“Mūsējās” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Man jau liekas, ka nevajag jums stāstīt, cik neplānoti dažreiz sanāk noskatīties kādu izrādi. Šoreiz es tiku ģenerālmēģinājumā, tā kā līdz pirmizrādei kaut kas varētu mainīties, bet ceru, ka tikai uz labo pusi.

Trīs draugi – Makss (Lauris Subatnieks), Pols (Gints Grāvelis) un Simons (Aldis Siliņš) – ir sarunājuši tikties, lai uzspēlētu kārtis un parunātu par dzīvi (kā jau tas parasti notiek), bet Simons kavē nopietna iemesla dēļ. Šis iemesls ir visa vakara atslēga, kas pārbaudīs viņu draudzības spēku, liks teikt patiesību un atklāt visas kārtis par savām laulības likstām. Vakars arī liks pārvērtēt pašiem sevi un, iespējams, mainīties.

Izrāde runā par, protams, draudzību. Kādas ir draudzības robežas, vai draudzība ir vai nav apdrošināšanas polise, kur pret iemaksātu labumu vari saņemt labumu pretī, vai draudzības ilgums ir iemesls melošanai svarīgām valsts institūcijām. Lai arī cik gadus jūs nebūtu draugi, vienalga ir kāds aspekts, ko draugs par tevi nezina, un viņam par tevi var būt pavisam citāds priekšstats, nekā ir patiesībā. Un pietiek tikai ar vienu piedzīvojumiem pilnu nakti, lai viss nāktu gaismā.

Izrādē spēlē trīs brīnišķīgi aktieri, kuri parāda sevi jaunā gaismā – līdz šim es viņus biju redzējusi epizodiskās otrā plāna lomās (lielākoties), tāpēc šis man bija patīkams pārsteigums. Izrādes materiāls prasa daudz emociju un tās aktieri arī parāda gan ar izteiksmīgām sejas grimasēm, gan ar žestiem, gan ar balsi. Ir interesanti skatīties kā izrādes laikā attīstās tēli, atklājot jaunas šķautnes savos spēcīgajos raksturos. Makss sasmīdina jau vien kā sirms hipsteris-rentgenologs, Pols kā omulīgi apaļīgs reimatologs un Simons kā izteikts biznesmenis. Kostīmi (Vita Radziņa) vēl vairāk paspilgtina varoņu personības aspektus.

Bet netop skaidrs varoņu vecums. Iespējams arī, ka tas kādā izrādes mirklī tiek minēts un esmu to palaidusi garām. Vislielākās šaubas tas izraisa mirklī, kad Makss un Pols salīdzina savas muguras sāpes, bet jau nākamajā Makss izpilda asas kustības. Tā kā mani vecvecāki tā nevar, tad pieļauju, ka varoņi ir jaunāki par 70 gadiem, bet cik ļoti – to atliek tikai minēt.

Izrāde ir “nopietna komēdija”, un ar humoru šajā izrādē viss ir vislabākajā kārtībā. Tik ļoti kārtībā, ka es tā smējusies nebiju ilgu laiku un no tā piekusu tik ļoti, ka nevarēju uzkāpt ne pēc mēteļa, ne arī tālākās darīšanās dodoties, nevarēju ar ierastajiem trīs apstāšanās reizēm uzkāpt uz sesto stāvu. Jāpiemin, ka humors izrādē nav tipisks jēlais (kā dēļ es neskatos komēdijas filmu veidā, jo man vienkārši neliekas smieklīgi), bet gan tāds sarkastiskais, ironizējošais. Jāuzslavē Ingas Krasovskas horeogrāfija, to vērot darbībā bija tiešām aizraujoši. Attiecīgās dziesmas, kas joprojām ir manā ikdienas pleilistē, nu iegūs pavisam citu nozīmi, nekā agrāk. Arī scenogrāfija (Kristaps Skulte) radīja vēlēšanos pašai tādā dzīvoklī dzīvot (pielabojot virtuves grīdu, tādējādi neradot sajūtu, ka kāds tur ielūzīs).

Intars Rešetins ir izrādes režisors un uz Dailes teātra skatuves ir uzvedis vairākas izrādes – “Ja tevis vairs nebūtu”, “Nakts vēl nav galā”, Nacionālajā teātrī “Ak, tētīt”. Lai gan atšķirīgi žanri (minētās ir drāmas), es tomēr nebaidos teikt skaļos vārdus, ka šī izrāde ir manuprāt visveiksmīgākā no viņa iestudētajām Dailē un veiksmīgākā izrāde, ko es esmu redzējuši šajā sezonā teātros kopumā (bet nu, cik es esmu bijusi uz jauniestudējumiem). Nebaidos teikt arī to, ka izrāde būs tā, uz ko iešu atkārtoti un vēl ilgi nevarēšu aizvērties, iesakot to visiem, kas ir gatavi klausīties.

Vērtējums: 10/10.

Foto: Daina Geidmane, te.

Atskats uz martu

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/282554395/large.jpg

Lai gan plānu izpildē pēdējā laikā visu laiku izgāžos, man pašai patīk atskatīties uz pagājušo mēnesi, tāpēc šādi ieraksti joprojām top. Nerunājot par to, ka daru neplānotas lietas, prokrastinējot plānotās (blogā un dzīvē).

Sešas grāmatas:
Guntis Berelis “Kandidāts”
– jauno rakstnieku stāsti apvienoti vienā krājumā. Vairāki bija ļoti iespaidīgi un par stāsta aspektiem domāju vēl pāris dienas pēc izlasīšanas, citiem šļūcu pāri, jo vienkārši neaizķēra. Tagad uzmetot aci satura rādītājam, visvairāk iespiedies atmiņā ir Dacs Akermanes stāsts par Alisi Grīnu. Par krājumu 7/10.
Laikmetīgā arhitektūra Latvijā – jau pagājušajā mēnesī biju aizrāvusies ar arhitektūras Procesiem, tagad nāk dažādi albumi. Skumdina tas, ka Latvijā mūsdienu arhitektūras ir maz (runa ir pirms 2012. gada un par dažu funkcionalitāti vēl var pastrīdēties), tāpēc daudzas ēkas atkārtojas vairākos izdevumos. No otras puses – var saplānot ceļojumu pa Latviju, ņemot vērā iespaidīgas un skaistas mājas. Arī savā ziņā albums/grāmata lika domāt par kritiku un arhitektu tomēr sašķelto vidi, bet par to es vēl ļoti, ļoti domāju pēdējā laikā, tāpēc nerunāšu. 7/10
Marija Kondo “Kārtības maģija” – kaut ko pateicu šeit. Un vēl lielāku tīrīšanu neesmu uztaisījusi.
Žaklīna Cinovska, Elita Veidemane “Prāts vai instinkts” – es to burtiski vienu dienu atradu savā grāmatplauktā. Atceros jēlu latviešu seriālu ar tādu pašu nosaukumu un sapratu, ka tas ir scenārijs, izdots grāmatas formā. Vilšanās liela, jo varoņu ir tik daudz, ka nespēj izsekot līdzi ne tam, kurš ir galvenais varonis, no kur perspektīvas lasītājs skatās uz stāstu, nemaz nerunājot par vīriešiem, kurus tās piecas galvenās varones maina kā kleitas. 3/10
Latviešu mūsdienu dzeja – Zvaigznes Outletā labu brīdi ar atlaidēm var nopirkt dažādus klasikas izdevumus, un šis vienā no daudzajiem lūzuma punktiem bija tas. Dzeja man it kā patīk, bet joprojām neesmu atradusi ne savu mīļāko dzejnieku, ne konkrētu dzejas veidu, tāpēc joprojām mētājos un lieku sliktus vērtējumus visiem, kas nepatīk. Šeit apkopoti literatūras pedagoģes Astrīdas Vulfas atlasīti mūsdienu dzejnieku darbi un tas man izraisīja lielāko bēdu, jo tika ņemti jau sevi pieteikuši un pazīstami dzejnieki, nevis jau sevi pierādījuši (kritērijs: izdots krājums), bet varbūt tik ļoti nepazīstami (Zēgners, piemēram). Tāpat jau atradu jaunus cilvēkus, kam turpmāk pievērst pastiprinātu uzmanību, bet tomēr lielākā daļa mani neaizrāva. 6/10
Panākumi dzīvē un biznesā – uhh. Man patīk nonfiction žanrs, man patīk arī pašpsiholoģiskās grāmatas (ne jau Latvietes karma), bet joprojām arī šeit nesaprotu, kā var notrāpīt uz to, kas man patīk. Ar šo es mēģināju, man nesanāca un nepatika un bieži bija vēlēšanās mest grāmatu pret sienu. Cik pompozs grāmatas nosaukums, tik pompozs ir arī grāmatas saturs (pie Ķirsona teksta es, atvainojos, gandrīz atbrīvojos no kuņģa satura, cik cheesy tas bija). Un sajūta bija tāda, ka grāmatas autors (drīzāk gribētu viņu saukt par sastādītāju) ir aizsūtījis e-pastus visiem ar biznesu slavenajiem cilvēkiem un lūdzis atbildēt uz jautājumiem. Tas, kas lika par to domāt, ir atšķirīgais atbilžu garums – dažiem tās bija 5 lappuses, citiem 3 teikumi. Iedvesmoties tas varbūt ļautu jaunajiem uzņēmējiem, bet ne man. 4/10.

