamanās arī noburt mistera Ročestera zirgu. Lai nu kā, viņai laika gaitā izdodas mainīt mistera ironiju uz sarkasmu un iemācīt viņam vismaz kaut kādu pieklājību. Bet te nu abiem iznākk cīnīties ar jūtām, Džeinas tante mirst, viņa dodas pie tantes, bet atgriežas. Tad Džeina ar Ročesteru grib apprecēties, bet ierodas draugs, kurš pasaka, ka misters jau ir precējies un Džeina nākamajā dienā pēc vētrainas atvadīšanās aizbēg. Nokļūst pie kāda laipna kunga, kuram kalpo kā istabene un paša māsa, viņš cenšas šo savaldzināt, viņa neļaujas. Tad viņa izdomā aizbraukt atpakaļ uz Tornfīldu, bet ierauga tur tikai drupas. Ugunsgrēks. Sastop tur misis Fērfēksu, kura pastāsta, ka mistera Ročestera sieva Bērta savā vājprātā nolēkusi no jumta, bet Ročesters palika akls. Viņa dodas pie viņa turpat netālu viņa draugiem piederošajā mājā un izrunājas ar misteru, piekrīt kļūt par viņa sievu, un viņiem piedzimst bērni un līdz ar to arī Ročesters sāk redzēt ar vienu aci.

Ir daudz un dažādas versijas par šo stāstu, esmu redzējusi arī 2011. gada versiju, bet tā man nepatika. Pirmām kārtām, Džeinu 2011. gada versijā tēloja dēlis bez emocijām vārdā Mia Wasikowska un Ročesteru – Michael Fassbender. Šajā – 1983. gada miniseriālā Džeinu tiešām tēloja ar emocijām – Zelah Clarke un Ročesteru (kura tēlojums bija gandrīz labāks par Fasbendera) – Timothy Dalton. Bet Ročestera pirmā sieva Bērta man patika 2011. gada versijā – Valentina Cervi. Bet tagad par 1983. filmu – kāpēc 5 stundas gara? Tāpēc, ka filmā nav neiekļautu ainu. Viss rit kā pēc grāmatas – hronoloģiski un neizlaižot pilnīgi neko. Pat sarunas dažu brīdi ir pilnīgi pēc Šarlotes Brontē romāna.

Vērtējums par 1983. gada versiju – 9/10. Ilgums ir ok, Džeina ir ok, tikai vaina ir Ročesterā un Bērtā.

Vērtējums par 2011. gada versiju – 7/10. Džeina bojāja filmu ar savu nemācēšanu mainīt sejas grimases, Bērta bija lieliska, Ročesters bija ok. Jā, nu, galvenokārt vaina bija Mia.

52/101: Staļina govis

Image

Pati rakstniece S.Oksanena tiek dēvēta par sensāciju literatūrā un par somu Stīgu Lārsonu (triloģija “Meitene ar pūķa tetovējumu” autoru). Šis ir viņas otrais latviski izdotais darbs (pirmais – “Attīrīšanās” – filma bija nominēta “Oskaram”).

Stāsts ir 3 paaudžu sievietēm – Sofiju, Katarīnu un Annu, attiecīgi, vecmāmiņu, māti un meitu, kuras izdzīvo par spīti politiskajai varai un lielajam attālumam vienai no otras. Grāmatas stāsts norisinās 2 valstīs – Igaunijā un Somijā. Vienā no tām bija okupācijas vara – viss ierobežotā un noteiktā daudzumā katram iedzīvotājam, savukārt, otrajā varēja dabūt džinsus un apelsīnus.

Rakstniece pietiekami skaidri atklāj skaudro stāstu par okupācijas gadiem Igaunijā. Gan par izsūtīšanu, gan par sodiem, kas pienākas, ja nosodīta padomju vara. Man tikai bija grūti atšķirt kurš ir Annas stāstījums, kurš ir Katarīnas stāstījums un kurš – Annas, jo viss bija samaisīts vienā putrā un notikumi gāja hronoloģiski – kā vēsturē. Bet kopumā stāsts ir labs, un vectēvs lasot, pilnīgi apraudājās. Noteikti iedodiet saviem vecvecākiem izlasīt – nu, vismaz tiem, kas joprojām grāmatnīcās ķer un grābj grāmatas par padomju laikiem, nevis jaunizdotos romānus.

Vērtējums – 9/10. Skaudri, patiesi, vēsturiski.

Un te – citāti.

Tāpēc mamma arī mani audzināja par klusētāju. Jo aplami vārdi var būt nāvējoši.

Uzkāpšana pa vienu kāpņu posmu nodedzinot 2 kalorijas, bet nokāpšana pa vienu posmu – vienu kaloriju. Skolas diena ilgst vidēji 300 kāpņu posmu.

