Deivids Nikolss “Mēs”

Deivids Nikolss - Mēs

Deivids Nikolss latviešu lasītājiem jau ir iekritis sirdī un prātā ar grāmatu “Viena diena”. Vai arī filmu ar tādu pašu nosaukumu. Pavisam nesen apgāds “Zvaigzne ABC” ir izdevis tulkojumu viņa romānam “Us”. Tulkotājas Silvijas Brices dēļ vien šim romānam jāstāv jūsu plauktos (izlasītam), bet tas nav vienīgais iemesls.

Galvenais varonis ir 54 gadus vecs vīrietis vārdā Duglass Pītersens. Precējies jau 25 gadus, ir 17 gadīgs bērns. Pēc profesijas – bioķīmiķis, par ko nekautrējas, t.i., teju katrā draugu/paziņu sanākšanā saruna aizved pie tēmām, kas starp Duglasu un pārējiem izraisa spraigas diskusijas. Laulība 25 gadu garumā dod savu rezultātu un kādu dienu sieva Konija paziņo, ka grib šķirties. Duglass pierunā sievu noturēties kopā līdz brīdim, kad Albijs sāks studēt prom no mājām. Tajā laikā ietilpst arī izplānotais “Lielais ceļojums” pa lielākajām Eiropas pilsētām, kur katrs dodas savu nodomu vadīts – Duglass cer atgūt sievu un saprasties ar dēlu, Albijs cer izklaidēties, bet Konija grib izbaudīt pēdējos ģimenes kopā būšanas brīžus. Bet vai tiešām tie būs pēdējie?

Lai gan manā dzīvē nav galvenā varoņa problēmu – pamest nav kam, bērnu man nav, muzeja apmeklējuma vidū nav jāatpūšas un ar pašvērtējumu man viss kārtībā, tomēr kaut kādā ziņā es 19 gadu vecumā varu savilkt kopīgās iezīmes ar vīrieti 54 gadu vecumā. Varbūt to pašu pieņemto lēmumu ziņā, vai faktā, ka arī man, līdzīgi kā galvenajam varonim, ir neciešami uzturēties ballītēs, kurās man ir garlaicīgi. Līdzīgi kā Duglasam, arī man ir sajūta, ka es kaut ko daru pareizi, bet beigās viss izrādās nepareizi. Bet tie noteikti nav vienīgie iemesli un katrs lasītājs var atrast citus – savējos.

Grāmata būtībā būvēta ir uz 3 varoņiem, bet skats uz visu notiek caur galvenā varoņa prizmu. Tieši tāpēc diezgan apnicīgi ir redzēt tikai stāsta vienu pusi, nevis otru un trešo. Duglass ir samērā neaptēsts, vecmodīgiem uzskatiem un man radās iespaids, ka viņš pat necenšas iet līdzi laikam. Lasīt to kā viņš nesaprotas ar dēlu nesamērīgā grāmatas daudzumā bija ļoti nogurdinoši. Tēli netiek atklāti pietiekami, lai es saprastu, kā Konija ar Duglasu var nodzīvot 25 laulības gadus, bet varbūt mīlestība ir tik akla, ka pat aklo pavadonis neko nelīdz.

Bet tagad pie pozitīvākām lietām. Pateicoties Silvijai Bricei tulkojums lasās tiešām raiti un ir samērā grūti nolikt grāmatu malā (ja vien neesi kašķīgs pēc dabas un negribi piekasīties pie katras varoņa rīcības kā es). Šeit paskaidrojošo vārdu nebija daudz, bet man gribējās skaidrojumu. Protams, nav jau grūti paprasīt mātei googlei tos divus vārdus, bet nu tomēr. Vēl viena pieminēšanas vērta lieta ir humors, kas pirmajā brīdī izbrīna, ka uz pirmajām simts lappusēm ir tik daudz vietas, kur pat es iesmējos skaļi. Uz beigām gan paliek arvien mazāk, kas dod sajūtu, ka autors visu savu joku pulveri ir izšāvis pirms vēl stāsts ir kārtīgi iesācies, kas dod mazuma piegaršu – to visu ļoti skaisti varēja sabalansēt, bet, no otras puses, beigas ir paredzētas kam citam. Grāmata tā vien liek sakravāt somas un kaut kur aizbraukt, jo par ceļošanu taču arī ir grāmata! Vismaz man tā uzdzina kārtīgu vēlmi aizbraukt vai aiziet un atrast vietas, kur es vēl neesmu bijusi. Rezultātā atklāju lielisku tūristu pastaigu taku pa Kaņiera ezeru, līdzīgas Ķemeru takām, bet bez purva. Un geokečingotājiem arī tur būs savs prieks.🙂

Atgriežos pie grāmatas. No galvenā varoņa lieliski var mācīties to, ka pacensties saprast cilvēkus sev apkārt vajag daudz ātrāk nevis tikai pašā pēdējā brīdī. Vajag atmest lielo plānošanu un iet kur acis rāda, jo tieši tajā ir skaistums (ar degunu, iebāztu kartē, tu apkārt neko neredzi). Spontanitāte ir jaunais melnais, tā teikt.