Viena filma: “Pagājusī nakts” ar Keiru Naitliju, kuru varu skatīties vēl un vēl. Vispār, gribu aiziet arī uz izrādi vēlreiz.

Viena teātra izrāde: par kuru jau rakstīju šeit.

Un gribēju padalīties arī ar rakstu, kurā es atradu daļu sevis – par grāmatplauktu kārtošanu. Vienmēr tā man ir bijusi relaksējoša metode un ir miljoniem veidu kā sakārtot. Visaktuālāk šī kārtošana ir reizēs, kad nopērk jaunas grāmatas, kuras nelien smuki iekšā, tāpēc jāpārkārto, hmm, parasti visi plaukti. 😀

Gada sākumā bija skaista apņemšanās aprakstīt katru izlasīto grāmatu, par ko es tagad varu tikai skaļi pasmieties. Bet gan jau tikšu vaļā no visiem darbiem un uzrakstīšu īsās atsauksmes. Galvenokārt ar šiem mēneša rakstiem es jums daru zināmu to, ka nekur neesmu pazudusi, savā ziņā mierinot arī sevi.

Plāni aprīlim

  • darīt visu, lai pabeigtu skolu (melns humors)
  • aiziet uz vairākām izrādēm – manā redzējumā tās varētu būt četras, bet dzīvē gadās kaut ko atcelt (kā man šomēnes ar ĢIT studentu izrādi gadījās) vai piepirkt klāt kādā krīzes brīdī.
  • lai gan pagājušajā mēnesī rakstīju, ka pa pavasari jāizlasa 13 grāmatas, tad man ir doma pamēģināt Try a Chapter tag (ieskats kā tas notiek), lai saprastu, kurās grāmatas esmu ieinteresēta un kurās ne tik ļoti. Varbūt skaits samazinās.

Lai saulains un silts aprīlis!

Attēls te.

Lasītāju problēmu TAG

https://static.pexels.com/photos/110252/pexels-photo-110252.jpeg

Atkal blogu vidū klīst kārtējais stafešraksts, kurš piedāvā iepazīt lasītāju problēmas – no vienas puses ļoti nenopietnas, bet no otras – tā var būt lielākā krīze dzīvē. Nu tad, ko tur daudz pļāpāt, ķeramies pie lietas.

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Atkarībā no sajūtām, garastāvokļa, citu cilvēku sajūsmas, vecuma (cik ilgi grāmata ir nostāvējusi manā plauktā). Tagad pieturos pie tādas shēmas – lasu tās grāmatas, kuras divu gadu laikā esmu nopirkusi pavasara sezonā. Tas diezgan ļoti arī nestrādā, jo visas trīs līdz šim izlasītās grāmatas esmu nopirkusi pēdējā mēneša laikā. Bet varbūt ar laiku ieies pareizajās sliedēs vai atradīšu citu iespēju, ka sevi piespiest ne tikai pirkt, bet arī lasīt grāmatas.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Nu ja jau esmu tikusi līdz pusei, gan jau pabeigšu arī. Lai gan atkarīgs no satura un biezuma – ja man paliks lasīt vēl 500 lapas, metīšu mieru, ja tikai 200 – turpināšu. Bet tikpat labi ar šo var iebraukt reading slump’ā un tad var negribēt lasīt pilnīgi neko.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Ja ir kādas 5 grāmatas, tad mēģināšu saraut, lasot ko vieglu un/vai īsu, bet, ja ir vēl daudz vairāk, tad gan atstāšu mierā un būšu priecīga par katru izlasīto grāmatu arī tad, ja nebūšu sasniegusi izaicinājumu. Es gada sākumā vienmēr skeptiski izplānoju gadu un lieku reālistiskus ciparus, ko varu arī sasniegt. Piemēram, šogad no domātām 50 grāmatām esmu izlasījusi jau 20. Iet labāk nekā cerēts.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Nu tad ir liela dzīves traģēdija un raudu. Cenšos kaut kā iemainīt pret pareizajiem vākiem vai nopērku jaunu pareizo grāmatu, lai vāki saskaņotos. Taisnības labad jāsaka, ka man tā nav gadījies (trīs reizes pārspļauj pāri kreisajam plecam un pieklauvē pie koka). Drīzāk ir tā, ka pilnai sērijai pietrūkst kādas grāmatas, kas nav pārdošanā, tad gan ir lielāka traģēdija, nekā grāmatu vāku nesaskaņa.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Nu ja jau visa pasaule ir sajūsmā, tad droši vien neviens. 😀 Parasti jau ar draudzeni apspriežam izlasīto un tad izvēršas diskusijas kāpēc man vai viņai vai abām kaut kas nepatīk konkrētā grāmatā.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Nelasu tik daudz publiskās vietās, jo mazāk grāmatas, kuras zinu, ka liks raudāt. Bet, ja nu tomēr velk uz raudienu, tad fiksi taisu ciet un vaļā veru tikai mājās. Parasti, ja tas ir garākos pārbraucienos, esmu nodrošinājusies arī ar kādu žurnālu, tāpēc turpinu lasīt to.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Parasti te palīdz atsauksmju rakstīšana, bet tā kā es nemēdzu katru grāmatu aprakstīt, tad tur sākas īstās problēmas. 😀 tad mēģinu palasīt ko citi ir rakstījuši, piemēram, tajā pašā Goodreadā, citu blogeru atsauksmes, bet gadās arī, kad turpinājumā mēdz atkārtot pirmās grāmatas notikumus – tad sajūsmā situ plaukstas.

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Atkarībā no cilvēka, ja esmu pārliecināta, ka a)lasa un b)to dara ātri, tad dodu izlasīt. Bet tikpat mierīgi atsaku, ja neticu, ka man to grāmatu atdos (lai gan esmu iekritusi arī šeit). Žēl jau, ka tās grāmatas aizceļo, tāpēc labāk atsaku, nekā dodu.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Es parasti tik daudz grāmatas nepametu, vismaz dažas mēdzu pabeigt un ielikt to negatīvo vērtējumu labāk, nekā bez vērtējuma vispār. Negribēšana lasīt gan man ir izplatīta un tiešām problēma, jo vairāk pērku grāmatas nekā tās lasu, tāpēc tai tieku pāri ar seriāliem, filmām vai kādu citu nodarbi.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Vai nu izmantošu blogera eksemplārus, ja ir sadarbība ar attiecīgo izdevniecību, bet mēdzu arī nopirkt tāpat, ja zinu, ka gribu plauktā, bet negribu lasīt tūlīt. Vēl jau ir opcija ‘bibliotēka’, bet par to pirkšanas brīdī aizmirstu. 😀 liels, liels slazds ir labdarības veikals “Otra elpa”, kurā ieklīstot var dabūt it kā gribētas grāmatas, ja paveicas, arī ļoti jaunas un par zemām cenām, tad tieku arī pie grāmatām, kas varētu pagaidīt. Un tā arī tie plaukti pildās. 😀

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Ojj, mēdz būt, ka ļoti ilgi. Arī tās, kuras ļoti gribu izlasīt, mēdz plauktā stāvēt ilgi līdz patiešām tieku pie lasīšanas. Piemēram, “Sarkanā sacelšanās” varētu būt jau kādi divi gadi, lai gan stāv pašā priekšā. Līdzīgs stāsts arī ar citām. Es visu laiku mēģinu sevi kaut kā ierobežot, bet kā nesanāk, tā nesanāk. Pastāvīgais stāvoklis ir tāds, ka gribu lasīt visu, bet nelasu neko un skatos Youtube video un es to pat nesaucu par reading slump, jo tai pašā laikā varu lasīt ar interesi. Varbūt tāds periods.

