Atskats uz 2017. gadu teātrī

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Līdzīgi kā pagājušo gadu, arī šogad lēnām noslēdzu bloga aktīvākās sadaļas, sākot ar teātri.  Ar to sāku, jo vairāk izrādes šogad neapmeklēšu (vismaz nekas nav plānots). Tad nu

Janvāris:
– NN Nakts, JRT – šogad jau bija krietni labāka par iepriekšējo gadu, liels prieks par balvas saņēmējiem – Tomu Čeveru un Edīti Tešheizeri. Teātra kritika ir ļoti svarīga gan skatītājiem, gan teātra profesionāļiem, tāpēc šāds apbalvojums (cerams) to tikai veicina.
– Bonija un Klaids, Dailes teātrī – es neesmu redzējusi filmu, tāpēc ejot uz izrādi man bija visai minimāls priekšstats par to, kas ir kas. Interesanti, ka izrāde liek skatītājam iesaistīties izrādes gaitā. Man patika, tāda dumpinieciska izrāde.

Februāris:
– Doriana Greja ģīmetne, Dailes teātrī – es nevaru teikt, ka šis ir viens no vājākajiem Ķiberes darbiem, bet šis ir viens no diviem, kas uz mani nenostrādāja. Iespējams, biju pārāk svaigi lasījusi grāmatu, kas, kā izrādās, man tādā veidā sabojā ne mazums izrāžu. Varētu gan aiziet vēlreiz un pārliecināties kā ir pēc kāda laika.
– Peldošie-ceļojošie, JRT – arī šī izrāde mani neuzrunāja, biju jau redzējusi otro daļu Dailes teātrī. Mūzika gan ir ļoti, ļoti skaista.

Marts:
Pazudušais dēls, VDT
Mēdeja, Rīgas Krievu teātrī – iespaidīgs Gunas Zariņas tēlojums un iespaidīgs izrādes vēstījums, noteikti viena no tām, ko sirsnīgi iesaku.

Aprīlis:
Mūsējās, Dailes teātrī.
– Bannija Manro nāve, Dailes teātrī – šī ir labākā režisora izrāde, ko esmu redzējusi, man ļoti patika. Lai gan ar pārliecinošu Džilindžera rokrakstu, tomēr daudz savādāka nekā citas iepriekšējās.
– Savādais atgadījums ar suni naktī – arī viena no spēcīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi gan tēmas, gan tēlojuma ziņā. Uz šo jāiet pašiem un jāved bērni, jārekomendē ekskursijām skolai utt.
– Savādais atgadījums ar suni naktī, Nacionālais teātrī – arī viena no spēcīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi gan tēmas, gan tēlojuma ziņā. Uz šo jāiet pašiem un jāved bērni, jārekomendē ekskursijām skolai utt.
– Neiekostais elkonis, ĢIT – viena no tām izrādēm, kas ar mani nesaklikšķēja. Aizgāju pa naudu tikt aplieta ar ūdeni un paskatīties, kā džeki skrituļo.
– Trakās asinis, Dailes teātrī – LKA aktieru diplomdarba izrāde. Man patika gan tēma, gan aktierdarbi, kurus tagad var redzēt tālāk attīstāmies Latvijas teātros.

Maijs:
– Muiža kaņepēs, VDT – nešķita kā komēdija, drīzāk liels pārspīlējums. Patika lomu sadalījuma izmaiņas – savdabīgi un ne tas, ko var redzēt katrā teātra izrādē, lai gan nenoliedzami, viens no elementiem, kā gribēja panākt komēdiju. Lielisks Imants Strads un Kārlis Freimanis.
– Kaķis uz nokaitēta skārda jumta, Dailes teātris – vēl viens Ķiberes darbs, kas mani līdz galam neaizrāva. Lai gan saprotu, ka psiholoģiski vajadzētu kaut kā skart, tomēr viss, kam es varēju sekot līdzi, ir pulkstenis uz skatuves, jo laiks vilkās neciešami lēnu.

Jūnijs:
– Karmena, Dailes teātrī – ļoti patika scenogrāfija un horeogrāfija, arī stāsts aizrāva un pirmo reizi šajā sezonā es sajutu, ka tiešām sekoju un dzīvoju līdzi izrādei, nevis domāju, piemēram, kur iešu ēst rīt vai kas man vēl jāizdara.

Augusts:
– Precības, Liepājas teātris – brīnišķīga izrāde gan formā, gan saturā, gan izpildījumā. Galvenokārt jau formā un izpildījumā. To arī pierāda lielais šī gada “Spēlmaņu nakts” balvu daudzums. Ja vari dabūt biļetes, noteikti aizej!

Septembris:
Svinības, Dailes teātris
– Zēni, Dailes teātris – man liekas, režisors vēlējās aptvert vairākas tēmas, bet tas ne līdz galam izdevās. Varbūt tagad izrāde ir mainījusies, bet, kad es gāju, tā bija par skaļu, par ilgu, par daudz. Sajūta, ka tā tūlīt beigsies, man radās kādas reizes piecas vismaz beigās.
– Aspazija.Personīgi, JRT – lieliska izrāde, kas reflektē par Aspazijas un Raiņa attiecībām, bet galvenokārt par to, kā jūtas un ko domā Aspazija. Patīkami pārsteidza saturs (beidzot laikam esmu atgājusi no tā Raiņa gada, kur viņu izmantoja visur, kur vien varēja izmantot) un izcila Broka.

Oktobris:
– Melot(?)!, Nacionālais teātris – interesanti parādīts tas, ko nozīmē būt aktierim – kā notiek gatavošanās lomai, kā tā tiek iemiesota, kā notiek satikšanās ar skatītāju. Aina ar skatītāja telefona mešanu uz otru skatuves galu būtu jānofilmē un jārāda visiem pirms izrādes, jo ticu, ka tas darbotos efektīvāk, nekā sauss mutisks paziņojums.
– Jaunības slimība, Neatkarīgais teātris “Skatuve” – ar mani izrāde nesaslēdzās, jo tā arī nepalika skaidrs, ko man mēģina pateikt. Bet varbūt izrāde traucēja uztvert šausmīgais aukstums, kas tur bija. Jāsaka gan, ka aktierdarbi (jaunie aktieri) radīja interesi tos redzēt vēl un citādākos formātos.
– Labie bērni, VDT – pirmā izrāde manā skatīšanās pieredzē, kur neprasīja nolikt mobilos telefonus, bet veicināja to lietošanu. Izrāde ir viena no manām top izrādēm šogad, un arī šajā izrādē man nebija domas par to, ko darīšu rīt, bet aktīvi sekoju līdzi notikumiem.