Protams, katra sieviete savā ziņā ir mauka. Taču dažas ir vairāk maukas nekā pārējās.

Tur, kur ir maukas, ir pati labākā apkalpošana, pats labākais ēdiens, viss pats labākais. Savukārt tur, kur ir tikai vidējie un rindas, ir tas, kas piederas nogriežņa otram galam.

“Mēs neticam mīlestībai! Attiecību bez krāpšanās nav!”

Redz, tas patiesībā ir vīriešu lietussargs un tik liels, ka aizsedz seju, lai kā arī lietussargu turētu. Tieši tādu Anna bija vēlējusies, tiesa, piecus kilogramus pirms brīža, kad viņa piedāvā lietussargu Irenei, kurai piedevām ir tik slikta āda, ka jau šī fakta dēļ vien Irenei vajadzētu preicāties par lietussargu.

Dažiem svētkus rada baznīca. Mana vienīgā baznīca ir ēdiens.

Tiesa, no aroneksijas biju vienos zilumos kā tikko iemīlējusies, kas visam skrien virsū un apdauzās, un man sāpēja muskuļi, turklāt nezināju, vai tas ir bulīmijas vai sprīda nodarījums

Sievietes ķermeņa centimetri ir tikpat svarīgi kā valsts robežas.

Pat uz Sibīriju drīkstēja ņemt līdzi vairāk mantu. Tās neviens nepārbaudīja.

Tā kā somi visus bēgļus izdevuši Padomju Savienībai, viņa ar vīru bēgusi uz Zviedriju, un, kad viņi stāstījuši par deeportācijām, zviedri vaicājuši, kāpēc viņi nav izsaukuši policiju.
Un tad, kad sieviete padodas dabai, viņa spēlē ir galīgi zaudējusi. Aizslēdzis durvis, Huka vienkārši lika man noģērbties. Tas ir viņa klasiskais tests, cik dabūjama ir sieviete.

Kad Sofija bija teikusi, ka ka viņa nevar iet meža darbos, jo mājās nepaliks neviena, kas rūpētos par bērniem, partorgs bija pavēlējis uz arba dienas laiku piesiet bērnus pie galda kājas.

Aizpildot veidlapas, Katarīna nekad nav ar mieru vecāku amata ailītē rakstīt “kolhoznbieks”. Lauksaimnieku taču pēc zemju kolektivizēšanas vairs nav, un par kolhozniekiem Katarīna savuc vecākus nekad nesauktu. Katarīna tā vietā raksta “Pensionārs”. Katrs kaut kad kļūst par pensionāru.

Igauņa ļaunākais ienaidnieks ir otrs igaunis.

Manuprāt, monogāmija ir joks, uzticība – tāda pati patiesība kā Ziemassvētku vecītis, un paļāvība – barona fon Minhauzena garabērns.

Bilde šeit.

51/101: 2 dienas trakonamā.

Image

Gribējās komēdiju, paņēmu komēdiju. Izrādās, kļūdījos. Vienīgā vieta, kur varēja smieties ir par varoņu stulbumu un rupjību izrādīšanu dažādās situācijās.

Režisore, scenāriste un garīgi nestabila māte vārdā Mariona- Julie Delpy. Nav jau brīnums, jo filmas saturs ideāli atbilst viņas filmā attēlotajam garīgajam stāvoklim. Chris Rock (Mingus) parādīja man, ka tumšādainie nav gangstas, banku aplaupītāji un slepkavas, bet ir mīloši bērnu tēvi un mīļotie vīrieši. Marionas tēvs – Albert Delpy.

Stāsts ir par 3 bērnu māti (ups, piedodiet, spoileris) un viņas draugu, kuri dzīvo kādā Ņujorkas dzīvoklī blakus kaitinošiem kaimiņiem. Mariona drīzumā izstādīs savas fotogrāfijas, kurām būs grandiozi panākumi tikai un vienīgi melu dēļ, bet Mingus strādā radio un runā diezgan sarkastiski (tas man patika). Pie abiem ciemos atbrauc trakās Marionas trakā ģimene un savāra lielu putru, kā gala rezultātā, tēvu apcietina un Marionas māsas draugu deportē atpakaļ uz Parīzi. Bet beigas tomēr ir laimīgas un kaimiņi ir norimuši.

Principā gadījums ir tāds pats kā mums visiem – atbrauc ciemos mīļotā/-ās ģimene un iet ķepas pa gaisu un atklājas viņa/-as patiesā daba. Attiecības ieplaisā, mīļums pagaist, tā vietā nāk dusmas un kautiņi. Bet filma ir filma, un pie tam komēdija. Diemžēl šeit varēja pasmieties par situāciju stulbumu, varoņu attēlojumu un rupjību izrādīšanas veidu. Nothing else.