Arī tu vari mēģināt atbildēt (publiski vai pie sevis) uz šiem jautājumiem, pārņemot stafeti.

Bilde te.

Marija Kondo “Kārtības maģija”

Marija Kondo - Kārtības maģija

Uz šo grāmatu acis metu jau sen, arī tad, kad negribējās līdz ar istabas kārtošanu sakārtot arī dzīvi. Pēdējos mēnešos gribēju pamēģināt, cik ļoti vides sakārtošana palīdz sakārtot arī sevi, tāpēc bija doma nopirkt šo grāmatu. Kā jau tipiska Marta – nopirku to mēnesi pēc visa liekā izmešanas. Bet tas nenozīmē, ka grāmata būtu nelietderīga.

Marija Kondo ir mācījusies uzkopšanu un lielu dzīves daļu ir veltījusi tam, lai caur personīgo pieredzi nonāktu pie sev visideālākās kārtošanas metodes – aprakstītas šajā grāmatā. Viņa arī pasniedz seminārus un privātās nodarbības tiem Japānas (pamatā, bet ne tikai) iedzīvotājiem, kuriem rodas tāda nepieciešamība, un kuri paši nevar saņemties sākt mainīt savu vidi.

Kārtošanas galvenā ideja ir – ja lietu paņem rokās, sajust, vai tā tev nes prieku. Ja nē – jāmet ārā. Autore iesaka sākt ar apģērbu, tad ar grāmatām, papīriem, dažādiem sīkumiem un tad ķerties pie sentimentālām lietām. Pēdējās esot grūtāk izmest, bet, ja kārto norādītājā secībā, tad roka un prāts ir ietrenēti un ar to nav problēmu. Jākārto arī viss uzreiz, nekādas dalīšanas zonās pa dienām (guļamistaba, virtuve, vannasistaba, utt.) un svarīgi arī katrai lietai atrast savu vietu mājās, lai apkārt nemētājas un nerada haosu, kas disbalansētu pašu mantas īpašnieku.

Mana personīgā pieredze ar mantu kārtošanu ikdienā saistās ar to vienu reizi nedēļā, visticamāk brīvdienā, kad apkārt valda tāds haoss, kad gribot negribot jāķeras tam klāt. Bet ne par tāda veida kārtošanu runā Kondo. Viņa drīzāk runā par tādām kā lielajām tīrīšanām, kad iztīri visu visu, pašu mazāko kaktiņu un ne jau no putekļiem, bet no mantām. Atbrīvo savu dzīves telpu no liekā, tā teikt. Man par sevi ir radusies teorija, ka es kaut ko lielu (istabu vai grāmatplauktu) kārtoju tikai tad, kad jūtos nervoza vai saspringta, vai gribu kaut ko mainīt. Tieši dēļ tā savu dzīves telpu sakārtoju pirms mēneša tiešām apskatot katru mazāko stūri un saprotot, ko nekad nevilkšu mugurā/nelietošu/un kāpēc tas man vispār ir. Bet apzinos arī to, ka neesmu pilnīgi visu izmetusi, noteikti, ja man uz pirkstiem skatītos fiziska Kondo, mana istabā nebūtu puse tur esošo mantu. Bet fiziska autore manā istabā neatrodas un arī es neesmu tik radikāla, lai to visu izmestu. Un mani pilnībā apmierina pašreizējais stāvoklis, jo ziniet ko – man tiešām ir sajūta, ka dzīve ir manāmi uzlabojusies (paskatīsimies, cik droši ir to teikt skaļi).

Iemesli, kāpēc grāmata ir laba – tā palīdz saprast, ka mēs apaugam ar mantām mums pašiem to varbūt nemaz nepamanot. Un ne tik ļoti vajadzīgām mantām, man gribētos atgādināt. Šajā slazdā ievilina atlaides vai labas rekomendācijas vai “izskatās interesanti, gan jau kaut kad”. Autore saka, ka šis “gan jau kaut kad” pienāk precīzi nekad. Laba grāmata tā ir arī nozīmē, ka palīdz noskaņoties kārtīgai mantu sviešanai ārā, bet te arī ir galvenais mīnuss, ar ko es saskāros.

Lasīšanas procesā man ļoti traucēja tas, ka mantas met ārā. Paņem, salasa maisos un izmet miskastē. Vārdu sakot, ieslēdzās man praktiskās latvietes gēns un es iedomājos dažādus risinājumus, kā nevajadzīgu, bet vēl lietojamu mantu mešanu ārā var atrisināt savādākā veidā, piemēram, ziedošana vai labdarība vai pārdošana. Lasu klientes piemēru (kas te ir daudz) par to, ka izmet miskastē 200 grāmatas – nu vai ziniet, gandrīz raudāt jāsāk! Labi saprotu, ka metode ir no visa liekā pēc iespējas ātrāk atbrīvoties, bet tas man automātiski lika skeptiski uztvert visu grāmatu. Mazākas, bet tomēr šaubas man radīja tas, cik ļoti autore uzsver to, ka “zeķes ir nogurušas pēc smagā darba, spiežoties starp jūsu kāju un kurpēm, izklājiet viņas gludi, lai var atpūsties” un to, ka “es, atnākot mājās, somu novietoju uz sava aitādas pārklāja”. Cilvēks, kuram rūp zeķu (!) labsajūta, nedomā par dzīvnieku labsajūtu?

Bet es sapratu arī vairākus aspektus, ko es savā kārtošanā darīju nepareizi. Piemēram, Kondo piedāvā drēbju locīšanas veidu, kas samazina izmantoto vietu. Visu laiku man tās kumodes atvilktnes ir par mazu, tāpēc apsveru iespēju izmēģināt viņas metodi. Nejūtos tik radikāla, lai drēbes mestu ārā, tāpēc es pieļāvu to, ko autore uzskata par kļūdu – drēbes atdevu vai nu māsai, vai aizvedu uz laukiem (uz turieni aizvedu arī tās grāmatas, par kurām sapratu, ka tuvāko 5 gadu laikā tās nelasīšu – Kondo saka, ka tad tās jāmet ārā). Mums abām gan sakrīt viedoklis par kurpju kastēm – sasodīti noderīgām mantu glabāšanā.

Grāmatai dodu 7,5/10. Bija daudz pašiedvesmas, neticamu (lai gan Japānā viss ir iespējams) piemēru no klientiem, bet bija arī daudz sasodīti labu padomu. Ja ķeries pie kārtošanas, izlasi pirms tam šo grāmatu, varbūt noderēs.

[..] labākais sevis iepazīšanas veids ir uzkopšana. Galu galā mantas, kuras mums pieder, ļoti precīzi stāsta par lēmumiem, kurus dzīvē esam pieņēmuši. Kārtošana ir kā inventarizācija, kura pierāda, kas mums patiešām patīk.

Attēls: te.

“Pazudušais dēls” VDT

Apzinoties to, ka Reinis Suhanovs ir mans mīļākais režisors, vai tiešām es laistu garām iespēju aizbraukt uz viņa jaunāko izrādi? Protams, ne, un ja vēl brīvdiena, vispār lieliski. Tā nu 5. martā ciemojos Valmierā.