Decembris:
Cerību ezers, JRT
Cilvēki, lietas un vietas, Nacionālais teātris – esmu saskārusies ar izrādes galveno tēmu, tāpēc šī izrāde mani uzrunāja personiskāk nekā biju gaidījusi. Bet ticu un ceru, ka uzrunās arī citus, jo izrāde runā par svarīgām lietām, kas ir apkārt ikkatram no mums. Piemērota kā pieaugušajiem, tā pusaudžiem un pat sirsnīgi ieteicama. Izcila Maija Doveika.

Kopsummā, lai gan sajūta ir tāda, ka gads ir bijis diezgan viduvējs, vēlāk apdomājot un sarakstot uz lapas esmu nonākusi pie astoņām lieliskām izrādēm, kas tiešām patika. Skaits nav liels, bet, manuprāt, tas ir diezgan labs rādītājs. Tās ir izrādes, kas pārsteigušas, kas aizkustinājušas, kas raisījušas emocijas, pārdomas ilgākam laika posmam. Izrādes ar lieliskiem aktierdarbiem, režiju, stāstu. Izrādes, ko iesaku arī tev. Tātad, tās ir: “Precības”, “Labie bērni”, “Cerību ezers”, “Mūsējās”, “Savādais atgadījums ar suni naktī”, “Aspazija.Personīgi”, “Melot(?)!” un “Cilvēki, lietas un vietas”.

Attēls: te.

Tā kā ir atgriezusies mana vēlme apmeklēt teātri (re kā, vajadzēja tikai publiski par to pačīkstēt), tad man ir nopirktas dažas biļetes janvārī, tā kā noteikti turpināšu aplūkot jaunākos un vecākos veikumus un par tiem uzrakstīt. Mana klusā 2018. gada apņemšanās ir paviesoties tajos teātros, kuros neesmu bijusi, bet tā kā lielākoties skaļi izteiktās apņemšanās mēdz izgāzties (man), tad neminēšu, kas tie ir, lai tiešām sanāk aizbraukt!

Advertisements

“Cerību ezers” JRT

https://i0.wp.com/www.jrt.lv/sites/default/files/imagecache/izrade-gallery/ceribu_ezers_foto_janis_deinats.jpg

Viss sākās ar to, ka ieraudzīju jaunajā JRT repertuārā “Cerību ezera” turpinājumu un sapratu, ka lai gan visu laiku esmu gribējusi aiziet uz izrādes pirmo daļu, to tā arī neesmu izdarījusi. Steidzu to labot un labi, ka tā izdarīju, jo tā ir labākā šīs sezonas izrāde, ko esmu redzējusi teātrī.

Stāsts ir par Vladislava Nastavševa (izrādē viņu diezgan precīzi atveido Intars Rešetins) attiecībām ar māti (izrādē Guna Zariņa) laikā, kad Nastavševs gatavojas iestudēt/iestudē “Cerību ezeru”. Māte visu laiku nedara Vladislavam pa prātam, kas liek izcelties vairākiem strīdiem, pati māte nav atraujama no austiņām, kurās skan krievu raidījumi, un viņu neliek mierā arī uzmācīgais pielūdzējs Miša (Vilis Daudziņš). Bet arī Vladam māte nav vienīgā problēma – liekas, ka viņa draugam (izrādē Andris Keišs) viņam nav laika, un arī māte vēl to remontu grib taisīt.

Liekas, muļķīgi minēt, ka aktieri ir izcili. Gan jau pieminētie nospēlē pārliecinoši tos cilvēkus, kurus ik pa laikam redzam medijos un esam guvuši priekšstatu par izturēšanās veidu, kustībām. Tāpēc brīžiem pat nevar nošķirt, vai tas ir aktieris, vai īsts tēls skatītāja priekšā. Respektīvi, izrādē jau tā nav skaidri nodalīta laika un telpas robeža (izrādes saturs mētājas no “tā ir izrāde” uz “tā ir dzīve”) un tā vienlaicīgi notiek tagad kā tiešs ieskats režisora dzīvē un kā to vērojot no malas. To ir grūti izskaidrot, tāpēc vienkārši aizejiet un noskatieties.

Lielisks ir arī minimālisms uz skatuves – atveroties priekškaram, uz skatuves ir tikai skapis, televizors, austiņas, krēsls. Te man gribas likt punktu, bet liekas, ka esmu kaut ko aizmirsusi. Šie priekšmeti ir tieši tik daudz, lai radītu māju sajūtu, bet katram no tiem uzdevums ir vairāk nekā būt vienkārši par teātra dekorāciju. Skapī, piemēram, māte glabā ne tikai senas lietas (padomju laika krāšanas kulta spilgts piemērs), bet tas palīdz arī ieskatīties pagātnē, kad Nastavševs vēlas uzzināt vairāk par saviem radiniekiem. Televizorā, īpaši jaunajā gadā, atpazinu savu ģimeni, un no malas tas šķita nedaudz smieklīgi – pa priekšu noskatīties krievu uzrunu, tad latviešu, paskatīties latviešu izklaides raidījumus un tāpat palikt pie krievu, jo viņiem tie ir labāki. Tāpat izrādēs varoņos var sazīmēt arī savā dzīvē esošus varoņus. Piemēram, izrādes varoņi dzīvo vienā dzīvoklī, bet vienlaikus ir katrs par sevi.

Izrāde skar arī politiskus tematus un secinājumus par dzīvi Latvijā pēc brīvības atgūšanas. Piemēram, pilsonības jautājumu – kā bērns vecākiem, kas nav Latvijas pilsoņi, var būt ar Latvijas pilsonību? Tiek risinātas arī Krimas okupācijas fakts starp Nastavševu un viņa draugu – kamēr viens uzskata, ka Krima ir okupēta, otrs – ka Krievija tur vienkārši palīdz. Bet visa izrāde ir par latviešu un krievu attiecībām un tā arī tiek pasniegta – daļa izrādes latviski, daļa krieviski. Bet no tā noteikti nevajag baidīties – krieviski nesaprotošajiem ir titri, bet gan saprotošajiem, gan nesaprotošajiem paredzēts lieliski pavadīts vakars, ko noteikti nenožēlosiet.

Izrādes vērtējums: 10/10.

Attēls: Jānis Deinats, te.

Sērijas, ko ne/turpināšu

https://data.whicdn.com/images/300766249/large.jpg

Paralēli visām tām apņemšanām, ko izvirzīju šī gada sākumā (lasāmas te: https://kurpjukaste.wordpress.com/2017/01/04/lasisanas-plani-2017/), gada vidū radās arī vēlme un nepieciešamība savest kārtībā sēriju sarakstu un saprast, ko taisos turpināt un ko nē. Pusgads bija pilns izmēģinājumiem un lielām pārdomām, un esmu nonākusi pie secinājuma, ar kuru labprāt padalīšos. Tātad – sērijas, ko neturpināšu lasīt.