Vērtējums – 5/10. Par franču valodu, plikiem dibeniem un dvēseles pārdošanu, kas, izrādās, ir oģināls veids, kā iegūt naudu. Interesanti, cik piedāvājumi par savas dvēseles pārdošanu ir saņemti pēc filmas pirmizrādes? 😀

Bilde no šejienes.

-Ir jāsaskūpstās, savādāk viņš kļūs nikns
-Tā ir mana māte, tikai bez mēles!

Mēs varam kļūt pieauguši, tomēr pašās beigās, savā būtībā, mēs paliekam nemainīgi.

Ģimene, kurā piedzimstam, izgaist.

50,5/101: Pusē.

 

101Nu tā. Es zinu, ka tam bija jānotiek, bet nedomāju, ka tas notiks tik ātri. Esmu uzrakstījusi tieši precīzi pusi, no 101 posta šeit. Tas ir emocionāli lieliski. Tad nu es izdomāju, lai savā ziņā atzīmētu šo… sasniegumu, es ar jums dalīšos.

Kā jau jūs labi (nu labi, varbūt arī ne tik labi) zināt, arī manā dzīvē norisinās 101 lieta 1001 dienā projekts. Iesākums bija pagājušā gada 14. septembris – kā šodien atceros. Pamodos un sapratu – gribu. Kaut sit mani nost – gribu un viss. Šis saraksts ir lieta, pie kā pieturēties tad, kad gribas teikt “nav laika”, “slinkums” utt. Uzreiz galvā parādās doma “bet tā ātrāk izpildīsies saraksts”, un slinkums ir pārvarēts.

Bet kāpēc es šo rakstu? Jo man ir apnicis turēt sveci zem pūra un es pārkāpju sev pāri un padalīšos. Padalīšos ar Jums par saviem izpildītajiem saraksta punktiem. Es zinu vismaz 1 cilvēku, kas šito izlasīs un viņam tas noderēs. 😀

2. punkts – 5 reizes pēc kārtas katru otrdienu iet peldēt. 3.  punkts – 12.12.12 plkst. 12:12 ievēlēties vēlēšanos.
6. punkts – aizbraukt uz Stokholmu
9. punkts – aiziet uz koncertu (Ellie Goulding)
14. punkts – Atsākt mācīties spēlēt klavieres. (cik ātri iesāku, tik lēni arī atmetu. Mūzikas spēlēšana nav priekš manis.)
17. punkts – braukt kruīza kuģī (brauciens uz Stokholmu).
20. punkts – 5 dienas nostaigāt zeķbiksēs, tās nesaplēšot.
21. punkts – 24h iztikt bez telefona (sanāca pat ar astīti.)
31. punkts – iepazīties ar 20 jauniem cilvēkiem (Madara, Kalvis, Kārlis, Guntis, Linda, Esmeralda, Laura, Egija, Zane, Silvestrs, Zane II, Emīls, Jānis, Alekss, Rihards, Dainis, Annija, Una, Vārna, Baiba).
36. punkts – iziet visus līmeņus bumbiņspēlē. (ir ar 3 zvaigznītēm visi 419. :D)
64. punkts – Visi Mahjong līmeņi telefonā (jāa, var redzēt, ka trolejbusā nav ko darīt.)
37. punkts – Izlasīt 20 grāmatas ziemā
38. punkts – izlasīt 20 grāmatas pavasarī
43. punkts – izlasīt grāmatu un tad noskatīties filmu (Lepnums un aizspriedumi (2005))
51. punkts – kvadrātu spēlē iegut 15+ sekundes.
53. punkts – mēnesi neēst fast food (Maija beigas – Jūnija beigas.)(Īstenībā tas bija diezgan viegli, ja neiet garām tādām ēstuvēm.)
54. punkts – Mēnesi pēc kārtas rakstīt savas domas. (Tas bija viens skarbs mēnesis, kura laikā twitterī atsekoja kādi 20 cilvēki. :D)
57. punkts – Nedēļā neiztērēt ne santīma (pārtikas pirkšana ēdienreizēm neskaitās)
63. punkts – nopirkt planšetdatoru (pavisam nesens pirkums.)
70. punkts – pasūtīt brilles. (beidzot tiku pie jaunām.)
80. punkts – nedēļu ( 7 dienas) neieiet twitterī.
84. punkts – sākt strādāt
85. punkts – tvītot 1001 reizi (Janvāris – 15. aprīlis).
87. punkts – Wishlist
98. punkts – nokrāsot matus
99. punkts – sastādīt šo sarakstu

