“Vaidelote” VDT

Trīs dienas Valmieras Drāmas teātris viesojās Nacionālajā teātrī, sniedzot skatītājiem iespēju baudīt “Vaideloti” un “Visiem bērniem garšo siers”. Es noskatījos “Vaideloti”, un, lai gan no sākuma man bija neliela skepse par Aspazijas darba iestudēšanas iespējām, noskatoties izrādi, man ir skaidrs, ka ar to pavisam noteikti problēmu nav.

Karaļmeita Mirdza (Inese Pudža) dzīvo klosterī, kuras priekšniece Vaidelote Asja (Māra Mennika) ir Mirdzas audzinātāja. Dienas klosterī aizrit lūdzoties un uzraugot svēto uguni. Tai pašā laikā norisinās svarīga kauja, kuras uzvarētājam un valsts glābējam Laimonam (Kārlis Freimanis) Mirdzas vecāki-valdnieki kā balvu dos precēt Mirdzu. Tikai neviens nezina, ka Laimona sirds nav brīva – tur Asjas pārpārēm ir.

Pēdējo reizi šis darbs tika iestudēts 1990. gadā Nacionālajā teātrī un nu atgriežas uz teātra skatuves. Kā mēs uzzinām no Hermaņa “Dienasgrāmatas” – režisori uzved kādu darbu, jo tas viņam pašam ir svarīgi, nevis atbilst valsts situācijai vai vēl kāda sabiedrības labuma dēļ. Tāpēc jāpaļaujas vien uz režisores Ineses Mičules kādā intervijā pausto, ka darbs viņu ir vienkārši uzrunājis. Bet tai pašā laikā nevar noliegt, ka ar situāciju sabiedrībā tam nav nekāda sakara, jo tas ir diezgan liels.

Izrādē spilgti parādās vairāki svarīgi aspekti. Piemēram, baznīcas un valsts valdnieku uzskatu sadursme, kas spilgti bija redzami izrādē. Šīs attiecības mūsdienās nav tik spilgti redzamas, bet tās joprojām pastāv. Tāpat cilvēka brīvība pašam izvēlēties joprojām dažās kultūrās ir stipri ierobežotas, īpaši jaunām meitenēm. Protams, šajā izrādē neiztiek bez mīlas trijstūra, kas automātiski paceļ mīlestības tēmu un dažreiz arī tās nežēlību – mīlēt kādu, kas jau tiek mīlēts, kas rezultējas ar vilšanos un neveiksmīgu pirmo mīlestību, kas sāp labu laiku.

Tā kā viena no izrādes tēmām ir upurēšanās ticības dēļ, atteikšanās no laicīgās dzīves, izpriecām, baudām, lai tikai kalpotu augstākam spēkam, man radās šaubas, vai šis vēstījums taps skaidrs jaunākajiem izrādes apmeklētājiem, bet arī šīs šaubas izrādījās nepamatotas – izrādē to apspēlēja, skaidroja un vienīgais jautājums, kas varēja rasties, būtu “kā dzīvotu es viņas vietā”. Vaidelotēm nedrīkst būt nekā sievišķīga, jāievēro pilnīga askēze, ir jārūpējas tikai par dievišķās uguns neapdzišanu un jākalpo dieviem – šis jautājums liek palauzīt galvu ne vienam vien.

Izrādes plusi noteikti ir izrādes ilgums – lai gan lasīju, ka ir nepieklājīgi saīsināta Aspazijas luga, man likās, ka viss svarīgais ir iekļauts (neesmu lasījusi, gāju kā balta lapa) un tāpat var saprast domu. Labi, ka darbs netiek pārnests uz mūsdienu vidi un mēģināts risināt tādā kontekstā, atstājot sākotnējo vēsturisko kontekstu un 14. gadsimta svarīgos jautājumus. Arī valoda ir senatnīga, atstāta tāda pati, kā bija lugā, bet tai pašā laikā visu var saprast. Minimālais skatuves noformējums lieliski pilda savas funkcijas un man kā skatītājam neprasās vairāk neko pielikt. Patika arī, ka izrādē var izsekot līdzi Mirdzas izaugsmei – no mazas, puiciskas meitenes līdz pieaugušai, gudrai, pārliecinātai sievietei.

Tagad pie ne tik pozitīvām lietām. Aktierim dikcija brīžiem pieklibo, kas bija jūtams tajos brīžos, kad jānorunā monologs ātri un neievelkot elpu. Tāpat tajā izrādē, kurā es biju, tehniskais nodrošinājums nebija saprotams, kas rada jautājumu vai izrādes mēģinājumos piedalās arī gaismotājs un skaņotājs vai tikai aktieri. Gaismas slēdzās iekšā/ārā nevajadzīgos brīžos, mūzika vietām bija par skaļu un nabaga aktieri nevarēja ne pārrunāt, ne pārdziedāt to. Es ļoti ceru, ka otrajā vakarā tas bija novērsts.

Par Emīla Zilberta mūziku manām ausīm bija prieks un patika veids kā viņš apspēlē “Mēness starus stīgo” dzejoli. To ir novērtējusi arī “Spēlmaņu nakts” žūrija un izrādei ir nominācija “Gada muzikālās partitūras autors” kategorijā. Tā diemžēl ir arī vienīgā nominācija, kam man nav izskaidrojuma – mani vienmēr ir interesējis pēc kādiem kritērijiem žūrija izrādes saliek šajās kategorijās.

Vērtējums: 8/10. Necerēju, ka man tik ļoti patiks, bet tā bija. Lai gan nesapratu horeogrāfijas nozīmi šajā visā izrādē, tā brīžiem bija pat iederīga. Noteikti izmantojiet izdevību, kad būsiet Valmierā vai gaidiet nākamo reizi, kad Valmiera būs jums tuvāk un aizejiet uz šo. Un paldies no manis Valmieras teātrim par izdevību.🙂

Attēls te.

Oktobrī paveiktais + plāni novembrim

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/264586238/large.jpg

Šomēnes draudzējos ar Mērfija likumu – jo vairāk plānu, jo lielāka iespēja, ka neko no tā neizdarīsi. Un šoreiz galvenais apstāklis nav slinkums, bet gan vīruss, kas rūpīgi 2 nedēļas ir apgrūtinājis manu dzīvi, tāpēc arī oktobrī paveiktais ir tikai maza čupiņa.

Grāmatas. Esmu izlasījusi 5, kas daļēji atbilst manam oktobra plānam mēneša sākumā. Protams, izdevniecību jaunākajiem veikumiem ir paradums iespraukties visam pa vidu, tāpēc 2 no izlasītajām grāmatām plānā neietilpa.

  • Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata” – atsauksmi lasi šeit. Ja vēl neesi ticis pie grāmatas, es nesaprotu, ko tu vēl gaidi.
  • Hjū Hovijs “Putekļi”. Brīnišķīga grāmata, brīnišķīga triloģija – atsauksmi lasi šeit.
  • Emīlija Lokhārta “Puišu saraksts” – atsauksmi lasi šeit.
  • Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma” – atsauksme šeit.
  • Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis” – par šo gan lielā atsauksme nebūs, jo vien pāris lietas sakāmas. Patika, ka Harijam vismaz vienā grāmatā (neatceros kā pārējās, bet man ir smaga aizdoma, ka citās nav) nevajag cīnīties ar Voldemortu. Un vēl man patīk lasīt grāmatas pareizos laikos, jo, kad Hermione grieza laiku atpakaļ, to pašu darīju arī es.

Filmas. Noskatījos pārsteidzoši daudz, 8 ar pusi.

  • Neredzamā – neatceros ne režisoru, ne aktierus, tikai to, ka vienu vakaru rādīja LTV1 un man patika. Skats uz jaunas aktrises dzīvi – pirmo teātra izrādi tieši tapšanas stadijā, privāto dzīvi, ģimenes sarežģījumiem. Riktīga drāma, bet man pret to nekad nav iebildumu. 8/10
  • Ceļā – neko daudz no tās neatceros, tikai to kā 3 jaunieši blandījās pa pasauli. Pat nezinu kāpēc skatījos. 3/10
  • Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem – grāmatas ekranizācija. Galvenās sižeta līnijas ir saglabātas un es pat nepamanītu saturisko maiņu, ja vien draudzenei nebūtu tik laba atmiņa un viņa nefeispalmotu visas filmas garumā. Tā kā man ir bail no visa, kas ir kaut nedaudz baiss, tad izvairījos skatīties Bērtona filmas, bet noskatījos šito un nesapratu, vai viņam visas tādas, vai tikai šī neizdevusies, jo nekā baisa tur nebija. Katrā gadījumā grāmatā attēli ir baisāki nekā filma. 6/10
  • Harijs Poters un Jauktasiņu princis – biju palaidusi garām HP filmu maratonu LNT, noķēru vien pašas beigas, bet nevar neskatīties, tāpēc smuki paraudāju Dumidora ainā. Atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Harijs Poters un nāves dāvesti, abas daļas – arī šeit atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Trakā, dullā mīlestība – vispār televīzija ir laba lieta, tikko pamanīju, ka vairums filmu esmu skatījusies tieši tādā veidā. Bet šito gribēju noskatīties jau sen un man pat patika. 8/10.
  • Kā klājas Morganiem? – attiecību krīze un krīzes atrisināšana divu stundu garumā – aiz garlaicības es varu skatīties pat ko tādu. 6/10
  • Murķšķu diena – noskatījos līdz pusei, aizgāju gulēt un par filmu aizmirsu līdz šodienai. Sižets pat bija gandrīz interesants – izdzīvot savu riebīgāko dienu atkal un atkal no jauna. Hmm, varbūt noskatīšos kaut kad līdz beigām.
  • Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis – nevajag skatīties filmas tik drīz pēc grāmatas izlasīšanas, jo pamanu visas neatbilstības grāmatai. Lielos vilcienos bija tas pats, bet likās nežēlīgi daudz svarīgu lietu izņemtas ārā, piemēram, kalambola spēle pret slīdeņiem te kārtīgi paslīdēja garām.

Kultūra.

  • Granātu krāsas aproce Dailes teātrī – saldsērīga izrāde, kas apcer īstās un vienīgās mīlestības iespējamību. Kādam tā var šķist pārvērtēta, kādam – nē. Ko tu darītu, ja pēkšņi tā klauvētu pie tavām durvīm? Vārpiņa bija lieliska, tāpat Skrastiņš un Siliņš. Izrādei dodu 6/10, jo neuzrunāja tik ļoti, lai pēc 3 nedēļām es to varētu atsaukt atmiņā.
  • Iemūrētie LNO – attiecībās ar operu esmu uz “jūs jūs”. Tas nozīmē – ļoti tālu. Salasījos lieliskas atsauksmes, anotācija arī uzrunāja, tā nu devos. Pirmā rinda nebija prātīgākā izvēle, kur sēdēt, ja neko nejēdz no operas dziedājumiem, bet vismaz, kad palika garlaicīgi, varēja vērot orķestri vai diriģentu. Libretu es joprojām neesmu izlasījusi, bet mani neuzrunāja tik ļoti, lai es spētu par šo normāli runāt.

Oktobrī es lepojos ar tikai 6 nopirktām grāmatām, jo es nevaru paiet garām Grāmatu svētkiem Kongresa namā, bet maks saka paldies, ka piedāvājums bija salīdzinoši mazs un turējos rāmjos. Tagad vien atliek domāt un sapņot par Ķīpsalu.🙂

Plāni novembrim:

  • Harija Potera sakarā man jāizlasa 3 grāmatas, izcili būtu 4, zinot semestra beigas universitātē un pēdējos 2 ķieģeļus.
  • Nebūtu slikti arī paretināt “kādreiz lasīts un tagad nopirkts” plauktu, lai samazinātu lasāmo rindu.
  • Džeina Eira, manuprāt, būtu jāsāk lasīt, jo tuvojas VDT pirmizrāde.
  • Šis ir pirmais mēnesis, kur man nav ne jausmas, kuras izrādes es apmeklēšu, jo nekas uz priekšu vēl nav nopirkts, bet gribu aiziet uz “Peldošajiem-ceļojošajiem” JRT, jo nopirktas ir uz otro daļu Dailes teātrī.
  • Nē, vispār man ir ieplānots iet uz Vaideloti VDT viesizrāžu sakarā. Ja es nebraucu uz Valmieru, Valmiera brauc pie manis tā teikt.
  • Ir doma arī beidzot piedalīties kādā lasīšanas izaicinājumā – ir Ho-ho-ho readathon (9.-15. nov.), kur jālasa ar svētkiem saistītas grāmatas un ir Hooked on Books readathon (5.-12. nov.), kur mērķis ir turpināt iesāktās grāmatu sērijas. Piemēram, ja esi izlasījis pirmo grāmatu, loģiski būtu turpināt otru. Šeit es varētu iespraukties ar Hariju Poteru. Abi lasīšanas izaicinājumi daļēji pārklājas, tāpēc var piedalīties abos, bet es piedalīšos tikai Hooked on Books, jo man plauktā nav nevienas Ziemassvētku grāmatas, ko varētu piedēvēt Ho-ho-ho lasīšanas izaicinājumam. Arī Tome Topple Readathon notiek novembrī (18.11.-1.12), kur mērķis ir lasīt lielas, biezas grāmatas, kurām savādāk neķertos klāt. Arī par šo es padomāšu, skatoties, kas notiek ar skolas intensitāti.