Krustiņš pēc tēva aiziešanas ir “Roplaiņu” māju saimnieks, bet tā vietā, lai pildītu tēvam doto solījumu uzraudzīt mājas pārvaldību, viņš ar savu draugu Paulu vazājas pa krogiem. Parādu dēļ viņš ir apsolījies ņemt par sievu krodzinieka meitu, lai tos dzēstu. Kamēr jaunais saimnieks nav spējīgs pieņemt lēmumus, kas attiektos uz saimniecību, viņa vietā to dara Mikus – kalps ar labu sirdi. “Roplaiņu” nedaudz palaidušos garu pie kārtības noved saimnieka jeb tēva atgriešanās mājās, kas kļūst par iemeslu dažādām atzīšanām un ceļu uz jaunu sākumu.

Mēs visi esam piedzīvojuši brīdi dzīvē, kad liekas, ka vecāki (draugi, paziņas, kolēģi) mūs nesaprot, māca dzīvot pēc savām instrukcijām. Un mēs speciāli neklausām viņiem, kļūdāmies, dabūjam savu dzīves mācību un nodomājam “labāk būtu viņiem klausījuši”. Tāds ir Krustiņš (Rihards Jakovels) – māte (Dace Everss) viņam nav autoritāte, tēvs (Tālivaldis Lasmanis) ir aizgājis un dēls sāk savu pazušanas ceļu. Raksturā ass un ātrs, viņš pieņem neapdomīgus lēmumus, kurus vēlāk nākas nožēlot. Viņa pretstats – mierīgais un nosvērtais kalps Mikus (Mārtiņš Meiers) rāda to, ka var arī nesteigties un apdomāties, bet arī tas neliedz viņam gūt dažās dzīves mācības.

Lai gan Blaumanis šo lugu sarakstīja pirms vairāk kā 120 gadiem, tā joprojām ir aktuāla (kā jau vairāki viņa darbi). Pirmkārt, tas rāda vecāku un bērnu attiecības – vecāku kļūdas, audzinot bērnus – pie kā tas noved vai var novest un ko/kā var mainīt esošajā situācijā un to, cik svarīgi tomēr ir runāt ar bērniem par viņu problēmām un tos uzklausīt. Izrāde parāda arī jauna cilvēka ceļu pieaugušo pasaulē, kad jāpieļauj pirmās kļūdas, par kurām arī jāuzņemas atbildība, jo ne vienmēr laiks visu atrisina. Tiek runāts arī par vientulības sajūtu, jo, lai gan apkārt ir daudz cilvēku, ar kuriem ikdienā komunicē, iekšēji liekas, ka neviens Krustiņu nesaprot. Un protams, arī pirmā mīlestība un attiecību drāmas.

Izrādes galvenā priekšrocība ir Apaļā zāle, kurā notiek izrāde. Skatītājs ir it kā attālināts no skatuves, bet tai pašā laikā darbība notiek vien pāris metru attālumā. Var kārtīgi aplūkot aktieru grimases un emocijas, kustības, tērpus. Vēl kas ir svarīgi – aktieri, kas attiecīgajā ainā nespēlē, sēž skatītāju rindās, kļūstot par skatītājiem, vērojot kolēģus un reaģējot tāpat kā parasts skatītājs. Tas izrādei piedod nedaudz rotaļīguma sajūtu.

Jāpiemin arī scenogrāfija. Ieejot zālē, skatītājus sagaida mazas koka mājiņas un rotaļu dzīvnieki (bērnu spēļmantu izmērā), simulējot aptuveno saimniecību. Izrādes laikā saimniecības elementus attēlo arī maisi, kuri apvilkti ar siena/kartupeļu/kāpostu/malkas attēliem, kurus aktieri vai nu pārcilā no vienas vietas uz otru, vai uz tiem sēž un guļ (nevaru iedomāties, ka kādam gulēt uz kāpostu maisa būtu ērti, bet lai nu paliek). Mūzika sākumā ir pilna noslēpumainības un uzdzen drīzāk nedaudz baisu sajūtu, bet izrādes laikā tā šķiet pat iederīga, jo lieliski papildina tās sajūtas, kas rodas, skatoties izrādi.

Izrāde ir pusotru stundu gara, kas ir pietiekami ilgi, lai saprastu sižetu un paliktu interesanti un pietiekami maz, lai nepaliktu garlaicīgi. Kad izrāde beidzas, ir neliela vilšanās sajūta, ka tā ir beigusies, kas liek domāt par to, ka man tā patika. Un tā tas ir vairākās nozīmēs. Pirmkārt, tēli ir spēcīgi un ne mirkli nerodas šaubas, ka manā priekšā stāv Roplainis, nevis Tālivaldis Lasmanis. Otrkārt, mani uzrunāja izvēlētā luga – gan spēcīgo varoņu, gan vēstījuma ziņā. Krustiņš izrādē jautā par to, kāpēc dzīvi nevar sākt no baltas lapas, par ko (esmu diezgan droša) ir domājis katrs no mums. Treškārt, tā gadiem ejot nav zaudējusi savu aktualitāti arī šodien.

Tomēr ir lietas, ko es nesaprotu. Pieļauju domu, ka tas ir lugas nelasīšanas dēļ (apsveru to brīvā brīdī izdarīt, bet tas nav tik drīz, lai vilktu garumā šī darba uzrakstīšanu). Neskaidrākā vieta ir, vai pazudušais dēls ir tas, kurš ir pazaudējis savu dzīvi un cenšas to atkal atrast no jauna vai tas varonis, par kuru tiek runāts, bet kurš tā arī uz skatuves neparādās. Kā arī Ievas Puķes tēls man netapa skaidrs, kas tas bija – ragana, kāda prātā sajukusi dāma vai kas cits.

Izrādē spēlē arī LKA 4. kursa studenti, kas atsvaidzina sastāvu ar jaunām sejām, kurām pievērst pastiprinātu uzmanību. Jāsaka, ka tieši jaunie aktieri izrādē ienes humora dzirksti un par viņu darbībām vai reakcijām var vairāk pasmieties. Lai gan noteikti tāds nav mērķis, tas izrādi padara mazāk smagāku, kāda tā varēja būt.

Vērtējums: 8/10. Noteikti iesaku iet ģimenēm ar palieliem bērniem, jo kaut ko sev aktuālu šeit atradīs jebkurš.

Attēls: te.

Atskats uz februāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276576906/large.jpg

Atšķirībā no darbīgā janvāra, februāris izvērtās par īstu slinkuma mēnesi, jo piedzīvoju lasīšanas krīzi, nosvinēju bloga piecgadi un vienīgā ievērojamā darbība skaitās 13 grāmatu atstiepšana mājās no Ķīpsalas grāmatu svētkiem.