  • Lūsija Montgomerija “Anna no Zaļajiem jumtiem” – ar vienu grāmatu bija pietiekami, lai apsildītu degunu un saprastu, ka nav jēgas lasīt Annas piedzīvojumus vēl tālāk, jo no tā vecuma, kad tas viss likās aizraujoši, esmu izaugusi.
  • Rensoms Riggs “Pilsēta bez dvēseles” – es atceros galvenās sižeta līnijas, bet lai es spētu detalizēti paskaidrot, kas tur notika – nē. Mani arī neinteresē, kas notiek tālāk, tāpēc mierīgu sirdi šo laižu garām.
  • Sallija Grīna “Mežonīgā puse” – uhh, cik sen es šito lasīju, kādus piecus gadus atpakaļ. No sižeta neatceros neko, tikai to, ka kādu sauca Gabriels un grāmatā bija vairākas vietas ar milzīgiem a burtiem, simulējot kliegšanu. Bet varbūt kaut ko jaucu. Katrā gadījumā, tā kā neatceros par ko bija, neinteresē arī, kas notika tālāk. Tik vienkārši.
  • Anna Toda “After” – man liekas, šeit komentāri ir lieki. Pirmo daļu lasīju tīri intereses pēc, bet ja 600 lappušu grāmata stāsta par divām (!) nedēļām, nemaz nerunājot par nemitīgo facepalmošanu, grāmatu lasot (nepārprotiet, es ar to rēķinājos), tad turpinājumus lasīt negribu.
  • Netaisos lasīt arī Harija Potera turpinājumu lugas formā, ne arī citus šīs pasaules turpinājumus citu grāmatu veidā. Galvenais iemesls ir, ka man pilnīgi pietiek ar 7 grāmatu esamību, kurās lieliski tiek aptverts stāsts un neredzu jēgu to turpināt ar manuprāt nevajadzīgiem turpinājumiem. Tā vietā, lai pārblieztu jau ļoti labi attīstītu fantāzijas pasauli, var radīt ko pilnīgi jaunu vai nodarboties ar citām lietām.
  • Pīrss Brauns “Sarkanā sacelšanās” – jā, man ļoti patika pirmā grāmata. Un arī tā noslēdzās uz kacekli – ja tajā brīdī man plauktā būtu bijusi otrā daļa, es to būtu sākusi lasīt. Bet tagad, pēc vairāku mēnešu pauzes, mana vēlme ir sarukusi līdz tādai, kad man pietiek ar pirmo grāmatu, jo notikumi bija ļoti blīvi viens pie otra, kas radīja sasteigtības sajūtu. Vai es ko tādu būtu gatava izlaist cauri vēl divas reizes – vairāk nē, nekā jā.
  • Rišela Mīda “Vampīru akadēmija” – lai gan lasot trīs dažādās valodās, esmu šo sēriju nomocījusi līdz tam, ka man ir atlikušas vairs tikai divas grāmatas, arī šo negribu lasīt tālāk. Lai gan mani interesē, kas notiek beigās (ja ir visa epopeja ir iztiepta 4 grāmatu garumā), to var izlasīt arī kādā spoileru lapā.

Un tad tās sērijas, kuras gribu pabeigt:

  • Dāvida Lāgerkranca “Meitene, kas zaudēja savu ēnu” – lai gan domas dalās par to, vai Lāgerkrancs ir tiesīgs un cienīgs saukties par Lārsona darba turpinātāju, manuprāt, viņam sanāk ļoti labi. Lasot ceturto daļu, brīžiem man likās, ka raksta pats Lārsons, tāpēc gaidu, kad varēšu ķerties klāt vēl vienam piedzīvojumam.
  • Levs Grosmans “Burvju karalis” – Man ļoti patika pirmā grāmata, bet kaut kāda man nezināma iemesla dēļ, man vēl nav sanācies pie otrās daļas ķerties klāt. Bet noteikti to izdarīšu.
  • Greiems Simsons “The Rossie Effect” – labprāt uzzinātu ar ko beidzas sievas meklēšana ar anketas palīdzību. Lai gan man ir aizdomas, ka uzreiz pēc izlasīšanas, man grāmata nepatika, jo vairāk laika paiet, jo vairāk iepatīkas. Tagad ir arī parādījusies interese nobeigt duoloģiju.
  • Sofija Kinsela “Šopaholiķe” – lai gan sērija ir gara – lasīšanai atlikušas 6 grāmatas, es varētu ielūkoties trešajā un saprast, vai stāsts mani vēl uzrunā. Pēdējo reizi šīs sērijas grāmatas lasīju pirms pieciem gadiem – pa to laiku noteikti daudz kas ir mainījies.
  • Lēne Kāberbola “Klusa, nemanāma slepkavība” – atceros, ka man patika “Zēns koferī”, šis esot turpinājums. Reta reize, kad es lasu trillerus, tāpēc šis noteikti ir kas labs bijis, uzrunājošs. Lai gan arī te darbojas faktors, ka pēdējo reizi šo lasīju pirms kādiem trim, četriem gadiem.

Šīs ir visas tās sērijas, kuras es atceros, kuras liekas svarīgi pieminēt un kuras ir dokumentētas papīros, kā iesāktas. Iespējams, ir vēl tādas, par kurām esmu aizmirsusi, bet tātad, ja esmu – nav jēgas tās turpināt, ja neatceros pat nosaukumu. Tāpat jāpiemin, ka ir vēl simtiem citu sēriju, kurās vēlos ielūkoties (piemēram, Six of Crows vai Red Queen vai jebkas cits no fantāzijas žanra), tāpēc šis saraksts ir nepārtraukti mainīgs.

Un kuras grāmatu sērijas tu vēlies pabeigt?

Attēls: te.

Keisija Vesta “P.S. Tu man patīc”

https://i2.wp.com/www.baibabooks.lv/wp-content/uploads/2017/10/PS-Tu-man-Patic-600x548.jpg

Keisija Vesta ir ieguvusi slavu, rakstot vieglus un romantiskus stāstiņus jauniešiem. Arī šis tāds ir – lasāms jebkur un vienmēr. Kāpēc gan neatsvaidzināt pirmo ziemu ar kādu mīlīgu stāstiņu par pirmajām mīlestībām, par spīti klišejām, ka tādi lasāmi pludmalē?

