42/101: Kā katru gadalaiku

Kā katra gadalaika noslēgumā, es apkopošu, ko esmu izdarījusi un ļaušu ieskatīties, ko es darīšu tālāk. Bet šis gadalaiks ir īpašs, un arī nākamais tāds ir. Es, tāpat kā tūkstošiem citu skolēnu (jā, es joprojām mācos skolā, lai cik tas dīvaini neizklausītos), šodien saņēmām savas liecības. Un ko es varu teikt? To, ka vasara jau spērusi kāju pār mūsu māju sliekšņiem un ka vairs nebūs jāuztraucās par ekonomikas esejām vai filosofijas prezentācijām, vai jāstreso par slikti uzrakstītiem ķīmijas kontroldarbiem. Skola beidzās un beigta balle. Tā kā šovasar es arī izlēmu nestrādāt, bet gan iepriecināt vecāku māju Tukumā ar savu ierašanos, man būs arī daudz brīvā laika. Bet par visu pēc kārtas.

Tātad, kā jau jūs varat redzēt šeit, šopavasar esmu paspējusi izpildīt savu projekta punktu, un izlasīju 20 grāmatas pavasarī.  Tagad par katru no tām: 1) īstenībā pirmā manā lasīšanas sarakstā bija Roulingas mēģinājums uzrakstīt grāmatu pieaugušajiem. Uzsvars uz mēģinājums, jo grāmatu tā arī neizlasīju. Pārāk gari viss stiepās, visi notikumi, un bija, manuprāt, pārāk daudz iesaistītās personas, tātad, pārāk daudz skatupunktu, no kuriem raudzīties uz negadījumu. Nezinu, kā grāmata beidzās, un, ja tā pavisam godīgi, tad arī negribu zināt. Tad nu 2) jeb pirmā ko izlasīju – Paolo Koelju – 11 minūtes. Tagad es vairs neatceros, kāpēc grāmatai tika dots tieši šāds nosaukums, bet varu pateikt vienu – grāmata bija burvīga. 8/10. 3) grāmatai izvēle krita uz to, ka Anna man visu laiku dziedāja slavas dziesmas Beigbederam, tā nu azgāju uz Zvaigznes ABC grāmatnīcu un nopirku Beigbedera 14,99. Arī mani šis rakstnieks sajūsmināja, un vasarā, kad kārtējo reizi metīšos uz bibliotēku, savākšu visas pieejamās šī autora grāmatas. 7/10 4) bija smaga grāmata. Paņēmu to no bibliotēkas, es nezinu, kādi spēki mani vadīja, bet jau nākamajā dienā no rīta tvitterī mani informēja, ka grāmatas autors ir miris. Runa iet par Imanta Ziedoņa – Es ieeju sevī. Asarām acīs (jo viņš bija lielisks cilvēks – man bija tas gods ar viņu iepazīties) es izlasīju grāmatu, un kārtējo reizi sapratu, ka viņš ir ģeniāls cilvēks. Neviens cilvēks vairs tik ļoti nemīlēs taureņus kā to darīja viņš. Un daru es. 10/10. 5) Lūsija Moda Montgomerija – Anna no “Zaļajiem jumtiem”. ilgi stāvēja plauktā, kamēr ņēmu un izlasīju. Bērnībā bija mēģinājusi, bet prātā (nezin kāpēc) stāvēja, ka tas ir kaut kas asarains, un visu laiku atliku lasīšanu. Bet tad martā, sēžot pie radiatoriem un cenšoties neskatīties uz sniegu, es ņēmu un izrāvu grāmatu cauri. Viena sirsnīga grāmata, piemērota bērniem. 8/10. 6) Odrija Nefenegere – Laika ceļotāja sieva. Viedoklis šeit. 7) Viljams Šekspīrs – Romeo un Džuljeta. Pie vainas droši vien bija latviski-drausmīgais tulkojums, jo lasīt nevarēja nemaz. Pieņemu, ka kaut kad, kad zāle būs labāka un mana angļu valoda arī būs labāka, būs jāizlasa angliski. Bet pagaidām par šo meistardarbu varu likt 5/10. Tulkojums bojā grāmatas. 8) Mans iemīļotais Haruki Murakami un viņa triloģijas 1Q84 3. darba nonākšana pie manis bija īsts svētlaimes mirklis. Viedoklis šeit. 9) Laura Dreiže – Laimes monitorings. Patīkami, ka arī Latvijā spēj izdomāt stāstus, kas ir vienlīdzīgi pasules līmenim. Bet pilnais viedoklis šeit. 10) Laura Valdena – Pēdējā moa noslēpums. Stāsts par kļūdām, izvēli, mīlestību un pareizo ceļu. Grāmata ir sadalīta 3 daļās – vecmāmiņas, meitas un mazmeitas dzīvesstāstā. Visām ir jāpiedzīvo atteikšanās no tā, ko grib, lai dabūtu to, ko vajag. 7/10. 11) Daniels Kīzs – Puķes Aldžernonam. Viedoklis šeit. 12) Kolīna Makkalova – Eņģelis. Klik šeit, ja gribi lasīt, kas man par to sakāms. 13) Lorija Holsa Andersone – Runāt. Te. 14) Eva Baronska – Mocarta kungs pamostas. Te. 15) Es gribu sirdi pret sirdi – Rūdolfs Blaumanis par dzīvi. Grāmata jau ir, bet vai tā der par dāvanu vidusskolas skolēnam, kuram neintesē latviešu literatūras samurgojumi? Diez vai. Bet citāti labi. 5/10. 16) Maija Laukmane – Gaiss smaržo pēc mīlestības. Grāmatas vāks patiesībā bija vienīgais, kas man grāmatā patika. Domāju, ka grāmata domāta bērniem, kuri vēl nav piedzīvojuši dzīves vilšanos, un kuriem joprojām ir rozā brilles. Nē, grāmata to iespaidu nesabojās. Bet man, cilvēkam, kuram rozā brilles ir pārvērtušās par melnajām brillēm, grāmata likās nebaudāma. 5/10. 17) Pārlasīta ziemā izlasītā Džeimijas Makgvairas – Brīnišķais neprāts. Viedoklis ir mainījies, tagad grāmatai varu dot 8/10. Vairāk gan nē. 18) Beidzot! Vilku, vilku, mēģināju lasīt, un tad beidzot izlasīju. Ļevs Tolstojs – Anna Kareņina I. Bet man vēl priekšā stāv otrā daļa. Zināms, kaut kāda interese jau ir – kas notiks tālāk, (Lūdzu, nesakiet priekšā) bet man nepatīk, ka grāmatā vairākums teksta sastāda stāstījums, nevis dialogi. Tas ir briesmīgi. 7/10. 19) Ziedu valodas vārdnīca – tagd visu laiku stāvēs manā somā, un kad uz randiņiem staigājot, man uzdāvinās puķes, es skatīšos, ko tas nozīmē. Labi, man laikam vispirms būs jāiemācās atpazīt puķes… 8/10. 20) Veronika Rota – Citādie. Viedoklis un vērtējums šeiten.

Tad nu mani plāni vasarai? Visu laiku pavasarī pirku grāmatas, dažas stāv vēl neizlasītas no pagājušajiem ziemassvētkiem, tad nu vasara gara – jāsāk lasīt. Sarakstā ietilpst Kurta Kobeina biogrāfija, Anna Kareņina II, Drakula, Bella, Ellīgs gads Parīzē, Keiko un vēl kādas 10 citas grāmatas.

Jau savulaicīgi novēlu saudzīfu vasaru – nesalauziet sev neko, lai viss izdodās un iztrakojieties kārtīgi. Protams, mēs vasarā vēl tiksimies.

Imageun te: 25 pazīmes, ka esi atkarīgs no grāmatām. Man atbilst 10. Kā ir ar tevi?