Attēls: te.

Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma”

Entonijs Dors - Mums neredzamā gaisma

Liekas, ka Entonija Dora grāmatas “Mums neredzamā gaisma” zelta laiki sākās ar to brīdi, kad to pasludināja par Goodreads Choice Awards, jo tad tai sekoja arī citas balvas līdz pat pašam Puliceram. Izlasot grāmatu šis balvu saraksts pilnībā sevi attaiso.

Grāmatu caurstrāvo Otrā pasaules kara tēma no diviem skatupunktiem – Vernera un Marīloras. Verners ir talantīgs bārenis, kurš var salabot jebkuru radioaparātu, ko pamana ietekmīgs vācietis un tā vietā, lai viņš, tāpat kā visi citi bērni, nonāktu ogļu raktuvēs, Verners nonāk elitārā kara skolā, kur viņam ir uzdevums. Marīlora ir akla meita tēvam, kurš ir Parīzes muzeja atslēdzinieks. Īsi pirms kara viņam tiek uzticēts sargāt muzeja dārgumu un, karam sākoties, viņš ar meitu bēg uz Senmalo – okeāna piekrastes ciemu. Bet tikai viņi visi nevarēja iedomāties, kā karš mainīs viņu dzīves – ne tikai Merīlorai un viņas tēvam, Verneram, bet arī visiem citiem iedzīvotājiem.

Grāmatām par svarīgiem vēstures aspektiem ir tendence būt asiņainām, ar detalizētiem aprakstiem 3 lappušu garumā un diezgan garlaicīgām. Bet šī nav tāda. Lasītājs netiek ierauts notikumu virpulī kā galvenais varonis, bet drīzāk kļūst par tādu kā stāsta vērotāju. Arī vēsturiskais smagums nav tik izteikts, drīzāk ar minimāliem līdzekļiem autoram ir izdevies pateikt neizmērojami daudz, kas liek nedaudz apstāties, padomāt un lasīt tālāk.

Grāmata ir sadalīta vairākās lielajās nodaļās, ko vienu no otras atšķir darbības laiks, aptverot Otro pasaules karu no sākuma līdz beigām. Apakšnodaļas veido vairāku personāžu piedzīvojumus attiecīgajā lielās nodaļas laika posmā. Tā kā darbība nenorisinās hronoloģiski, kas nozīmē, ka lasītājs tiek mētāts no viena laika uz otru, no viena personāža pie otra, tam līdzi izsekot nebija viegli. Liels pluss šajā ziņā ir ļoti īsās apakšnodaļas, kas nereti ir tikai viena lappuse. Tas palīdz tikt ātrāk uz priekšu un “vēl tikai vienu nodaļu” izlasīt, jo tā taču maza. Tai pašā laikā grāmatu ļoti viegli ir nolikt malā, vismaz man nebija tās “ātrāk jāpabeidz, nevaru sagaidīt” sajūtas. “Mums neredzamā gaisma” mani gandrīz iemeta atpakaļ reading slump’ā, bet par laimi īsajām nodaļām, es veiksmīgi izmuku no nejauceņa nagiem.  Šo lasīt un baudīt pa mazam gabaliņam būtu pareizā izvēle, jo tad arī var ar visu sevi izjust stāstu.

Lai gan stāsts kopumā ir lielisks, tomēr man šķiet, ka viens aspekts tur ir lieks. Vismaz es nesapratu, kādam tam vispār ir saistība ar stāstu – it kā to varētu piešūt tam, lai būtu kur nobēdzināt vienu varoni, bet tai pašā laikā karš bija tik skarbs, ka to varēja izdarīt par jebko. To arī neslēpj autors, radot ne tikai 2 galvenos varoņus, bet arī vairākus “otrā plāna” personāžus, kas lieliski papildina stāstu un palīdz saskatīt kopainu vēl labāk.

Vērtējums: 8/10. Lieliska rudens lasāmviela, kas nav tik skarba, kā citas daiļliteratūras kara tematikas grāmatas.

Attēls te.

Emīlija Lokhārta – Puišu saraksts

Emīliju Lokhārtu Latvijas lasītāji jau ir iepazinuši ar grāmatu “Mēs bijām Meļi”. Izdevniecība “BaibaBooks” nupat ir izdevusi citu Lokhārtas darbu – “Puišu saraksts”, kas nav nekas līdzīgs “Mēs bijām Meļi”.

Stāsts ir par piecpadsmitgadīgo Rūbiju Oliveru, kas mācās Teitas vidusskolā un ir maza zvaigznīte no visa Teitas visuma. 10 dienās gan viņa pati, gan citi viņas dzīves elementi sačakarē viņas dzīvi un pēkšņi viss ir slikti – viņai nav puiša, viņai nav draugu, viņas vecāki ir neciešami (tas gan notiek visu laiku, ne tikai tajās 10 dienās) un tam visam galvenais iemesls ir, protams, puiši. Lai Rūbija tiktu skaidrībā ar sevi, vecāki viņai nolīgst psihoterapeitu, kas uzklausa Rūbijas stāstus par 15 puišiem. Vai viņa tikai uzpūš no mušas ziloni vai viņai tiešām ar katru no tiem kaut kas ir bijis?

Lasot šo grāmatu, bija divas galvenās izjūtas – dusmas un sevis atpazīšana. Dusmas par to, cik ļoti viegli visiem liekas bērna vešana pie psihoterapeita tā vietā, lai vecāki paši paliktu malā savas savstarpējās problēmas un savu egoismu un mēģinātu pievērsties bērnam, mēģinot runāt ar viņu dziļāk nekā tikai “tā ir pusaudžu krīze, tas pāries”. Amerikā acīmredzot tā ir izteikta prakse, jo šī nav pirmā grāmata, kur psihoterapeits ir galvenais rosinātājs problēmu atrisināšanai. Attiecinot to uz Latvijas cilvēkiem – šaubos, vai tagad visi savus (iedomātu) problēmu pilnos bērnus sūtīs pie psihoterapeita, jo tam vienkārši nav līdzekļu. Tāpēc silti iesaku šo grāmatu vismaz šajā ziņā uztvert “kā nedarīt”. Tā būs labāk.