Lilija neiekļaujas populārajos bērnos skolā. Viņa staigā ne-zīmolu drēbēs un ir kā piesieta savai kladei, kurā raksta dzejoļus, dziesmu vārdus un zīmē svārku skices. Viņa mācās spēlēt ģitāru, viņai nepatīk ķīmija. Līdz brīdim, kad, uz ķīmijas galda uzrakstot savas mīļākās dziesmas pirmo rindiņu, nākamajā dienā viņa saņem atbildi – otru rindiņu. Tas visu ķīmijas padarīšanu padara vēl izklaidējošāku. Sarkastiski izklaidējošāku viņas dzīvi padara arī Kaids – puisis, kuru viņa nevar ciest, jo pirms pāris gadiem viņš iedeva iesauku Magnēts. Tā velkas cauri visiem viņas gadiem skolā un viņa par to galīgi nav priecīga.

Grāmatu var izlasīt ļoti ātri, jo stāsts neprasa daudz piespiešanos. Ja salīdzina ar ēdienu, tad šis varētu būt kāds šausmīgi salds un ātri apēdams deserts. Diemžēl šo grāmatu var aizmirst tikpat ātri, cik izlasīt. Atsauksmi rakstu pāris dienas vēlāk, un jau neatceros, kas man grāmatā nepatika vai pat patika. Tā ir lieliska tādiem atslodzes brīžiem, kad gribas atpūsties no nopietnas literatūras, izklaidēt sevi un domās atgriezties skolas solā, kur jācīnās par savu vietu.

Grāmata ir pilna klišejām, bet humors (kas manā gadījumā līdz galam nenostrādāja, bet es neesmu parastais joku cienītājs) to mēģina atsvērt. Un, lai gan stāsts pārlec no vienas klišejas uz nākamo un tas neizceļas ar sevišķu oriģinalitāti, stāsts joprojām ir ļoti jauks un mīlīgs. Mīlestība bija ļoti paredzama un es no tā gaidīju kaut ko vairāk, bet autore stāstu aprauj pēkšņi, jo galvenais taču ir, ka viss beigās ir skaisti. Liels pluss ir zem galda slēptās zīmītes, jo tas piedod interesanto elementu šajā stāstā un mudina izlasīt līdz beigām. Jāuzteic arī grāmatas vāks, kas lieliski atbilst stāstam un dod papildus norādes par to, ko var sagaidīt.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: te.

Atskats uz novembri

https://data.whicdn.com/images/302075215/large.jpg

Šis bija interesants mēnesis, jo plānots bija daudz vairāk nekā es patiesībā izdarīju, kas vairāk ir attiecināms uz teātra sadaļu, kurā šomēnes ir tukšums, vien neliels komentārs par Spēlmaņu nakti. No filmām es arī neko ievērības cienīgu neskatījos, tāpēc arī tā sadaļa šomēnes tiks pārsaukta par seriāliem, jo par tiem ir vairāk, ko teikt.

Izlasīju septiņas grāmatas:

  • “Mazā hygge grāmata” – atsauksme te.
  • Dženifera E. Smita “Iespēja iemīlēties no pirmā acu skatiena” – pārāk saldi un pārāk nereālistiski. Divi jaunieši satiekas lidostā, lido ar vienu lidmašīnu un pēc lidojuma tiek izšķirti, bet joprojām kaut kā satiek viens otru. Galvenie varoņi man nepatika, bet patika meitenes attiecības ar tēvu un to izaugsme grāmatas garumā. 2/5
  • Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita” – klasika, ko vēlējos izlasīt jau sen un paldies skolai, ka piespieda mani to izdarīt. Ja grāmata būtu manā grāmatplauktā un es taisītu Try a chapter tag, tad šo izmestu ārā jau pēc pirmās nodaļas. 2/5
  • Mihails Smoļins “Kodi, atslēgas un simboli romānā “Meistars un Margarita”” – pateicīga grāmata, lai vairāk saprastu romānu “Meistars un Margarita”. Sarežģīta grāmata, kas parāda, cik sarežģīts un nozīmju pilns ir pats romāns. 3/5
  • Maija Sepa “Migrēna. Izlaušanās” – atsauksme te.
  • Nīna George “Lavandu istaba” – ļoti atmosfēriska grāmata. Stāsts ir par grāmatu kuģa īpašnieka Pardū savas dzīves mīlestības meklēšanu. Drīzāk man patika pats piedzīvojums – kuģošana, jaunu cilvēku satikšana, nekā mīlestības aspekts. Lasot sapratu, ka vēlos tādu pārdevēju kā Pardū – kas iepazīst cilvēku un atrod viņam to/tās grāmatas, kas viņam pašreizējā dzīves brīdī ir nepieciešamas. 4/5

Noskatījos divus seriālus:

  • How to get away with murder – sezona aprāvās pusē, jo līdz nākamajai sērijai jāgaida līdz janvārim. To nu seriāla veidotāji māk – uzlikt tādu kaceri, ka atliek grauzt nagus par turpinājumu. Šai sezonai savā dzīvē paredzu tādu pašu nākotni kā citām, respektīvi, pa to laiku, kamēr seriālam ir pārtraukums, visu esmu aizmirsusi, tādējādi nekad neapnīk skatīties.
  • Novembrī pie skatītājiem devās arī seriāls Young Sheldon, kas ir veidots kā The Big Bang Theory priedēklis. Seriāla nosaukums atklāj arī visu, kas tur ir – stāsts ir par Šeldonu bērna vecumā, tiek darītas lietas, kas iespaido viņa psihi un kas liek vēlāk no tā ciest Lenardam. No humora gan tur ir pusi mazāk kā The Big Bang Theory, bet ir bijušas tikai četras sērijas, tāpēc pāragi spriest.

Mums katram reiz dzīvē pienāk krīzes. Man ir bijusi grāmatu krīze, kad nezini, ko lasīt tālāk, tāpēc nelasi neko. Nu šī krīze ir pienākusi teātrim. Lai gan ieplānotās divas izrādes novembrī neapmeklēju veselības problēmu dēļ, tomēr man nav arī liela vēlme pirkt jaunas biļetes, jo neviena izrāde neuzrunā ne anotāciju, ne atsauksmju ziņā. Es gan protams, naivi ceru, ka tas ļoti drīz pāries un vismaz janvāri es kā kārtīgs cilvēks varēšu iesākt, atgriežoties pie sava mērķa – apmeklēt teātri vismaz reizi nedēļā.

23. novembrī, LTV1 un laimīgajiem klātienē bija iespēja redzēt Spēlmaņu nakti – tādu teātra cilvēku salidojumu, kas, kā jau kārtīgs salidojums, notiek reizi gadā. Ballītei pie reizes ir arī oficiālā daļa, kurā apbalvo teātra cilvēkus par veiksmīgākajiem, labākajiem sezonas darbiem. Šogad liela daļa balvu aizceļoja ārpus Rīgas – Daugavpils, Liepāja, Valmiera. Liels prieks ir par Riharda Jakovelu kā gada labāko aktieri, Alisi Danovsku kā gada jauno skatuves mākslinieku un “Precībām” kā gada labāko izrādi. Pati balvu pasniegšana bija viegla, asprātīga, iekļāva aktuālos teātra procesus un lielu devu ironijas, kas to padarīja vēl lieliskāku. Vakara vadītājas Indra Burkovska, Inese Ramute un Elīna Dambe bija superīgas. Jāsaka, ka labākā ceremonija, ko esmu redzējusi.

