9/101: Wishlist

Image

CIk es zinu, Latvijā tas vēl nav tik ļoti populārs kā citur, bet es zinu daudzus latviešus, kuri to dara pat katru mēnesi. Labi, lai nezinīšiem būtu vieglāk izdzīvot Saules pilsētā, izstāstīšu.

Tātad, noteikumi ir šādi: Uz lapas (vai kur citur, galvenais, ka acu priekšā) saraksti tās lietas, kuras gribi izdarīt nākamajā mēnesī vai gadā. Ja taisi uz mēnesi, tad rēķinies, ka neko lielu un dižu tev nesanāks izpildīt. Ja taisi uz gadu tad gan. Es taisu uz gadu, un man pietiek. Tā, kur mēs palikām? Ak, jā. Tātad, paņem lapu, un sāc rakstīt tās lietas, kuras gribi izpildīt nākamajā mēnesī/gadā. Protams, vari atvērt glancētos žurnālus, griezt mantību ārā un līmēt uz lapas, un tā pat daudzi dara. Es Tev ļaušu iemest aci dažiem punktiem manā sarakstā, lai Tev būtu skaidrs, par ko īsti iet runa.

  • Būt pacietīgai. Bieži vien gadās tā, ka par kaut ko ātri iekarstu, besos par to, ka viss notiek pārāk lēni utt. Nevaru sagaidīt, kad iznāks grāmatas, kad iznāk, pērku uz dullo, jo šķiet, ka ir laba. Un tad iznāk sasodīti vilties. Tāpēc arī mana nākamā gada apņemšanās, var teikt arī tā, ir būt pacietīgai. nestresot par nekaunīgiem/nelaipniem cilvēkiem, nestresot par sastrēgumiem, un par kavētām tikšanām. Take it easy.
  • Vairāk smaidīt. Paziņas saka, kad iepazīstinot ar sevi, esmu šķitusi iedomīga. Tā varētu būt, jo staigāju apkārt ar neitrālu sejas izteiksmi, ko daudzi uztver kā iedomīgu. Un tad vēl tā atturīgā balss, kad iepazīstinu ar sevi. 😀 Nu, es radu nepareizu iespaidu par sevi, bet man prieks ir par tiem cilvēkiem, kuri ir mani pamudinājuši runāt daudz, jo es tiešām runāju maz, un atklājuši to, ka esmu brīnišķīgs cilvēks, ar kuru var labi pavadīt laiku. Bet, tā kā ne kurš katrs to zin, ir jākļūst laipnākai, jo pārdevējas uzreiz atplaukst, kad centies iesaistīt viņas sarunā, novēlēt jauku dienu un vēl visādus sīkumus. 🙂
  • Es pierakstīju vēl vienu lietu, bet es šaubos, vai tā jelkad piepildīsies, jo man nav žēl tērēt naudu grāmatām. Beigt veidot mājas bibliotēku. Es esmu sapratusi tikai to, ka, ja es pārvākšos prom no vecākiem, man vairāk kastu būs pilnas piekrāmētas ar grāmatām, nekā ar citām mantām. Un, ņemot vērā faktu, ka man riebjas bērni, es šaubos, vai man pašai tādi būs, un kam tad tās grāmatas paliks? Maniem 77 kaķiem, ar kuriem es dzīvošu savā lauku namiņā tālu prom no pilsētas. Bet viens iemesls, lai šī vēlme nepiepildītos, ir tas, ka vienmēr esmu vēlējusies privātmāju, kurā viena istaba sastāvētu no plauktiem pie sienām līdz griestiem, un visi būtu pilni ar grāmatām. Uz grīdas būtu izklāts persiešu paklājs, uz tā – ādas dīvāns, kurš nolikts būtu tā, ka varētu vērot kamīnā degošo uguni. Jā, šis punkts laikam neskaitās. 😀
  • Mazāk lietot fast food un saldumus, vairāk domāt par veselīgu uzturu utt. Es neesmu baigā fast food fane (precīzāk izsakoties, ēdu tikai frī kartupeļus un klāt piedzeru kolu.) bet saldumus gan es mīlu ēst, dažreiz pat ēdienreižu vietā. Tā nu es vakar, sastādot šo sarakstu, sapratu, ka šim nu gan ir jādara gals. Turpmāk ēdīšu salātiņus, gaļu, nu, visu kā pienākas. Man gan nav spēka, lai manā diezgan mazajā smadzeņu podā ieborētu visas tās kaloriju muļķības, bet nu tik tālu mans prāts ir sapratis, ka man vairs neder bikses, kuras derēja vēl februārī.
  • Taupīt. Nevajag gan būt skopulim, bet nevajag arī tērēt naudu kam pagadās. Tas nozīmē tikai to, ka ieejot veikalā un apstājoties pie plaukta, es pie sevis pajautāju: “Vai man tiešām to vajag?”. Kad lietai ir atrast divi un vairāk praktiski pielietojumi, to var likt grozā un iet tālāk. Ja nesanāk atrast divas, tātad nevajag. Easy game.
  • Pārvarēt bailes no zobārsta. Es jau saprotu, ka zobārsts (un es arī) grib, lai mani zobi ir skaistākie Rīgā, un mājās sēžot es pierakstos pie zobārsta nedomājot. Bet kad pienāk mirklis, kad es dodos augšup pa stabu ielas kāpnēm uz savas zobārstes kabinetu, mani, godīgi sakot, satriec tā smarža, kas tue valda, tā nenormāli sterilā vide, un kad es apsēžos tajā moku krēslā, un man apkārt ir visādas šprices, urbji, un visādi rīki, man prātā uzreiz ienāk doma “101 veids kā nogalināt”. Es jau zinu, man ir spilgta iztēle, un tā, bet kad daktere saka, lai es atslābinos, mana panika pieņemas spēkā, un kad viņa vēl kaut ko čukst māsiņai, tad vispār ir vāks. Agrāk, kad es gāju pie dakteres ar ļoti simpātisku uzvārdu: Putniņa, tad viņa man ieteica šprices laikā pie sevis dziedāt mīļāko bērnības dziesmu. Tajā brīdī man tā bija multenītes “Toms un Džerijs” tituldziesma, un vēl tagad smaidu, kad atskāršu, ka joprojām to dungoju, sēžot zobārsta krēslā.

Protams, nav jau obligāti jāvēlās kaut kas emocionāli pārejošs. Var jau arī materiālas lietas, piemēram, vēlēties IPhone 5 un tamlīdzīgas lietiņas. Es Jums sniedzu ieskatu, kā var darīt vēl. Vari darīt pa savam, vari darīt kā es, vari ievadīt vārdu salikumus Googlē, un smelties idejas no turienes. Bet es saku uzreiz, man vieglāk dzīvot ir ar mērķiem, ka kaut kas ir jāizdara, kaut kas ir jāizbeidz, un kaut kas ir jāsāk no sākuma. Tā ir vieglāk nepazaudēt galvu šajā trakajā laikā. 🙂

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s