Tad nu tas arī pagaidām būtu viss. Ja paskatās dayzeroproject.com profilā, tad man ir izpildīti tikai 14% un atlikušas 718. dienas līdz beigām. Tas izskatās… biedējoši.  Biedējoši maz un tajā pašā biedējoši ilgi. Jo man nav pārliecības, ka spēšu noturēties atkal visu neaizmetot pa gaisu un padodoties. Noteikti nākamajā sarakstā būs punkts “Nepadoties”. 😀 Protams, ir vēl daudz punktu, kuri vēl ir progresā, un ir sezonālie punkti, kā piemēram, “uzcelt sniegavīru”. Un ir arī punkti, pret kuriem man no sākuma ir jāpārvar riebums, un tad es varu tikai sēdēt un darīt. Nē, nē, nav runa par tārpu ēšanu vakariņās bet gan par sporta spēļu skatīšanos no sākuma līdz beigām nedarot neko paralēlu. Tas man, meitenei, kurai interese par sportu ir diezgan minimāla, ir diezgan šausmīgi, bet gan jau ka es atradīšu sporta veidu, kas man liksies saistošs. Pagaidām tāds vēl nav izgudrots.

Protams, kad uzrakstīšu 101 bloga ierakstu, kurpjukaste nekur nepazudīs, nebūt nē. Šitā padarīšana mani ir pārāk aizrāvusi, lai to tik viegli atmestu malā. Tā kā nebaidies – viedokli izpaudīšu un atsauksmes rakstīšu arī pēc šī 101. :)Lai Tev izdevusies pēdējā jūnija nedēļa un tiekamies jūlijā!

50/101: Sienaspuķīte

čārlijs

Nesen Zvaigzne ABC ir izdevusi Stīvena Čboski “The Perks of Being a Wallflower”, kas Latvijas grāmatnīcās ir sastopams kā “Čārlijs, malā stāvētājs”. Saku uzreiz, man nepatīk nosaukums. Un piedāvāto klāstā bija sastopami arī daudz oriģinālāki darba nosaukumi. Bet par gaumi nestrīdas.

Tagad par grāmatu. Čārlijs ir puika, kurš saņem augstākos vērtējumus visos mācību priekšmetos, novēro cilvēkus, bet pats neko nesaka un ir pārsteidzoši atklāts pret cilvēkiem, lai gan daži pret viņu neizturas labi. Laika gaitā viņš iegūst arī draugus. Kā jau katram, arī viņam ir jāpiedzīvo tuvinieku nāve un mīļoto aizbraukšana, jāpiedzīvo pirmās neveiklās romantiskās attiecības, sekas pēc narkotiku lietošanas un vismaz vienreiz dzīvē jāārstējas slimnīcā. Bet vai viņš būs laimīgs arī stāsta beigās?

Stāsts mani saviļņoja. Un pārliecināja. Pārliecināja par to, ka katrā vidusskolā ir tāda “sienaspuķīte” – visus novēro bet pats neko. Stāsts ir kā ceļš, kurš no klusēšanas un vientulības ved uz pārdrošību un draudzību. Patika tas, ka vismaz +/- bija attēlota pusaudžu dzīve – neveiklās romantiskās attiecības, pirmais neveiklais sekss, pirmais narkotiku mēģinājums, zālītes pīpēšana, draudzības zaudēšana un arī atgūšana un tā depresija, kad aiziet kāds tuvs radinieks, ar kuru bija izveidojusies īpaša saikne. Stāsts ir uzrakstīts vēstuļu formātā, kas vien man gāja pie sirds, jo pagaidām neesmu vīlusies šāda stila grāmatās. Patika arī tas, ka grāmata ir uzrakstīta no puiša skatupunkta – kā mazs caurums, lai varētu ieskatīties tajā, kas satrauc zēnus. Brīnumaini ir tas, ka lasot šo grāmatu, man neviens grāmatas varonis nekaitināja – visi bija attēloti diezgan normāli. Un tieši tāpēc –

mans vērtējums ir 8/10. Kaut kas pietrūka tam, lai mani saraudinātu, bet bija pietiekami emocionāli.

Un tagad citāti.

Skolēni ir savu vecāku trofejas, ar kurām, līdzīgi kā ar lentītēm vai zelta zvaigznītēm, var palielīties kaimiņiem.

-Kura ir tava mīļākā grāmata?
-Frānsisa Skota Fidžeralda “Šaipus paradīzes”.-Kāpēc?
-Jo tā ir pēdējā, ko izlasīju.

-Tev vienkārši ir jādod meitenēm kāds laiks, lai apdomātu jauno pieeju, tas arī viss. Dažas no viņām to sapratīs uzreiz. Citas – vēlāk. Bet būs arī tādas, kuras to nesapratīs nekad. Es par to pārāk neuztrauktos.

-Mēs pieņamam tādu mīlestību, kādu, pēc savām domām, esam pelnījuši.

[…] mans tētis teica, ka esmu rīkojies pareizi. Ceru, ka tā ir, taču reizēm ir grūti to atzīt.

