33/101: Kaitīgie ieradumi.

Postu sāku ar paziņojumu, ka esmu izdarījusi ļoti daudz – gan pasēdēju pie televizora ekrāna, gan tikai sēdēšu, gan arī pagremdējos grāmatu pasaulē. Tāpēc tuvākajā laikā no manis lasīsiet DAUDZ. Nu, vismaz ne tā kā citas reizes.

Šis posts būs par filmām. Precīzāk – par vienu filmu. Ja vēlaties vēl precīzāk, tad filmas režisors ir Jim Jarmusch, un filmā spēlē tādi aktieri kā RZA, Iggy Pop, Roberto Benigni, Cate Blanchett u.c. Filma izdota 2003. gadā. Laiks posterim? Here ir is!

ImageTagad par filmu. Filma sastāv no 11 īsajiem stāstiem, kuros ir apspēlētas, manuprāt, diezgan muļķīgas situācijas, bet režisors pamet domu, ka tās ir ikdienas situācijas. Nu, lai tā būtu. Bet man likās nedaudz komiski šis dialogs: “Man jāiet, man drīz sarunāts zobārsts.” “Neuztraucies, es aiziešu tavā vietā. Kur man jāiet?” Tas man lika saraukt degunu un apvaldīt vēlmi pateikt: Bet tā taču tagad nav. Filma ir melnbalta – tas liek atcerēties to, ka šī filma tikai filmēta 17 gadus. Filma visu laiku tiek ieturēta vienā stilā – pabs, kafija un cigaretes. Arī katra īsā stāsta laikā režisors galdiņu parāda no augšpuses – tā ir katrā epizodē.

Kas man filmā patika? Tas, ka tajās ir tik ļoti precīzi attēlota tagadējā situācija satiekoties cilvēkiem. Piemēram, slavens aktieris un režisors atraida savu brālēnu, kurš grib uzņemt kopā ar viņu filmu par kopējo dzimtas koku, slavenais aktieris viņu atraida, bet tad uzzina, ka viņa brālēns pazīst viņa elku, un tad grib taisīt kopā to filmu, lai cik stulba viņa arī nebūtu, bet brālēns ir tik gudrs, ka nepiekrīt. Vēl man patika, ka vienā epizodē tiek skaidri parādīts bagātais un vidējais cilvēks. Vidējais cilvēks visu saskata reāli, bet bagātais to saskata tikai tad, kad viņam iebaksta un parāda. Bija arī mūsdienās sastopamās stulbās atrunas. Tas man lika pasmaidīt un par savām teikt: nav tik traki.

Nepatika? Nav lietu, kas man nepatiktu. Nē, nu gan jau ka atrastos, tikai ne tagad. negribās lauzīt galvu par negatīvo, ja apkārt pavasaris mani aiz mēteļa rausta.

Kopumā vērtējums: 7/10. Bija par ko pasmaidīt, bija arī par ko nepasmaidīt, bet patika, ka viss bija pārdomāts – līdz pēdējam sīkumam. Bet tomēr filma kaut kādā veidā parāda to, ka kafija un cigaretes nav tā labākā kombinācija.

Un tagad – daži citāti, kurus man izdevās piefiksēt.

Kad nav naudas – viss ir tik dārgs, bet kad ir nauda, tad visu dod par brīvu.

Pasaule daudzejādā ziņā ir ačgāna.

32/101: Mēģinājums uztaisīt spožumu.

VEJIEM_LIDZI-Janaitis-0633

Vakar, 19. aprīlī Dailes teātrī norisinājās Jana Villema van den Bosa iestudējums „Vējiem līdzi”. Un tas norisināsies vismaz kādu laiku. Šajā atsauksmē būs izklāstītas labās lietas, sliktās lietas, un uz ko ir jāgatavojas, ejot uz šo izrādi.