Advertisements

41/101;Veronika Rota “Citādie”

Image

Veronika Rota – Divergent.

2011. gads, 2012. Gada Zvaigzne ABC.

“Jaunā amerikāņu rakstniece Veronika Rota (1988) literatūrā debitēja pārsteidzoši un spilgti – ar antiutopisku trilleri „Citādie”. Tas ir spraigs un satraucošs stāsts par pusaudžu grūto ceļu uz sevis izzināšanu, par liktenīgo izvēli dramatiskās situācijās, par draudzību un nodevību, mīlestību un cietsirdību.” Šādu tekstu var izlasīt uz grāmatas vāciņa vai Zvaigznes ABC mājaslapā. Bet kurš gan skaidrāk var pateikt par ko būs grāmatā, ja ne cilvēks, kurš pats to ir izlasījis?

Stāsts ir par izdzīvošanu. Par knābāšanu, baumām, draudzību, naidu, un, protams, mīlestību. Izklausās pēc parastā pusaudžu romāna? Iespējams. Bet tas nav parastais pusaudžu romāns. Čikāga sadalījusies 5 daļās: Nesavtīgajos, Mācītāji, Sirsnīgie, Drošsirži un Taisnprāši. Un ir vēl viena nezināmā grupa – Citādie – kuriem ir jāslēpj tas, ka viņi nepieder ne pie viena un tomēr, par spīti visam, viņiem ir jāizvēlās viena šīm grupām, kurā pavadīt visu atlikušo dzīvi. Šādu izvēli izdara arī Trisa un kļūst par drošsirdi. Viņai jāpiedzīvo ļoti daudz lietas pirmo reizi kas vēl vairāk vairo drosmi viņā pašā, un beigās viņa vairs nešaubās, ka izdarījusi pareizo izvēli – no Nesavtīgās kļuvusi par Drošsirdi. Bet, kad sākas apvērsums, kura mērķis ir pakļaut vadoņu vēlmēm cilvēkus – viņai izdosies izglābties?

Teikšu godīgi – ļoti, ļoti atgādināja Lauras Dreižes rakstīšanas stilu. Vai arī Lauras Dreižes rakstīšanas stils man atgādina Veronikas Rotas stilu. Bet viens ir līdzīgs otram. Bet tagad par stāstu: ir meitene, ir zēns, nav lielā mīlestība, kas mani pārsteidza. Pārsteidza pat tas, ka grāmatā pirmais pamudinājumu izrāda zēns, un meitene par savām jūtām tiek skaidrībā tikai kaut kur ap vidu. Nedaudz haotiski ir izstāstīta kaujas aina  – kaut ko iešļircēja, visi pakļāvās, kaut kur gāja, kaut ko darīja – tas viss ir tik sasteigti, ka liekas, ka autorei pašai nebija īstas drošības sajūtas, ka tā rakstīt ir pareizi. Bet tā laikam ir vienīgā negatīvā lieta, kur varu piekasīties. Tā kā piekopju paradumu lasīt sabiedriskajā transportā, itin bieži pabraucu garām savai pieturai un atjēdzos jau galapunktā. Grāmata ierauj savā notikumu virpulī un liekas, ka pats esi Drošsirdis un pašam jālec no loga uz jumta, jākarājas tilta malā un jāpārvar emocionālā pārbaude, kad kāds uz tevis met nažus.

Vērtējums: 10/10. Šeit bez variantiem.

Šeit arī daži citāti:

Šis ir vienīgais spogulis mūsu mājās. Saskaņā ar mūsu kopienas likumiem katra trešā mēneša otrajā dienā es drīkstu nostāties tā priekšā: tajā dienā māte apgriež man matus.

Es pati nekad nesmēķēšu – šo ieradumu saista ar uzpūtību.

-Tie, kuri vainoja nezināšanu, kļuva par Mācītājiem. Atteikšanās no mācītājiem bija vienīgā vieglā izvēles daļa.

Noteikti jābūt drosmīgam, lai visu laiku būtu godīgs. Pati neesmu to pārbaudījusi.

-Droši vien tāpēc, ka tu esi tik draudzīgs, – bezkaislīgi secinu. – Nu apmēram kā ezis.

Izšauju vēlreiz un vēlreiz, bet ne reizi netrāpu.
-Statistika vēsta, – smīkņādams ierunājas Mācītais man blakus, vārdā Vils, – ka līdz šim tev kaut netīšām vajadzēja vismaz vienreiz trāpīt mērķī.
-Ak tā, – monotoni atsaucos.
-Jā, – Vils turpina, – Manuprāt, tu grauj dabas likumus.

Inspektors mani aplūko no galvas līdz kājām. Praktiskais, pētnieciskais skatiens nekur neaizkavējās.

Varbūt visas Nesavtīgo iezīmes ir tikai maskētas Mācīto īpašības.

Miers nozīmē važas; šī ir brīvība.

Varbūt puisis tagad mani uzskata par muļķīgu vai dīvainu. Varbūt tas bija tā vērts.

-ja es pārstātu elpot, Pīters droši vien sarīkotu svinības.
Nu, – Kvarts novelk, – es ierastos tikai tad, ja tur būtu kūka.

Nāve ir pārmaiņa no „ir” uz „bija”.

-Es… neizrādos citiem cilvēkiem, – puisis paskaidro. – Taisnību sakot, nevienam.
-Nesaprotu, kādēļ, – klusi iebilstu. – Paskaties uz sevi!

-Neviens nav ideāls. Tā pasaulē nav iekārtots. Izskaužot kādu ļaunumu, vietā stājas cits.

-Reizēm augstāka mērķa labā nākas nodarīt sāpes.

Bilde ņemta no šejienes.

40/101: Kad nav ko darīt.

21_and_over

Šī bija pirmā un pēdējā reize, kad es gāju uz kino, neizlasot anotāciju un Ditas Rietumas vērtējumu. Pavisam nopietni. Tik smagi vīlusies filmās es nekad neesmu bijusi.

Stāsts ir par Džefa Čanga 21 dzimšanas dienu. Viņam nākamajā dienā ir dzīves svarīgākais notikums – darba pārrunas ar ļoti nozīmīgu vīrieti medicīnas jomā. Bet, lai pārsteigtu draugu un aizvestu viņu iztrakoties, jo nu tad beidzot ir pienākusi tā diena, kad var izdauzīties pa visiem klubiem, ierodas viņa draugi – sliņķis un dzīves baudītājs Millers un apzinīgais puisis Keisijs. No sākuma Džefs neļaujas pierunāties, bet tad Millers viņu pielauž, un viņi dodas iekarot pasauli. Tad sākas pārpratumu virkne visas atlikušās filmas garumā. Vēršu uzmanību, ka tas, ko es jums pastāstīju, bija +/- pirmās 10 minūtes. Filma ir 93 minūtes gara.

It kā komēdijas žanra, bet man nav ne jausmas, vai tas pasaules gals tiešām nav bijis, jo es nesēdēju krēslā un nesmējos kopā ar pārējiem. Laikam man ir ļoti īpaša un izmeklēta humorizjūta. Kas, pie velna, notiek ar tiem amerikāņiem? Viņi jokus nesaprot? Man, piemēram, nešķiet smieklīgi skatīties palēlinājumā kā Džefs Čangs vemj, kratoties uz buļļa. Vai kā viņš paģirains iznāk no sieviešu tualetes un tamponu notur par ēdienu un visas kameras priekšā to košļā. Aktieri arī man nepatika – nu labi, ķīnieši ir ķīnieši, bet Nikola (beigās jau Keisija draudzene) bija nenormāli kaitinoša un mani sadusmoja. Viņa bija tik sekla, un runāja tik monotoni, ka šajā ziņā varētu līdzināties Kristjenai Stjuartei. Bet kuram gan viņu pārsist.