Jāsaka arī tas, ka es izdomāju, ka blogā Ziemassvētki sāksies jau ar pirmo decembri un publicēšu divus ierakstus nedēļā – pirmdien, 9:00 no rīta un trešdien, 9:00 no rīta. Ierakstu plāns jau ir tapis, atliek to tikai realizēt.

Attēls te.

Maija Sepa “Migrēna. Izlaušanās.”

https://i2.wp.com/www.baibabooks.lv/wp-content/uploads/2017/11/BB_Migrena_ww.jpg

Romāns vēsta par migrēnas slimnieka mēģinājumu sadzīvot ar spēcīgām galvassāpēm un ko nozīmē to savienot ar karjeru un personīgo dzīvi.

Stāsts ir par Vīvi, kurai ir tik spēcīga migrēna, ka viņai jāsaņem sevi rokās, lai vispār pieceltos no gultas. Viņas vīrs Neits ir ļoti saprotošs un atbalsta sievu, kad viņai ir grūti. Karjerā viņas ceļš liekas jau izplānots – Vīve cer uz sen solīto paaugstinājumu, bet priekšnieks viņu nosūta piespiedu atvaļinājumā, lai viņa savestu kārtībā migrēnu, kas pēdējā laikā ir kļuvusi vēl ļaunāka. Vīvē mājo ļoti liela vainas sajūta, jo migrēnas dēļ nākas atcelt vairākus pasākumus, kas plānoti kopā ar draugiem un ģimeni.

Jāsaka, ka man nav migrēna. Iespējams, tieši tāpēc mani nedaudz kaitināja grāmatā esošā viss ir slikti noskaņa. Jā, bija arī labās dienas, kad galvenajai varonei nebija spēcīgas galvassāpes, bet tās grāmatā tika attēlotas kā nenozīmīgas dienas, kuras nav vērts pavērst plašāk un aprakstīt. Kā lielākais labo dienu sasniegums tiek attēlots pašu gatavotas vakariņas, visu pārējo laiku Vīve un Neits pasūta ēdienu uz mājām. Kas savukārt, ir neloģiski, jo romānā galvenie varoņi tiek pozicionēti kā taupīgi cilvēki. Kas ir neloģiski, jo visu laiku plāno izveidot savu IT firmu, bet vīrs domā par laivas iegādi.

Lai gan romānā ir ļoti daudz loģikas kļūdu, man tas patika. Reti sastopams ir tas, ka kāds tik lielu uzmanību pievērš slimībai un tā kļūst gandrīz par vēl vienu tēlu. Vismaz tiem, kam nav migrēna, romāns sniedz ieskatu tam, cik tas ir briesmīgi. Pavisam iespējams, ka tavā darbavietā ir kāds, kam ir migrēna – tieši tāpēc izlasi šo grāmatu, lai saprastu, ko tas nozīmē. Bet migrēniķiem šis būs kāds saprotošs plecs, kurš sniegs emocionālu mierinājumu un atgādinās, ka nav vienas noteiktas pieejas, kā to ārstēt, tāpēc nevajag nolaist rokas un padoties.

Vērtējums: 7/10

Dažas lietas dzīvē vienkārši nemēdz būt pārāk lielas. Ziedi un algas lapiņas.

Attēls: te.

Try a Chapter Book Tag: Klasika

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298456474/large.jpg

jeb garākā nosaukumā: Try a Chapter book tag – Goodreads “to be read” sarakstā esošās fiziskās klasikas grāmatas, kas man pieder.

Try a Chapter book tag koncepts – izvēlies piecas grāmatas un lasi katrai pirmo nodaļu. Tā grāmata, kas tevi uzrunā visvairāk, kļūst par tavu pašreizējo lasāmvielu, bet pārējām vari darīt, ko vēlies. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka manai dzīvei ir jākļūst par pāris desmitiem grāmatu vieglākai, bet nevēlos grāmatu atdot citiem, spriežot tikai pēc anotācijas. Tai pašā laikā es apzinos, ka arī no pirmās nodaļas īpaši daudz nevar pateikt, un var izrādīties, ka beigās grāmata ir baigi labā un esmu palaidusi garām iespēju iegūt jaunu mīļāko grāmatu, bet mans uzstādījums šobrīd ir atbrīvoties no grāmatām, kuras es nelasīšu tuvāko gadu laikā. Tāpat jāpiemin, ka grāmatas, no kurām atbrīvošos, nav sliktas un ja tā ir tava mīļākā grāmata – forši, bet lasīšanas gaumes ir atšķirīgas.

Man ir izveidoti 10 saraksti, katrā iekļautas piecas grāmatas, kas ir savstarpēji vienotas ar kādu elementu – vai nu tas ir žanrs vai autora izcelsmes valsts vai vērtējums Goodreadā vai kāds cits aspekts. Pagājušajās reizē iepazinos ar latviešu autoriem un savu Goodreads TBR sarakstu, šoreiz ņemu slavenākās un visvairāk lasītās klasikas darbus, kas ir manā plauktā un skatos, kas no tā visa sanāks. Ar dažām man pirms pāris gadiem nav bijis pa ceļam, tāpēc būs interesanti uzzināt, kā ir šobrīd. Nav ko pļāpāt, jāķeras klāt pieciniekam!

Hārpera Lī “Kas nogalina lakstīgalu” – īsti nebija skaidrs, vai stāstītājs ir bērns vai mājas kalpotājs vai mājas kalpotāja bērns. Sākums bija visai garlaicīgs un ja godīgi, tā arī neatceros, kas tur tika stāstīts. Interesanti kļuva, kad sāka runāt par kaimiņos esošo veco namu. Sajūtas pagaidām ir 50/50.
Vladimirs Nabokovs “Lolita” – pirmā nodaļa ir puslapas garumā, tāpēc īsti neko pateikt nevar. Intriģēja uzzināt sīkāk par Lolitu, bet tai pašā laikā traucē jau dzirdētās atsauksmes par grāmatu.
Entonijs Bērdžess “Mehāniskais apelsīns” – traucēja netulkotie vārdi (pusei nozīmi varēja saprast, bet tikpat daudz palika nesaprasts), stāstā arī nevarēja iejusties. Lai gan notikums ir skaidrs, traucēja apraksti ne par tēmu. Noteikti viena no tām, ko neturpināšu lasīt.
Brems Stokers “Drakula” – dienasgrāmatas formātā rakstīts stāsts man netraucē, bet traucē gari apraksti, kuros īsti nekas nenotiek. Kā šeit. Ja nekļūdos, pirmo nodaļu lasu jau kādu trešo reizi trīs gadu laikā un tālāk tā arī neesmu tikusi. Pašķirstot tālāk, diži nekas nemainās. Droši vien tā arī paliks nelasīta.
Gabriels Garsija Markess “Simts vientulības gadu” – bezgalīgie apraksti. even not gonna try.

