10/101: Pirmais desmits

Tā, jaunais gads ir pagājis, saprāts un saprašana ir atgriezusies savā vietā, māja sakopta, tagad var pieķerties pie grāmatām. Par laimi, man bija šīs divas nedēļas, un manam mērķim (25 grāmatas ziemā) ir apritējis pirmais desmits. Tālāk neliels ieskats.

Pirmā grāmata, kura pēc tam no saraksta pazuda, bija N. Geilmena”Amerikāņu dievi”. Kāpēc pazuda? – jūs jautāsiet. Es nevarēju viņu līdz galam izlasīt – tiku līdz 6 nodaļai, kur runa gāja par karuseli. Kopumā šīs sešas nodaļas, kuras mocīju 6 nedēļas, jo katru vakaru izlasīju lapu un iemigu, likās slima suņa murgi. Tāpēc es arī šo domu atmetu.

Otrā grāmata – svešvalodā. Labi, kāda svešvaloda – lietuviešu valodu mācos jau kopš bērnības, tāpēc ir gluži saprotami, ka grāmatas, kuras nevaru sagaidīt latviski – lasu lietuviski. Šoreiz tā bija grāmata, kuru jūs varēsiet drīzumā sagaidīt no Zvaigznes ABC. Drīzumā – tas, pēc manas pieredzes, nav ne rīt, ne parīt. Kāds pusgads varētu būt, varbūt vairāk. Tātad, grāmatu ir sarakstījusi Rišela Mīda, un grāmata ir trešā daļa “Vampīru akadēmijai”. Grāmatā mani kaitināja pati Roza ar savu “zinu visu labāk”. Un Dimitrijs. Nezinu, kas tieši man viņā kaitina, bet nu, man viņš nepatīk. Un man bija žēl grāmatai likt 7.

Tālāk manās rokās netīšām nonāca “50 shades of Darkness”. Lieki komentāri. Ir cilvēki, kuriem patīk, ir cilvēki, kuriem nepatīk. Es nezinu, pie kuras no pusēm piederu es (droši vien varēšu pateikt pēc pēdējās grāmatas izlasīšanas), bet mani kaitina Ana. Un par tām ainām… Man ir tāda sajūta, ka autore pati nezina ko raksta. Nu, ja sekss, tad sekss, nevis kaut kāds vājš atdarinājums. Ja erotiskā literatūra, tad erotiskā literatūra, nevis paņemti pliekani un sekli erotiskie stāstiņi “iz citu dzīves”. Bet kaut kas šajā grāmatā šķita pievelkošs. Varbūt tas Greja sarežģītais raksturs…

Man tuvojās dzimšanas diena, un mamma ievilka mani grāmatnīcā, un lika izvēlēties grāmatas. Tā viņai tāda dzimšanas dienas dāvana – viņai, kas grāmatnīcā nespēj izturēt ne minūti. Tiku pie Makgvairas “Brīnišķīgā neprāta.” Manu viedokli par šo varat lasīt šeit.

Mana tradīcija – kā tāds garāks brīvlaiks – tā kāda no Džeinas Ostinas grāmatām. Šoreiz atkārtoti – Lepnums un aizspriedumi. Šī ir viena no manām mīļākajām grāmatām, patīk gan rakstīšanas stils, gan laiks, manieres. Uzreiz pēc tam ķēros pie sava projekta, kura punkts ir “No sākuma izlasīt grāmatu, pēc tam noskatīties filmu, kas uzņemta pēc tās motīviem”. Tā kā filmā Elizabeti tēloja mana mīļākā aktrise Keira Naitlija, tad lieki teikt – 10/10.