Sevis atpazīšanu visvairāk varēja novērot galvenās varones darbībās un uzskatos, prātā bieži pamāju ar galvu. Bet tikpat bieži man no Rūbijas naivuma, nesaprašanas un veltas cerības grāmatu gribējās mest pret sienu, jo veiktās darbības bija tik aplamas, ka cita raksturojoša vārda tām nav. No viena puses – jā, pusaudžu gadi, pirmās attiecības un neziņa par dzīvi to visu varētu attaisnot, bet no otras puses – nē, pat 15 gados cilvēki nav tik dumji kā Rūbija. Vēl interesanti ir tas, ka Rūbija netika iesaistīta mājas darbos, piemēram, grīdas vai logu mazgāšanā, kas man liekas, ir pilnīgi normāls veids kā savus bērnus iesaistīt mājas dzīvē. Vai nu autore nosprieda, ka galvenās varones sūtīšana pie terapeita ir pietiekami liels sods un varoni nevajag pazemot vēl ar slotu un lupatu vai arī amerikāņu bērni tiešām ir slinki.

Grāmatas mērķauditorija ir pusaugu meitenes no aptuveni 11 gadiem. Tas ir diezgan nenoteikti, tāpēc, līdz ko tev sāk interesēt pretējais dzimums – šitā grāmata ir priekš tevis. Tāpat iesaku to izlasīt arī šo meiteņu vai vispār meitu vecākiem. Atceros savus kašķus ar vecākiem, jo likās, ka mani neviens nesaprot – šī grāmata jūs ieliks piecpadsmitgadīgas meitenes galvā un varbūt palīdzēs saprast savu bērnu vai domāšanas veidu. Tikai neesiet Rūbijas vecāki, tas biedē, ne tuvina. Arī tām meitenēm, kurām vairs nav skolas laiks, šī grāmata varētu patikt, jo liek uz 216 lappusēm atgriezties intrigu pilnajā skolā un laikā, kad rokās sadošanās jau bija pietiekami labs iemesls, lai puisi ierakstītu “Puišu sarakstā”.

Vērtējums: 7/10. Skolēnu brīvlaiks vairs nav tālu, šī varētu būt tīri piemērota lasāmviela.

P.S. Beigas var viegli pārsteigt, bet par to nevajag uztraukties, jo grāmata ir tikai pirmā no triloģijas. Bet arī par to nevajag bēdāties, jo to mierīgi var uztvert kā vienu grāmatu ar atvērtām beigām. Katrā ziņā – var gan tā, gan tā.

Attēls – izdevniecības Facebook lapa.

Hjū Hovijs – Putekļi

Putekļi (Elevators 3)

Elevatora triloģijas noslēdzošā daļa ne līdz galam atbild uz lasītāja jautājumiem, kas radušies, lasot “Vilnu” un “Maiņu”, bet atstāj izcilas triloģijas garšu.

Darbība norisinās uzreiz pēc “Maiņas” notikumiem. Džuljeta ir atgriezusies elevatorā pēc tīrīšanas un pilda mēra amata pienākumus, realizējot gan amata pienākumus, gan savas intereses, kas iegūtas, esot tīrīšanas piedzīvojumos. Ne visi elevatora iedzīvotāji ir mierā ar rakšanas darbiem līdz Solo elevatoram kā arī netic Džuljetas stāstiem par ārpasauli. Bet Džuljeta spītīgi turpina neatkāpties no savām idejām un stāstiem. Visam pa vidu nāk attiecības ar pirmo elevatoru – no sarunām līdz naidam.

Jo tālāk sērija aiziet, jo grūtāk par to kļūst runāt, neatklājot svarīgas detaļas, kas var samaitāt visu lasīšanas procesu citiem, kuri šos darbus vēl nav sākuši lasīt. Par laimi vai diemžēl šajā sērijā ir tikai trīs grāmatas – par laimi, jo grūtāk būtu rakstīt atsauksmi par katru nākamo, bet diemžēl, jo sērija ir tik lieliska, ka nevar būt pietiekami.

Notikumi pēdējā daļā norisinās ļoti ātri un spraigi – tā, ka nevar nolikt grāmatu malā, jo visu laiku kaut kas notiek. Ņemot vērā manas problēmas ar “Vilnas” lasīšanas ātrumu, šis bija labs uzlabojums, tiesa, to visu varētu sabalansēt starp šīm 3 grāmatām. Arī par tēliem turpinās otrajā daļā pamanītā neiedziļināšanās varoņu būtībā un raksturā – par to lasītājs var noprast tikai pēc varoņu rīcības.

Kā jau pēdējai grāmatai pienākas, tā noslēdz stāstu. Grāmatai ir vairāki iespējamie atrisinājumi un autors ir izvēlējies, manuprāt, ne-vienkāršāko no tiem. Ņemot vērā visu grāmatā esošo spriedzi, ja noslēgums būtu vēl intensīvāks, aizrautīgākais lasītājs aizietu ar sirdi. Lai gan to tepat varēja izdarīt. Kopumā var teikt, ka, ja gribas palasīt kvalitatīvu zinātnisko fantastiku par aktuāliem tematiem, kurā katrs var atrast sevi – nesaprotu, kāpēc neesi vēl sācis lasīt triloģiju.

Vērtējums: 9/10.

Attēls te.

Septembrī paveiktais + oktobra plāni

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/261157439/large.jpg

Ziniet, man ir uznācis tāds rakstīšanas trakums, ka gribas aprakstīt visu un visus. Tas patiešām ir reti, tāpēc piedodiet manis rakstīto postu pēkšņo uzlidojumu. Varu nomierināt – tie noteikti nebūs tik daudz kā no kamīna lidojošo Cūkkārpas vēstuļu Harija Potera pirmajā daļā.

Sākšu ar grāmatām. Izlasīju septiņas, nepabeidzu 3, bet nevis noliku atpakaļ plauktā, bet tās joprojām stāv kaut kur ar grāmatzīmēm iekšā. Tās ir Ingas Žoludes “Silta zeme”, Imanta Ziedoņa “Kurzemīte” un Signes Kvaskovas “Monika un mežs”. Interesanti, vai tas, ka visi minētie autori ir latviešu, ir rādītājs tam, ka es tās nepabeidzu… Bet, tās kuras es izlasīju, ir lasāmas nedaudz zemāk ar dažiem teikumiem par grāmatu vai linku uz atsauksmi.