Tātad: režisors Jans Villems van den Boss no Lielbritānijas Latvijā ir iestudējis tādas izrādes kā „Spilvencilvēks” un lielu atsaucību guvušo „Amadeju”. Tagad šim sarakstam pievienojas trešā izrāde – Margaretas Mičelas „Vējiem līdzi”, kurā galvenās lomas tēlo Kristīne Nevarauska (Skārleta), Artūrs Skrastiņš (Rets Batlers), Elīna Dzelme (Melānija) un Lauris Subatnieks (Ešlijs). Bez šiem aktieriem izrādē piedalās arī Intars Rešetins, Dārta Daneviča, Aija Dzērve, Esmeralda Ermale, Ilze Vazdika, Lilita Ozoliņa, Artis Robežnieks u.c.

Tagad par aktieriem. Skārletas lomas atveidotāja Kristīne Nevarauska bija vienkārši burvīga – sākumā uzspēlētais spītīgums un iedomīgums, kas tik ļoti raksturīgs Skārletai, kā arī beigās nopietnā atklāsme un pārtapšana no mazas, muļķa meitenes par pieaugušu, daudz piedzīvojošo sievieti. Var noņemt tikai cepuri viņas priekšā. Otru cepuri es noņemu Artūra Skrastiņa priekšā. Rets kā jau Rets – iedomīgs, cinisks, bet Artūrs Skrastiņš savā Retā ir ielicis humoru. Beigās sanāk tāds sarkasma, ironijas un cinisma humora samaisījums vienā personā. Bet jā, humors ir salikts tieši vajadzīgajās vietās, var pasmieties, var paraudāt. Nospēlēt tādu švītu gandrīz 5 stundu garā izrādē nav viegli. Patika arī Melānija (Elīna Dzelme). Viņa bija tipiska mīļa būtne, kas visiem izpalīdzēja un ticēja uz vārda, lai gan darbi rādīja pretējo. Bet tagad nāk lielais BET. Man nepatika Lauris Subatnieks (Ešlijs). Tas varbūt ir vainojams ar to, ka man arī grāmatā Ešlijs Vilkss kaitināja, bet Lauris Subatnieks varēja šo tēlu sagrozīt, lai skatītājiem būtu interesanti. Dažbrīd likās, ka viņš vienkārši monotoni atrunā iekalto tekstu – nav emociju, nav kustību – tikai stāv kā lelle. Varēja vismaz kaut ko dzīvīgu ielikt iekšā.

Tagad pievērsīsimies skatuvei. Skatuve ir kāpnes, un tās tiek ar katru ainu pārbīdītas. Skatuves augšdaļā tiek iepļaukāti cilvēki un norisinās kaut kādas blakus darbības (tiek attēlota ikdiena kokzāģētavā, vai rādīts, kā dāmas pārvelk kleitas.) Par kleitām runājot – tā man bija šausmīga vilšanās. Protams, es biju gaidījusi tās lielās, garās, uzpūstās kleitas ar 77 apakšsvārkiem un visu kā pienākas, bet ko redzu es? Vienus, ļoti plānus apakšsvārkus, kaut kādu papīra (kartona?) turekli, kas piešķir kleitai tā laika raksturīgo apjomu un kādu drēbju kankaru pa virsu. Tā izskatās, ka Dailes teātrī ir ieslēgts taupības režīms. Vai arī tērpu ziņā samainītas galvenās lomas – ar šo izrāde vīriešiem tiek šūti krāšņāki tērpi, nekā sievietēm.