Tātad, slēdziens. Noteikti paturu “Lolitu” un “Kas nogalina lakstīgalu”, bet atvados no Markesa, Drakulas un Apelsīna. Iespējams, šis ir visvairāk šokējošākais ieraksts, jo, iespējams, esmu aizsūtījusi mājās jūsu mīļāko grāmatu. Iespējams, kāda no grāmatām kļūst labāka par pirmo nodaļu. Diemžēl mans naids pret aprakstiem šeit spēlē ļoti lielu lomu un es ar to rēķinājos, kad domāju par klasiku. Noteikti pie šīm grāmatām atgriezīšos, kad būšu vecāka un būs savādākas vēlmes attiecībā uz literatūru, bet tagad man ir vēlme noīsināt TBR.

Attēls te.

Meiks Vikings “Mazā hygge grāmata”

20171105_162815.jpg

Pēdējā laikā interesējos par dažādiem dzīvesstiliem un veidiem, kā dzīvi padarīt interesantāku un aizraujošāku. Dāņu hygge ir tikai viena no vairākām iespējām, bet, iespējams, visomulīgākā.

Hygge nav tieša tulkojuma un tam ir vairākas nozīmes, bet pamatvārds droši vien ir omulība. Ziniet tās pinteresta bildes, kur cilvēks ar vilnas zeķēm ar grāmatu klēpī pie kamīna lasa? Tas ir hygge. Hygge ir tuvā draugu kompānijā, bet hygge var būt arī vienatnē. Ziemassvētki ir ļoti ļoti hygge, bet tas varbūt arī vasarā, zvilnot šūpuļtīklā. Iemesls, kāpēc to nevar raksturot vienā vārdā ir, ka hygge ir par sajūtām, nevis lietām.

20171105_163352.jpg

Grāmata, ko pavisam nesen ir izdevusi Zvaigzne ABC, ir omulības manifests, kas sludina kā ar hygge sajūtu dāņi ir laimīgākie cilvēki visā pasaulē. Tā ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties dāņu virtuvē, garderobē, glāzē, interjerā caur estētiskām bildēm, pa kādai receptei (es, piemēram, nekad nebiju iedomājusies, ka es karstvīnu varētu pagatavot mājās. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas nopietni apsveru iespēju izbaudīt gatavošanas procesu, kas arī ir hygge). Stāstījumu papilda paša autora (kurš strādā laimes pētniecības institūtā!) piemēri un stāsti iz dzīveun interesanti statistikas dati (piemēram, vidējais sveču patēriņš), kas visu padara vēl vairāk baudāmāku (jeb vēl vairāk hygge).

Man grāmata ļoti, ļoti patika gan vizuāli, gan saturiski. Tā stāvēs mana grāmatplaukta goda vietā un tiks pāršķirstīta reizi pa reizei, lai sajustos labi. Tā tiks dāvināta draugiem Ziemassvētkos un ieteikta cilvēkiem kā obligātā lasāmviela neatkarīgi no viņu gaumes, jo manuprāt šī ir grāmata, kas der visiem. Jo tā ir arī par mums. Un tieši tas radīja manas vislielākās pārdomas, jo arī mums, latviešiem, hygge ir visapkārt – vilnas zeķes, gari džemperi, šalles, sveces, Ziemassvētki, sanākšana kopā ar ģimeni vai draugiem, karsti dzērieni. Lieta ir tāda, ka pateicoties hygge, dāņi ir par kripatu laimīgāki nekā citu tautu pārstāvji, bet arī mums daļu laimes piešķir omulības sajūta. Arī mums svarīgas ir vilnas zeķes un kopības sajūta. Bet mēs to neuztveram tik nopietni kā dāņi, tāpēc pastāv visas iespējas mūsu omulības līmeni palielināt. Vēlos tik teikt, ka grāmata radīja duālas sajūtas, kuras joprojām cenšos noformulēt.

Kā jau teicu, hygge ir tikai viens no vairākiem veidiem kā padarīt savu dzīvi krāsaināku. Bija grāmatu bums ar Marijas Kondo “Kārtības maģiju”, bija bums ar “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”, prognozēju bumu arī ar šo – cilvēki par to runās. Vislabāk šo grāmatu lasīt ar vilnas zeķēm kājās, kad ārā lēni krīt sniegpārslas (vai pēdējās rudens lapas), fonā sprakšķ kamīns un krūzē ir tikko aplieta tēja/kakao. Tad būs īsts hyggestund (omulīgs brīdis).

Vērtējums: 8/10. Galvenokārt mulsināja tas, ka hygge dzīvesveids bija ļoti sasaistīts ar laimes pētniecības aspektu, kas, lai gan interesanti, bija otršķirīgi. Ja grāmata būtu tikai par dzīvesveidu kā tādu, būtu vēl vairāk hygge. Bet neatkarīgi no tā, grāmata ir lieliska dāvana Ziemas- un visādos citos svētkos.

P.S. Intereses pēc paskatījos, ko aplikāciju pasaule piedāvā šai sakarā. Google Play lietotājiem ir aplikācija Hygge, kur var reģistrēt savu omulības līmeni (maksimālais ir 300%) ar šādām aktivitātēm – krūze kakao (25%), apskāviens (50%), mīļākā filma (75%), tikšanās ar draugiem (100%). Bet, ja vēlēšanās ir noķert hygge sajūtu pašam neko nedarot, tad iesaku pārbaudītas vērtības – Instagram un Pinterest ar attiecīgajiem tēmturiem.

Atskats uz oktobri

https://data.whicdn.com/images/300111657/large.jpg

Oktobris likās ļoti lēns mēnesis, bet, paskatoties uz paveikto, izrādās, ka tā nemaz nav. Likās arī, ka ir ļoti daudz jādara skolai, bet tomēr kaut kā (mistiski) ir atradies laiks, lai izdarītu visu, par ko es pastāstīšu šeit.

