32/101: Mēģinājums uztaisīt spožumu.

VEJIEM_LIDZI-Janaitis-0633

Vakar, 19. aprīlī Dailes teātrī norisinājās Jana Villema van den Bosa iestudējums „Vējiem līdzi”. Un tas norisināsies vismaz kādu laiku. Šajā atsauksmē būs izklāstītas labās lietas, sliktās lietas, un uz ko ir jāgatavojas, ejot uz šo izrādi.

Tātad: režisors Jans Villems van den Boss no Lielbritānijas Latvijā ir iestudējis tādas izrādes kā „Spilvencilvēks” un lielu atsaucību guvušo „Amadeju”. Tagad šim sarakstam pievienojas trešā izrāde – Margaretas Mičelas „Vējiem līdzi”, kurā galvenās lomas tēlo Kristīne Nevarauska (Skārleta), Artūrs Skrastiņš (Rets Batlers), Elīna Dzelme (Melānija) un Lauris Subatnieks (Ešlijs). Bez šiem aktieriem izrādē piedalās arī Intars Rešetins, Dārta Daneviča, Aija Dzērve, Esmeralda Ermale, Ilze Vazdika, Lilita Ozoliņa, Artis Robežnieks u.c.

Tagad par aktieriem. Skārletas lomas atveidotāja Kristīne Nevarauska bija vienkārši burvīga – sākumā uzspēlētais spītīgums un iedomīgums, kas tik ļoti raksturīgs Skārletai, kā arī beigās nopietnā atklāsme un pārtapšana no mazas, muļķa meitenes par pieaugušu, daudz piedzīvojošo sievieti. Var noņemt tikai cepuri viņas priekšā. Otru cepuri es noņemu Artūra Skrastiņa priekšā. Rets kā jau Rets – iedomīgs, cinisks, bet Artūrs Skrastiņš savā Retā ir ielicis humoru. Beigās sanāk tāds sarkasma, ironijas un cinisma humora samaisījums vienā personā. Bet jā, humors ir salikts tieši vajadzīgajās vietās, var pasmieties, var paraudāt. Nospēlēt tādu švītu gandrīz 5 stundu garā izrādē nav viegli. Patika arī Melānija (Elīna Dzelme). Viņa bija tipiska mīļa būtne, kas visiem izpalīdzēja un ticēja uz vārda, lai gan darbi rādīja pretējo. Bet tagad nāk lielais BET. Man nepatika Lauris Subatnieks (Ešlijs). Tas varbūt ir vainojams ar to, ka man arī grāmatā Ešlijs Vilkss kaitināja, bet Lauris Subatnieks varēja šo tēlu sagrozīt, lai skatītājiem būtu interesanti. Dažbrīd likās, ka viņš vienkārši monotoni atrunā iekalto tekstu – nav emociju, nav kustību – tikai stāv kā lelle. Varēja vismaz kaut ko dzīvīgu ielikt iekšā.

Tagad pievērsīsimies skatuvei. Skatuve ir kāpnes, un tās tiek ar katru ainu pārbīdītas. Skatuves augšdaļā tiek iepļaukāti cilvēki un norisinās kaut kādas blakus darbības (tiek attēlota ikdiena kokzāģētavā, vai rādīts, kā dāmas pārvelk kleitas.) Par kleitām runājot – tā man bija šausmīga vilšanās. Protams, es biju gaidījusi tās lielās, garās, uzpūstās kleitas ar 77 apakšsvārkiem un visu kā pienākas, bet ko redzu es? Vienus, ļoti plānus apakšsvārkus, kaut kādu papīra (kartona?) turekli, kas piešķir kleitai tā laika raksturīgo apjomu un kādu drēbju kankaru pa virsu. Tā izskatās, ka Dailes teātrī ir ieslēgts taupības režīms. Vai arī tērpu ziņā samainītas galvenās lomas – ar šo izrāde vīriešiem tiek šūti krāšņāki tērpi, nekā sievietēm.

Vēl par skatuvi runājot – nevar nepieminēt baltos palagus dzelzs (man vismaz šķiet, ka tas bija dzelzs) rāmī. Tie kalpoja gan kā gultas, gan kā durvis, gan kā kariete, gan arī kā galda. Un tagad nāk pats jaukākais, labākais, foršākais, ko šajā izrādē redzēju – tās ir projekcijas. Jā, tieši tā, zīmējumu un attēlu projekcijas uz skatuves. Skatuves augšdaļā nepārtraukti projicēja ratu, kurš griežas. Balto palagu dzelzs rāmī novietoja tā, lai uz tā varētu uzprojicēt durvju attēlu. Tāpat bija ar karietēm un zirgiem. Projekcijas tika izmantotas arī lai piešķirtu kopīgo fonu – snieg sniegs, vai līst lietus. Veiksmīgi tika atrisināts jautājums ar bērniem. Pirms izrādes manā galvā riņķoja jautājums – vai tiešām uz skatuves tiks vesti mazi bērni? Bet, man par lielu pārsteigumu – nē! Kā jau augstāk minēju, Jans Villens van den Boss ir iestudējis arī „Spilvencilvēku”. Tā nu tika paņemti 2 spilvencilvēki – Veids un Bonija. Tā ir ļoti, ļoti laba ideja. Bet tā cilvēku ritināšanās pa kāpnēm (piemēram, kad uzzina, ka karš pret jenkijiem ir zaudēts, un no skatuves kāpņu augšdaļas līdz lejasdaļai cilvēki ripo lejup) – vai tas ir droši? Nav ienākusi doma prātā, ka cilvēki ripojot varētu kaitēt savai veselībai? Tā visa krišana bija pārāk ekstrēma, un raisīja izbaiļu nopūtu ne tikai man, bet lielākajai daļai zālei sēdošo cilvēku.

