23/101: Kita svajonių komanda

 

Kurš gan nezina latviešu filmu “Sapņu komanda 1935”? Režisora Aigara Graubas garadarbs ir saņēmis atzinību ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā. Kad pirmizrādes vakarā Lietuvā uz ekrāniem parādījās titri, cilvēki cēlās kājās un aplaudēja. Dažiem no viņiem bija asaras acīs, viņi draudzīgi viens otru apskāva, jo saprata – tā ir ne tikai Latvijas vēsture, ne tikai Latvijas pirmie soļi baskatbolā, bet arī Lietuvas. “Kita svajonių komanda” jeb “Cita sapņu komanda”.

Filmas autors ir Marjus Markevičs, kurš ir dzimis Amerikā, lietuviešu emigrantu ģimenē. Viņš filmu ir uztaisījis kā dienasgrāmatu, kurā ir ietvēris VISU. Filmā var manīt tādus slavenus basketbolistus, kā Arvīdu Saboni, Sergeju Jovaišku, Šarūnu Marčuļoni, Jonu Valančūnu un citus. Filmā savu skatījumu uz tā laika situāciju izsaka arī bijušais Lietuvas prezidents Valds Adamkus, ASV Nacionālās Basketbola asiociācijas komisārs Deivids Sterms un pat rokgrupas “Gredeful Dead” mūziķis Mikijs Hārts

Tagad par filmas saturu. Jau iepriekš atvainojiet par to, ka nav pilnīgs, jo baudot filmu es nespēju iegaumēt lielos vārdus, manā galvā ir haoss, šī ir filma, kura noteikti tagad ir kļuvusi par vienu no manām mīļākajām.

Lietuva ir okupēta, bet basketbols pastāv. Basketbolistiem pēkšņi ir jācīnās citā pusē. Un tā nav tikai cīņa par uzvaru spēlē. Tā ir politiska spēle par dzīvību. Vienam no viņiem – lielajiem Lietuvas basketbolistiem – valdība pateica: “Vai nu tu spēlē un aizstāvi PSRS, vai brauc uz Sibīriju”. Nebija liekas runas – bija jāpakļaujās. Tauta ticēja basketbolam, kaut gan tajā laikā kaut kam ticēt likās teju neiespējami. Kad PSRS sastāvs uzvarēja un ieguva zelta medaļu pirmajās olimpiskajās spēlēs, pasaules BIJA viņi jāievēro, ar viņiem jārēķinās. Un ne tikai basketbola ziņā. Sportistus uzaicināja spēlēt uz ASV izlasēm, radās sarežģījumi, viņus nelaida, bet pēc tam tomēr daži tika spēlēt. Tiem, aizbraucējiem, nonākot Amerikā bija liels pārsteigums. Viņi mājās veda koferus pilnus ar džinsiem un Amerikas pārtikas veikalā nonākot sāka raudāt, ko tur bija augļi, dārzeņi, un nekas netika normēts katram cilvēkam, varēja ņemt cik gribi. Tā lietuviešiem, kas ir pieredzējuši PSRS smago roku, bija laime. Kamēr mājās norisinājās brutāls karš, kurā valdība ļoti stingri parādīja iedzīvotājiem, kur ir viņu vieta, baskatbolisti Amerikā aizstāvēja “savas valsts” godu. Bet viņi tomēr nepazaudēja savu identitāti. Kad citi ņēmās stāstīt, “kas tad viņi, viņi ir krievi”, lietuvieši laipni ņēmās aizrādīt, ka “mēs neesam krievi, mēs esam lietuvieši”.
Kamēr norisinājās valdības krišana, Berlīnes mūra graušana, tikmēr visi Amerikā bija pielipuši televizoram un izjuta skumjas, ka nevar būt tur, kopā ar saviem tautiešiem un cīnīties kopā ar viņiem. Kad tomēr valdība bija gāsta un Lietuva atguvusi neatkarību, sākās gatavošanās 1992. gada Barselonas Olimpiskajām spēlēm. “Tā sajūta, kad tu ej pa arēnu, un cilvēki tev aplaudē, un ka tev priekšā plīvo Lietuvas karogs, un ka ir uzrakts “Lithuania” – tās sajūtas ir vārdos neaprakstāmas”. Tajā gadā basketbolā dominēja 3 spēcīgas komandas – PSRS, ASV un Lietuva. PSRS bija savākusi savu labāko spēlētāju sastāvu, bet zaudēja ASV. Lietuva, savukārt, zaudēja PSRS, un beigās ieguva godpilno 3. vietu.

Šī filma ir spēle. Basketbola spēle, kurā ir gan vaidi par to, ka bumba aizkrīt garām grozam un punkti netiek gūti, gan arī uzvaras saucieni un gaviles, kad bumba iekrīt grozā un tiek pelnīti punkti. Bet nekas nespēj atsvērt tās emocijas un gaviles, aplausus, kad tu zini, kad spēle ir uzvarēta, un mēs iesim tālāk, nevis mums tiks parakstīts nāves spriedums, vai mūs sastums visus vienā mašīnā un aizvedīs uz svešu vietu dzīvot briesmīgos apstākļos.

Man nav pat divu domu, ka filma ir brīnišķīga. Es joprojām dzīvoju filmas radītā eiforijā un, jā, vēlreiz atvainojos par vispārinošajiem vārdiem, es nespēju iegaumēt basketbolistu vārdus un precizitāti. Filmai dodu vērtējumu 10/10. Tas ir tā vērts.

P.S. Filma ir lietuviešu valodā, ar fragmentiem angliski. Un par tiem krekliņiem ar miroņgalvām – Barselonā nokļuvušie basketbolisti skrēja izklaidēties uz rokmūzikas vakariem, kur spēlēja arī “Grateful Dead”. Miroņgalvas ir veltījums viņiem. Batikas elementus izdomāja viņi paši, un, kad saņēma krekliņus, Barselonā visur ar viņiem staigāja – pa ielām, uz preses konferencēm – VISUR. Viņi bija lepni par to, ka pārstāv Lietuvu. Kā jau arī minēts filmas oficiālajā plakātā – Brīvība ir saldāka par zeltu.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s