Oktobrī izlasīju sešas grāmatas:
Laiena Moriartija “Lielie mazie meli” – lasīju, lai varētu noskatīties seriālu, par ko bija dzirdētas labas atsauksmes un grāmata jau sen stāvēja manā lasīšanas sarakstā. Izlasīju un vīlos. Grāmatā pieteiktās profesijas es neieraudzīju – Madelaina kā PR speciāliste eksistē tikai anotācijā, Seleste kā advokāte neatklājas, drīzāk viņas tiek attēlotas kā pilna laika mammas, bet netiek pieminēts tas, ka varbūt viņas bērnu dēļ karjeru ir atlikušas malā. Eds kā vietējās avīzes žurnālists ir nekam nederīgs, jo skaidri tiek teikts, ka viņš nezina neko, kas noticis pēc 1989. gada – kā tāds vispār var strādāt žurnālistikā? Stāstam pluss par spriedzi, kas tika uzturēta, lai tikai beigās uzzinātu vainīgo noziegumā, bet viss kopumā man atgādināja traku mammu intrigas, ne trilleri. 3/5
Džodžo Moja “Viens plus viens” – emocionāls un ļoti cilvēcīgs stāsts par dzīvi un mēģinājumiem to dzīvot cilvēkiem nedaudz spiedīgos apstākļos. Tā kā autore ļoti koncentrējās uz romantisko aspektu, man pietrūka pabeigtības sajūtas bērnu dzīvēs – jā, Džesai viss ir labi, bet nav sajūtas, ka ar bērniem turpmāk viss būs kārtībā. Pirmās 100 lapas man bija jāizmoka, lai vispār saprastu, kas notiek un sāktu orientēties varoņos, bet pēc tam gāja raitāk. 4/5
Karīna Račko “Saplēstās mežģīnes” – nonākam pie visvairāk reklamētākās latviešu literatūras šogad. Vai lielāka reklāma nozīmē sliktāku darbu? Iespējams. Manuprāt, ir jāpatur prātā žanrs, kurā tas tiek rakstīts, jo kā erotiskā literatūra tā ir pat ļoti ok. Stāsts ir ļoti aprakstošs (ne tikai seksa ainās) un valoda nav jēla kā tas ir, piemēram, tulkotajos darbos. Acīs iekrita sīkumi, piemēram, kā rudens/ziemas kolekcijā var dominēt mežģīņu, tilla un zīda audumi, ja ir auksts? Laika līnija te vispār neeksistē un tikai beigās lasītājs uzzina, ka galvenie varoņi ir ar 15 gadu starpību. Kaitināja, ka visi strīdi pa vidu beigās tika atrisināti pavisam neloģiskā veidā, kā arī visus dokumentus no galda aizslaucīt ir absolūti nepraktiski, ja pēc tam tie ir jāceļ atpakaļ augšā. Un kas tie par varoņu vārdiem, ja darbība notiek Rīgā – Džonatans un Ketlīna? Bet acīmredzot grāmata ir kaut kas, kas nepieciešams latviešu lasītājiem, ja jau ir tik liels pieprasījums. Cienītājus varu iepriecināt ar ziņām, ka būs arī turpinājums. 2/5
K.S.Lūiss “Burvja māsasdēls” – kā 1955. gadā rakstīta grāmata ir ļoti ok, bet ar mūsdienu fantāzijas žanra grāmatu bagāžu raugoties, jūtos nedaudz nokavējusi sajūsmas vilcienu. Piedzīvojumi neaizrāva, lai gan tēli man patika. Vismaz beidzot esmu iebāzusi degunu šajā sērijā, lai saprastu sajūsmu un to, ka sēriju neturpināšu. 2/5
Riks Riordans “Zibens zaglis” – ļoti patika mitoloģijas aspekts – neko daudz es par to nezinu, tāpēc bija interesanti iedziļināties un to izprast. Pluss arī tāds, ka šeit varoņu vārdi nav izdomāti, tāpēc pie reizes var kaut ko iemācīties, nevis kā citās fantāzijas žanra grāmatās, kad ir jāatceras, ka viss ir izdomāts. Grāmatā aprakstītie piedzīvojumi bija tik aizraujoši, ka nevarēja nolikt grāmatu malā. Vēl neesmu sapratusi, vai interese ir tik liela, lai šo sēriju turpinātu, bet pirmais iespaids ir visnotaļ labs. 4/5
Jānis Joņevs “Jelgava 94” – pārlasu šo skolas dēļ un liela bija mana ne-sajūsma, kad uzzināju, ka kaut kas tāds vispār būs jādara. Atmiņā bija iespiedusies kā grāmata, kas man nepatika. Bet patīkams bija pārsteigums, kad sapratu, ka vārdi virknējas labi un, ja tik ļoti nenāktu miegs, varētu visu grāmatu izlasīt vienā piegājienā. Lai gan neesmu metālmūzikas cienītāja un to ikdienā neklausos, kaut kā jutu līdzi visām zem tilta līšanām uz grupu koncertiem, pēdējās naudas sakasīšanu ieejai Biržā vai koncertā un pēckoncerta mammas kotletēm. 4/5

Noskatījos četras filmas/seriālus:
Minimalism: A Documentary About the Important Things – pēdējā laikā arvien saistošāks šķiet minimālisma dzīvesveids, tāpēc noskatījos šo filmu. Bija ļoti spilgtas atziņas par minimālismu un to, cik ļoti patērnieciskajā laikmetā apaugam ar nevajadzīgām mantām. Filma parāda vairāku cilvēku pieredzes, pārejot uz šo dzīvesveidu. Ļoti interesanti bija vērot arī minimālisma arhitektūru – īstenībā mums nevajag villu, lai būtu laimīgi, pietiek arī ar 3x3m mājiņu. 5/5
Big Little Lies – jau minētais seriāls, kurš ir labāks par grāmatu. Iespaidīgi aktieri (Kidmena, Viterspūna utt). Seriālā nav tik uzkrītoši savstarpējie strīdi un intrigas, tāpēc seriāls interesants un ne tik kaitinošs. Arī te tiek uzturēta spriedze, līdzīgi kā grāmatā, bet atzīšanās pie detektīviem seriālā ir vairāk nesaistīta ar sērijas saturu nekā grāmatā. 4/5
Svingeri – kad šo rādīja kino man bija nojauta, ka nevajag iet. Mana nojauta bija pareiza, jo noskatījos, kad radīja TV. Sauktu to par divu stundu mocībām ar lieliskiem latviešu aktieriem. Komēdija, kur nekas nav smieklīgs, izņemot acīmredzamo mulsumu. Varbūt nelikās smieklīgi, jo joki jau bija dzirdēti labu laiku. Cik dzirdēju, būs kaut kas līdzīgs turpinājumam vai cita filma, bet tādā pašā stilā. 2/5
Rebel in the Rye – par to uzrakstīju – lasi te. 3,5/5
You’re the Worst – seriāls, kuru sāku skatīties pašās mēneša beigās un trīs dienās tiku cauri divām sezonām. Man ir ļoti grūti atrast seriālu, kuru gribas skatīties neatraujoties, jo šajā ziņā esmu garastāvokļa cilvēks, bet šis apmierina manas pašreizējās vēlmes. Krietna deva sarkasma padara šo vēl vairāk skatāmāku un pirmā sezona ir labāka par otro. Ja esi IMDB reitingu cilvēks (tie sakrīt ar tavu viedokli), šis nebūs tev. 4/5