Liels, liels mīnuss ir izrādes saturs. Scenārists ir gājis tieši soli pa solim pēc grāmatas, nevienu notikumu neizlaižot. Pilnīgi garlaicīgi metās, cik līdzīga ir izrāde ar grāmatu. Tāpēc arī izrāde ir 4,5 stundas gara – visi notikumi ir iekļauti iekšā, nekas nav izlaists. Tas man mazliet traucēja. Tagad sekos ieteikums dāmām – ja vēlaties izturēt 4,5 h garu izrādi – nevelciet neko neērtu ne mugurā, ne kājās. Tas stipri iedragās izrādes satura uztveršanu, jo visu laiku prātā nāks doma – Jēziņ, cik man ir neērti, sēdi mierīgi, nepievērs sev uzmanību, koncentrējies u.tml. Bet izrāde tiešām ir par garu – vai nu bija jāizdomā 2 starpbrīži, nevis viens, vai jāsaīsina izrāde, bet kaut kas bija jādara, jo otrā cēliena vidū zālē bija jūtami čuksti un sarunas. Protams, visi sarosījās, līdz ko sāka skanēt pēdējā dziesma.

Bet izrādē bija vēl viena laba lieta – mūzika. Pirmajā cēlienā es to tik ļoti nepiefiksēju, bet otrajā (kad palika garlaicīgi, un sāka vilkt uz miegu), klaviermūzika manām ausīm bija pat ļoti tīkama. Īstajā brīdī un īstajā laikā.

Protams, neiztiksim arī bez fantastiskās Skārletas atzīšanās ainas izrādes beigās. Vienmēr mani ir fascinējis tas, kā Rets – ciniskais, egoistiskais Rets Batlers – mazajai muļķa Skārletai izstāsta visu, ko pret viņu jebkad ir jutis. Gan grāmatu lasot, tas mani aizkustināja, gan izrādi skatoties (manuprāt, tā bija Valmieras teātra izrāde, bet neesmu pārliecināta. Tā bija viena no tām, ko rādīja teātris.zip ietvaros), gan arī šajā jauniestudējumā tas mani sajūsmināja. Vēl mani patika teksti ar dziļo domu. To bija labi daudz, un ja man līdzi būtu kur pierakstīt un ar ko pierakstīt, es nekaunētos to darīt.

Sabiedrība. Tā diži nav ko teikt. Bija gan no augstā plaukta, gan no zemā. Atšķirību (kā vienmēr) varēja labi manīt. Un vēl joprojām, riņķojot pa zāli, skatoties uz dažiem cilvēkiem liekas, ka esi ieradies nevis uz teātri, un pie tam pirmizrādi, bet gan uz festivālu „Erots”.

Mans vērtējums par šo izrādi – 7/10. Daudz par garu, daudz par plašu. Un Lauris Subatnieks. Viņš pavisam noteikti krietni iespaidoja šo vērtējumu. Arī kleitas ir praktiski nekādas. Pēc šīs izrādes nebija arī tādas eiforijas sajūtas, kāda ir pēc citām. Es nelidinājos mākoņos, mana sirds atradās tai paredzētajā vietā. Tas nav labi. Un, kā Artūrs Skrastiņš izteicās savā intervijā žurnālam ir: “Ja skatītāji neceļās kājās – tātad kaut kas nebija labi” (nu, kaut kā tā). Teikšu jums tā – daži skatītāji cēlās kājās un gāja prom aplausu laikā, daži jau pirms paklanīšanās un tās laikā. Bet visvairāk cilvēku, ziniet, kad piecēlās? Tad, kad aizkari bija aizvilkti, un izrāde bija beigusies. 🙂

Atsaucoties uz nosaukumā minēto teikumu – mēģināja uztaisīt spožumu, bet sanāca viegla dzirksts. Bet labi, ka sanāca. Bilde no šejienes.

Advertisements

4 thoughts on “32/101: Mēģinājums uztaisīt spožumu.

  1. Paldies par ieskatu! ”Vējiem līdzi” ir viena no manām mīļākajām grāmatām, noteikti vēlēšos noskatīties arī izrādi. Par tiem tērpiem gan bēdīgi – ļoti gribētos redzēt ko līdzīgu pufīgajām kleitām kā grāmatas ekranizācijā.

    • Līdzīgi pufīgajām kleitām jau ir, tikai nav tas, kas man stāvēja prātā – 7 apakšsvārku kārtas un smuki kruzuļi virsējai kārtai. Noteikti šajā ziņā Dailes teātris varēja pacensties labāk. Bet jā – ja patīk grāmata, tad var aiziet. 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s