35/101: Amaya (2010)

Amaya.jpg

Droši vien ne viens vien būs dzirdējis jūsmīgas atsauksmes par šo latvieša Māra Martinsona režisēto filmu. Kāpēc tieši šī filma? Jau labu laiku skatījos uz filmu, un tad nosvēros tai par labu, jo ieraudzīju, ka tur spēlē Kristīne Nevarauska. Nu, grēks neskatīties.

Pieņemu, ka daudziem filmas saturs ir daudz maz zināms, bet ja nu nav, tad atkārtošu. Ārzemnieks ierodas Hongkongā un piezvana un piesakās un masāžas kursiem. Telefonu paceļ meitene, kura tajā laikā meklē darbu, bet vēlāk strādā tajā masāžas salonā par apkalpojošo personālu. Pasāžas salons pieder vīrietim, kurš ir apmāts ar pulksteņiem un ir absolūts perfekcionists un ir Amayas vīrs. Amaya, savukārt, pirmo reizi ar vīrieti satiekās, kad viņš lūdz uz numuriņu atnākt kādam un viņu izmasēt. Pēc tam vīrietis aiziet uz kafejnīcu, un satiek savu bijušo sievu, viņi dodas kopīgā vienas dienas ceļojumā. Pēc tam atgriezies viņam ir (nezinu kāpēc man gribās teikt “japāņiem tik ļoti raksturīgā”) jūtu izrādīšana – savstarpēja cieņa un pieklājība vienam pret otru un pat itin saistošas sarunas ar gan masāžas salona apkopēju Jasmīnu, gan pret Amayu. Beigās tomēr viss nokārtojas – vīrietis aizbrauc prom, Amaya apprecās ar vīra brāli (viņas vīrs nomirst) un Jasmīna meklē tālāk savu īsto un vienīgo.

Filma man patika ar to riņķveida kustību – visi tēli savā starpā bija kaut kādā veidā saistīti. Tas man vienmēr ir paticis filmās – ka nav atsevišķu tēlu, par kuriem domā “Ko pie velna viņš tur dara, viņš vispār neiederās filmā”. Te viss bija pārdomāti. Vēl man patika tas, ka piedalās Kristīne Nevarauska – maza lomiņa, bet nu tomēr bez tās filmai nu nekādi. Pie tam Kristīne demostrēja pārsteidzoši labu angļu valodu – bez nekāda akcenta. Ja man nebūtu attēla priekšā, pilnīgi nepateiktu, ka tā ir Nevarauska. Vispār patika, ka šis ir vairāk kā tāds starptautisks projekts – Lietuva, Japāna, Latvija apvienojas vienā filmā. Ļoti ceru, ka šādas sadarbības vēl turpināsies. Vēl man patika tas, ka nebija tās pārlieku uzspēlētās romantiskās ainas – visu gultas ainu, pat skūpstu ainas nebija, tas ir liels cepums no manis Mārim Martinsonam, ka viņš spēja parādīt to gaisā virmojošo mīlestību bez nekādām liekām un pārspīlētām emocijām.

Nepatika? Laikam jau tās vietas, kur bija garās pauzes. Un vietas, kur bija cītīgi jādomā līdzi un jāsecina pašam par filmas norisi. Un par varoņiem un viņu iepriekšējo dzīvi. Bet tā viss pārējais bija ok.

Neskatoties uz to, es saku, ka šī filma ir jāredz. 9/10.

34/101: Mīlestība ilgst trīs gadus.

Image

Droši vien daudzi būs dzirdējuši par šo Frederika Beigbedera grāmatu. Bet ne pat grāmatu šoreiz nav runa. Vakar man tā skumīgi bija, un ņēmu un noskatījos filmu ar tieši tādu pašu nosaukumu. Grāmatu neesmu lasījusi, tāpēc nevarēšu salīdzināt līdzību, bet varbūt tas arī labi. Pietaupīsim kritiku citai reizei, kura sekos pavisam drīz.

Filmas režisors ir Frederiks Beigbeders. Jā, gan grāmatu sarakstījis viņš, gan arī režisējis ir viņš, gan arī lomu tekstu rakstījis ir viņš. Tas man liek domāt, ka filma sevišķi no grāmatas neatšķiras. Bet par to es pārliecināšos tuvākajā laikā. Galvenajās lomās ir Gaspard Prous un Louise Bourgoin. Bet nu par saturu. Literatūras kritiķis Marks izšķirās no sievas pēc 3 gadus ilgas laulības, un šķiršanās naktī saraksta grāmatu „Mīlestība ilgst trīs gadus”. Grāmatu viņš, pēc ilgas rediģēšanas, nosūta uz izdevniecībām. Viena izdevniecība silti iesaka atmest domu kļūt par rakstnieku, bet cita aicina un tikšanos, piedāvā pseidonīmu un publicē grāmatu. Viņa dzīvē ir ienākusi precēta sieviete, kuru visu filmas laiku var uzskatīt par viņa mīļāko, kaut gan pati to neatzīst. Alise filmas laikā nevar izšķirties pie kā palikt – Marka, kurš viņai ir melojis par grāmatu, vai pie vīra – laulībā ir iestājusies krīze. Beigās viņa tomēr izlemj, Marks kļūst slavens un atpazīstams ne tikai kā literatūras kritiķis, bet arī kā autors.

Filmas laikā tā vien staro teorijas „mīlestība ilgst 3 gadus” apstiprinājums. Bija arī tāds jauks citāts –

pirmajā gadā nopērkat mēbeles, otrajā gadā mēbeles pārvietojat, bet trešajā gadā mēbeles sadalāt.

Domāju, ka bija par daudz pesimisma tajā džekā, kad viņu pameta mīļākā. Viņš pusi filmas to tik darīja kā gaudās par savu neizdevušos dzīvi. Kaut kādā mirklī arī man gribējās sākt gaudot viņam līdzi, jo man sāka pielipt viņa pesimisms. Alises atveidotāja bija lieliska – joprojām uzskatu, ka draisku, jaunu, gaisā lidojošu sievieti kura katra nespēj nospēlēt. Viņa spēja. Man ļoti patika arī filmas vāciņa noformējums – nosaukums rakstīts ar sarkanu lūpukrāsu. Tas ir tik ļoti atbilstoši filmai, jo Alisei visu filmu ir spilgti sarkanas lūpas, kā arī paradums uz virsmām rakstīt ar šo lūpukrāsu.

Vērtējums – 8/10. Tas pesimisms mani tomēr iespaidoja.

Bet te – daži vienkārši burvīgi citāti.

Viņa bija brīnišķīga – balsoja par kreisajiem.

Mīlestība ir dūmaka, kas izgaist, tiklīdz ataust realitāte.

Mīlestība ir jau iepriekš zaudēta cīņa.

Bēdz no laimes, pirms tā aizbēgusi.

-Tu par smurfu nespētu apmierināt.

Sievietes ir kā smēķēšana. Jāatmet.

21. gs. mīlestība ir sms bez atbildes.

SMS ir izsmalcināta spīdzināšanas metode.