Filma man ļoti, ļoti nepatika. Varbūt pie vainas bija tas, ka režisora krēslā filmas veidotāji Skots Mūrs un Lūkass Džons sēdēja pirmo reizi. Kaut gan viņiem bija pieredze, jo līdz šim ir piedalījušies tādu filmu veidošanā kā “Paģiras” un “Bijušo draudzeņu rēgi”, tomēr šeit nemanīija to pieredzi. Izskatījās pēc amatieru darba – tāda, ar kuru var ātri nopelnīt. Īstenībā es pat nezinu, kam ieteikt noskatīties šo filmu. Varbūt kādam vieglprātīgam pusaudžu bariņam, vai pusmūža večiem, kuriem ir apnikuši krievu Našas Rašas, Griezie Spoguļi u.tml. raidījumi.

Vērtējums: 2/10. Un to 2 es ielieku tikai aiz žēluma.

39/101: Jaunas skaņas pārsteidz. Patīkami.

Nu, kurš gan nezina šos brīnumus? Viņš Nr.1 – pabijis grupā Cosmos, viņam apnika, un apvienojies ar savu domubiedru viņi izveidoja grupu. Tagad ir iznācis viņu otrais stundijas albums. Nu, jūs zināt par ko es runāju? Grupa Instrumenti un viņu jaunais (II) studijas albums Procrastination. Tad nu man (un vēl daudziem) citiem tiek sniegta iespēja šodienas (20.05.13.) plkst. 22:00 noklausīties viņu studijas albumu no A-Ž. Nu, un es šo iespēju, protams, ka arī izmantošu.

Nedaudz par albumu.

Image

Visas dziesmas ir angļu valodā. Nu labi, viens dziesma ir latviski, bet tas nemaina faktu. 11 skaņdarbi, 46 minūtes garš albums. Līdz klausītājiem jau divi skaņdarbi ir nonākuši – Heartcore un Don’t Hold Onto Me. Šie abi darbi jau sen ir iekarojuši manu youtube un telefona pleijlisti. Un ne tikai manu. Bet kur albumu var sastapt? Mūzikas veikalos. Cik es zinu, mūzikas veikalā “Upe” no rītdienas (21.05.13.) varēs nopirkt. Nešaubos, ka “Randomā” arī būs. Bet tagad atskan radio SWH raksturīgās skaņas, kas vēstī, ka pienākusi pilna stunda, un atskan pirmās taktis.

1. Heartcore. Pirmās sekundes tādas enerģiskākas. Arī albumā sākums ir garāks, nekā video, kas ir youtubā. Vispār, labprāt šo dziesmu dziedātu/dzirdētu vai kā citādi sagremotu kādā naktī Ventspils ielās. Tas nebūt nenozīmē, ka esmu no Ventspils. Man vienkārši patīk tā pilsēta. Bet par dziesmu – enerģiska, tajā pašā laikā arī mierīga, nepārspīlēta, var redzēt, just, ka noslīpēts ir viss līdz pēdējam. Līdz atzīmei “ideāli”.

Pārāk strauja pāreja no mierīgās pirmās dziesmas izskaņas uz otro dziesmu. Pilnīgi iekšās viss salēcās no pārsteiguma. Bet nu, kārta otrajam. Don’t Hold Onto Me. Man patika, nē, ļoti patika dziesmas videoklips. Un arī dziesma. Lai gan no sākuma, kādi pirmie pantiņi met tādu “Tagad būs ierastais piedziedājums” – tā nemaz nav. Sākas emociju izpausme ne tikai māksliniekiem, bet arī man. Dziesma jauki sapurina pēc pirmā, es atļaušos teikt, liriskā gabala. Kaut kur padzied arī Reinis – priecē.

O, garāka pauze. Un arī pāreja mierīgāka. Un Shipsi pie mikrofona. Tumbiņās atskan kaut kas pozitīvs, vasarīgs, hipijisks, jebkuru garastāvokli pacilājošs, jo – kuram gan nepatīk Instrumenti? Bungas dzird, tas labi, flauta arī šur tur ieskanās. Flauta ir mans mīļākais mūzikas instruments, tāpēc man patika šī Melancholia.

Pirmā asociācija ar pirmajām sekundēm – tikko iedegta Ziemassvētku eglīte. Laikam tā, kas katrā gadalaikā priecē mūsu acis Rīgas centrā. Nu, tā sudrabainā. Patīk, ka skaņas pārklāj viena otru. Tā spīguļošana, bungas, vēl kaut kas labs un nenosakāms, Reynsi un Shipsi un Aeon River. Kā upe tā (dziesma) mūs ved ceļā uz Jaunajiem Instrumentiem.

Ziemassvētki beidzās. Sākas Jaunais gads. Tie tikšķi tā vien atgādina laika atskaiti līdz Jaunajam gadam. Dziesmā spīd cauri Cosmos stils – dažādās tonalitātēs atkārtot vārdus un arī pašrocīgi veidot skaņas. Bet atkal šeit parādās skaņu sapludināšana. Salīdzinot ar citām dziesmām, šī (Lance) man likās tāda vairāk domīgāka, depresīvāka. It kā mākslinieki atstātu kaut kādu tikai viņiem zināmu zemtekstu. Kamēr pūlos saprast, kas tas ir, atskan nākamā dziesma.

Atskan kaut kas līdzīgs baznīcas zvaniem. Arī balsis tādas sērīgas. Bet nē, pirmais iespaids allaž ir maldīgs. Atskan basi, nedaudz roka, un sāk mainīties. Parādās Instrumenti. Dziesma iespaidīgs, iedvesmojoša, viegli “iesēžas” un var dungāt, līdz kādam no klausītājiem apnīk. Bet tā tik un tā turpina skanēt galvā. Klusāk. Lipīga gan pēc suņa šī “King Of The Wild Things”.

Cosmos? Instrumenti? Kaut kas starp abiem. Nākamā dziesma tiek izpildīta “kaut kas starp abiem” izpildījumā. Nav tik lipīga kā iepriekšējā, bet enerģiska, varbūt pat varētu būt kādas filmas pleilistē. Vienu šausmīgu mirkli man dziesma atgādināja ABBu. Nu, to četrotni, kas piedalījās Eirovīzijā un sāka kļūt slaveni. Tas tiešām bija drausmīgs mirklis. Bet vispār dziesma atgādināja kādu 70. gadu diskomūziku. Uz beigām. Žēl.

Un – dziesma latviski! Kaut kur pa vidu parādās asociācija ar Z.Liepiņa mūziklu “Adata” – depresīvi, bet spēcīgi. Dziesma “Tumšā stundā” nepārāk gāja pie sirds – negribējās neko depresīvu ieraudzīt šajā albumā, bet nu jā. Šis nu būs sanācis tāds depresīvs. Cerams, vienīgais tāds.

Iesākums ļauj ievilkt elpu, bet tad jau atkal sākas Instrumentu radītā eiforija – roka elementi, Instrumenti pa vidu, bungas, emocijas, enerģija, līdz šim Instrumentu dziesmās nedzirdēti mūzikas instrumenti (pūšamie, bet varbūt es vienkārši neesmu pamanījusi), un eglīte atkal tiek iedegta. Poisssion Tree.

Parādās Ziemassvētku vecītis ar dāvanu maisu. Pilsētā ienāk albuma tituldziesma. Tā izskaidrojams ir pirmo sekunžu gaišums, gaidas, brīnums. Tad parādās klavieres. Liels paldies. Lai arī skaņas vienkārši, tās uzsit emocijas augstu, un man nobirst pirmā asara. Mute netiek atvērta nevienam. Pat ne pie tumbām sēdošajiem. Un es ar kādu septīto maņu jutu, ka te savu roku pielicis arī Vestards. Nu, tas pats slavenais Šimkus. Jo tā lēkāšana pa klavieru taustiņiem no paša sākuma ir tieši viņa stilā. Paceļu acis, un redzu, ka neesmu vienīgā ar mitrumu acu apvidū. Ak, Instrumenti, ko jūs ar mums darāt?