Tas bija tik garšīgs, ka man pat sametās bail.

Pirmkārt, mani ļoti interesē un aizrauj tas, ka visi cits citu mīl, taču patiesībā cits citam nemaz nepatīk. Otrkārt, ķīviņi vienmēr ir par vienu un to pašu.

Šādos brīžos ir svarīgi teikt “kungs”. Un, ja kādreiz tiec saukts vārdā un uzvārdā, ir jāuzmanās. Tici man.

Policistam, kurš pieņēma eksāmenu, nebija pat dīvains paskats un smieklīgs vārds, un tas man izskatījās pēc blēdīšanās.

Sūzana, visticamāk, ar viņu vairs “neietu uz randiņiem”. Ne jau tādēļ, ka viņa būtu slikta, sekla vai ļauna, bet gan tādēļ, ka viss mainās. Un draugi aiziet. Un ar to dzīve nebeidzas.

-Čārlij, vai esi kādreiz iedomājies, ka mūsu bariņš ir tieši tāds pats kā visi citi, piemēram, futbola komanda? Un vienīgā atšķirība ir tā, kas mums ir mugurā un kāpēc tas mums ir mugurā.

-Kam ir trīsdesmit divas kājas un viens zobs?
-Kam?
-Bezdarbnieku rindai Rietumvirdžīnijā.

-Dažādu iemeslu dēļ mēs esam tie, kas esam.

-Pat, ja mūsu spēkos nav izvēlēties, no kurienes nākam, mēs tomēr spējam izvēlēties, uz kurieni ejam. Mums joprojām ir dota iespēja rīkoties. Un mēs varam mēģināt to pieņemt.

Bilde šeit.

49/101: Teātris

teatris

Džūlija Lamberte ir Londonas teātra aktrise un veiksmīga sieviete. Ir arī Maikls – viņas vīrs, kurš ir tik naivs, ka nenojauš par Džūlijas sakaru ar Tomu – jaunu, dzīvespriecīgu jaunekli, kuru Džūlija var aprūpēt un ievest augstākajā sabiedrībā pēc kā Toms tik ļoti tīko. Džūlija paliek greizsirdīga, kad Toms sāk vairāk laika pavadīt ar viņas dēlu Rodžeru un meitenēm, kuras tīko pēc darba Džūlijas un Marka teātrī. Bet vai Džūlija atgriezīsies pie sava vīra pēc tam, kad būs paklīdušas runas par viņas dēku? Un vai viņa saglabās draudzību ar draudzeni Dolliju, kura viņai palīdzēja nodibināt pašai savu teātri? Vai Džūlija uzvarēs cīņā ar Toma sievietēm un paliks viņam viena vienīgā?

Grāmatas anotācija jau vien piesaistīja ar to, ka runa ir par teātri. Ieskatoties kurpjukastē grūti nepamanīt, ka viņa ir aizrāvusies ar teātri. Vēl viens iemesls, kāpēc es izlēmu šo grāmatu lasīt – es kādreiz gribēju kļūt par aktrisi. Bet tad es sapratu, ka esmu pārāk emocionāla, un ka tas nav priekš manis. Bet grāmatā man patika Džūlijas raksturs, kas ir ļoti līdzīgs manējam – draugus turi klāt, bet ienaidniekus vēl tuvāk. Uz nerviem krita Marks – attēlots kā vājš vīrietis, kurš pakļaujas sievas vēlmēm. Un dēls vispār kā no citas operas – neinteresējas par neko, izstājas no Ītonas, brauc mācīties vācu valodu, lai gan skaidri zina, ka vecāki ir bagāti un viņu var nodrošināt, bet viņš grib dzīvot bez viņu palīdzības.

Kopumā grāmata ir patīkama – nav pārāk samežģītas situācijas, nav pārāk daudz savstarpējās saiknes ar dažādiem romāna varoņiem, bet ir pietiekami, par ko lauzīt galvu. Kā jau minēju, grāmata man bija tas, kā dēļ atmetu cerības kļūt par aktrisi. Nu, vēl atliek atrast grāmatu, lai nekļūtu par rakstnieci – varbūt varat kādu ieteikt? 😀

Vērtējums: 8/10.

Pasaule ir skatuve un ļaudis ir tikai aktieri. Ilūzija ir tur, aiz arkādes; mēs, aktieri, esam īstenība.

Ķieģeļus bez māliem – lūk, ko mums, aktieriem, tagad piedāvā, lūk, ko mums jāprot iztaisīt.

-Neesiet dabiski. Uz skatuves tas nav vajadzīgs. Skatuves uzdevums – likt skatītājiem ticēt. Bet izliecieties dabiski.

-Velns lai parauj, neturi to meiteni kā jēlu olu!

-Skaists var būt kurš katrs, bet ne jau katrs var būt no labas ģimenes.