Grāmatas. Izlasīju 6,5.
Pabeidzu janvārī iesākto Beigbedera “Mīlestība ilgst trīs gadus” un jāsaka, ka biju krietni vīlusies, jo lasīju šo jau iepriekš un tad man patika, bet tagad šķita galīgi garām. Par naivu, par jēlu, galvenais varonis nevarēja izdomāt, kas viņam rūp vairāk – viņš pats vai draudzene un tas visu šo jau tā slikto padarīšanu padarīja vēl sliktāku. Interesē, vai man joprojām patīk citi šī autora darbi, bet negrasos to pārbaudīt, lai neviltos vēl vairāk. 2/5.
Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” – Ja jūs zinātu manu prieku, kad grāmata pilnīgi jauna nonāca manā īpašumā (ibook.lv reizēm ir zelts)! Arī šo romānu esmu lasījusi jau agrāk un vairākas reizes un man patika arī šoreiz. Ja esat galīgi nepazīstami ar Ostinu, tad sirsnīgi iesaku sākt tieši ar šo gabalu. Patīk, ka viņa neignorē lasītāju un ik pa brīdim diezgan tieši pie viņa vēršas, bet vairāk parāda tēlu raksturu caur darbībām, nevis “viņa bija jauka”. 5/5.
Rainis “Pūt, vējiņi” – Ziniet to sajūtu, kad gribas lasīt Raini? Es tagad zinu. Daļēji šo procesu atviegloja tas, ka biju redzējusi teātra izrādi un filmu, varbūt tāpēc lasījās vieglāk. Un varbūt tāpēc, ka patika gan filma, gan izrāde, patika arī grāmata. Pie rokas pagadījās senais izdevums ar burvīgiem zīmējumiem, tāpēc punkts klāt par to. 5/5.
Process I, II, IIIProcess ir Latvijas laikmetīgās arhitektūras grāmata/žurnāls/albums (kā kurā izdevumā) un nav jāprasa, par ko tas ir. Lieta tāda, ka mani aizrauj arhitektūra, tikai nekur tālāk par patīk/nepatīk es neesmu tikusi, tāpēc mēģinu iedziļināties nozarē un sajēgt vairāk. Tas, ko es sapratu, ir, ka latvietis parastais ne vienmēr būs un ir gatavs modernajai arhitektūrai (piemēram, koncertzāle uz Daugavas, kas atgādina pankūku) un sapratu arī, ka pietrūkst arhitektūras kritikas, neatkarīgas no kāda uzņēmuma, kas sistu naglai pa galvu. Lielu daļu grāmatu aizņem bildes un projekti/skices, kas ir tāpēc, ka daudz var lasīt platformā http://a4d.lv/. Par Procesiem vidējais vērtējums 3,5/5.
Neville Medhora “This book will teach you how to write better” – es kaut kā (laikam studiju iespaidā, hah) esmu iemācījusies, ka viss ar pompozu nosaukumu ir jāuztver kritiski. Te bija daudzas labas lietas, bet tikpat daudz lietas, kam nepiekrītu. Grāmata (ja to tā var nosaukt, jo ir aptuveni 50 lpp) ir sarakstīta ļoti vienkārša valodā un ar piemēriem, kas gan vairāk ir mērķēti uz to, lai varētu labāk nopārdot savu biznesu, bet ticu, ka to var pielāgot arī citām jomām. 3/5.

No filmām vienīgās, ko ir vērts pieminēt, ir Renāra Vimbas “Es esmu šeit”, kas skaidri iekļaujas latviešu depresīvajā kino, jo visas filmas garumā nevar saprast, vai var kļūt vēl sliktāk. Un tieši tā depresīvā nots ir laba, manuprāt. 8/10. Otra, ko pieminēšu, ir Hičkoka “The Rope”, ko skatījos studiju ietvaros, par kuru man nav viennozīmīgs viedoklis, jo it kā kino meistardarbs skatu ziņā, bet man briesmīgi kaitina, ka darbība notiek vienā vietā, jo liekas, ka filma šausmīgi stiepjas. Un tā sajūta mani nepameta līdz pat filmas finālam. 7/10.

Biju arī uz 2 teātra izrādēm, 1 skatījos televīzijā. Gribēju redzēt arī visas pārējās, ko rādīja, bet “veiksmīgi” nogulēju, kā vienmēr.
Bērns, vārdā Rainis, VDT. Televīzijas formātam ļoti piemērota izrāde, jo tiek rīkota gandrīz kā leļļu teātris, izmantojot akmeņus, maketu un dažādus citus priekšmetus. Veiksmīgi tiek izmantota bērna fantāzija, kur akmens kā Rainis pavisam neliekas jocīgi. Katrā gadījumā izrādi bērniem noskatījos ar lielāku interesi nekā mana māsa. Pluss par aktieriem, pluss par scenogrāfiju. 8/10. Sasummējot iepriekšējās izrādes, varu teikt, ka mans mīļākais režisors ir Reinis Suhanovs.
Doriana Greja portrets, Dailes teātris. No visām Ķiberes izrādēm, ko apzinos skatāmies (t.i., sākot no “M.Butterfly”), šī, manuprāt, ir vājākā izrāde. Vai nu ir beidzies pulveris, ar ko pārsteigt, vai arī man ir izveidojies savdabīgs pieradums. Protams, vainot režisoru visā izrādē ir muļķīgi, bet šoreiz es pat nevaru pateikt, kas ir tik greizs, ka nesaslēdzās ar mani. Patika Dainis Grūbe, prieks, ka Intars Rešetins var izrādīt savu aktiera potenciālu vairāk nekā ļoti-tāla-plāna lomās, jāpiemin arī Juris Žagars un savdabīgais orķestris. Vēl plusiņš par skatuves spoguļošanos un runā, ka Dainis Grūbe tagad ir pabīdīts uz vidu, jo otrajā izrādē sēžot labajā pusē, likās, ka viņš visu laiku tikai pa kreiso pusi šiverējās. 🙂 7/10.
Peldošie-ceļojošie, JRT. Interesanti skatīties sākumu, zinot beigas. Un arī galīgi nepareizi. Un nešķiet godīgi salīdzināt abas izrādes, jo teātri ir dažādi, aktieri arī un to sniegums tāpat. Šajā izrādē ir burvīga Sandra Kļaviņa un Andris Keišs, smiešanās vietu bija krietni vairāk un mūzika, ak mūzika! Tās vien dēļ vien jāiet uz izrādi. 8/10.

Kā jau sākumā minēju, mani piemeklēja lasīšanas krīze, kā rezultātā parādījās daudz brīva laika. Diemžēl nevaru atcerēties, ko tajā darīju, bet acīmredzot neko vērtīgu. Dažās stundās saliku 1000 gabalu puzli, paralēli klausoties “Subject:Creativity” pagājušo gadu video, bet tās bija tikai vienas tādas brīvdienas. Izrevidēju grāmatplauktu, ar mērķi nopārdot grāmatas (bija jākrāj Ķīpsalai, ja :D), bet daļa vienalga palika pie manis un mazākās aizstiepu uz maiņas punktu. Bet nu, ja jau sāku par to runāt…

24.-26. februārī notika ikgadējie grāmatu svētki Ķīpsalā, kas kā katru gadu, sapulcina daudz izdevējus un lasītājus zem viena jumta, kur visi var sajūsmā spiegt par grāmatām. Tā kā man riebjas cilvēki spiesties caur drūzmu, biju piektdien no rīta, kad vairākos stendos izdevēji apliecināja, ka esmu viņiem pirmais pircējs. Man bija plāns gan grāmatu saraksta ziņā (no kura izdevās izpildīt tikai 3 no 5 – still good), gan cenu ziņā – iet pie attiecīgās tirgošanas vietas, skatīties cik maksā un skatīties internetā, vai tur nav lētāk. Tikai šī plāna daļa, ienākot zālē, man kaut kur pazuda un tā arī par to atcerējos tikai tad, kad bija jāsagrabina pēdējie 6 eiro. Pirmās trīs vietās sagrābos pilnu somu/maisus (Zvaigzne, Jumavas atlaižu grozs un Dienas Grāmata). Tad es aizgāju uz maiņas galdu, kur atstāju savu sarūpēto čupiņu (kas ātri kaut kur mistiski pazuda) un neko vietā neatradu. Izlēmu apstaigāt apli un atgriezties vēlāk (kad noķēru “Atonement” – filma man patika). Cerēju atrast “BaibaBooks” stendu, bet, goda vārds, tas man izdevās tikai ar trešo reizi (neņemot vērā, ka pirmajā aplī turpat blakus Mansardā priecājos par glītiem cilvēkiem pirku grāmatu). Beigās gan atradu cerēto BaibaBooks stendu (vissmukāko no visiem, starp citu) un putniņi man pačukstēja labu ziņu par viņu gaidāmiem jaunumiem. Ar to arī mana ekskursija beidzās un, ejot mājās, izmisīgi domāju, ka šis gads jāvelta tam, lai iegūtu autovadītāja tiesības. Kā arī, jāsāk krāt nauda jau janvārī (ar februāra ietaupījumiem acīmredzami bija par maz, jo, nu, tur tak palika vēl daudz labu grāmatu! Un es vēl nemaz neiegāju Jāņa Rozes stendā!)