Pēdējā dziesma. At Least Forever. Atkal Cosmos toņi. Nedaudz. Un tajā pašā laikā par daudz. Bet tad parādās Instrumenti. Nedaudz šalcoša jūra, putniņi, tiesa gan, tikai kādas 2 sekundes, bet vienalga. Pēc jūriņas un putniņiem sāk skanēt Elviss. Bet varbūt skanējis ir visu šo laiku, vienkārši neesmu pamanījusi.

Izskan dziesmas pēdējie akordi, un paliek nedaudz skumīgi. Skumīgi tādēļ, ka pēdējā nots bija tāda balansēšana uz naža asmens. Skumjas vai skumjas. Bet tās arī viesa cerību, ka tas, ko mēs dzirdam, nav pēdējā/-ais. Nav ne pēdējā dziesma, ne pēdējais albums.

38/101: Atskaņas no Eirovīzijas.

Tā kā lietus mani nepatīkami pārsteidza, un šeit plānotā raksta par muzeju nakti vietā nu būs raksts par Eirovīziju. Jā, jau jā, Eirovīzija man riebjas, nepatīk, bet vakarā man nebija ko darīt, tāpēc bija jābauda tas, ko rāda. Un Eirovīzija bija labākais, ko skatīties. Šis pat sanāk tāds kā rekords – garākais līdz šim sarakstītais bloga ieraksts. Nepilni 2 ar pus tūkstoši vārdu. Medaļu? Someone? Nu labi.

Teikšu uzreiz – Valters un Kaža kā Eirovīzijas komentētāji man patīk tikpat daudz kā Kārlis Streips. Tātad – nepatīk. Viņi nepārtrauca vārīties. Nu, izņemot brīdi, kad skanēja dziesmas.

Eirovīzija sākas ar senioru – vidējā vecuma cilvēku kora uzstāšanos, un, skanot dziesmai, uz skatuves uzstāšanās kārtībā sāka parādīties paši dalībnieki arī. Rīkotāji bija smēlušies ideju no Olimpiskajām spēlēm, un uzrīkoja īstu Olimpisko spēļu gājienu. Pietrūka tikai lāpu iedegšanas. Bet gan jau, ka pārdzīvošu. Tad uz skatuves iznāca skatuves vadītāja Petra Mede spoži rozā tērpā. Man nav ne jausmas, kas ir viņas tērpa dizaineris, bet viņam ir steigšus jāpārdomā karjeras maiņa. Kaut kas starp rītakleitu un 16. gs. kleitu. Bet pašai Petrei ir humorizjūta, un tas ir labi. Tad sākās lielā vārīšanās par numuriem, sms sūtīšanai, un tad, BEIDZOT, ir pirmā dalībniece.

Pirmā šoreiz bija Francija. No Francijas uzstājās Amandine Bourgeois ar dziesmu L’enfer Et Moi. Dziedātājas bērnības sapnis bija dziedāt kopā ar Vitniju Hjūstoni, kas nu lemts aizmirstībai. Tā, tas nu bija mazs izklāsts no Valtera un Kažas stāstītā, bet nu par dziesmu. Teica, ka būs dziesma par mīlestības sarežģījumiem. Pēc dziedātājas sejas izteiksmes tā viss neizlikās. Likās, ka viņa dzied par vasaru, jūru, motocikliem, ballītēm, bet ne par mīlestības sāpēm. Bet varbūt franči tās izbauda savādāk. Neskatoties uz to, man patika dziesmas ašais ritms, un, protams, franču valoda. Mani vienmēr tā ir fascinējusi, arī šī dziesma nebija izņēmums.

Tātad, nākamie mūsu brāļi lietuvieši. Žēl, ka viņš (Andrius Pojavis) dziedāja angliski, jo es labprāt dzirdētu viņu dziedam lietuviski, jo tas viņam sanāktu labāk nekā angliski. Dziesmas nosaukums ir Something. Un es, tāpat kā visi citi, nesaprotu, kāpēc  šis vīrietis tika finālā. Bet izskatīgs gan viņš ir un balss viņam laba. Varbūt nedaudz pietrūka viņa paša kustību uz skatuves, nevis tikai roku un mutes plātīšanu. Ir taču apgrūtinoši visu laiku ar acīm sekot līdzi kamerai un grozīties apkārt mikrofonam.

Nākamie ir Moldova. Aliona Moon – O Mio. Atkal dziesma par mīlestību – tās laikam nekad nebeigs Eirovīzijā skanēt. Atšķirībā no Francijas, varēja redzēt, ka Aliona dzied par mīlestību, arī dziesma bija tāda… mierīga. Patika arī tas, ka dziedātāja bija piedomājusi pie ārējā tēla – īpaši tie sarkanie svārciņi, uz kuriem dega visādas gaismiņas un projekcijas. Un kad viņa dziesmas kulminācijā cēlās augšup – var teikt, ka viss bija pārdomāts līdz pēdējam. Burvīgi.

Somija – Krista Siegfrids ar dziesmu Marry Me. Atgādināja kaut kādu Keitijas Perijas un Teilores Sviftas sajaukumu. Bet nešaubos, ja šo dziesmu drīzumā dzirdēsim iekš EHR. Šādas dziesmas EHR vienkārši nelaiž prom, tās miljons reižu neatskaņojot ēterā. Par dziesmu – koši, holivudiski, dziedātājai nesaskaņots ārējais tēls, jo nesaprotu pie baltas kleitas koši rozā kurpju vilkšanu. Bet katram sava gaume. Un beigas – jā, var redzēt, ka arī Somijā vēlas atļautas viendzimuma laulības.

Spānija. Atkal par mīlestību. ESDM – With You Until The End. No sākuma dziesmā likās kaut kas Iļģu stilā. Bet pēc tam jau pārgāja uz Lauri Reiniku un viņa mūžīgi salauzto sirdi. Patika kontrasts starp dziedātājas medus krāsas ādas krāsu un koši dzelteno kleitu.  Bet dziesma ir lipīga. Tas labi. Patika, kā Kaža pēc dziesmas teica: „Nebrīnīšos, ja šī dziesma kļūs par nākamā spāņu seriāla tituldziesmu”.

Beļģija. Roberto Bollarosa – Love Kills. Atgādināja vienu džeku no The Beatles. Un dziesmas laikā varēja just viņa franču valodas akcentu. Viņš varēja šo pašu dziesmu dziedāt franciski vai flāmiski, un tad jau būtu ok. Un viņa dejotājas vispār tālāk par 5 metriem no sava elka neatkāpjas. Tas traucēja uztvert dziesmu. Sasmīdināja viņa centieni pierādīt, ka mīlestība tiešām nogalina, jo to viņš darīja ar ļoti uzkrītošām sejas grimasēm. Pati dziesma vairāk tāda kā pop žanra ar kluba mūzikas elementiem. Neteikšu, ka patika, bet neteikšu arī, ka nepatika.

Nākamie mūsu brāļi – igauņi. Birgit – Et Uus Saaks Alguse. Patīk, ka Igaunija pēdējā laikā nekautrējas dziedāt igauniski. Tas, protams, uzliek arī savus pienākumus, bet šī dziedātāja ar to lieliski tika galā. Dziedātājas kleita šķita kā apsiets palags, bet tad mani apgaismoja, ka viņa ir stāvoklī. Nu labi, bet tas nav jāslēpj – ar to jālepojas, tāpēc var vilkt arī kaut ko ne-tik-plandošu. Balss ir laba, spēcīga, un esmu pārliecināta, ka no šīs dziedātājas mēs vēl dzirdēsim. Viņa viena spēja piepildīt visu skatuvi – bez dejotājiem – tas vien ir liels pluss. Dziesma laba, bet kaut kā pietrūka.