Neesi ne parādnieks, ne aizdevējs. /Polonijs/

Viņš atgādināja vecu naudas gabalu, kas nodilis, no rokas rokā staigādams.

Džūlijai viņš atgādināja vecu suni, kas, saulē gulēdams, laipni sit asti pret zemi un noskatās pāris kucēnos, kuri lēkā tam apkārt.

“Sievietes pievelk vīriešus ar savu burvību un saista tos viņu netikumu dēļ.”

Tikai sieviete zina, uz ko sieviete ir spējīga.

Viņa atcerējās Džeinas Teitbautas likumu “nepauzē bez vajadzības, bet jau pauzē, tad cik ilgi vien vari.”

Džūlijai bija savāds prieks vērot, ka šī meitene pret viņu izturas kā pilskundze, kas cenšas būt ļoti laipna pret palīgmācītāja sievu.

Aktieri lien no ādas laukā, lai izskatītos pēc džentlmeņiem, un džentlmeņi dara visu, ko var, lai izskatītos pēc aktieriem.

-Vai tu bez ienaida un bailēm vari apliecināt, ka esmu glīta sieviete? -Iekams varu atbildēt uz tādu jautājumu, man jāzina, kādas tam var būt sekas.

[…] un vienā mirklī viņa dēlu redzēja kā kardinālu, kas dzīvo Romā, skaistā pilī, kur daudz brīnišķīgu gleznu un kur ap viņu pulcējas pakalpīgi prelāti; un tad atkal kā svēto – mitrā un smagu zeltu cauraustās drēbēs, ļaudis svētījot un nabadzīgajiem maizi izdalot. Viņa redzēja sevi brokāta ģērbā, pērļu virkni ap kaklu. Bordžiju māte.
-Sešpadsmitajā gadsimtā tas varētu būt ļoti jauki, bet tagad, liekas, būs par vēlu.
-Daudz par vēlu.

Mīlestība nav vērts tā trokšņa, ko ap to ceļ.

48/101: Bella

 

bellaSešu gadu vecumā es pirmo reizi izdzirdēju vārdu “prostitūta”. Tad es vēl nezināju, kas tas ir, zināju tikai to, ka tas ir saistīts ar sievietēm un savā ziņā tā ir profesija. Tad nu es aizgāju ciemos pie omītes un tur arī bija viņas draudzene, un viņa man jautāja: “Nu, bērniņ, par ko tu gribētu kļūt, kad izaugsi liela?” “Par prostitūtu!” 😀 Tā nu esmu izaugusi, sapratusi šī vārda būtību, bet šis vārds man neliek novērsties, neliek nosarkt vai no kauna zemē līst. Prostitūtas – tās ir stipras sievietes, kuras zina, ko grib, un kurām patīk viņu darbs. Nu, vai tas nav brīnišķīgi, ka ir kāds, kuram patīk tas, ko viņš dara?

Bet šoreiz stāsts nav par mani, bet gan par kādu citu. Jau labu laiku atpakaļ esmu izlasījusi Leslijas Pīrsas “Bellu”, to sagremojusi un tagad varu ļaut pirkstiem klabēt un domām lidot.

Stāsts ir par meiteni vārdā Bella, kura uzaug mātes bordelī. Viņa nezina, ar ko mājā meitenes nodarbojas, līdz viņa kļūst tam par aculiecinieci un tas, savukārt, par iemeslu slepkavībai. Tad viņa tiek nolaupīta un pārdota Sondheima madāmai, kur viņa iepazīst savas nodarbošanās tumšo pusi. Viņa saslimst, un tiek nogādāta pie Luīzes, kas viņu saārstē un tad viņa uzzina, ka ir pārdota tālāk un brauc uz Ameriku. Protams, ka ne jau viena. Viņu pavada simpātisks vīrietis Etjēns, kurā viņa pamanās iemīlēties. Amerikā viņa saskārās ar nodevīgumu, blēdīgumu, zagšanu, bet viņa nenobijās un uzdrošinājās. Bet vai beigas būs laimīgas? Vai viņa atgriezīsies Anglijā? Un kas notiks ar Džimmiju – viņas bērnības dienu draugu un atbalstu?

Stāsts bija aizraujošs un negribējās atrauties no grāmatas, lai gan pulkstenis jau rādījās tuvu trijiem naktī. Beigas man nelikās atbilstošas Bellas būtībai – kāpēc gan necīnīties par to, ko patiešām mīli, bet ļaut visam plūst, nemaz nepretojoties?

Vērtējums – 8/10.

Un tagad, kā vienmēr, daži citāti.

Drēbes ceļ cilvēku.

