7/101: dīvainā humorizjūta

door-opening

Ir pagājusi grūtākā nedēļa visā decembrī, un es beidzot varu izpūst ieturēto elpu un pievērsties sev. Bet šodien, mēģinot pie kārtības vest savu grāmatplauktu (kuru tā arī nesanāca novest pie kopsaucēja, jo es sāku lasīt. :D) es aizdomājos. Pieņemu, ka ik katrs sevi cienošs grāmatmīlis, lasot grāmatu, izraksta iepatīkušos citātu uz mazas lapiņas. Es par sevi varu teikt – lasot grāmatu es vienmēr aprobežojos ar 3 līmlapiņām. Ja ir par daudz – tātad grāmata nav “garšīga”. Ja ir par maz, tad varu secināt, ka “ēst” negribēsies vēl dažas dienas.

Mana “recepšu” krātuve ir burka. Tāda liela, pieclitrīga burka, pilna ar mazām līplapiņām (paretam iemaldās arī kāda rūtiņu lapa vai balta. Bet tādas gadās tikai tad, kad esmu prom no mājām un pa rokai nav līmlapiņu.) Īstenībā tas kalpo arī kā dekors – mana citātu krātuve.

Šonedēļ gadījās situācija, ka atnākot mājās, man nācās tikai iet iekšā savanītajā dzīvoklī, jo durvis bija izlauztas un viss apgriezts kājām gaisā. Izskatījās it kā tur būtu visurgājējs gājis cauri. Un pats smieklīgākais – netika paņemts ne dators, ne televizors, ne rotas, nekā no tehnikas. Tāpēc arī policijai nezvanīju. Protams, momentāli palūdzu, lai man ieliek durvis – tajā mirklī man bija pilnīgi vienalga kādas – ka tik var aizslēgt un ir daudz maz izturīgas. Tad pasūtīju jaunas durvis – nācās izšķirties par metāla durvīm, jo koka šķita pārāk neizturīgas pēc šāda atgadījuma. Laikam būs jāpārvar mana nepatika pret metāla durvīm. Kad kārtoju, mēbeles liku savās vietās, atklāju, ka arī nekas salauzts nav. Un pats interesentākais – arī gleznas no sienām nav nozudušas. Kāds bija izdomājis pajokot un tikai bija samainījis vietām, apgriezis otrādi utt. Atbrauca meistari, ielika durvis, aiznesa prom vecās, un es vairs nejutos kā daļa no kāpņutelpas. Tajā naktī gan nevarēju aizmigt – visu laiku svaidījos, mana bagātā iztēle spēlēja dažādas situācijas, un es sāku sarauties pie vismazākās vēja aukas gar mājas stūriem.

Nākamajā rītā piecēlos, gāju uz skolu, visu dienu jutos kā zombijs, jo gulēts bija pavisam maz. Literatūras stundā uzdeva mājas darbu – sameklēt 50 citātus. Prātā uzreiz man bija: “Āā, man taču mājās ir mana citātu burka, būs jāzvejo ārā.” Pacilātā noskaņojumā devos mājās. Ar durvīm un dzīvokli viss bija kārtībā, šoreiz neviens nebija pajokojis. Bet, kad mēģināju atrast savu burku, nevarēju viņu atrast. Apgriezu visu māju gaisā, nekā. Tad nu man nācās nonākt pie secinājuma, ka man tā vairs nepieder. Mana citātu krātuve bija piespiesta mainīt īpašnieku.

Šī atklāsme liek man ļoti saskumt, jo bez saviem citātiem es jūtos šausmīgi vientuļa. Nevar vairs izvilkt lapiņu, un atcerēties, no kuras grāmatas bija tas citāts, jo man viņu vairs nav. Es jūtos, it kā būtu pazudusi daļa no manis pašas. Es te tā šodien domāju – cik gan cilvēkiem ir dīvaina humorizjūta. Varēja atvērt atvilkni, paņemt naudu un lasīties prom. Tas būtu daudz vērtīgāk nekā krāsainu lapiņu kaudze. Un pasakiet, ko cilvēks var darīt ar čupiņu pierakstītu pilnu, krāsainu lapiņu? Kam tas ir vajadzīgs? Iekuram? Cilvēki nemāk novērtēt grāmatas, un nemāk novērtēt citu cilvēku darbu. Es šos citātus esmu krājusi 3 gadus, un man bija doma aizkrāties līdz 10 gadiem. Un tagad man viss jāsāk no sākuma.

Žēl, ka Latvijā ir tādi cilvēki, kuri uzlauž citu cilvēku dzīvokļus un dzīvi, un paņem daļu no tās.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s