Baltkrievija. Alyona Lanskaya – Solayoh. Patīkama pārmaiņa pēc pēc daudzajām mīlas balādēm – enerģiska, skanīga. Patīk, ka dziedātaja pati arī dejo, nevis tikai stāv pie mikrofona un plāta muti. Kaut kur dziesmas vidū jau var dzirdēt,ka dziedātāja ir aizelsusies,m tas ietekmē arī viņas dziedāšanu, bet kopumā enerģija un balss visu izlabo. Kopumā patika.

Malta. Gianluca – Tomorow. Patika, ka laida lirikas uz ekrāna – tas iekustināja publiku un to savienoja. Pati dziesma tādi pozitīva, ģitāriska. Nekas jauns. Pielipa arī dziedātāja pozitīvisms. Pati dziesma tāda vidēja – ne esmu sajūsmā, ne arī ļoti nepatika.

Krievija. Dina Garibova – What if. Pārsteidza viņas balss – pārsteidzoši spēcīga. Arī ar skatuves dekorācijām veiksmīgi tika aizpildīta skatuve. Dziesma neprasīja, lai dziedātāja lēkātu pa skatuvi un to viņa arī nedarīja. Patīkama dziesma – neesmu sajūsmā, bet man patika.

Vācija. Cascada – Glorious. Kā – Lēnas nav? Kas tad viņai noticis? Iedvesmas trūkums? Ieraugot un izdzirdot Cascadu man parādījās vēlme labāk redzēt divas Lēnas nekā klausīties Cascadu. Ne jau šitādu dziesmu, ne jau Eirovīzijai. Galīgi garām. Pati dziedātāja radīja vēlmi aizlikt avīzi priekšā. Es pati nezinu, cik viņai gadu – bet izskatījās ap 40. Un šādā vecumā dziedāt, ka „mēs visi esam superīgi”, lēkāt pa skatuvi… Bet nu jā – nauda arī jāpelna. Dziesma nepatika, dziedātāja ne tik.

Armēnija. Dorian – Lonely Planet. Man no sākuma – kā – Armēnija ir Eiropā? Bet tam tagad jau vairs nozīmes – katram sava izpratne par Eiropas robežām. No sākuma likās, ka dziesma būs enerģiska, sportiska, tāda – uhh, bet tad uznāca mana vilšanās – kārtējais liriskais gabals,kurš var kļūt par seriālu tituldziesmu. Varēja piestrādāt pie ārēja tēla – džinsenēs, kreklā un lakatā nodziedāt dziesmu? Tas izklausās pēc – atnācu, iekaroju, aizgāju. Un piromānija šoreiz bija pilnīgi lieka pie šīs dziesmas.

Tad atkal iznāca sieviete koši rozā kleitā, un sākās filmiņa par Stokholmu. Patika viņas humorizjūta, bet tā arī nesapratu – vai filma bija īsa vai latvieši pa virsu uzlaida reklāmu, un es nespēju pilnvērtīgi novērtēt filmu. Nekas, es to pārdzīvoju, un reklāmas laikā aizgāju un paņēmu segu, lai varētu pasnaust, kamēr Haralds man blakus veic piezīmes, kuras es varētu izmantot rakstot šo rakstu. Tā – reklāma beidzās un atkal šī koši rozā kleita. Izlaižu viņas tekstu un pievēršos Nīderlandei. Anouk – Birds. Šī ir tā dziesma, kas man patika nu tik ļoti, ka sajūsmā situ plaukstas un nezināju, kur dēties. Mierīga, bet spēcīga. Arī pati dziedātāja simpātiska. Nav man kur piekasīties – viss bija ļoti, ļoti labi. Gribētu šo dziesmu redzēt trijniekā.

Ak Jēzus Marija. Kas ir nākamais? Jēziņ. Es, es, es… 😀 Cezar – It’s my life. Rumānija. Te es atļaušos laist vaļā lielo spurdzienu. Dziedātāja tēls lika domāt, ka viņš ir nu pat kā no Drakulas filmēšanas. Kas tā par balsi? Labi, neko. Ar šitādu dziesmu jātup operā, nevis jācenšas iekarot Eiropu. Jau pašā dziesmas sākumā man sāka šķist, ka dziedātājs ir gejs – kurš normāls cilvēks atļautu savā priekšnesumā atļaut dejot puskailiem sava dzimuma pārstāvjiem? Par laimi, beigās parādījās arī sievietes apakšveļā, kas šo pieņēmumu nosita. Bet tur bija tikai viena sieviete, kas atkal izraisīja manu spurgšanu. Un es naktī vēl nevarēju mierīgi gulēt, jo visu laiku man priekšā rādījās viņa tēls. 😀

Lielbritānija. Bonija Tailere – Believe in me. Boniju pazīst visi, ar viņu nav jāiepazīstina. Dziesmas laikā gan bija dzirdamas dažas dziedāšanas nepilnības, bet tas ir piedodams. Lielbritānija gribēja iekarot Eiropu ar pārbaudītām vērtībām, bet nepiedomāja pie vērtību sagatavotības. Dziesmas teksts jau labs, bet kas pie velna viņai mugurā? Bikses un svārki? Bet patīkama un lieliska iespēja redzēt leģendu uz skatuves. Patīkami.

Zviedrija. Robins Stjernbergs – You. Ieraugot dziedātāju man bija pārsteigums – vai nepilngadīgie arī var piedalīties? Izskatījās gadus 14 vecs. Dziesma arī tāda bērnišķīga, bet stils aktuālais, un tas jau ir solis uz priekšu. Laikam dziedātājam bija uztraukums, jo augšējās skaņas viņš dziedāja vienkārši briesmīgi. Zviedriem laikam nav kaut kas kārtībā ar dzirdi, ja jau šādu sūta uz Eirovīziju. Bet katram jau savs. Nepatika man dziesma, ne arī dziedātājs.

Ungārija. ByeAlex – Kedvesem. Dziedātājs jau smuks un tā dēļ vien jāpiešķir 5 punkti. Dziesma arī smuka. Balss arī smuka. Tikai dziesma ar balsi neiet kopā. Varbūt dziedātājs bija uztraucies, vai kā, bet kaut kas tur tīrs nebija. Bet, pat neskatoties uz to, man patika. Pat ļoti, ļoti patika. Gribētos viņu redzēt trijniekā.

Dānija. Emmelie de Forest – Only Teardops. Simpātiska dziedātāja, kas jau ar pirmajām notīm spēja iekustināt publiku. Man arī patika, un pie sevis situ ritmu līdzi. Ļoti, ļoti sākums atgādināja Lorenu – arī viņa pagājušo gadu sēdēja uz zemes. Šī ir tā dziesma, kurai es veltu uzvaru. Ja pagājušo gadu man bija tāds – wtf – kāpēc Lorena uzvarēja, un pārslēdzu uz citu radio staciju, līdz ko sāka skanēt viņas dziesma Euforia, es saku – šito dziesmu esmu ar mieru klausīties par tūkstoš reižu no vietas. Patika arī dziedātājas tēls – tāds mazs, mežonīgs dabas bērns – plandoša, skrandaina kleita, plikas kājas, mežonīgie mati. Patika, patika. Gribu redzēt topa augšgalā. Un to arī dabūju.

Islande – Eythor Ingi – Eg a lif. Patīkami pārsteidza viņa balss – lai gan es nesapratu, par ko viņš dzied, varēja redzēt, ka viņš to dara izjusti. Bet te nu atkal ir tas aizspriedums – ir puiši, kuriem piestāv gari mati, un ir puiši, kuriem nepiestāv. Un es domāju, ka viņš labāk izskatītos, ja matus nokrāsotu brūnus un nogrieztu. Bet tās jau ir tikai manas domas. Varbūt Islandē mode savādāka. Patika, kā skatuve tikai aizpildīta ar zīmējumiem aizmugurē – nakts, mājiņas, ezers. Patika, bet ne esmu sajūsmā.

