12/101: filma “Silver Lining Playbook”

Image

 

Šorīt no rīta pamostoties es sapratu – es gribu uz kino. Neesmu tur bijusi 2 mēnešus, esmu izsalkusi pēc cilvēkiem. Lūk, šis gājiens ir pierādījums tam, kāpēc es labāk izvēlos skatīties filmas vienatnē stumjot māgā saldējumu. Bet nu par filmu.

Es slikti iegaumēju aktieru vārdus, kur nu vēl režisoru. Ja godīgi, mani tas nemaz neinteresē. Svarīgs ir saturs, attēlojums, ne aktieru vārdi. Bet, tā kā šis ir bloga ieraksts, jāpaspīd, it kā es to visu zinātu. Režisors Deivids Rasels pārsteidza. Tas nebija tas salkanums, kuru skatos, kad man nav ko darīt. Tā bija saturiska filma, liekot akcentu uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Labi, galvenie aktieri arī bija labi: Bredlijs Kūpers, Dženifera Laurensa un Roberts De Niro. Bet varbūt pa priekšu es sniegšu filmas aprakstu?

Tātad, stāsts ir par puisi (bijušo skolotāju), kurš tiek izlaists no psihiatriskās slimnīcas, un pilnībā pazaudējis kontaktus ar draugiem. Viņš ir kā apsēsts ar savas bijušās sievas sameklēšanu, kaut gan tiesa viņam ir liegusi tuvoties skolai, kur nu vēl Nikijai (tā sauc bijušo sievu.) Pets (galvenais varonis) no sākuma liekas pilnīgi nepielāgojies dienām ārpus psihiatriskās slimnīcas, viņš izmisīgi domā, ka atgūs atpakaļ savu skolotāja darbu, lasa grāmatas, četros no rīta ierodas vecāku guļamistabā un dusmojas par Hemingveja sarakstītajām muļķībām. Bet viņš labojas, kad vakariņās pie drauga (ir uzradies pirmais pazudušais) viņš satiek Tifāniju. Arī Tifānija ir pabijusi psihiatriskajā slimnīcā, un tā viņi tur sēžot eleganti iekārtotā viesistabā ar elegantiem draugiem blakus, sāk diskutēt par to, kuras no slimnīcā dotajām zālēm ir vislabākās. Tad pāris ar pāri sastrīdās, un šķirās. Galu galā atklājās, ka Tifānija var nodot vēstuli Nikijai, bet tikai tad, ja Pets ar Tifāniju dejos un piedalīsies sacensībās. Ok, Pets piekrīt, un abi sāk dejot. Tajā pašā laikā Pets tēvs fano par futbolu un liek likmes totalizatorā, lai uzvarētu naudu un varētu atvērt restorānu. Viņam šķiet, ka dēls ir viņa veiksmes talismans, tāpēc lūdz, lai Pets sēž blakus un vēro spēli kopā ar viņu, bet Pets neklausās, jo viņam jādejo – tā ir vienīgā iespējamā saziņa ar Nikiju. Kaut kur pa vidu Tifānija viņā iemīlās, un ir greizsirdīga uz Nikiju. Protams, pa vidu ir visādi inscidenti (kā jau psihopātiem pieklājās), visādas kliegšanas un bļaušanas. Beigās Pets tēvs liek dubultlikmi – futbola komanda “Ērgļi” uzvarēs, un Teds ar Tifāniju deju sacensībās dabūs vismaz 5 punktus. Notiek brīnums – komanda uzvar, un Teds ar Tifāniju iegūst tieši precīzi 5 punktus. Beigas protams ir laimīgas.

Šī filma man patika ar to, ka tajā bija sarkasms. Jā, es un sarkasms ir labākie draugi uz mūžu, tāpēc es dievinu filmas, kurās tas ir. Protams, vēl viens apsvērums bija tas, ka šai filmai ir 8 Oskara nominācijas. 

Bet šis bija mans pēdējais gājiens uz kino. Labi, priekšpēdējais. Pēdējais būs tad, kad rādīs Annu Kareņinu. Bet tas, kas man nepatīk kinoteātros ir tas, ka es ieeju iekšā zālē, apsēžos, iekārtojos ērti 2 stundu skatīšanai. Un manas ausis dzird to, kā cilvēki sagrābsta pēdējās popkorna paliekas, kā cilvēki dzer dzer pēdējās dzēriena lāsītes (tas troksnis ir tracinošs), un vēl visam pa virsu – mans blakussēdētājs čāpstina. Lūk, tā ir lieta, ko neciešu visvairāk. Un vispār – kāpēc jāēd sabiedriskā vietā? Nevar paēst mājās? Un vēl kas. Esmu pilnīgi pret apavu novilkšanu kinoteātrī, kur nu vēl pēc tam savu kāju uzlikšanai uz sēdekļa atzvetnes. Pretējās, es domāju. Nu, jūs sapratāt.

Labi, kopumā man filma patika, tikai traucēja tā bļaušana un kliegšana filmā, un filmas beigās man sāka sāpēt galva. Tāpēc ir 9/10

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s