  • Harijs Poters un filozofu akmens, Dž.K.Roulinga. Man šogad bij apņemšanās pārlasīt Poteru un ne tāpēc, ka iznāca “astotā daļa”, bet vienkārši uznāca tāda vēlēšanās. Kā arī uznāca pilnas sērijas savākšanas mānija (Ja nu tev ir lieka un nevajadzīga Harijas Potera 4. daļa – “HP un uguns biķeris”, lūuuudzu, sazinies ar mani!) Mana apņemšanās ir izlasīt vienu grāmatu un noskatīties tās ekranizāciju. Pirmais šis mēģinājums man izraisīja dusmas, jo atradu tik daudz detaļu, ar kurām netiku skaidrībā, ka otrajā mēģinājumā es domāju, ka tikpat daudz palaidu garām, jo piezīmju sanāca diezgan maz. Katrā gadījumā HP ir sērija, kas jāpiedzīvo jebkuram. (5/5)
  • Atgriešanās Simtjūdžu mežā, Deivids Benediktuss. Šito es lasīju tikai tāpēc, ka tā bija manā plauktā, izskatījās plāna un man bija svarīgi izlasīt to vienā dienā. Tāds neveiksmīgs Vinnija Pūka pakaļdarinājums turpinājuma veidā. Varbūt būtu labāk, ja nebūtu tāds tapis, bet tā arī nevar teikt, jo kaut kas līdzīgs jau tur bija. Bet sentimenta būšanai par labu – 3/5.
  • Dubultnieki un citi stāsti, Toms Kreicbergs. Es neatceros, kāpēc nepabeidzu iepriekšējo reizi, kad mēģināju lasīt, jo šoreiz gāja diezgan raiti. Varbūt zinātniskā daļa nav gluži man, tāpēc stāsti nekļuva man tuvi. 3/5.
  • Harijs Poters un noslēpumu kambaris, Dž.K.Roulinga. Izskatās, ka tad, ja lasu 2-3 grāmatas mēnesī, sēriju pabeigšu līdz gada beigām, kas skan diezgan forši. Bet, kā jau minēju, otrajā daļā man bija maz nepamanīto detaļu, kas rada aizdomas, ka kaut ko neesmu pamanījusi, piefiksējusi, ir paslīdējis garām. Bet varbūt arī nē. 4/5.
  • Citādie, Veronika Rota. Vislabākais veids kā izraut sevi no reading-slump ir lasīt guilty pleasure literatūru. Nu lūk, šī ir viena no manas kaudzes. Otrajā lasīšanas reizē Trisa ir neciešama muļķe un Tobiass uzvedas kā 50 gadīgs vecis savos 18, bet atsauksmi es kādreiz rakstīju, kuru es te nelikšu, jo biju jauna un dumja. 3/5.
  • Mēs, Deivids Nikolss. Atsauksme šeit. 4/5
  • Maiņa, Hjū Hovijs. Atsauksme šeit. 4/5

Filmas

  • Romeo&Džuljeta, Māris Martinsons. Ilgi gribēju šo noskatīties, kino nokavēju, filmas.lv neiedomājos paskatīties, bet LNT vai TV3 to rādīja un beigās tomēr noskatījos un biju vīlusies. Tiešām biju gaidījusi kaut ko citu, Māris Martinsons man palika atmiņā ar “Amayu”, kas man ļoti patika, bet šis bija kaut kas parasts un drīzāk tāds kā ieskats vecākiem par to, kas notiek jauniešu dzīvēs. Tāda… pamācošā filmiņa. Galvenokārt man interesēja noskatīties dēļ krievu-latviešu līnijas, bet arī tā bija atklāta diezgan truli. Skumji. Mūzika gan bija man patika, īpaši Māra Upmane-Holšteina. 2/5
  • Harijs Poters un filozofu akmens, Chris Columbus. Neskatoties uz filmas neprecīzajām detaļām, salīdzinot ar grāmatu, bet saprotot, ka pat divu stundu ilgumā grāmatu nevar iekopēt, filma man patika. Bet varbūt patika tāpēc, ka visi bija maziņi un izskatījās baigi mīlīgi. 4/5
  • Harijs Poters un noslēpumu kambaris, Chris Columbus. Šitā man likās tuvāk grāmatai, bet tikpat labi man tas varētu tikai likties. 3/5, jo atmiņā nepalika.
  • Nakts vilciens uz Lisabonu, Bille August. Grāmatu es biju iesākusi, bet vilku garumā tā, ka jau aizmirsu, par ko lasīju sākumā, bet sākt no jauna negribēju, tāpēc noliku malā. Šo filmu rādīja LTV1 kādā sestdienas/svētdienas vakarā, kas mani sasparoja grāmatu nolikt priekšplānā, ja nu sagribas pēc sajūtām. Pietrūka grāmatas smalkums, ne tik vienkārši visu paņemt. 3/5
  • Drošsirde, Mark Andrews, Brenda Chapman, Steve Purcell. Šito es vēl nebiju redzējusi, man bija patīkams pārsteigums. Arī sirsnīgās multenes beidzot sāk savu uzvaras gājienu, bet diemžēl visas tiek taisītas pēc tās pašas shēmas, tāpēc drīzāk iegūst tādu kopējamā aparāta līdzību. Bet sirsnīgu līdzību. 3/5

Teātris

  • Astoņas mīlošas sievietes, Dž.Dž.Džilindžers. Mana jaungada apņemšanās neiet uz Džilindžera izrādēm izgāzās, bet noturējos veselus 9 mēnešus. Kas bija viegli, jo viņš Rīgā neko neiestudēja. Pati izrāde ir kā viegls detektīvromāns – pirmajās dienās ir sajūsma, ka beidzot nav nekas no pēdējo 2 sezonu katastrofas, bet, jo tālāk dzīvo, jo vairāk aizmirstas. Šodien bija pavisam traki – neatcerējos izrādes nosaukumu, nācās googlei jautāt. Izrādi skatījos daļēji mācību uzdevumā, tāpēc koncentrējos uz citām lietām un norobežojos no sava viedokļa, tāpēc, ja gribētu rakstīt atsauksmi, būtu jāiet otrreiz, bet tā noteikti nav tik laba izrāde, lai es to darītu. 3/5
  • Frankenšteins, Laura Groza – Ķibere. Gāju otro reizi un bija tikpat iespaidīgi, cik pirmajā reizē. Diemžēl vairāk krita ne tik aktieru tradīcijas, cik skatītāju. Piemēram, novēroju, ka pirmizrāžu publika klepo daudz vairāk nekā jaukuroreizi spēlētā izrādē. Bet pirmizrādē (tiesa, atkarībā no izrādes, Žannā d’Arkā bija gandrīz tas pats) telefonus lieto mazāk un neuzdrošinās (vai neiedomājas) izvilkt telefonu un visspilgtākajā apgaismojumā rakstīt īsziņu (kura pat nav atbilde uz kādu pienākošo). Bet par to esmu jau izteikusies diezgan daudz sociālajos tīklos un nevajag cepties. Ja “Frankenšteinu” vēl neesat redzējuši – noteikti aizejiet. 5/5

Plāni oktobrim.