Vēl par skatuvi runājot – nevar nepieminēt baltos palagus dzelzs (man vismaz šķiet, ka tas bija dzelzs) rāmī. Tie kalpoja gan kā gultas, gan kā durvis, gan kā kariete, gan arī kā galda. Un tagad nāk pats jaukākais, labākais, foršākais, ko šajā izrādē redzēju – tās ir projekcijas. Jā, tieši tā, zīmējumu un attēlu projekcijas uz skatuves. Skatuves augšdaļā nepārtraukti projicēja ratu, kurš griežas. Balto palagu dzelzs rāmī novietoja tā, lai uz tā varētu uzprojicēt durvju attēlu. Tāpat bija ar karietēm un zirgiem. Projekcijas tika izmantotas arī lai piešķirtu kopīgo fonu – snieg sniegs, vai līst lietus. Veiksmīgi tika atrisināts jautājums ar bērniem. Pirms izrādes manā galvā riņķoja jautājums – vai tiešām uz skatuves tiks vesti mazi bērni? Bet, man par lielu pārsteigumu – nē! Kā jau augstāk minēju, Jans Villens van den Boss ir iestudējis arī „Spilvencilvēku”. Tā nu tika paņemti 2 spilvencilvēki – Veids un Bonija. Tā ir ļoti, ļoti laba ideja. Bet tā cilvēku ritināšanās pa kāpnēm (piemēram, kad uzzina, ka karš pret jenkijiem ir zaudēts, un no skatuves kāpņu augšdaļas līdz lejasdaļai cilvēki ripo lejup) – vai tas ir droši? Nav ienākusi doma prātā, ka cilvēki ripojot varētu kaitēt savai veselībai? Tā visa krišana bija pārāk ekstrēma, un raisīja izbaiļu nopūtu ne tikai man, bet lielākajai daļai zālei sēdošo cilvēku.

Liels, liels mīnuss ir izrādes saturs. Scenārists ir gājis tieši soli pa solim pēc grāmatas, nevienu notikumu neizlaižot. Pilnīgi garlaicīgi metās, cik līdzīga ir izrāde ar grāmatu. Tāpēc arī izrāde ir 4,5 stundas gara – visi notikumi ir iekļauti iekšā, nekas nav izlaists. Tas man mazliet traucēja. Tagad sekos ieteikums dāmām – ja vēlaties izturēt 4,5 h garu izrādi – nevelciet neko neērtu ne mugurā, ne kājās. Tas stipri iedragās izrādes satura uztveršanu, jo visu laiku prātā nāks doma – Jēziņ, cik man ir neērti, sēdi mierīgi, nepievērs sev uzmanību, koncentrējies u.tml. Bet izrāde tiešām ir par garu – vai nu bija jāizdomā 2 starpbrīži, nevis viens, vai jāsaīsina izrāde, bet kaut kas bija jādara, jo otrā cēliena vidū zālē bija jūtami čuksti un sarunas. Protams, visi sarosījās, līdz ko sāka skanēt pēdējā dziesma.

Bet izrādē bija vēl viena laba lieta – mūzika. Pirmajā cēlienā es to tik ļoti nepiefiksēju, bet otrajā (kad palika garlaicīgi, un sāka vilkt uz miegu), klaviermūzika manām ausīm bija pat ļoti tīkama. Īstajā brīdī un īstajā laikā.

Protams, neiztiksim arī bez fantastiskās Skārletas atzīšanās ainas izrādes beigās. Vienmēr mani ir fascinējis tas, kā Rets – ciniskais, egoistiskais Rets Batlers – mazajai muļķa Skārletai izstāsta visu, ko pret viņu jebkad ir jutis. Gan grāmatu lasot, tas mani aizkustināja, gan izrādi skatoties (manuprāt, tā bija Valmieras teātra izrāde, bet neesmu pārliecināta. Tā bija viena no tām, ko rādīja teātris.zip ietvaros), gan arī šajā jauniestudējumā tas mani sajūsmināja. Vēl mani patika teksti ar dziļo domu. To bija labi daudz, un ja man līdzi būtu kur pierakstīt un ar ko pierakstīt, es nekaunētos to darīt.

Sabiedrība. Tā diži nav ko teikt. Bija gan no augstā plaukta, gan no zemā. Atšķirību (kā vienmēr) varēja labi manīt. Un vēl joprojām, riņķojot pa zāli, skatoties uz dažiem cilvēkiem liekas, ka esi ieradies nevis uz teātri, un pie tam pirmizrādi, bet gan uz festivālu „Erots”.