[…] Hetija, Anna Marija, Sūzena, Pollija un Betija. Pašā vakara sākumā, kad Bella viņa redzēja nākam lejā pa kāpnēm, katru ģērbušos citādā spilgtas krāsas zīda kleitā, kas atklāja gana daudz labumu, lai iekārdinātu jebkuru vīrieti,- tas šķita kā raudzīties uz pieciem reti sastopamiem un skaistiem siltumnīcu augiem.

No cūkas auss zīda rokassomu neuztaisīsi.

Dezinfekcijas līdzeklis oda tik spēcīgi, ka varēja nogalināt pieaugušu vīrieti, nemaz nerunājot par baktērijām vai spermu.

“Kas ir ļaunākais, kas bordelī var notikt?” “Ka man nesacelsies.”

“Taču tagad galvas vairs necērt.” “Tas labi. Galvu nociršana nenāk par labu manam cepuru veikalam.”

Prostitūcija un slimnieku aprūpēšana ir diezgan līdzīgas profesijas, tikai tiek apmierinātas dažādas vajadzības.

Etjēns ir kā tīģeris, viņš ir spēcīgs, drosmīgs un cēls, bet arī bīstams. Džimmijs drīzāk līdzinās mājas kaķim, bet viņš ir apķērīgs, sirsnīgs, lepns, lojāls […].

Iespējams, strādājot bārā, viņam ļoti daudz ko sanāk dzirdēt – dzīvojot šeit, nevar ilgi palikt nevainīgs.

Pie Enijas bija liels klientu pieplūdums, kad nomira karaliene Viktorija. Pasakiet, kāpēc gan kādam vajadzētu sajust iekāres uzplūdus, ja nomiris valdnieks?

Bilde šeit.

47/101: Skroderdienas Silmačos

Image

“Skroderdienas Silmačos” ir tāda izrāde, bez kuras Līgo svētki (vismaz manā mājā) nav iedomājami. Katru gadu mamma ar vecmammu iet uz teātri un skatās šo izrādi, es pēc tam to noskatos televīzijā. Bet šis gads bija savādāks; oma saslima, kā rezultātā es gāju ar mammu.

Režisore: Indra Roga, Kostīmu māksliniece: Večella Varslavāne, Mūzikas un aranžējuma autors: Niks Matvejevs, Scenogrāfs: Mārtiņš Vilkārsis. Izrādes garums: 3h un 30 min.

Tā ir taisnība – ja redzi pirmo variantu izrādei, tad tas liksies lielisks vienmēr. Mans pirmais variants ir tas, kur Ieviņu tēloja Dita Lūriņa, tāpēc man bija diezgan nepierasti šajā variantā viņu redzēt kā Antoniju. Bet viņa bija kārtīgi domājusi pie tēla, un tā nu acis un prāts arī pierada, ka atraktīva Antonija spriņģo pa skatuvi. Rūdolfa Blaumaņa uzrakstītais Aleksis man ne sevišķi iet pie sirds, bet šeit ieraugot Jāni Āmani, man Aleksis uzreiz iepatikās. Nedaudz izbesījos gan par viņu neizlēmīgumu, bet tas pieder pie lietas. Katrā stāstā jābūt varonim, kas krīt uz nerviem, savādāk nekas nesanāks. Lai gan izrādes laikā gadījās viena neliela tehniska problēma, tā tika ātri novērsta. Priecājos par to, ka ieraudzīju gaismas instalācijas (kā jau rakstīju par “Vējiem līdzi” – tur to bija pārpārēm). Uz mājas jumta attēlotās lidojošās bites bija labi. Tagad kārta tipiskajai ainai, bez kuras neiztiek nevienas Skroderdienas – vannītes gāšana virsū – man likās pārāk novilcināta, un arī – kādā sakarā ūdens tika gāzts virsū Ābramam? Izrādē man patika arī tas, ka netika ņemtas tradicionālās Skroderdienas no – līdz, bet gan pieiets tam visam ar humoru (kaut vai korī nodūkt “āmen”). Lai gan lielākais joku darītājs tur bija Egīls Melnbārdis, tomēr viņa izdarības būtiski ietekmēja manu skatu uz izrādi. Vēl viens galvenais varonis – Dūdars, man likās piemērots lomai, bet kaut kas tur bija tāds, kas man viņā nepatika. Un var tikai uzslavēt 3 brīnišķīgus aktierus – Ģirtu Liuzeniku, Ingu Misāni – Grasbergu un Juri Lisenieku, kuri izrādes laikā runāja tik brīnišķīgi lauzītā latviešu valodā ar žīdu akcentu, ka pat es neko nesapratu.

Kopumā par izrādi es lieku 7,5.

46/101: Merde!

ImageZiniet, kas liecina par to, ka grāmata ir super? Tas, ka pirmais domu grauds, kas liek aizdomāties vai smieties līdz asarām, atrodas līdz 20. lpp. Šajā grāmatā šis smieklus kutinošais citāts atrodas 12. lpp. Un tas vien liecina par labu toni un mīlestību pret lasītājiem.