Kas attiecas uz grāmatām šī gada laikā – lasīšanas plānos man ir izmaiņas. Iespaidojoties no ārzemju booktuberes video, arī es izdomāju, ka manā plauktā ir pārāk daudz nelasītu grāmatu. Tāpēc es ņemšu prioritāri lasīšu tās, kuras esmu nopirkusi pagājušajos gados aptuveni šajā gadalaikā un, ja man nepatiks/nepieķeršos, cītīgi apdomāšu, vai es to maz gribu lasīt. Labi apzinos, ka tuvu pie 200 grāmatām fiziskā formātā nav ok, tāpēc ar šo centīšos sevi disciplinēt. Tad jau redzēs, kā man veiksies ar šo.

Plāni pavasarim/martam:

  • lasīt tās grāmatas, kuras esmu pirkusi ziemā/pavasarī pagājušajos gados. Prioritāri ir tās, kas ir manā 2017. gada lasīšanas sarakstā (13), pārējās (15) paliek, ja gribas ko pamainīt vai pēkšņi aptrūkstas lasāmā (ņemot vērā skolu – maz ticams). Un tad par to, kā man veicās, stāstīšu maija beigās, jo noslēgsies pavasara mēnesis. 28 grāmatas pa gadalaiku man liekas diezgan ticami un realizējami.
  • Baigi braukāšos uz dažādiem teātriem, kuros neesmu biežs viesis- martā būšu Valmierā un Rīgas Krievu drāmā, par aprīļa plāniem vēstīšu nākammēness.
  • No filmām gribas noskatīties tās, kas vinnējušas Oskarus, bet tā kā esmu diezgan ļoti garastāvokļu cilvēks, tad redzēs, kā ar to veiksies.
  • Ar seriāliem esmu iestrēgusi, jo neviens nepatīk vai arī patīk tik ļoti maz, ka nav vēlmes skatīties tālāk. Lai gan tai pašā laikā ir saraksts ar cilvēku ieteikumiem, kurus vēl neesmu sākusi skatīties.

Tas pagaidām arī viss. Lai jums saules pieliets pavasara sākums!

Attēls te.

Atskats uz janvāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276563410/large.jpg

Skatoties uz paveikto, mani izbrīna, ka tas viss notika janvārī, kas studentiem (tātad arī man) ir sesijas mēnesis.

Grāmatas. Izlasīju 10 grāmatas un uzstādīju personīgo rekordu, jo tik daudz vienā mēnesī es vēl neesmu izlasījusi. Ja teiciens “kā gadu iesāksi, tā pavadīsi”, tad mans lasīšanas gads rādās ļoti labs, arī ņemot vērā faktu, ka vairākas grāmatas bija patiešām labas. Par visām esmu dažus vārdus jau uzrakstījusi, tāpēc turpmāk būs linki uz aprakstiem.
Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti”, Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki”, Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne”, Rupi Kaur “milk and honey”viss vienā katlā lasāms te.
Frēderiks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”te.
Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”te.
Jana Egle “Gaismā” te.
Egils Lukjanskis “Rēta akmenī” te
Džodžo Moja “pirms atkal tiksimies” – agrāko atsauksmi var lasīt te, bet pārlasīšanā visu sanāca uztvert mazāk saasināti. Bet tas nemaina to, ka grāmata ir laba.
Džodžo Moja “pēc tevis” te.

Filmas/seriāli. Sāku turpināt radināt sevi pie jaunu seriālu skatīšanās (kopš beidzu skatīties “Friends”, labu laiku nezināju kā dzīvot tālāk). Manā redzeslaukā tagad ir “Series of Unfortunate Events”, “Mom” smadzeņu atvēsināšanai un “The Crown”, kā arī atsākās “How to Get Away With Murder”. No filmām noskatījos 8, no kurām visaugstāk vērtēju “La La Land”. Lai gan mūzikli man ne pārāk iet pie sirds, šis tomēr spēja manu uzmanību noturēt līdz beigām. Un tās beigas, tās beigas! Novērtēju ar 10/10. Pārējās košļeņu filmas nemaz nav vērts pieminēt.

Teātris. Skatījos 5 notikumus, kas saistīti ar teātri.
“NN Nakts” JRT – jau kā tradīcija notiek otro gadu pēc kārtas, kur novērtē arī otru teātra pusi – kritiku. Konceptā līdzīgi kā pagājušo gadu, bet šoreiz daudz foršāk un īsāk, koncentrētāk. Divejādas izjūtas raisīja skatuves noformējums kā Getliņu izgāztuve, kur kritiķiem jākāpj pāri izmētātām čipsu pakām, bet saprotu arī otru – profesionālo – pusi.
“Jevgēnijs Oņegins” LNOB – piedzīvoju izbrīnu par to, ka dzied krieviski, bet scenogrāfija bija smuka (tikai vēl vienu izbrīnu radīja reklāma modes skates veidā ar Amoralles tērpiem). Nezinu, cik ļoti tērpu mūsdienīgums un atklātums sasaucās ar valodas senumu (jo krieviski es nebumbum), ko man būtu interesanti uzzināt.
LTV1 rādīja Elmāra Seņkova “Meitenes” iestudējumu un arī Reiņa Suhanova “Bērns, vārdā Rainis”. Abi šie iestudējumi ir pateicīgi televīzijas kameru darbam noķert īstos izrādes momentus, jo darbība nenotiek uz lielas skatuves. “Meitenēs” man simpatizēja stāsts un izvēlētās aktrises, “Bērnā, vārdā Rainis” tas, cik interesanti izdomā bērniem izstāstīt stāstu, pielietojot minimālus līdzekļus.
“Bonija un Klaids” Dailes teātrī – izrādes sākumā skatītājus (vai paši sevi) aktieri Mārtiņš Upenieks un Lelde Dreimane izklaidē, lasot kritiku šo izrādi. Bet varbūt, lai sagatavotu skatītāju. Katrā gadījumā nav grūti izdomāt, par ko ir stāsts. Interesanta ir režisora iecere likt skatītājiem līdzdarboties izrādes procesā, izmantojot lukturīšus (interesanti, kāda būtu izrāde, ja to nebūtu). Laiks aizlidoja vēja spārniem jeb var arī teikt, ka negaidīju beigas tik ātri.

Plāni februārim

  • Pagaidām plānā ir apmeklēt 4 teātra izrādes;
  • Grāmatu ziņā nav īsta plāna, pēc kā vadīties, tāpēc paļaušos uz sajūtām. Gribas kaut ko no non-fiction palasīt, tāpēc varbūt beidzot jāķeras klāt grāmatām, kas manā plauktā stāvējušas klāt way too long.
  • Bet joprojām spēkā paliek 1 grāmata no Kindles un 1 latviešu autoru darbs.

Attēls te.

Džodžo Moja “Pēc tevis”

Džodžo Moja - Pēc tevis

Pirms pāris gadiem pie lasītājiem nonāca Džodžo Mojas duoloģijas pirmā grāmata “Pirms mēs tiksimies” (atsauksmi lasi te), tad pavisam nesen uz kino ekrāniem iznāca grāmatas ekranizācija un nu ir izdota arī otrā (pēdējā) daļa – “Pēc tevis”. Lasītāji krasi dalās divās daļās – ir tie, kuriem liekas laba esam un tie, kuri nesaprot, kāpēc kas tāds bija jāuzraksta. Es saprotu abu pušu argumentus, bet man vairāk patika kā nepatika.

JA NEESI LASĪJIS PIRMO DAĻU, TEV TE NAV KO DARĪT, JA VIEN NEVĒLIES SABOJĀT LASĪŠANAS PRIEKU, JO TE BŪS PILNS AR PIRMĀS DAĻAS MAITEKĻIEM. Bez tiem vienkārši nevar. Nu tā, esmu jūs brīdinājusi, vainojiet paši sevi.

