“Romeo un Džuljeta”

Pirms liktenīgā datuma es nopirku 2 biļetes uz Dž.Dž.Džilindžera jauniestudējumu “Romeo un Džuljeta”. Nu, pienāca liktenīgais pirmizrādes vakars, un mēs ar mammu sapucējušās gājām baudīt kultūru.

“Romeo un Džuljeta” Dailes teātrī ir iestudēta jau 3 reizes: 1924., 1943., 1953. gadā (izrāžu režisors – Eduards Smiļģis) un 1994. gadā (režisors – Kārlis Auškāps). Šī ir ceturtā. Režisors Dž.Dž.Džilindžers (Nu, sauksim viņu par Džili), šo iestudējumu ir veidojis kā dinamisku, atraktīvu notikumu un raksturu kaleidoskopu. Vismaz tā stāv rakstīts http://www.dailesteatris.lv. Bet kā bija patiesībā?

(NE)Skarbā patiesība.

Šī bija priekšpēdējā Džiļa izrāde, ko esmu redzējusi, pirmā, kura man izraisīja sava mēra nepatiku, un pēdējā, kura man patika. It kā jau veidota ka drāma, sanāca drāma. Pat izrādes beigās no manis aktieru trupa asaru izspieda. Nu jā, biju pirmizrādē. Patrāpījās Kristaps Rasims kā Romeo (viņam nesen bija dzimšanas diena – hip hip urrā), Ilze Ķuzule kā Džuljeta un pārējie kā jau paredzēts. Nu Kristaps mani pārliecināja (par viņu man labs iespaids jau no “Amadeja” laikiem palicis. Un, starp citu, kā var šitāds vīrietis nepatikt, ko?). Teikšu godīgi. Ilze Ķuzule man nekad nav simpatizējusi ne kā sieviete, ne kā aktrise, ne kā citādi. Vienīgā izrāde kur man viņa patiešām patika, bija “Punktiņa un Antons”. “Lielajās” izrādēs viņa tik spilgta nav. Protams, viens no faktoriem varētu būt tas, ka viņa ir Zālītes meita. Nu, otrs faktors varētu būt tas, ka tagad viņa ir arī Skrastiņa sieva. 😀 Bet tas lai paliek. Pāris vārdos sakot – viņa nav mana Džuljeta. Labprāt aizietu vēlreiz uz to, kur tēlo Kristaps Rasims un Ieva Segliņa. Vot, tas būtu baudījums.

Artūrs Skrastiņš? Perfekts. Like always.

Dekorācijas? Uzmaketētas kaut kādas 2 mājas, ķipa Kapuleti un Monteki, un pagriežot parādās Džuljetas balkoniņi. Abās mājās. Īsti nesapratu, kurš ir kurš, līdz tam, kad Džuljeta nesāka tur savu “Ak, Romeo, kāpēc gan tu esi Romeo?”. Bet ir arī plusi. Pluss, precīzāk sakot. Zāģu skaidas uz skatuves grīdas. Atjautīgi, moderni.

Mūzika? Lūk te ir uzslava Džilim – man patika. Tā kā esmu diezgan izvēlīga mūzikā, tas viņam ir liels pluss. Izrāde iesākās ar teicēja Daiņa Gaideļa dziesmu “Nav stāsta skumjāka par šo”. Paņēma. Arī izrādei pašā vidū atskanēja “Džuljetas dziesma”. Lai gan uz skatuves man tā bijusi nebijusi, mājās pārnākot un kāmajā dienā paklausoties, aizrāva. Lielum lielais paldies Kārlim Lācim.

Pirmajā cēlienā man visu laiku bija domas “Nu, kas būs tālāk?” “Vai ilgi vēl jāgaida?” “Ak Dievs, kā man nāk miegs”. Pirmais cēliens ir domāts tiem, kuri neizgulējās no rīta, un puslīdz zina luga saturu. Otrais – jau dinamiskāks un dramatiskāks, tur nu nevar gulēt. Man vismaz neļāva. Bet katram jau sava miega dzirdamība un tā…

Kopumā es teiktu, ka ja pieslīpētu līdz pēdējam, izrāde būtu laba. Atceros tiekumu, ko Džilis teica vienam žurnālistam “[…]Centāmies nerunāt dzejā[…]”. Bet manas dzirdes šūnas to vien ķēra, kā rūpīgi pārdomātu katru vārsmu. Protams, bija ļoti retas atkāpes no tā visa,  bet esmu pārliecināta, ka manas dzirdes šūnas dzirdēja pareizi, un vismaz Džuljeta visu vakaru to vien darīja kā deklamēja bezemociju vārsmaz mums, kultūras izsalkušajiem.

Vērtējums: 6.8/10

P.S.Nu jā, varbūt neesmu adekvāta, pēc tik daudz slavas vārdiem un maz nopēlumiem, bet nu tā Ilze Ķuzule un dzeja visu beigās izbojāja. Mani pirksti vienkārši aizliedz man nospiest tastatūras taustiņu “7”.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s