Azerbaidžāna – Farid Mammadov – Hold me. Gribējās no Azerbaidžānas sagaidīt kaut ko enerģisku, ne lirisku. Sagaidīju. Patīkami. Dziedātājs bija simpātisks, patika arī viņa skatuves izkārtojums un vizuālais. Šī ir tā dziesma, kuru arī gribētu redzēt trijniekā. Skaists priekšnesums.

Grieķija. Koza Mostra feat. Agathon Iakovidis – Alcohol is Free. Jau no paša sākuma šķita interesants dziesmas nosaukums un dziesma šķita kā sadzērušos veču pudeles dziesma. Bet tad kaut kādu sparu no pagājušā gada Krievijas pārstāvēm pārņēma šie dziedātāji, un dziesma kļuva enerģiska. Jestra dziesma, kuru es negribētu redzēt topa lejasgalā.

Ukraina. Zlata Ognevich – Gravity. Nepatika dziedātājas tērps – lai gan neaktuāls, es tagad te tā domāju, ka nāriņas tēls tajā meža ainā bija pat ok. Dziesma man kaut kā negāja kopā ar dziedātājas balsi. Pati dziedātāja centās izspiest visu sevi atdodot augšējās skaņas. Man dziesma nepatika, tas arī viss.

Itālija. Marco Mangoni – L’Essenziate. Škita tāds garlaicīgs priekšnesums. Vienīgā aktivitāte bija dziedātāja mute un publikas karodziņu plivināšana. Pēdējais pat bija aktīvāks par pirmo. Kaut kādā veidā dziedātājs pārdzīvoja to, ko dzied. Nepatika, ka cīnījās bez maz vai līdz elpas trūkumam, lai tikai izspiestu pēdējās skaņas. Man nepatika. Labāk šīs dziesmas vietā būtu PeR. Vai arī labāk nē.

Norvēģija. Margaret Berger – I Feel you My Love. Lūdzu, lūdz, tikai ne kārtējo lirisko gabalu! Jāāā! Enerģisks gabals ar mierīgu dziedāšanu. Man patika dziedātāja, man patika dziesma, patika, patika! Gribās redzēt augšgalā.

Gruzija. Nodi Tatishvili& Sophio Golovani – Waterfall. No sākuma atgādināja Azerbaidžānas dziesmu. Nu to, kuru uzvarēja pirms Lorenas. Tur arī bija duets – bija tieši puisis un meitene. Arī visu turpmāko laiku, kad skanēja šī dziesma, šī līdzība neatstājās. Dziesma ir tīri tāda, kāda skan ik gadu pat vairakkārt – mierīga, liriska, un tas sāka krist uz nerviem.

Un – aleluja – pēdējā dziesma. Īrija – Ryan Dollan – Only Love Survives. Sagaidīju kaut ko jestru un patīkamu – izskatīgus īriešus sākumā, un izskatīgu īrieti pie mikrofona. Arī dziesma tā neko. Pat patika. Patīkama pārmaiņa pēc liriskajiem gabaliem. Nedaudz atgādināja vecos labos Džedvardus, bet bija arī kaut kas cits. Negribētos redzēt lejasgalā.

Un atkal dāma rozā kleitā. Aleluja – beidzot parādās arī jautājums „Kas viņai mugurā?” Žans Pols un uzvārdu es neatceros. Bet kleita ir tiešām katastrofiska. Tad sākas tradicionālais atkārtojums. Es izlaižu visas sajūsmas, un pievēršos kaut kam citam. Tad uz skatuves kāpj Lorena. Tikai ne ar Euforia. Kaut ko citu, ko man nav gribas klausīties, tāpēc es izmantoju interaktīvās televīzijas pakalpojumus un patinu uz priekšu. Tad atkal sākas atkārtošana, un balsošana ir beigusies. Tad iet reklāma. Pēc reklāmas iet mazs priekšnesums par Zviedriju, kurā piedalās arī vadītāja – paldies dievam – ar citu kleitu, bet kura ir gandrīz tikpat briesmīga. Vadītājas augstie toņi ir vienā tonalitātē ar drakulu. Bet tad seko ieskats (ar humoru, protams), Eirovīzijas vēsturē. Un tad parādās arī Eirovīzijas vadītājs vīrietis – Ēriks Sāde. Viņš sniedz ieskatu zaļajā istabā, kurā ir savākušies visi dalībnieki un nepacietīgi gaida rezultātus. Kamēr tiek sazvanīti pirmie balsotāji, tikmēr Sāra Dongfīnere uz skatuves sāk dziedāt ABBAs dziesmu „The winner takes the all”. Dziesmai kādreiz pienāk arī gals un tiek paziņoti pirmie rezultāti. Un – vadītājai atkal ir jauna kleita. Šoreiz – skaista un labākā no vakarā uzvilktajām. Vismaz tradīcija Eirovīzijas laikā nomainīt kleitas vairākas reizes nemainās.

Un tad Sanmarīno piešķir 12 punktus manam mīļajam Drakulam, 12 punktus Zviedrija piešķir Norvēģijai. Albānija savus 12 punktus piešķir Itālijai. Kaimiņu būšana – 12 punkti no Nīderlandes ceļo pie Beļģijas. Apvienotā Karaliste savus 12 punktus iedot Dānijai, Izraēla – Azerbaidžānai, Serbijas 12 punkti ceļo pie Dānijas, Ukrainā atkal kaimiņu būšana – 12 punkti tiek iedoti Baltkrievijai, Ungārija savu maksimumu dod Azerbaidžānai, Rumānija dod savus 12 punktus Moldovai, Moldova neatbild ar to pašu, bet iedot savu maksimumu Ukrainai. Azerbaidžāna dod 12 punktus Ukrainai. Ziemīgā Norvēģija savu punktu maksimumu dod Zviedrijai, Armēnija- Ukrainai, Itālija – Dānijai, Somija – Norvēģijai, Spānija – Itālijai, Baltkrievija – Ukrainai. Tad sākas tas, no kā es visvairāk baidījos. Tā vien izskatās, ka krievi uz Latviju sabrukuši, lai sabalsotu par savējiem Eirovīzijā, jo Latvija savus 12 punktus atdod Krievijai. Lai cik skumji tas arī nebūtu. Bulgārija – Azerbaidžāna, Beļģija – Nīderlande, Krievija – Azerbaidžāna, Malta – Azerbaidžāna, Igaunija – Krievija (nešaubos, ka tur ir tieši tāda pati situācija kā mums šeit), Vācija – Ungārija (Tagad ieraugu arī savu Lēnu), Islande – Dānija, Francija – Dānija, Grieķija – Azerbaidžāna, Īrija – Dānija, Dānija – Norvēģija, Melnkalne – Azerbaidžāna, Slovēnija – Dānija, Gruzija – Azerbaidžāna, Maķedonija – Dānija.

Un līdz ar Maķedonijas paziņojumu, ka viņi savus 12 punktus piešķir Dānijai, ir skaidrs, ka uzvar Dānija. Nabaga meitene ir uztraukusies, nezina, uz kuru pusi iet, ko darīt, bet, kad viņu nākamo reizi parāda, viņai ausīs sprauž austiņas, un viņa jau aktīvi ņemas gar savu telefonu. Droši vien kaut ko ietvītoja vai sarakstījās ar draugiem.

Bet taču jānoskaidro, kas ir ticis 2. Un 3. Vietā, vai ne? Tad nu lūk – Kipra savus 12 piešķir Grieķijai, Horvātija – Ukrainai, Šveice – Itālijai un Lietuva – Azerbaidžānai. Bet ir skaidrs, ka uzvar Dānija, otrā vieta tiek Azerbaidžānai, bet trešā vieta Ukrainai.