Dzīve pēc Vila nāves turpina savu gaitu. Lūisa pa Vila naudu ir apceļojusi Eiropu, tikusi pie šaura dzīvoklīša, apmeklē atbalsta grupu, lai tiktu pāri viņa zaudējumam un strādā lidostas pabā. Viņas jaunais boss ir kretīns (vēlāk atklājas, ka varbūt arī ne), kas liek viņai strādāt uniformā, kas atgādina elfu padauzu un vienīgais veids, kā izbēgt no dzīves grūtībām, ir kāds malks vīna darbadienu vakaros. Vienu vakaru vīns Lū paceļ spārnos un nomet paramediķa Sema priekšā (burtiskā nozīmē), kas rezultējās ar rehabilitācijas periodu pie vecākiem un pilsētiņas iedzīvotājiem, kas Vila nāvi nav aizmirsuši. Atpūtas laikā atklājas, ka Lū vietā viņas māte ir sākusi kardināli mainīt savu dzīvi, par ko mājinieki nav sajūsmā, un it kā ar to visu vēl nepietiktu – kādu dienu pie Lū dzīvokļa durvīm uzrodas Lilija.

Grāmata ļoti atšķiras no pirmās daļas. Lū ir zaudējusi savu pirmās daļas dzirkstošo humoru un šeit viņu var sastapt kā gandrīz depresijā ieslīgušu, problēmām māktu un pavisam parastu sievieti. Viņa pat ir zaudējusi savu ekscentrisko dabu, kas spēja izklaidēt un lielu grāmatas daļu viņa tāda arī paliek, kas nogurdina. Ar katru jaunu nodaļu viņa šķietami arvien dziļāk iestieg savām dzīves melnajā strīpā un labprātīgi tur arī peld. Par laimi lasītājam, uzrodas jauni cilvēki, kuru dēļ viņa no šīs strīpas kārpas ārā un grāmata beidzot paliek mazāk depresīva, bet ieslīgst otrā galējībā – dusmās, jo Lilija ir ļoti egoistiska, vieglprātīga un izklaidīga meitene, kura blandās pa dzīvi bez mērķa un nenovērtē vai negrib novērtēt pūles, ko viņai velta apkārtējie. Nedaudz šo drūmo ainu mēģina atsvaidzināt ekscentriskā Lū māte ar aizraušanos ar feminismu un Donna ar savu humorizjūtu.

Šī grāmata ir turpinājums pirmajai – ļoti veiksmīgai – grāmatai. Bet galvenais jautājums ir – vai šis turpinājums ir vajadzīgs? Pēc “Pirms pēc tiksimies” palika interese, kas tālāk notiek ar varoņiem, ko viņi dara un kā dzīvo, bet tā jau ir ar katru grāmatu, tāpēc jau vien autori nesaraksta turpinājumu, lai to izskaidrotu. “Pēc tevis” arī ir tādas beigas, kas paceļ jautājumu par to, kā Lū un citi varoņi dzīvo tālāk, bet tāpēc ne vienmēr vajag rakstīt vēl vienu grāmatu – lai tas paliek katra lasītāja prātā izfantazēts.

Man grāmata patika tādā nozīmē, ka tā ļoti labi pastāsta par zaudējuma sāpēm pēc nāves un dziedēšanas periodu, kam jāaiziet cauri, lai spētu to visu palaist vaļā – kā hēlija balonu. Šis sasaucas ar personīgo pieredzi, tāpēc tādas izjūtas nebūs katram, kas šo lasīs. Bet, ja ir grūti, tad šī varētu būt īstā nepamācošā lasāmviela, kas varētu atvieglot dzīvi kaut nedaudz. Un tā kā šim ir samērā liela nozīme manā dzīvē, par spīti visam es sliecos uz to, ka grāmata man patīk.

Vērtējums: 8/10.

Vienmēr ir labāk kaut kur iet un kaut ko darīt [..]

Lūgti novērtēt savas sāpes desmit punktu skalā, daudzi vīrieši nosauc skaitli vienpadsmit.

-[..] Es esmu kārtīga katoļu meitene, Lūisa, un mēs nešķiramies. Mēs liekam saviem vīriem ciest līdz kapa malai!

Attēls te.

Egils Lukjanskis “Rēta akmenī”

http://veikals.la.lv/components/com_virtuemart/show_image_in_imgtag.php?filename=R__ta_akmen___586a4e0fc1b09.jpg&newxsize=265&newysize=371&fileout=

Romāns “Rēta akmenī” pirmo reizi iznāca 1993. gadā, bet “Krievu leitnanta mīļākā” –  2002. Atzīmējot rakstnieka Egila Lukjanska 80. gadu jubileju, izdevniecības “Lauku avīze” paspārnē abi šie izdevumi iznāk atkārtoti, apkopoti vienā sējumā.

Rēta akmenī

Stāsts ir par celtniecības tresta darbinieku Ivaru Viklandu, kurš savu dzīvi pilnībā ziedojis darbam un neizjūt vai ignorē tos aspektus, kas viņa dzīvi padara nepilnīgu. Savu māti, kas palikusi laukos, nav apciemojis jau astoņus gadus, no patstāvīgām attiecībām bēg kā no mēra, lai gan ir viens no iekārojamākajiem vecpuišiem visā Rīgā. Bet šīs problēmas ir dziļākas kā sākumā šķiet.

Visa romāna garumā Ivars mēģina cīnīties ar pagātnes dēmoniem – agri zaudētā lielā mīlestība liek skeptiski raudzīties uz mīlestības konceptu un viņam apkārt esošās sievietes šo skepticismu tikai palielina – vai nu ir pilnīgas aprēķinātājas, vai uzreiz grib precēties. Tā teikt, nespēj izdabāt Ivara pašreizējām vēlmēm, lai gan viņš ir radis dabūt visu, ko vēlas. Bet arī attiecībām ar māti sava nasta – Otrais pasaules karš, tēva un māsas nāve, krievu un vācu armiju maiņas ieviesa radikālas pārmaiņas viņu dzīvē, ko Ivars cenšas aizmirst, tāpēc izvairās braukt pie mammas.

Grāmata ir tāda kā ielīšana vīrieša prātā vistiešākajā nozīmē, jo lielu daļu romāna sastāv no Ivara pārdomām par pagātni, pieņemtajiem lēmumiem, kā būtu, ja būtu un nākotni. Ja kādreiz daudzu rindkopu garās domas man nepatika lasīt, tad šeit tās bija tīri iederīgas un kāri izlasīju arī tās. Savas līdzības ar varoni nenākas grūti atrast, jo mums katram ir savi iekšējie dēmoni, ar kuriem cīnāmies visu vai tikai daļu dzīves, arī mums ir sirdsapziņa, kas nekautrējas uzrunāt tad, kad vismazāk to gaidām. Daudzkārt lasītais teksts liek apstāties un padomāt par savu dzīvi vai vienkārši par filozofiskām apcerēm, kas aprakstītas romāna lapās. Es negaidīju, ka man tik ļoti patiks, bet šogad esmu nonākusi pie secinājuma, ka jāpārstāj brīnīties par to, ka patīk latviešu literatūra, un jāpieņem tas kā fakts.

Vērtējums: 8/10.

[..] tas varbūt arī ir vienīgi patiesais, ko mēs viens otram dodam – vai nu laimi, vai nelaimi… Viss pārējais ir tikai teātris.

[..] ikviena cilvēka dzīvība tomēr būtu stādāma nesalīdzināmi augstāk par jebkuru ideju vai cēlu mērķi. Pašu cilvēku dzīvībai ir jākļūst par vislielāko šīs pasaules vērtību un augstāko ideju. Un tikai tad mēs varēsim sākt runāt par patiesu humānismu un cilvēcību. Bet, kamēr tas nenotiks, mēs joprojām viens otru turpināsim plosīt kā traki suņi un līdz Cilvēkam mums visiem būs vēl bezgalīgi tālu…

Krievu leitnanta mīļākā

Šis stāsts vēsta par Silvijas Simsones dzīvi. Viesturs Simsons viņā iemīlas no pirmā acu uzmetiena un arī apprec, Viestura aristokrātiskā māte jauno vedeklu nevar ciest, jo viņas vecāki ir strādnieki. Viesturs ir armijnieks un tāpēc vairākkārt nav mājās, atstājot Silviju viņu gaidām. Bet stāsts nav tikai par viņu vien, ir arī Eva Račinska, sabiedrības dāmas un fabrikas īpašnieka meita, kura apveltīta ar skaistu balsi un, izrāvusies no vecāku zelta būra, liek to lietā, lai nopelnītu iztiku. To, kā abu sieviešu liktenis savijas, atvijas un atkal savijas kopā – to var atrast šajā stāstā.

