3/101: Mīlestībai iemesla nevajag.

Tā nu ir pienācis laiciņš atkal kaut ko uzrakstīt.
Pirmais sniedziņš ir nokusis, ceturtās rudens iesnas ir apkarotas, rudens brīvlaiks arī ir beidzies. Nē, nē, atskaites nebūs, būs tikai pārdomas īso stāstu veidā. Cik nu īsie stāsti, cik ne. Jo mīlestībai iemesla nevajag – tā sākas strauji un stipri.

***Vakarnakt man bija sapnis. Viņš gulēja pludmalē. Kails. Saulstari apspīdēja viņa augumu – muskuļus, sešpaku, un… nu, visu pārējo. Mūsu rokas nejauši saskārās. Viņš tiecās augšup, kā gribēdams, lai viņu apmīļo.
Es pamodos.
Paņēmu telefonu.
Uzspiedu viņa numuru. (Jā, diemžēl ir tādas lietas, ko nevar tik vienkārši aizmirst.)
*samiegojies, jo galu galā bija nakts vidus*: “Jā?”
*pavisam mundra, jo galu galā bija nakts vidus*: “Tūlīt pat aizvācies no mana sapņa.”
Un nometu klausuli.
Un zini ko?
Viņš aizgāja.
Bet atmiņas palika.

***Man šķiet, tā bija otrdiena. Jā, atkal sapnis. Šoreiz tas bija kāds cits. Pati nesaprotu, kādēļ. Man taču viņš tik ļoti nepatīk.
Bija stunda pēc brīvlaika. Viņš mums lika uzrakstīt uz lapiņas 3 labas lietas, kas ar mums ir notikušas brīvlaikā. Es uzrakstīju: ceļojums, atpūta, pieaugšana. Pēc 2 minūtēm viņš lika nolasīt vienu. Es nolasīju ceļošana. Šo vārdu ir visvieglāk apspēlēt. Var muldēt par to, kur ir būts, pat ja tā nav. Visiem būs slinkums pārbaudīt. Viņš man pajautāja: “Kāpēc ceļošana?” Es atbildēju: “Tāpēc, ka es brīvlaikā pabiju brīnišķīgā pilsētā, un piedzīvoju brīnišķīgu ceļojušanu atpakaļ.” Viņš teica: “Pēc stunda pienāc pie manis, lūdzu.” Tad viņš sāka runāt par kaut kādiem jautājumiem, es viņā neklausījos. Pagāja stunda. Visi aizgāja. Es paliku ar viņu divatā. Viņš aizgāja pie durvīm un tās aizslēdza. Man sāka kļūt bail. Viņš uzvārīja kafiju. Bailes atkāpās. Viņš bija uzzinājis. To manu noslēpumu. To, ka man ļoti ļoti garšo kafija. Viņš teica: “Stāsti!” Un es stāstīju. Mums piederēja visas pasaules laiks. Laimīgie laiku neskaita. Es stāstīju par Briseli. Par tās lidostas bezgalīgajiem gaiteņiem. Par Starbucku. Par karstajām vafelēm. Par mazajām ieliņām. Par to, ka ejot pa ielas vidu, var sajusties kā princese pasaku valstībā. Par to, ka cilvēki tur nesteidzas. Par manām sajūtām, kad es sēžu mazā kafejnīcas terasē un skatos uz laisko Briseli. Viņš tikai māja ar galvu un teica: “Es zinu, es arī tur biju.” Tad es teicu: “Stāstiet!” un viņš stāstīja. Par sajūtām, nevis apskates objektiem. Par to, ka pat vienā vienīgā nolaistā mājā var atrast, par ko priecāties. Es redzēju, ka viņš mīl. Tik stipri, ka sāp. Un viņš to redzēja manī. Acis ir visdziļākais dvēseles spogulis. Mēs bijām kā divi ievainoti kucēni. Bet mēs sapratāmies. un tas laikam ir pats ļaunākais. jo – maktub.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s