“Francūzietes nekļūst resnas”. Grāmata ar kaudzi ar padomiem. Iesaku cilvēkam ar dzelžainu gribasspēku un – pavisam noteikti – cilvēkiem, kuriem kāds lieks kilograms ir aizķēries. Grāmata ir jālasa lēnām, pie reizes pildot visu to, kas tur rakstīts. Ja saka, ka 3 mēnešus ir jāraksta ko ēd un cil daudz, tad tā arī ir jādara. Ja saka, ka jāizkauž viss, kas tur ir lieks – tad tā arī ir jādara. Tā kā man ar lieko svaru jācīnās nav – esmu tieva un slaida kā maiksts, tad par grāmatas praktiskumu pati personīgi spriest nevaru. Omīte gan saka, ka puravu novārījums der. Bet es netaisos atklāt visus grāmatas noslēpumus.

“Aplis” – biju pārsteigta. Dāvana Ziemassvētkos un tā, vāks nešķiet pārāk uzrunājošs, un vēl tagad nesaprotu, kāds acij sakars ar stāstu. Bet nu, lai jau. Grāmata ir fantāzijas žanra cienītājiem. Ņemot vērā, ka tā ir tikai pirmā no trijām, grūti spriest. Gan jau ka tālāk viņi sastaps tur tos galvenos dēmonus, nogalinās direktori un tādā garā.

“Noslēpumainā itāliete” – sekls sieviešu, nē, pensionāru, romāns. Godīgi sakot – neredzu ar ko tādu viņš ir bijis “New york times” bestselleru sarakstā. Es pat grāmatas būtību nesapratu – it kā kaut kāds žurnālists ierodas pie sievietes, kura ir nomainījusi vārdu, lai viņu neviens nespētu atrast, un tas žurnālists grib uzzināt viņas pagātni. Nenormāli traucē varoņu samudžinājums. Protams, grāmata pasen iznākusi, bet nu, šaubos, vai tādu mūsdienās izdotu.

Taira – Divas saules. Tas ir dzejoļu krājums, un grāmatnīcās jūs to neatradīsiet. Tas ir mākslinieces Tairas Haļāpinas dzejolu krājums par godu viņas jubilejai. Pie grāmatas tiku pavisam nejauši – krāmējām grāmatplauktus laukos – un atradu uzrunājošo vāciņu [uz dzejoļu krājuma vāka ir Tairas glezna]. Nolēmu izlasīt. Labi, saku uzreiz, ir reti tāds dzejoļu krājums, kuram ir vairāk par 5 dzejoļiem, kas man patīk. Tāpēc lasu to dzeju, kas man ir mājās, ja trūkst – ņemu no bibliotēkas, naudu jauniem netērējot. Diemžēl, Taira vairs mūs nepriecēs ar savu dzeju, jo pavisam nesen viņa aizgāja aizsaulē. Bet raksta beigās jūs varēsiet lasīt dzejoli, kas man patika visvairāk no šī dzejoļu krājumu.

Lorenas Oliveras “Pandēmija”. Trešā grāmata, kuru es lasu (joprojām) no šīs autores. “Delīrijs” mani patīkami pārsteidza, “Pirms es krītu” mani sajūsmināja. Vienmēr triloloģijas lasot man ir grūti spriest par otro grāmatu, jo vienmēr man viņa šķiet grūtāk novērtēt. Nē, šoreiz tā nebija. Grāmata viegli lasās, patīk autores rakstīšanas stils – neko neuzspiežot. Personīgi man traucē (ne tikai šajā grāmatā, bey visās citās arī) tie garie apraksti, kuri aizņem puslapu. Labi, šajā varbūt tā nebija, bet apraksti bija, un varbūt pat par sīkumainu.

Tā, pirmais desmits ir noslēdzies. Beigās – kā jau solīju – Tairas dzejolis.

Un ja spriegums savelk,
savelk atsperi – – –
un ja nav, kur atsperties,
atgūties, atgrūzties
un ja nav tiesību lūzt,
tad ir jāiztur.

Un nelīdz ne vārdošana,
ne buršana, nelīdz,
visa nelīdzenā nogludināšana,
visa nespodrā uzspodrināšana nelīdz.

Līdz vienreiz nākas lūzt
un tad atsperi aizmet,
jo tā ir nokalpojusi,
un pieskaitāma
vēstures paliekām
Bet cilvēks?
Cilvēks jau nav
tik atspere vien.

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s