Autoram tuva ir vēstures tēma – abi šajā grāmatā esošie romāni to apliecina, bet visciešāk ar vēstures notikumiem ir saistīts tieši pēdējais, jo tas liek dibināt un arī izposta vairākas varoņu dzīves. Darbība norisinās laika posmā no pēckara Latvijas līdz pat Otrajam pasaules karam un notikumi lielākā un mazākā mērā arī ir tie, kas virza uz priekšu romāna darbību, bet ne tikai tāpēc, ka viens no galvenajiem varoņiem bija armijnieks, bet, kā jau zināms, varas mainījās un pēdējā cilvēkiem atņēma ļoti daudz – arī viņus pašus.

Arī otrajā romānā nepazūd apceres par dzīves jēgu, mīlestību, gremdēšanos pagātnē un cerības pilno skatu uz nākotni – tagad varbūt tik ļoti nodrazātās tēmas varēja šķist svarīgas un vajadzīgas padomju laika, kara vai Atmodas laiku pieredzējušam lasītājam. Bet svarīgi ir tas, ka romāns aktualitāti nezaudē arī šodien, tikai kaut kas ir mainījies. Varbūt to lasa, lai atcerētos – netiek aprakstīti kara notikumi, drīzāk tā sekas, un kaut kādā ziņā, ņemot vērā personīgo vai ģimenes pieredzi, aiz tiem var atpazīt sevi. Vai varoņos, kas brīžiem ieslīgst bezgalīgi garās apcerēs un to daudzums uz beigām jau sāka kaitināt, bet varoņi arī autora veiklās valodas dēļ iemiesojas lasītāja acu priekšā. Autora pluss noteikti ir valoda un vēstures zināšanas, kas spēj savērpt romānu, kas raisa interesi šķirt lapas uz priekšu kā arī prasme īstajā brīdī veiksmīgi pāriet no viena varoņa uz otru, kas stāstam piešķir daudzslāņainību.

Grāmatu noteikti nevajag izlasīt visu uzreiz un vislabāk ir ieturēt pauzi starp abiem stāstiem, jo staro tiem ir krasa atšķirība ne tikai galveno varoņu dzimumā, bet arī mīlestības daudzumā, un tāpēc arī noskaņojumā – ja pirmais romāns liekas auksts un atsvešināts, tad otrajā mīlestības ir tik daudz, ka šķiet, ka nu jau ir par daudz.

Vērtējums: 7/10. Kopumā man patika un noteikti kādreiz paņemšu vēl kādu šī autora darbu izlasīt.

[..] viss, ko mēs darām, jūtam, domājam un tik neprātīgi alkstam, ir svarīgs, nozīmīgs un jēgas pilns tikai tajā mūsu pastāvēšanas brīdī, kad tas viss notiek.

Mēs esam vienādi, taču arī ļoti atšķirīgi! un tikai tad, kad mums šīs atšķirības vairs neliksies būtiskas, mēs varbūt beidzot varēsim dzīvot un dzīvosim… ja ne gluži laimīgi, tad vismaz bez skaudības, lepnības, naida un ļaunuma.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu un izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Mazie grāmatu pieraksti #1

Šo aizņēmos no snaudošās teātra sadaļas. Mērķis ir aprakstīt tās grāmatas, par kurām daudz nav, ko teikt. Iespējams, šis varētu pavērsties plašāk un tādējādi blogā varētu tikt aprakstīta katra izlasītā grāmata (bet es neko nesolu, jo ir daudz plānu, bet maz laika un apņēmības). Stāsts būs par šajā gadā izlasītajām un neaprakstītajām grāmatām.

Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti” – latviešu autoru kolektīvs uzrakstījis stāstus maziem bērniem, bet tos mierīgi var lasīt arī pieaugušie un iespējams, gūt vēl lielāku prieku nekā bērni paši. Galvenā doma ir radīt stāstu bērniem, kas nevēstītu pamācības kā būtu jādzīvo, kā to dara lielāka daļa fabulu, bet gan parādīt, ka bērnībai nav jābūt ideālai, ir normāli neizaugt pareiziem. Lielu daļu stāstu patiešām izbaudīju, un, ja mana māsa lasītu grāmatas, iedotu arī viņai izlasīt. Krājumu veido tādi jau atpazīstami autori kā Ilmārs Šlāpins, Jānis Joņevs, Anete Konste, Luīze Pastore, Māris Rungulis, Pauls Bankovskis, Toms Treibergs, Inese Zandere u.c. Liela daļa ir pazīstami ar saviem darbiem pieaugušo literatūras lauciņā, tāpēc patīk, ka var iepazīt viņus citā lauciņā – rakstot bērnu literatūru.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

28805926

Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki” – lai gan darbs bija domāts kā paša aktiera skats uz notikumiem Rīgas Kinostudijā, leļļu teātrī un Dailes teātrī, tas vairāk izvērtās par senu notikumu atstāstīšanu, kuros viņš pats nav piedalījies, bet dzirdējis no kāda cita. Iespējams, šeit aprakstītais liktos interesants kādam, kas pārzina līdz pēdējam vecāko aktieru paaudzi, jo arī daži uzvārdi man neko neizteica. Grāmatā bija arī ilustrācijas (Jānis Anmanis), kas papildināja gandrīz katru stāstu, bet dažviet arī likās tīri liekas. Kārtīgi vīlos, jo liela daļa stāstu neizraisīja nekādas emocijas.
Vērtējums: 4/10, attēls te.

7171400

Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne” – izlasīju, jo pavisam drīz būs izrāde pēc šīs grāmatas motīviem uz Dailes teātra skatuves, komplektā vēl nāca tas, ka tāpat šo grāmatu kādreiz gribēju izlasīt. Patika stāsta ideja un realizācija par portretu, kas uzsūc dzīves sūrumu, bet pats saglabājas mūžīgi jauns – daudzu cilvēku sapnis, kas beigās Dorianam Grejam izvēršas par īstu murgu. Tāpat arī šeit tiek apspēlēta sirdsapziņa, draudzība, mīlestība, savtīgums, egoisms un citas tēmas. Šī grāmata mani arī gandrīz ievilka reading-slump (ak, kā šim vajadzētu kādu latviskojumu), jo pirmās 100-150 lappuses bija ļoti vienmuļas. Ja tiek tām pāri, beigās ir žēl, ka stāsts tik ātri beidzās.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

23513349

Rupi Kaur “milk and honey” – dzejas krājums, kas jau paspējis pagozēties New York Times bestselleru topā. Grāmatu veido 4 daļas – the hurting, the loving, the breaking un the healing, ar to domājot mīlestības pilnos sirds stāvokļus, bet tikpat labi autore apspēlē vecāku-bērnu attiecības, etnisko piederību, attiecības ar vienaudžiem, bet visvairāk, protams, te ir par attiecībām ar pretējā dzimuma pārstāvi – gan tuvām, gan tālām. Lai gan te rakstītas arī jau vairākkārt lasītas atziņas, tās tomēr lieliski sasaucas ar grāmatas konceptu. Ja šī grāmata būtu atnākusi pirms dažiem mēnešiem, tā būtu mani pamatīgi salauzusi, bet tagad es varu teikt, ka tā noteikti būs viena no tām grāmatām, ko lasīt un pārlasīt, kad dzīves priekšā gribas nolaist rokas.
Vērtējums: 9/10, attēls te.