1/101. It’s autumn, ma petite.

Kad es paskatos ārā pa logu, redzu oranžu, zaļu, sarkanu dažādās nokrāsās. Kad es izeju ārā un ieskatos cilvēkos, es redzu zilu, brūnu un melnu. Kad es ieeju slimnīcā, es saožu smaržu, kura visos gadalaikos ir vienāda. Kad es sēžu slimnīcā un gaidu apmeklētāju stundu, es jūtu drūmu uztraukumu virmojam tepat man blakus. Tas varētu būt gan mans uztraukums, gan kāda cits. Bet pat uztraukums nemaina slimnīcas gaisotni. Visos gadalaikos viņa ir vienāda. Bet koki nav. Tāpat nav gaiss, debesis un zāle. Jo klāt ir rudens.
Rudens man ir pārdomu mēnesis. Sākas skola, un nu ir : šogan viss būs savādāk. Nekas tur nav savādāk, tāda pati elles izdzinumu iestāde, kā visas pārējās. No visām pusēm cenšas ierobežot, kaut ko uzspiest… Prātā nāk šitā bildīte:

Skolā ir pilns ar idiotiem, kuru dēļ klases audzinātāja nāk un citu stundu laikā viņus nolamā [bijušas jau 3 reizes], bet personīgi ar viņiem nerunā. Piedraud ar mazajām pedagoģiskajām sēdēm, ja nelabosies, bet nelabojas, un sēdes arī nerīko. Dod laiku, kurā jālabojas, bet to nedara. Tagad par pirmklasniekiem – māsa izmēģina, uz kuru interešu pulciņu iet. Aiziet uz pulciņu, tas nenotiek, viņai iesaka citu, tajā pašā dienā. Viņa aiziet uz to, tas arī nenotiekot, viņai iesaka atkal citu, viņa iet atpakaļ. Un kad viņa aiziet trešo reizi, skolotājai esot kursi, viņa nevarējusi atnākt. Un viņa atkal iet atpakaļ. Un tā skaitās normāla skola? Lai normāli uzreiz pateiktu, kuri pulciņi tad iet, un kuri neiet, viņa tiek mētāta no vienas puses uz otru, un gala rezultātā, saķērusi iesnas. Esmu ļoti ļoti vīlusies savā skolā.
Bet no negatīvā uz pozitīvo. Esmu iesākusi to izslavēto “101 lieta 1001 dienā”. Manam progresam gan nekur nevarēs sekot, jo man jau tā iet grūti strādāt, mācīties un vēl rakstīt šo blogu, kur nu vēl pierakstīt savu progresu. Varu tikai pateikt, ka 4 no punktiem ir pabeigti, un 1 izsvītrots. Well, es tiešām mēģināju sākt dejot tautas dejas, bet man vienkārši nepatīk tā cilvēku medīšana, kas notiek, ja iepriekšējā vakarā neierodies uz mēģinājumu. Un tas,ka mēģinājumi beidzas 23:00 un atrodas pavisam otrā pilsētas pusē man arī nav diezgan draudzīgi…
Ko varat sagaidīt no manis rudenī? Gan jau ka neko īpašu, septembrī esmu bijusi ļoti pasīva – izlasīju tikai 2 grāmatas, un tās pašas bija “Lennebergas Emīls”. Es apsolos šeit iepostot kaut ko maģisku. Pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar akmeņiem, so… gadiet. 🙂
Dzeriet siltu tēju, valkājiet vilnas zeķes, velkat ārā siltās drēbes – labāk satuntuļoties nekā mēnesi klepot.
Tiekamies!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s