4/101: Recenzija – 360

Image

Labi, laikam jāsāk stāstīt no sākuma. Sen neredzētam draugam izbrīvēju brīvu ceturtdienas vakaru – bija plānā iet pie viņa un skatīties vecās filmas. 3 stundas pirms nospraustās tikšanās viņš mani pievīla un teica, ka viņam jāstrādā. Un tā nu es gribot negribot tiku pie brīva ceturtdienas vakara, kas manā situācijā ar visiem treniņiem, dejām un mirkļu ķeršanu ir diezgan neiespējami. Nu neko. Brīdi padomājusi, es sapratu, ka jau kopš marta neesmu bijusi kinoteātrī, un kādu foršu filmu arī neesmu redzējusi. Par laimi, manā telefonā biju ielikusi KinoDiena aplikāciju – bez tās būtu pazudusi. Gribēju drāmu – dabūju drāmu. Gribēju atslēgties no ārpasaules – vārda tiešākajā nozīmē – atslēdzos (izlādējās mobilais un es sapratu, ka tā ir diezgan forša sajūta, ka neviens mani nevar sasniegt). Tā nu šoreiz būs recenzija par filmu 360.

Brazīliešu režisors Fernando Mereiješs (“Uzticīgais dārznieks”, “Dieva pilsēta”) atkal spēj pārsteigt. Prasmīgi izveidots daudzu stāstu savijums, bauda acīm un ausīm. Vairāku pāru ikdienu aizšķērso mīļākie un mīļākās, tikko iemantotas draudzenes un draugi un spontāni pieņemtie lēmumi. Ceļojumi starp pilsētām – Vīni, Fīniksu, Riodaženeiro, Parīzi, Londonu, Bratislavu, Denveru… Ceļojums starp valodām – slovēņu, krievu, franču, angļu. Un ceļojums, kas liek aizdomāties – kāpēc mēs vispār sākam krāpt savus mīļotos? Kāpēc vīram, kuram ir perfekta sieva un perfekts bērns pēkšņi vajadzētu meklēt padauzas pakalpojumus? Kāpēc sievai, kurai ir ideāls vīrs un bērns vajadzētu mīļāko? Un kāpēc mīļākā draudzene viņu pamet?

Stāsts gribot, negribot ir par mums. Izvēles situācijās jāizdara pareizā izvēle, jāpieņem spontāni lēmumi – būt laimīgam, vai tomēr nē. Ir jāmācās angļu valoda, lai spētu saprasties ar citiem, bet nav valodas, kas ļautu izprast pašiem sevi.

Filma priecē ne tikai ar sižetu, bet arī ar aktieriem – Džūda Lovs, Reičela Veisa, Bens Fosters, Entonijs Hopkinss, Vladimirs Vdovičenkovs.

Kāds vieds vīrs teica: kad tiksi līdz ceļa sazarojumam – pagriezies, bet nepateica, kurp…

Man pašai nedaudz pietrūka pēcgaršas – tā pazuda mirklī, kad es iekāpu trolejbusā, lai dotos mājās un man apkārt salasījās cilvēki. Tad filmas radītais burbulis pārtrūka, un es sāku dzirdēt ko mana blakussēdētāja gatavos vakariņās un kas uztrauc mazu bērnu, kurš dzīvi sarunājās ar savu mammu man priekšā. Man pietrūka drāmas. Nu tādas, kur beigās var izbirdināt visu lieko ūdeni no acīm, noslaucīt asaras, un doties dzīvē. Pietrūka tas, ka pēc filmas man neradās jautājums: “kas notika tālāk?”. Un tas ir… skumji.

Mans vērtējums: 6/10

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s