  • Hermaņa dienasgrāmatu esmu jau izlasījusi. Atsauksmi varat lasīt šeit.
  • Pabeigt “Elevatora” triloģiju, jo man vienkārši paliek kauns izdevēja priekšā, ka tik ilgi čammājos un lasu visu ko citu, tikai ne to, ko vajag.
  • Tā kā ir Helovīnu mēnesis un man ir bail no gandrīz visa, izdomāju sevi izaicināt un lasīt to, ko ikdienā nelasu. Piemēram, Stīvenu Kingu (“Zvēru kapiņi”, “Mizerija”). Vai “Pirms es aizeju gulēt” vai “Drakulu”.
  • Vēl varētu pieķert klāt kādu kādreiz lasītu grāmatu, kas nebija mana, bet kura tagad man pieder. Tā kā man patīk atzīmēt citātus, domas ar lapiņām (indeksiem), tad to daru tieši tāda iemesla dēļ.
  • Tāpat plānā ir 1-3 Potera grāmatas, attiecīgi arī izlasīto ekranizācijas.
  • Mis Peregrīnes ekranizējumu noskatījos vakar, esmu nedaudz vīlusies. Vēl viena ekranizācija, kas spīd tepat aiz stūra, ir “Meitene vilcienā”, bet neesmu lasījusi grāmatu. To izdarīt traucē tas, ka esmu izdomājusi līdz gada beigām lasīt tikai tās grāmatas, kas man pieder, lai samazinātu to kaudzi vismaz nedaudz zem 100 (tagad ir aptuveni 120).
  • No teātra lietām – “Granātu krāsas aproce”, “Iemūrētie” un vēl kāda izrāde, kas pagadīsies spontanitātes rezultātā.

Tāda punktaina atskaite pagadījās. Saskatījos booktube video un sailgojos pēc šitādas lietas. Lai nu kā, brieniet pa lapu negrābtiem pagalmiem, baudiet karstos dzērienus un saritināšanos zem 100 segām, kamēr nav pieslēgta apkure. Hermanis skaisti saka par rudeni savā “Dienasgrāmatā”, bet to es atstāšu atklāšanai jums pašiem.

Attēls te.

Alvis Hermanis “Dienasgrāmata”

Tiem cilvēkiem, kuriem patīk gan grāmatas, gan teātris, šī grāmata ir tāda kā mazā paradīze, kurā padzīvot (manā gadījumā uz pusdienu). Kurā gribas padzīvot vēl ilgāk, bet nepietiek sarakstīto lapu.

Diemžēl es zinu, ka ir cilvēki, kas nezina, kas ir Alvis Hermanis, tāpēc turpmākai skaidrībai jāsaka, ka viņš ir JRT (Jaunais Rīgas teātris) režisors, agrāk bijis teātra direktors un mākslinieciskais vadītājs. Pēdējos gados veido iestudējumus ārzemju operās un teātros, bet arī savu mūža darbu – JRT – nav atstājis novārtā un septembra sākumā pirmizrādi piedzīvoja viņa režisētā “Pakļaušanās”. Iestudējis arī tādas izrādes kā “Latviešu mīlestība”, “Melnais piens”, “Oblomovs”, “12 krēsli” u.c.

Nosaukums atbilst formai – grāmatu veido dienas pieraksti laikā no 27.07.-27.06. Nupat pamanīju, ka režisors ir dienasgrāmatu rakstījis arī manos datumos (vārda un dzimšanas dienās), kas man šķiet diezgan forši. Savā dzimšanu dzimšanas dienu gan nav pieminējis. Hermanis savu dzīvi gandrīz gada laikā uzliek uz papīra un lasītājam ļauj ielūkoties nevis pa atslēgas caurumu, bet nedaudz pavērtām durvīm. Dažas lietas paliek noklusētas, ko pats arī atzīst. Doma tāda, ka nevar visus noslēpumus atklāt.

Teātris, lai gan, manuprāt, būtiskākā šī grāmatas daļa, tomēr nav vienīgā, ko apraksta režisors. Tāpat viņš raksta par politiku, ģimeni, cilvēkiem sev apkārt un vispār. Dažbrīd viņa izteicieni nedaudz iedur savā skarbumā, bet saprotu, ka tā arī ir. Ir arī smieklīgi atgadījumi un pārstāsti gan savas, gan citu cilvēku dzīvēm. Grāmata sniedz atklātu Hermaņa viedokli par pēdējā gada notikumiem Vācijas, bēgļu un citiem “skandāliem”, kuros medijos ir izskanējis režisora vārds. Bet, kā jau minēju, teātra un operas lietas ir vairāk.

Baltie vāki mani pāris dienas atturēja no grāmatas izpakošanas no plēves un sākšanas lasīt. Lai gan es neesmu tā, kas grāmatas ķēpā, ar baltiem vākiem to izdarīt ir vieglāk par vieglu. Bet lasīšanas procesā es sapratu, ka tieši nobružāšanās un netīšām radušies traipi būs pazīme, ka grāmata ir vērtīga, lasāma un iemīļota. Man tā noteikti būs tāda, ko palasīt, kad uznāk attiecīgais garastāvoklis. Jo kā jau dienasgrāmatām pienākas, arī šī brīžiem rada skumjas. Bet vairāk par skumjām tā rada pārdomas par uzrakstīto. Lasītājs ir spiests domāt līdzi režisoram. Brīžiem gribas nolikt grāmatu malā un padomāt, bet to neļauj garšīgie teikumi, kurus gribas vēl un vēl. Un arī pēc pēdējā vāka aizvēršanas gribas vēl. Dodiet vēl!

Ziniet, kas ir mana pazīme tam, ka grāmata ir laba? Kad  no krāsaino piezīmju lapiņu komplekta ar 5 krāsām (kancelejas preču valodā runājot – “plastikāta indeksi”) 2-5 no krāsām sagulst grāmatā, atzīmējot vērtīgas domas. Šajā grāmatā tās bija 4. Tas jau vien ir rādītājs.

Pēc grāmatas izlasīšanas radās doma, ka labprāt vēl kaut ko tamlīdzīgu izlasītu. Pārdomas par teātri, dzīvi un cilvēkiem. Bet vai lasīt otru līdzīgu grāmatu būs tikpat interesanti, cik pirmo? Domāju, ka nē. Lai paliek šādi.

Vērtējums: 10/10.

Attēls te.

Hjū Hovijs – Maiņa

https://i1.wp.com/www.prometejs.lv/maina.jpg

Ja jūs par “Elevatora” triloģiju neko nezināt un neesat lasījuši pirmo grāmatu un pārējās – es nesaprotu ko jūs vēl gaidāt?

Pirmā grāmata “Vilna” mūs iemeta notikumu virpulī, tad “Maiņa” zināmā mērā izskaidro to, kā tas sākās. Vismaz pirmā grāmatas daļa. Kopumā grāmata ir sadalīta trīs daļās jeb maiņās, kur katrā no abām darbība norisinās vismaz 2 elevatoros. Sākot ar 2049. gadu, kur Donalds projektē elevatorus un beidzot ar 2345. gadu, kas jau ir tuvu “Vilnas” notikumiem.