Tātad, stāsts ir par vīrieti, kurš atbrauc strādāt no Anglijas uz Franciju uz veselu gadu. Nu, ko gan cilvēki nav gatavi izdarīt karjeras un lielāka atalgojuma dēļ. Tātad, Pols (kurš tik pat kā neprot runāt franciski) pārceļas dzīvot un saskaras ar vairākām nepatīkamām problēmām – ar savām glaunākajām kurpēm nepārtraukti iekāpt kādā suņu mēslā, kuru tur ir daudz, piedzīvot dažādu cilvēku streikus (sētnieku, sabiedriskā transporta vadītāju, oficiantu), viņa darba devēja mahinācijas un dzīvesvietas un sievietes meklēšanu. Ar abiem pēdējiem viņam gan diez ko neveicas. Diez ko neveicas arī ar normāla lieluma alus pasūtīšanu krogos.

Grāmata mani pārsteidza ar neparastām situācijām un to pasniegšanas veidu – sen nebiju tik skaļi smējusies. Rakstnieks Stīvens Klārks uz visu skatās ar humoru – “Ah, suņa mēsli uz ielām? Nekas, aptīšu ap savām labākajām kurpēm maisiņus. Dubļi? Nopirkšu lētas kedas un staigāšu ar tām. Uzmācas šefa meita? Kāpēc gan neizmantot iespēju?” Vēl grāmatā šur tur pavīdēja arī pa kādam sarkasmam un ironijas gabaliņiem. Patika arī tas, ka grāmatā bija daudz dialogu. Vēl pozitīvi bija tas, ka grāmata ir sadalīta tādās kā nodaļās pa mēnešiem. Tas man deva iespēju neapēst visu grāmatu vienā naktī, bet sev iegalvot: “Tā, viss, es izlasu mēnesi līdz galam un dodos gulēt”. Bet bieži gadījās arī tā, ka naktī pamodos un turpināju lasīt. No šīs grāmatas nav tik vienkārši atrauties un nolikt to malā, jo katrā “mēneša nodaļas” beigās notiek kaut kas tāds, kas liek lasīt nākamo mēnesi, lai uzzinātu, kā tas viss atrisinās.

Par grāmatu dodu 9/10. Kaut kur vairāk uz beigām parādījās rindkopu blāķi un baigā filozofēšana. Ja nebūtu tās, būtu 10.

Un te daži citāti:

Ja sāksies herpes epidēmija, viņiem uz galvas būs jāvalkā prezervatīvi!

Protams, es zināju par franču tradīciju sasveicinoties noskūpstīt vienam otru uz vaiga – bet tik aizrautīgi un masveidīgi! Iedomājos, vai tikai kompānijas noteikumos nav rakstīts, ka pirms nākšanas uz darbu jāieņem krietna deva ekstazī.

Kā izrādījās, Marks vairākus gadus bija pavadījis kādā Ziemeļamerikas dienvidu štatā – no turienes tad arī tas dīvainais akcents, kas viņam lika izklausīties kā Skārletai O’Hārai pēc vairāku viskija glāzīšu iztukšošanas.

Pie velna tevi, mister Dārsij – es vērsos pie griestiem. Ellē tevi, Hjū Grānt! Kā lai brits paved sievieti, ja jūs tēlojat, ka esat sasodīti pieklājīgi?

Dažus metrus no manis durvju ailā stāvēja piecdesmit-ar-kaut ko-gadīga prostitūta, no skatā kā Merilinas Monro vaska figūra Tiso kundzes muzejā, kurā pārkarsusi apkures sistēma.

Es biju pasūtījis cafe au lait, bet man atnes kausu, kurā ietilpa Kolumbijas kafijas gada raža un Normandijas govju kopējais izsalkums. Uzmetu acis rēķinam. Oho! – ar to varēja apmaksāt šo govju atvešanu dzelzceļa pirmās klases vagonā!

Šorīt biju apāvis korejiešu kedas ar aziātiska izskata Harija Potera attēlu (vai, kā kļūdaini bija uzrakstījis Ziemeļkorejas dizainers “Matainais Pūfteris”).

Man rokā bija neliela buķete, ko veiksmei biju iegādājies netālu no viesnīcas esošajā ziedu kioskā. Spriežot pēc cenas, ziedi piederēja pie ārkārtīgi apdraudētas šķirnes.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, pārtikas veikali sacentās ar pirmssvētku rotājumu. Dažas tirgotavas atgādināja rituālu slepkavības vietas.

Vārdi, izrādās, ir kā flomasteri – ja ilgāku laiku nelieto, tie izžūst.

bilde no šejienes.