Mans vērtējums par šo izrādi – 7/10. Daudz par garu, daudz par plašu. Un Lauris Subatnieks. Viņš pavisam noteikti krietni iespaidoja šo vērtējumu. Arī kleitas ir praktiski nekādas. Pēc šīs izrādes nebija arī tādas eiforijas sajūtas, kāda ir pēc citām. Es nelidinājos mākoņos, mana sirds atradās tai paredzētajā vietā. Tas nav labi. Un, kā Artūrs Skrastiņš izteicās savā intervijā žurnālam ir: “Ja skatītāji neceļās kājās – tātad kaut kas nebija labi” (nu, kaut kā tā). Teikšu jums tā – daži skatītāji cēlās kājās un gāja prom aplausu laikā, daži jau pirms paklanīšanās un tās laikā. Bet visvairāk cilvēku, ziniet, kad piecēlās? Tad, kad aizkari bija aizvilkti, un izrāde bija beigusies. 🙂

Atsaucoties uz nosaukumā minēto teikumu – mēģināja uztaisīt spožumu, bet sanāca viegla dzirksts. Bet labi, ka sanāca. Bilde no šejienes.

31/101: Labi, bet savādāk.

ellie goulding

Iespējams, būsiet jau dzirdējuši šo 25 gadus jauno (un arī skaisto) dziedātāju. Ja nu ne, tad esat ļoti daudz ko zaudējuši un varat ātri uzlikt paklausīties kādu no viņas dziesmām. Tā nu ir sagadījies, ka vakar man bija tas gods redzēt šo sievieti dzīvajā – viņa vakar, 17. aprīlī uzstājās Palladium Riga koncertzālē un sniedza savu koncertu savas koncertturnejas Halcyon ietvaros.

Tagad mazliet par pašu dziedātāju. Katru dienu viņa skrien 10 km garas distances, un par savām iedvesmotājām sauc Rihannu, Bjorku, Katy Perry un Lady Gagu.Viņas mūzika ir saņēmusi dažādas nominācijas BBC, MTV un Brit Awards. Viņu ir arī novērtējis Britu karaļnama pāris – Princis Viljams un Ketrīna, kā arī ASV prezidents Baraks Obama. Ellie Goulding savu mūziku spēlē dažādos žanros – folks, R&B, pops, klasika, elektronika, metālmūzika un hip-hops.


Bet nu par pašu koncertu. Pirms galvenās mākslinieces kāpšanas uz skatuves, klausītājus priecēja 2 iesildošās grupas. Pirmā uz skatuves kāpa latviešu grupa Catalyst, kurā ir apvienojušies tādi mūziķi kā Jānis Ancveirs, Ronalds Briežkalns, Kaspars Zlidnis un mūzikas producents Kārlis Boreiša – Visockis. Pēc šīs grupas sākās koncerta viena no labākajām daļām – uz skatuves kāpa Ņujorkas mākslinieks ar savu grupu – Metjū Koma. Viņš ir Ellie Goulding koncerttūres atbalstošais mākslinieks. Tagad par mākslinieku – 2012. gadā viņš laida klajā albumu “Parachute”, kurā bija tikai 4 dziesmas, kas ir kā ieskats pirms debijas albuma “Propaganda”.  Mūziķis ir sadarbojies ar tādiem māksliniekiem kā “Swedish House Mafia” (dziesmā Calling (Lose My Mind)), Far East Movement, Eva Simons u.c. Lai gan mākslinieks izskatījās vecāks, nekā no viņa runas stila varēja noprast, viņa dziesmas atsvēra visu. Varbūt youtubā jūs (un, kad būs beigusies mana koncerta eiforija, arī es) varēsiet atrast mazu daļiņu no šī dziedātāja, bet tomēr tas ir jāpiedzīvo dzīvajā.