Noteikti iesaku netaisīt lielas pauzes gan pašas grāmatas lasīšanā, gan starp daļām, jo tad piedzīvosiet daļēju pirmās daļas amnēziju (es pieņemu, ka tāpēc ir labi veikt pierakstus lasīšanas laikā…) Pateicoties šīs triloģijas uzbūvei, otrā daļa ir tāda kā iepazīšanās ar pasauli, kas palīdzēja atsaukt atmiņā “Vilnas” notikumus. Es ļoti ceru uz trešo daļu, kas visus radušos jautājumus un neatklātos aspektus pirmkārt, atklās un otrkārt, saliks pa plauktiņiem. Ziniet, ir tāds triloģijas, kas pēc izlasīšanas prasās pēc vēl vienas izlasīšanas? Šī man būs viena no tām.

Par pasauli jautājumu nav – tieši tā ir galvenā visā šajā pasākumā un tiek skaidrota, papildināta, bet labākais ir tas, ka lasītājs netiek apgāzts ar informāciju un vēlāk tā viņam ir jāpielieto kā pats māk, bet elevatoru vai ārpasaules būtība un sīkumi atklājas tieši tad, kad tur notiek kāds notikums. Tādējādi galva netiek piebāzta ar informāciju un ir samērā viegli izsekot līdzi, bet arī no otras puses, kaut kas notiek visu laiku, un jādomā arī ir visu laiku, tāpēc jēdziens “viegli” te neeksistē. Noteikti nav domāta smadzeņu atslodzei.

Jautājums tomēr rodas par varoņiem. Man viņi liekas ne līdz galam atklāti, bezpersoniski. Tādi mazi roboti, kas izpilda sistēmas rīkojumus un dažreiz sarīko revolūciju. Grāmata neļauj iepazīt varoņus personīgi, asociēt sevi ar tiem. Varbūt autors to ir darījis tāpēc, ka tāpat viņu ir daudz un katrā iedziļināties būtu pārāk liela smērēšanās, kā arī katrs no viņiem ir sistēmas upuris, kur tiek mēģināts izskaust pārāk lielu personības izpaušanos. Bet tikpat labi autors, radot lielisku un biedējoši reālu pasauli, pēc kuras aprakstiem es to visu varu iztēloties, ir aizmirsis par varoņu “paplešanu” vairāk.

Ja jums ir vēlme pēc kvalitatīvas zinātniskās fantastikas – izlasiet to. Ja vēlmes nav – vienalga izlasiet. Es nevaru iedomāties, ko lasītājs varētu zaudēt, te var tikai iegūt. Vēlreiz atgādinot lasīšanas secību – “Vilna” ir pirmā daļa, tad ir “Maiņa” un tad “Putekļi”.

Vērtējums – 9/10.

Attēls te.

Deivids Nikolss “Mēs”

Deivids Nikolss - Mēs

Deivids Nikolss latviešu lasītājiem jau ir iekritis sirdī un prātā ar grāmatu “Viena diena”. Vai arī filmu ar tādu pašu nosaukumu. Pavisam nesen apgāds “Zvaigzne ABC” ir izdevis tulkojumu viņa romānam “Us”. Tulkotājas Silvijas Brices dēļ vien šim romānam jāstāv jūsu plauktos (izlasītam), bet tas nav vienīgais iemesls.

Galvenais varonis ir 54 gadus vecs vīrietis vārdā Duglass Pītersens. Precējies jau 25 gadus, ir 17 gadīgs bērns. Pēc profesijas – bioķīmiķis, par ko nekautrējas, t.i., teju katrā draugu/paziņu sanākšanā saruna aizved pie tēmām, kas starp Duglasu un pārējiem izraisa spraigas diskusijas. Laulība 25 gadu garumā dod savu rezultātu un kādu dienu sieva Konija paziņo, ka grib šķirties. Duglass pierunā sievu noturēties kopā līdz brīdim, kad Albijs sāks studēt prom no mājām. Tajā laikā ietilpst arī izplānotais “Lielais ceļojums” pa lielākajām Eiropas pilsētām, kur katrs dodas savu nodomu vadīts – Duglass cer atgūt sievu un saprasties ar dēlu, Albijs cer izklaidēties, bet Konija grib izbaudīt pēdējos ģimenes kopā būšanas brīžus. Bet vai tiešām tie būs pēdējie?

Lai gan manā dzīvē nav galvenā varoņa problēmu – pamest nav kam, bērnu man nav, muzeja apmeklējuma vidū nav jāatpūšas un ar pašvērtējumu man viss kārtībā, tomēr kaut kādā ziņā es 19 gadu vecumā varu savilkt kopīgās iezīmes ar vīrieti 54 gadu vecumā. Varbūt to pašu pieņemto lēmumu ziņā, vai faktā, ka arī man, līdzīgi kā galvenajam varonim, ir neciešami uzturēties ballītēs, kurās man ir garlaicīgi. Līdzīgi kā Duglasam, arī man ir sajūta, ka es kaut ko daru pareizi, bet beigās viss izrādās nepareizi. Bet tie noteikti nav vienīgie iemesli un katrs lasītājs var atrast citus – savējos.

Grāmata būtībā būvēta ir uz 3 varoņiem, bet skats uz visu notiek caur galvenā varoņa prizmu. Tieši tāpēc diezgan apnicīgi ir redzēt tikai stāsta vienu pusi, nevis otru un trešo. Duglass ir samērā neaptēsts, vecmodīgiem uzskatiem un man radās iespaids, ka viņš pat necenšas iet līdzi laikam. Lasīt to kā viņš nesaprotas ar dēlu nesamērīgā grāmatas daudzumā bija ļoti nogurdinoši. Tēli netiek atklāti pietiekami, lai es saprastu, kā Konija ar Duglasu var nodzīvot 25 laulības gadus, bet varbūt mīlestība ir tik akla, ka pat aklo pavadonis neko nelīdz.