Apmeklēju trīs teātra izrādes:
“Melot” Nacionālajā teātrī – ļoti laba un vajadzīga tēma, kas atklāj aktiera profesijas neredzamo daļu. Stāstā tika izmantoti piemēri no Francijas (no sākotnējā materiāla) un no Latvijas, bet varēja visus piemērus stāstīt no Latvijas, lai skatītāji vairāk tiktu iesaistīti un saprastu, par ko iet runa. Kā cilvēkam, kurš dažus gadus ir mācījies lietuviešu valodu, ļoti patika šīs valodas izmantojums izrādē. Pēc izrādes noskatīšanās top vairāk skaidrs, kā tiek taisīta izrāde un kā būvējas tēli, ko redzam uz skatuves.
“Jaunības slimība” Neatkarīgajā teātrī Skatuve – man tā arī netapa skaidrs, ko izrāde mēģina pateikt, jo visa bija par daudz. Izrādē vienlaicīgi darbojas septiņi vai astoņi jaunie aktieri, katram no viņiem ir savas problēmas, bet kas veido visu kopējo “jaunības slimību” tā arī netop skaidrs. Aktierdarbi ir ļoti labi un ar interesi sekošu līdzi, kā tie attīstās, iespējams, jau lielākos teātros. Iespējams, vēstījumu neuzķēru arī tāpēc, ka bija nenormāli auksts.
“Labie bērni” VDT viesizrāde Rīgā – manuprāt, pirmā izrāde manā teātru pieredzē, kad nelika izslēgt telefonu, bet veicināja tā lietošanu. Skatītājiem bija ļauts fotografēt izrādi un likt to sociālajos tīklos, kas paspilgtināja izrādes tēmu – sociālo tīklu lietošana jauniešu vidū un tā sekas. Izrāde ir domāta jauniešiem, lai gan uz īsto vecumu ir grūti notrāpīt – manis redzētajā izrādē dažiem viss uz skatuves attēlotais likās šausmīgi smieklīgi, citi pēc izrādes bija sadrūmuši. Labi, ka tika izmantota jauniešu valoda – šeit pluss ir jaunie aktieri. Ļoti ceru, ka skolotāji izmantos izdevību un aizvedīs 8.-12. klašu skolēnus uz šo izrādi.
“Tobāgo” Kongresu namā – gāju, jo biju dzirdējusi labas atsauksmes no vasaras, kad izrāde sāka savu ceļu pie skatītājiem. Biju redzējusi daļu no vecā iestudējuma 2002. gadā, tāpēc liels bija mans pārsteigums, ka pārmaiņas ir piedzīvojusi tikai daļa aktieru sastāva un daļa dekorāciju. Jo viss pārējais ir precīzi tas pats – pat tērpi (negribas ticēt, ka saglabāti tie paši vecie, bet kāpēc jātaisa jauni precīzi tādi paši?). Pusi izrādes vispār saprast nevarēja, jo aktieru dikcija nebija tik laba, lai pie mutes piespraustais mikrofons spētu izšķirt vārdus. Uz brīdi sajutos kā maza novada kultūras namā, kur šāda tipa izrāde ir gadsimta notikums, jo publika ar sajūsmu ņēma pretī visu, ko tai deva.

Pabiju arī Kongresa nama grāmatu svētkos, no kurienes pārrados ar 10 grāmatām – maks neprotestē, jo nopirku tikai trīs. Jāatzīmē, ka šogad (piektdienā) bija ļoti labs grāmatu maiņas piedāvājums un ceru, ka arī manis aiznestās grāmatas ir atradušas jaunus saimniekus.

Attēls: te.

Filma: Aiz kraujas rudzu laukā (2017)

https://i2.wp.com/www.acmefilm.com/uploads/media/rebelpresspic-submitted.jpg

Jāsāk ar atzīšanos, ka Selidžera “Uz kraujas rudzu laukā” nav mana mīļākā grāmata. Tāpat jāatzīstas, ka es neko daudz no grāmatas neatceros, tikai sajūtu, ka man tā nepatika. Bet šī filma radīja vēlmi pārlasīt grāmatu, lai gan stāsta par rakstnieka dzīvi, ne grāmatu.

Kā jau teicu, filma stāsta par rakstnieka dzīvi, sākot ar iestāšanos Kolumbijas universitātē, radošās rakstīšanas kursā, kur Selindžers uzraksta pirmos īsos stāstus. Viņa pasniedzējs kļūst par viņa labāko padomdevēju karjeras sākumposmā. Pēc tam sākas 2. Pasaules karš un viņš dodas karot, kā rezultātā uz pusgadu tiek iepauzēta rakstnieka karjera, jo kara psiholoģiskā trauma ir pārāk spēcīga. Kara laikā viņš turpina iesākto darbu pie romāna “Uz kraujas rudzu laukā” un kā viņš pats saka, tā bija viņa vienīgā iespēja izrauties no kara.

Filma lieliski der cilvēkiem, kas par rakstnieka biogrāfiju daudz nezina – stāstā tiek ieturēti galvenie biogrāfijas punkti, kas tiek iznesti vizuāli pievilcīgā veidā. Internets baumo, ka cilvēkiem, kuriem romāns ir viena no mīļākajām grāmatām un/vai kuri pārzina Selindžera biogrāfiju, filma šķiet garlaicīga vai ne līdz galam noslīpēta, kaut kas pietrūkstot. Bet nu, spriediet paši, jo filmu noteikti iesaku redzēt.

Man filma iedvesmoja radīt jaunas lietas, vai vismaz pieķerties pie skolas darbu un bloga rakstīšanas, jo aktieris, kas attēloja Selindžeru, rakstīšanas procesu attēloja tik ļoti sparīgi, kas lika arī man sasparoties. Jāsaka, ka aktieru darbi man ļoti patika – ne par vienu neradās šaubas vai ir piemērots tēlam. Ļoti patika, ka sākotnēji rakstnieks tika attēlots psihiatriskajā slimnīcā, tad stāsts atgriezās sešus gadus atpakaļ un deva papildus faktus, lai, atkal parādod dzīvi slimnīcā, tā skatītājam pavērtos jaunā skatījumā.

Kā jau teicu, filmu redzēt iesaku – nebija ne par garu, ne par īsu, spēja noturēt interesi visā garumā. Der gan kā pusdienlaika izklaide, gan vakara – ticu, ka jebkurš tur var atrast ko sev tīkamu.

Vērtējums: 8/10.

Attēls: te.