Un nu – vakara galvenā māksliniece – Ellie Goulding! Pirmajās dziesmās daudzi bija neapmierināti ar kluso skaņu – mūzika skanēja skaļāk par dziedātāju, un viņu vispār nevarēja dzirdēt. Par laimi, nākamajās dziesmās viss bija kārtībā, un koncertu varēja baudīt. Viņa skatītājus priecēja ar tādām dziesmām kā Anything could happen, Halcyon, I Know You Care, Don’t Say a Word u.c. Tiesa, koncertu gan bojāja cilvēki, kas nespēj saprast, cik daudz alkohola spēj turēt tā, lai nepakaunotu sevi un nekļūtu par izsmiekla objektu. Diemžēl, bija arī gadījumi, kad sieviete vārtījās pa grīdu, jo vienkārši uzņemtā alkohola dēļ viņa nespēja noturēties kājās. Bet, pēc tam tas viss noklusa, pati alkohola mīle kaut kur nolīda, un koncertu (Tiesa gan, pašu pēdējo dziesmu), atkal varēja baudīt. Priecēja arī tas, ka no sākuma Ellie Goulding uz skatuves iznāca savā ieturētajā stilā, bet beigās jau grozījās un dejoja un lēkāja līdzi ar faniem. Nedaudz traucēja dziedātājas kakla sāpes un krekšķi, un skaņu neizdziedāšana, bet arī viņa ir tikai cilvēks, un to var saprast, ka katram tā var gadīties.

Kopumā varu teikt, ka bija labi, bet varēja vēl labāk. Skaņu aparatūra varēja tikt saregulēta jau sākumā, bet esmu apmierināta. Interesanti šķiet tas, ka palasot twitter ziņojumus, dažs labs nolēmis Ellie Goulding vārdu tulkot latviski. Diemžēl, nav sanācis diez ko spoži. Labākais līdz šim lasītais variants ir Elīna Zeltkalne.

Vērtējums – 7/10.

30/101: Priekšnojauta.

Image

Filmai ir divas nominācijas (People Choise Award un Young Artist Award), tās režisors ir Mennan Yapo, tajā filmējās tādas zvaigznes kā Sandra Bullock, Julian McMahon un citi. Bet tagad par saturu.

Precēta sieviete (Sandra Buloka) ir divu bērnu māte, kurai piemīt diezgan dīvaina spēja – es to nosauktu par ceļošanu laikā. Protams, viņa to dara neapzināti. Aiziet gulēt, un hop! – pamostas citā apģērbā, citā dienā. Viņa ir redzējusi sapnī, kā pie viņas ierodas policists un saka, ka viņas vīrs ir miris, viņa piedzīvo bēres, bet pats mistiskākais ir tas, ka dienas nav pēc kārtas. Piemēram, viņa aizmieg svētdienā, kad viņas vīrs vēl ir blakus, bet pamostās nākamajā sestdienā, kad ir viņa bēres. Tad pusfilmas vidū viņa saprot, ka jāuztaisa tāda kā kalendāra veida tabula. Viņa saraksta dienas un uzraksta, ko katrā dienā darīja. Piemēram, trešdienā viņa uzzina, ka vīrs ir miris, sestdien ir bēres, viņa darbabiedrene, kas izrādās viņa mīļākā – svētdien. Uz filmas beigām jau viņa saprot, ka nevajag ar sarauktu seju klīst pa māju kā tādam rēgam un jānokārto visas lietas saistībā ar māju un nākotni.

Filma ir ļoti, ļoti paredzama. Jau filmas vidū man bija skaidrs, kas notiek. Bet interese vienalga bija. Kā pie veļas žāvētavas parādās beigts krauklis, ja sieviete pati to nav pieredzējusi? Izskaidrojums tomēr ir – viņu nosita zibens, kas trāpīja elektrības stabā tajā dienā, ko sieviete vēl nebija pieredzējusi. Kopumā par filmu varu teikt – ir ok, tikai neiesaku skatīties vēlu vakarā, jo pēc dažām minūtēm sekos salds miegs.

Vērtējums – Bija labi, bet ne ļoti. 6/10.

Te ir arī filmas treileris.

29/101: Ne-Runāt.