Bet tagad pie pozitīvākām lietām. Pateicoties Silvijai Bricei tulkojums lasās tiešām raiti un ir samērā grūti nolikt grāmatu malā (ja vien neesi kašķīgs pēc dabas un negribi piekasīties pie katras varoņa rīcības kā es). Šeit paskaidrojošo vārdu nebija daudz, bet man gribējās skaidrojumu. Protams, nav jau grūti paprasīt mātei googlei tos divus vārdus, bet nu tomēr. Vēl viena pieminēšanas vērta lieta ir humors, kas pirmajā brīdī izbrīna, ka uz pirmajām simts lappusēm ir tik daudz vietas, kur pat es iesmējos skaļi. Uz beigām gan paliek arvien mazāk, kas dod sajūtu, ka autors visu savu joku pulveri ir izšāvis pirms vēl stāsts ir kārtīgi iesācies, kas dod mazuma piegaršu – to visu ļoti skaisti varēja sabalansēt, bet, no otras puses, beigas ir paredzētas kam citam. Grāmata tā vien liek sakravāt somas un kaut kur aizbraukt, jo par ceļošanu taču arī ir grāmata! Vismaz man tā uzdzina kārtīgu vēlmi aizbraukt vai aiziet un atrast vietas, kur es vēl neesmu bijusi. Rezultātā atklāju lielisku tūristu pastaigu taku pa Kaņiera ezeru, līdzīgas Ķemeru takām, bet bez purva. Un geokečingotājiem arī tur būs savs prieks.🙂

Atgriežos pie grāmatas. No galvenā varoņa lieliski var mācīties to, ka pacensties saprast cilvēkus sev apkārt vajag daudz ātrāk nevis tikai pašā pēdējā brīdī. Vajag atmest lielo plānošanu un iet kur acis rāda, jo tieši tajā ir skaistums (ar degunu, iebāztu kartē, tu apkārt neko neredzi). Spontanitāte ir jaunais melnais, tā teikt.

Romānam dodu 7,5/10, jo bija labi, bet nebija izcili.

Beigu sākums. Vai viņa joprojām runāja par mani? Izklausījās, ka es esmu kaut kāda apokalipse.

-Kā tev izdodas ēst tik daudz un tomēr palikt tik tievam?
-Droši vien patērēju daudz nervu enerģijas.

Tūristu paradokss: kā atrast vietu, kur nav tādu pašu cilvēku kā mēs?

Attēls te.

Moleskine book journal jeb grāmatu piezīmju grāmatiņa

Man liekas, ka katrs sevi cienošs grāmatmīlis, kam patīk grāmatas kategorizēt un uzskaitīt piezīmju grāmatas veidā zina, ka ir daudzas šādas tieši grāmatām domātas piezīmju grāmatas. Vienu no tām piedāvā firma Moleskine, kurai ir plašs klāsts gan parastajām, gan tematiskajām piezīmju grāmatām par dažādām tēmām – filmām, alu, šokolādi, kafiju, mūzikas, vīna un vēl daudzām citām tēmām.

Tā kā es pati bieži nomaldos piedāvājumā un apjūku, jo nesaprotu, vai man to vajag un būs lietderīgi, top šis raksts, lai palīdzētu varbūt kādam no jums izlemt par labu vai sliktu tieši šim. Kādreiz rakstīju arī par Latvijas izdevniecības BaibaBooks piedāvājumu šajā ziņā, to var izlasīt šeit. Bet atgriežos pie Moleskine – TE ir ļoti skaists iepazīšanās video, kas sniegs vispārēju priekšstatu, par ko būs runa turpmāk.

http://www.moleskine.com/Products-portlet/image?id=1329

Grāmatiņa ir melna (krāsu izvēlēties nevar), A5 lielumā, uz vāka ir dažādi grāmatu nosaukumi dažādās valodās. Iekšā atrodas viss interesantais. Ir gan pasākumu atvērums, kur ierakstīt, piemēram, kāda grāmatu kluba tikšanās reizes/tēmas u.c. informāciju vai, piemēram, grāmatu pasākumi, piemēram, prezentācijas vai Ķīpsala. Tad sākas alfabētiskais rādītājs angliski, kas nozīmē, ka ir ietverti visi X, Y, W. Nav neparocīgi, ja lasi angliski, ja lasi latviski – var pārveidot uz citu burtu, kas beidzas (Piemēram, es skaidri zinu, ka, ja pārlasīšu Hariju Poteru, vietas nepietiks). Katram burtam ir 6 lappuses. Tad nāk sadalītās lappuses, kuras vari piepildīt, kā pašam patīk, piemēram, veidot sarakstus. Te ļoti labi palīdz komplektā nākošās uzlīmes. Tam seko pilnīgi tukšas lapas, kuras vari turpināt veidot ar sarakstiem vai zīmējumiem vai jebko, ko uzskati par nepieciešamu. Pašās beigās ir satura rādītājs, kur var ierakstīt, kurā lapā kuru grāmatu esi ierakstījis.

Piezīmju grāmatas komplektā nāk grāmatzīme (ne tikai austās, kas jau ir piešūtas klāt, bet atsevišķa, no papīra), 3 lapas ar uzlīmēm – 1 lapa ir ar lielākas formas, ko var izmantot, pielīmējot lapu stūrīšiem pēc alfabētiskā rādītāja un 2 lapas ar vairākām mazām, kas palīdz, piemēram, rakstot atsauksmi vai izpaužot sajūsmu. Jābūt klāt arī kvalitātes kodam, kas palīdz tad, ja esi saņēmis bojātu žurnālu vai ražošanā ir pieļauta kāda kļūda.

Latvijā šo grāmatu uzskaitītāju var nopirkt Valters un Rapa pagrabstāvā (pagājušo nedēļu viņu tur redzēju), kā arī Ošiņa rakstāmlietas veikalā esmu redzējusi. Aptuvenā cena bija ap 20 eiro Ošiņā, varbūt nedaudz lētāk Valterā un Rapā, bet neesmu droša. Vēl, protams, var pasūtīt no internetveikaliem, bet tad jāskatās atsevišķi, kas piegādā uz Latviju.

Joprojām domāju, ka nav ērtāka veida kā izveidot pašam savu šādu kladi, kur iekšā būs viss, kas nepieciešams tieši tev, bet, tā kā es esmu diezgan slinka un man diezgan ļoti daudz reizes nesanāk tieši tā, kā es gribu, tad šis grāmatu uzskaitītājs ar ļoti daudz tukšām lapām ir diezgan labs risinājums. Man varbūt tās mazās uzlīmes nebūtu nepieciešamas komplektācijā, bet viss pārējais ir lieliski piemērots, lai katrs lietotājs to varētu izvērst kā pats vēlas. Vēl man nebūtu iebildumi pret papildus lapām, ko ievietot, piemēram, kaut kur pa vidu, ja aptrūkstas burtam lapu, bet tad būtu jāmaina visa uzbūve un materiāls un būtu pārāk liela noņemšanās. Katrā gadījumā, izmērs ir pietiekami labs un ērts, lai iebāztu somā, kad kaut kur dodies uz ilgāku laiku, kas man ir būtiski. Tāpat melnā krāsa nodrošina to, ka netīrumus un sašvīkājumus uz vāka redz mazāk, nekā uz balta fona.

Attēls te.