4784786-danijos-atstovas-emmelie-de-forest-43326583Attēlā redzama Dānijas pārstāve – nu jau 58. Eirovīzijas uzvarētāja. Attēls ņemts šeit.

37/101: Neaizmirsti.

remember-me-2038

Ir otrdienas vakars, pulkstens astoņi. Tiek izslēgtas visas gaismas, vienīgo apgaismojumu dod datora ekrāns. Viss skaidrs – Kurpjukaste skatīsies filmu. Šoreiz Allen Coulter filmu Remember Me.

Stāsts ir par dēlu, kurš lēnām atrod savu ceļu dzīvē. Viņa tēvam ir sarežģīts raksturs un darbu viņš nostāda pirmajā vietā. Protams, šis uzskats ar laiku mainās gan tēvam, gan dēlam. Dēls arī ir ar sarežģītu raksturu – risina problēmas brutālā veidā un noved līdz bezsamaņai meitens. Viņu apcietina policists, kurš ir tēvs meitenei, kura filmā saejās ar dēlu. (meitene – Elija, dēls – Tailers). Tieši šī mīlestība spēj pārvērst puiša skarbo dzīvi uz labo pusi. Viss ir labi – Elija patīk Tailera vecākiem, Tailers, savukārt, nepatīk Elijas vecākiem. Visi ir laimīgi. Ak jā, aizmirsu pieminēt fantastisku mazu meitenīti, kura filmā spēlē atstumto, nesaprasto un mazo Tailera māsu. Tieši filmas beigu galā Tailers saprot, ka tēvs viņu mīl, viņa tēvs saprot, ka mīl savus bērnus, un visi ir vēl laimīgāki. Bet tad notiek traģēdija, kas maina visus šo cilvēku likteņus.

Pat nepatika pret galveno aktieri (slavenais Patinsons) nespēja samazināt manu vēlmi tomēr noskatīties šo filmu. Lai gan galvenais aktieris, viņš taču nespēs sabojāt pilnīgi VISU filmu, vai ne? Te nu tomēr es maldījos. Spēja. Viņa aktierspēle bija tikpat vienaldzīga, kāda tā bija “Krēslas” sērijā. Seksa ainās šķita, ka viņa atveidotais varonis mīlējas ar koku, nevis sievieti. Un pie kam kādu sievieti… Galveno (Elijas) lomu tēlo Emilie de Ravin, un es uzskatu, ka tieši šī meitene ir liels filmas pluss, jo viņas aktierspēle ir burvīga – nospēlēt sarežģītu raksturu un tik maigi iznest to cauri – nevar kurš katrs. Liels pluss, kas atsver Roberta Patinsona vienaldzību ir Pierce Brosnan. Sarežģīts raksturs, bērnu tēvs, darbs pirmajā vietā, ģimene otrajā. Bet tomēr savas personības šarmu viņš ienesa arī filmā. Un tas priecē.

Domāju, ka režisoram ir izdevies izveidot labu raudamgabalu visiem depresīvi noskaņotajiem cilvēkiem, jo filmas beigas liek pie sevis padomāt un teikt : “Eu, pag, bet tai meitenītei ir vēl sliktāk nekā man!” Atlieciet uz brīdi malā realitāti un ļaujieties filmas saturam. Nu un, ka varoņi izdomāti? Apakšā ir ļoti patiess un vēsturisks notikums un filmas mesidžs ir pareizais. Atliek tikai tam nonākt līdz skatītājiem. Un tā jau ir skatīšanās vaina.

Kopumā filmai dodu 6/10. Brosnans un Ravina bija fantastiski, filmas saturs arī, bet Roberts Patinsons. visu ņēma un sabojāja. Tā lūk!

36/101: Kad Mocarts pamostas…

mocarta-kungs-pamostas

Jau labu laiku manās rokās gribēja nonākt Evas Baronskas romāns “Mocarta kungs pamostas”, un tad nu beidzot tas ir noticis. Esmu apmierināta ar to, ko lasīju, protams, ir arī nesaprašanas un nepiekrišanas, bet par to zemāk.

Eva Baronska ir austriešu raktstniece, kas ir studējusi interjera arhitektūru un mārketinga komunikācijas, strādājusi par grafiķi, komunikāciju konsultanti, žurnālisti, un tagad pievērsusies rakststniecībai. No savas puses saku – par laimi – jo ne kuram katram ir dūša rakstīt nodrāztu tēmu “Volfgangs Amadē Mocarts” (Amadē, jo par Mocarta saukšanu par “Amadeju” grāmatā pats Mocarts ir lielā sašutumā un plēš matus no galvas nost, lai tikai viņu sauktu par Amadē, nevis Amadeju).

Tagad par grāmatu. It kā nupat uz nāves sliekšņa gulējis, Mocarts pēkšņi atmostas pavisam citā gultā, citā vietā – viss ir nepazīstams. Viņš visu atkal piedzīvo pirmo reizi, tikai ekipāžas ir nomainījušas automašīnas, kafiju nemaļ kafijas dzirnaviņās, bet taisa automāti, mūziku nespēlē tikai orķestris, bet ir radušies gramofoni un radio, gaisma spīd, nospiežot slēdzi, nevis dedzinot sveci. Viņš emocionāli jūtas kā bērns – viss viņam ir jāiepazīst. Bet tajā pašā laikā viņš nedrīkst aizmirsties – viņš ir pieaugušais, kuram jāiekļaujas sabiedrībā. Laika gaitā viņš atrod domubiedru un kolēģi Pjotru, ar kuru uzspēlē kādā krogā un saņem pirmo paša nopelnīto naudu. Viņš raksta skaņdarbus, nes tos uz grāmatnīcām un prasa iesiet, viņa talantu atklāj orķestris un grib ar viņu kopā doties pasaules turnejā, bet viņam nedod personas apliecību, jo viņš maskējas kā Volfgangs Mustermans – ja viņš pateiktu savu īsto vārdu, viņu aizsūtītu uz psiheni. Un lai kā maskējies, viņš tomēr tur arī nokļūst. Bet tiek arī ārā. Protams, romānā kā jau romānā neiztikt arī bez mīlestības klišejām. Bet vai Mocarts tiks atpakaļ savā laikā? Un vai Rekviēms jebkad tiks pabeigts?

Patika tas, ka iepriekš minētās mīlestības klišejas palika otrā plānā – pirmajā bija ielikts Mocarts un viņa vajadzība pabeigt Rekviēmu. Patika arī situācijas – kā Mocartam nākas pašam iztikt, pirkt veikalā maizi, norēķināties ar atlaižu kartēm, pelnīt pašam naudu, sarunāties ar cilvēkiem un neizklausīties pēc idiota. Pat svešā vietā viņš nezaudēja sevi. Viņš piegāja dzīvei ar humoru – ja viņam gadījās pajautāt kādu stulbu jautājumu, piemēram, kā no kafijas automāta izdabūt kafiju, viņš jautājumu pārvērta jokā. Savā ziņā romānam šarmu piešķira arī Mocarta uzrunas – kā senos laikos uzrunāja cilvēkus.

Lai arī esmu pārliecinājusies, ka grāmatas ir labāk lasīt orģinālvalodā, līdz laikam, kad varēšu brīvi čivināt vāciski ir jāpaciešas diezgan ilgu laiku, tāpēc izbaudu tulkojumu. Un šīs grāmatas tulkojumu tiešām varēja izbaudīt.  Silvija Brice ir viena no Latvijas labākajām tulkotājām – par to šaubu nav.

Vērtējums – 8/10. Bija labi, vienmēr var labāk. Odziņa bija, bet nebija putukrējuma, ar ko šo odziņu apēst.