300x0_cover

Ilgi skatījos uz grāmatu, kamēr tomēr nopirku. Joprojām bija šaubas, vai 5 lati ir tas, ko es gribu maksāt par 200 lappušu biezu grāmatu. Bet tad es beidzot atmetu ar roku savam taupīgumam un ņēmu un nopirku. Tagad par grāmatu.

Melinda ir meitene, kas runā ļoti maz vai nerunā vispār. Atkarīgs no apstākļiem un garastāvokļa. Viņas nerunāšana ir izskaidrojama tikai viņai pašai, jo iemeslu viņa nevienam nesaka. Pagājušā mācību gada draudzenes nu ir atradušas citas draudzenes, Melindai nav draugu. Kaut gan nē, divi draugi tomēr ir. Viņas laboratorijas biedrs un Hetere – meitene, kas grib iekļauties. Melinda kļūst par vienpati un izstumto. Tipisks vidusskolas stāsts. BET. Kāpēc viņa nerunā? Kas ir noticis tajā mistiskajā vasarā, ballītes laikā?

Mani piesaistīja grāmatas vizuālais noformējums – saturam atbilstošs. Vairākums gadījumu ir tā, ka es izlasu grāmatu, un novērtēju vāku, un tad man ir izmisuša sejas izteiksme un “Kāpēc?”, bet šis bija pat ļoti okei. Acīmredzot vāka dizaineris ir izlasījis grāmatu. Man patika arī Melinda, un tas ir labi. Ne visiem izdodas izveidot tādu “Meh” varoni, lai viņš patiešām tāds būtu. Bet man pat ļoti gāja pie sirds tas, kā tika attēlots mākslas skolotājs – kā “vienīgais normālais cilvēks visā šajā skolā”. Tā ir arī manā skolā, un tur viņš patiešām ir vienīgais. Un vēl mani ļoti uzjautrināja tās 20 nepatiesības, ko stāsta vidusskolā. Tās lasot tiešām varēja pat pasmaidīt.

Man pietrūka savstarpējo attiecību. Jā, jā, es saprotu, Melinda nerunā, un savstarpējās attiecības nav iespējams nodibināt ar cilvēku, kurš nerunā. Bet viņa jau sazinājās ar Reičelu ar rakstītām zīmītēm, arī ar Danielu kricelēja burtnīcas malā, tad jau agri vai vēlu tas varēja novest pie kaut kā. Bet varbūt arī šādi ir labāk. Nav nekādu “Ahh” un “ūūū” no 13 gadīgām meitenītēm, kad viņas piesarkušiem vaigiem lasa skūpstu ainas.

Dažos vārdos – veiksmīgs romāns par meiteni, kas izvēlas klusēt. Pilnīgi noteikti domāta jauniešiem, un šito pat vecāki var atļaut nopirkt, jo te nav nekā tāda, kas viņu bērniem nebūtu jāzina (viņuprāt, kaut gan vairākums gadījumā bērni to jau sen zina, un, zinot mūsdienu bērnus, ir to jau izmēģinājuši.) Un visus nelasītājus varu nomierināt – grāmata ir tikai 200 lpp bieza, un nekas nav sastūķēts sīkā drukā bez atsarpēm.

Vērtējums – 7/10. Nebija izcili, bet bija labi. Ja jau no manis izvilināja smaidu, tad bija labi.

Un te būs arī daži citāti:

Cilvēki šķendējas, ka ziema nekad nebeigsies, bet tas ir tikai tādēļ, ka viņi par daudz skatās termometrā.

Dzemdību nodaļa ir bīstama, jo tur cilvēki ir laimīgi.

Kafetērija ir milzīga skatuve, kur ik dienas tiek filmēti Pusaudžu Pazemošanas rituāli.

“Varbūt viņš mani nepamanīs, ja es nekustēšos. Tā izdzīvo truši.”

Mazi bērni Ziemassvētkus piepilda ar prieku. Varbūt mums uz svētku laiku vajadzētu kādu noīrēt.

Ja mēs kādu pielūdzam, tad tā ir Svētā Trīsvienība: Visa, MasterCard un American Express.