Un, kā jau vienmēr, daži citāti:

-Uzkāpu uz stikla lauskas.

-Ne ar kāju. Ar dzīvi.

 

-Ai! Kas tur spēlē?

-Maskavas mazais kamerorķestris.

-Es… neredzu… nekādu orķestri.

 

-Dzīve, kurā es nebūtu mūziķis, nekādā ziņā nevarētu būt manējā. Jebšu es vēlētos tādu, kura sagādātu man mazāk sarūgtinājuma nekā šī.

Naudas pietika trim dienām un divām pudelēm sarkanvīna. Pēc tam… tad jau redzēs.

-Mūzika ir vienīgā mīlestība, kas nepamet cilvēku nekad.

Bilde: šeit.

35/101: Amaya (2010)

Amaya.jpg

Droši vien ne viens vien būs dzirdējis jūsmīgas atsauksmes par šo latvieša Māra Martinsona režisēto filmu. Kāpēc tieši šī filma? Jau labu laiku skatījos uz filmu, un tad nosvēros tai par labu, jo ieraudzīju, ka tur spēlē Kristīne Nevarauska. Nu, grēks neskatīties.

Pieņemu, ka daudziem filmas saturs ir daudz maz zināms, bet ja nu nav, tad atkārtošu. Ārzemnieks ierodas Hongkongā un piezvana un piesakās un masāžas kursiem. Telefonu paceļ meitene, kura tajā laikā meklē darbu, bet vēlāk strādā tajā masāžas salonā par apkalpojošo personālu. Pasāžas salons pieder vīrietim, kurš ir apmāts ar pulksteņiem un ir absolūts perfekcionists un ir Amayas vīrs. Amaya, savukārt, pirmo reizi ar vīrieti satiekās, kad viņš lūdz uz numuriņu atnākt kādam un viņu izmasēt. Pēc tam vīrietis aiziet uz kafejnīcu, un satiek savu bijušo sievu, viņi dodas kopīgā vienas dienas ceļojumā. Pēc tam atgriezies viņam ir (nezinu kāpēc man gribās teikt “japāņiem tik ļoti raksturīgā”) jūtu izrādīšana – savstarpēja cieņa un pieklājība vienam pret otru un pat itin saistošas sarunas ar gan masāžas salona apkopēju Jasmīnu, gan pret Amayu. Beigās tomēr viss nokārtojas – vīrietis aizbrauc prom, Amaya apprecās ar vīra brāli (viņas vīrs nomirst) un Jasmīna meklē tālāk savu īsto un vienīgo.

Filma man patika ar to riņķveida kustību – visi tēli savā starpā bija kaut kādā veidā saistīti. Tas man vienmēr ir paticis filmās – ka nav atsevišķu tēlu, par kuriem domā “Ko pie velna viņš tur dara, viņš vispār neiederās filmā”. Te viss bija pārdomāti. Vēl man patika tas, ka piedalās Kristīne Nevarauska – maza lomiņa, bet nu tomēr bez tās filmai nu nekādi. Pie tam Kristīne demostrēja pārsteidzoši labu angļu valodu – bez nekāda akcenta. Ja man nebūtu attēla priekšā, pilnīgi nepateiktu, ka tā ir Nevarauska. Vispār patika, ka šis ir vairāk kā tāds starptautisks projekts – Lietuva, Japāna, Latvija apvienojas vienā filmā. Ļoti ceru, ka šādas sadarbības vēl turpināsies. Vēl man patika tas, ka nebija tās pārlieku uzspēlētās romantiskās ainas – visu gultas ainu, pat skūpstu ainas nebija, tas ir liels cepums no manis Mārim Martinsonam, ka viņš spēja parādīt to gaisā virmojošo mīlestību bez nekādām liekām un pārspīlētām emocijām.

Nepatika? Laikam jau tās vietas, kur bija garās pauzes. Un vietas, kur bija cītīgi jādomā līdzi un jāsecina pašam par filmas norisi. Un par varoņiem un viņu iepriekšējo dzīvi. Bet tā viss pārējais bija ok.

Neskatoties uz to, es saku, ka šī filma ir jāredz. 9/10.

34/101: Mīlestība ilgst trīs gadus.

Image

Droši vien daudzi būs dzirdējuši par šo Frederika Beigbedera grāmatu. Bet ne pat grāmatu šoreiz nav runa. Vakar man tā skumīgi bija, un ņēmu un noskatījos filmu ar tieši tādu pašu nosaukumu. Grāmatu neesmu lasījusi, tāpēc nevarēšu salīdzināt līdzību, bet varbūt tas arī labi. Pietaupīsim kritiku citai reizei, kura sekos pavisam drīz.

Filmas režisors ir Frederiks Beigbeders. Jā, gan grāmatu sarakstījis viņš, gan arī režisējis ir viņš, gan arī lomu tekstu rakstījis ir viņš. Tas man liek domāt, ka filma sevišķi no grāmatas neatšķiras. Bet par to es pārliecināšos tuvākajā laikā. Galvenajās lomās ir Gaspard Prous un Louise Bourgoin. Bet nu par saturu. Literatūras kritiķis Marks izšķirās no sievas pēc 3 gadus ilgas laulības, un šķiršanās naktī saraksta grāmatu „Mīlestība ilgst trīs gadus”. Grāmatu viņš, pēc ilgas rediģēšanas, nosūta uz izdevniecībām. Viena izdevniecība silti iesaka atmest domu kļūt par rakstnieku, bet cita aicina un tikšanos, piedāvā pseidonīmu un publicē grāmatu. Viņa dzīvē ir ienākusi precēta sieviete, kuru visu filmas laiku var uzskatīt par viņa mīļāko, kaut gan pati to neatzīst. Alise filmas laikā nevar izšķirties pie kā palikt – Marka, kurš viņai ir melojis par grāmatu, vai pie vīra – laulībā ir iestājusies krīze. Beigās viņa tomēr izlemj, Marks kļūst slavens un atpazīstams ne tikai kā literatūras kritiķis, bet arī kā autors.

Filmas laikā tā vien staro teorijas „mīlestība ilgst 3 gadus” apstiprinājums. Bija arī tāds jauks citāts –

pirmajā gadā nopērkat mēbeles, otrajā gadā mēbeles pārvietojat, bet trešajā gadā mēbeles sadalāt.

Domāju, ka bija par daudz pesimisma tajā džekā, kad viņu pameta mīļākā. Viņš pusi filmas to tik darīja kā gaudās par savu neizdevušos dzīvi. Kaut kādā mirklī arī man gribējās sākt gaudot viņam līdzi, jo man sāka pielipt viņa pesimisms. Alises atveidotāja bija lieliska – joprojām uzskatu, ka draisku, jaunu, gaisā lidojošu sievieti kura katra nespēj nospēlēt. Viņa spēja. Man ļoti patika arī filmas vāciņa noformējums – nosaukums rakstīts ar sarkanu lūpukrāsu. Tas ir tik ļoti atbilstoši filmai, jo Alisei visu filmu ir spilgti sarkanas lūpas, kā arī paradums uz virsmām rakstīt ar šo lūpukrāsu.

Vērtējums – 8/10. Tas pesimisms mani tomēr iespaidoja.

Bet te – daži vienkārši burvīgi citāti.

Viņa bija brīnišķīga – balsoja par kreisajiem.

Mīlestība ir dūmaka, kas izgaist, tiklīdz ataust realitāte.

Mīlestība ir jau iepriekš zaudēta cīņa.

Bēdz no laimes, pirms tā aizbēgusi.

-Tu par smurfu nespētu apmierināt.

Sievietes ir kā smēķēšana. Jāatmet.

21. gs. mīlestība ir sms bez atbildes.

SMS ir izsmalcināta spīdzināšanas metode.