28/101: Svešinieks ne-/apdzīvotā alā.

the-Host

Tuksneša vidū ir ala. Ala, kas no ārpuses nevienam nav redzama, ja vien laicīgi pagroza sviras. Ala, kas no ārpuses šķiet neapdzīvota. Bet tikai šķiet. Patiesībā alā darbojas daudz mazu skudriņu. Cilvēki, kuri ir iemācījušies ar spoguļiem audzēt labību, kuri ir iemācījušies vulkāna karsto ūdeni pielietot savām higiēnas vajadzībām. Cilvēki, kuri, iespējams, ir vienīgie uz pasaules. Cilvēki, kurus vajā. Kuri riskē ar savu dzīvību, lai dabūtu pārtiku. Bet te pēkšņi ierodas VIŅA. Nevar saprast, vai viņa ir cilvēks, vai ne. It kā kaut kādas cilvēciskas jūtas viņā ir, bet tajā pašā laikā viņas acis taču ir tādas pašas kā VIŅIEM. Bet viņa nav pārspīlēti mierīga, tāpēc varbūt arī viņai izdodas iekarot pārējo uzticību.

Jau nojautāt, par ko iet runa? Tiem, kas vēl nenojauta, pateikšu priekšā – runa iet par Stefānijas Meieres romāna jaunāko ekranizāciju. Nē, nē, tā nav “Krēsla” no cita skatupunkta. Tas ir kas daudz aizraujošāks un grandiozāks. “Klejotāja”. Augstāk jau ir īsa anotācija, neizplūdīšu garos vārdos un nepateikšu pārāk daudz. 🙂

Filma mani pārsteidza. Biju gaidījusi kārtējo salkano gabalu, bet velti. Endrjū Nikoli var paspēt gan iepīt filmā krietnu devu romantikas gan arī trillera elementus un asiņainus skatus. To gan bija maz, bet manām acīm pilnīgi pietiekami. Vēl mani pārsteidza arī aktieru izvēle. Galvenās lomas – Melānijas – atveidotāja ir īru izcelsmes aktrise Saoirse Ronan. Džeimija atveidotājs ir Chandler Canterbury, bet Džaredu attēlo Max Irons. Man patika arī Diane Kruger, kura filmai piešķīra zināmu šarmu un aukstuma dvesmu. Nezinātājiem -diezgan sen ir iznākusi arī grāmata ar tieši tādu pašu nosaukumu. Varbūt ne-grāmatutārpiem iebiedēs tās 856 lappuses, bet es saku – ir vērts. Filmai ir līdzība ar grāmatu, un filmas laikā man neradās tāda “Kas tur notiek?” izteiksme, jo filmas stāsts ir tieši tāds pats kā grāmatā. Tikai saīsināts. Un par saīsināšanu – man nepatika beigas. Jā, tā ir vienīgā, bet tomēr tik ļoti nozīmīgā lieta. Likās tādas sasteigtas. Varēja jau 125 minūtes aizstiept, es nezinu, līdz kādām 140 un uztaisīt pienācīgas, nesasteigtas beigas. Bet varbūt tas ir tikai mans viedoklis.

Man par filmu nav nemaz slikta ko teikt. Man ir tikai labais. Esmu super-duper lielā, nē, milzīgā sajūsmā. Vēl nevienai filmai mani nav izdevies satricināt kā šai. Šī ir pirmā filma, pēc kuras noskatīšanās es no kinoteātra izgāju ar trīcošām kājām. Vēl pēc filmas gāju pa ielu un jutos kā viena no tiem cilvēkiem, kuriem iekšā ir iemiesojusies sveša dvēsele, jo galvā norisinājās aizrautīgas diskusijas. Garāmgājējos sāku meklēt gaišās acis, un pati savās iedomās kļuvu daudz piezemētāka un mierīgāka.

Vērtējums – 9/10. Dēļ beigām. Bet es lieku 10 tikai tāpēc, ka tur bija tas seksīgais Džareds un mana mīļākā dziesma. 😀

Un te ir arī filmas treileris.