Romānam dodu 7,5/10, jo bija labi, bet nebija izcili.

Beigu sākums. Vai viņa joprojām runāja par mani? Izklausījās, ka es esmu kaut kāda apokalipse.

-Kā tev izdodas ēst tik daudz un tomēr palikt tik tievam?
-Droši vien patērēju daudz nervu enerģijas.

Tūristu paradokss: kā atrast vietu, kur nav tādu pašu cilvēku kā mēs?

Attēls te.

Moleskine book journal jeb grāmatu piezīmju grāmatiņa

Man liekas, ka katrs sevi cienošs grāmatmīlis, kam patīk grāmatas kategorizēt un uzskaitīt piezīmju grāmatas veidā zina, ka ir daudzas šādas tieši grāmatām domātas piezīmju grāmatas. Vienu no tām piedāvā firma Moleskine, kurai ir plašs klāsts gan parastajām, gan tematiskajām piezīmju grāmatām par dažādām tēmām – filmām, alu, šokolādi, kafiju, mūzikas, vīna un vēl daudzām citām tēmām.

Tā kā es pati bieži nomaldos piedāvājumā un apjūku, jo nesaprotu, vai man to vajag un būs lietderīgi, top šis raksts, lai palīdzētu varbūt kādam no jums izlemt par labu vai sliktu tieši šim. Kādreiz rakstīju arī par Latvijas izdevniecības BaibaBooks piedāvājumu šajā ziņā, to var izlasīt šeit. Bet atgriežos pie Moleskine – TE ir ļoti skaists iepazīšanās video, kas sniegs vispārēju priekšstatu, par ko būs runa turpmāk.

http://www.moleskine.com/Products-portlet/image?id=1329

Grāmatiņa ir melna (krāsu izvēlēties nevar), A5 lielumā, uz vāka ir dažādi grāmatu nosaukumi dažādās valodās. Iekšā atrodas viss interesantais. Ir gan pasākumu atvērums, kur ierakstīt, piemēram, kāda grāmatu kluba tikšanās reizes/tēmas u.c. informāciju vai, piemēram, grāmatu pasākumi, piemēram, prezentācijas vai Ķīpsala. Tad sākas alfabētiskais rādītājs angliski, kas nozīmē, ka ir ietverti visi X, Y, W. Nav neparocīgi, ja lasi angliski, ja lasi latviski – var pārveidot uz citu burtu, kas beidzas (Piemēram, es skaidri zinu, ka, ja pārlasīšu Hariju Poteru, vietas nepietiks). Katram burtam ir 6 lappuses. Tad nāk sadalītās lappuses, kuras vari piepildīt, kā pašam patīk, piemēram, veidot sarakstus. Te ļoti labi palīdz komplektā nākošās uzlīmes. Tam seko pilnīgi tukšas lapas, kuras vari turpināt veidot ar sarakstiem vai zīmējumiem vai jebko, ko uzskati par nepieciešamu. Pašās beigās ir satura rādītājs, kur var ierakstīt, kurā lapā kuru grāmatu esi ierakstījis.

Piezīmju grāmatas komplektā nāk grāmatzīme (ne tikai austās, kas jau ir piešūtas klāt, bet atsevišķa, no papīra), 3 lapas ar uzlīmēm – 1 lapa ir ar lielākas formas, ko var izmantot, pielīmējot lapu stūrīšiem pēc alfabētiskā rādītāja un 2 lapas ar vairākām mazām, kas palīdz, piemēram, rakstot atsauksmi vai izpaužot sajūsmu. Jābūt klāt arī kvalitātes kodam, kas palīdz tad, ja esi saņēmis bojātu žurnālu vai ražošanā ir pieļauta kāda kļūda.

Latvijā šo grāmatu uzskaitītāju var nopirkt Valters un Rapa pagrabstāvā (pagājušo nedēļu viņu tur redzēju), kā arī Ošiņa rakstāmlietas veikalā esmu redzējusi. Aptuvenā cena bija ap 20 eiro Ošiņā, varbūt nedaudz lētāk Valterā un Rapā, bet neesmu droša. Vēl, protams, var pasūtīt no internetveikaliem, bet tad jāskatās atsevišķi, kas piegādā uz Latviju.

Joprojām domāju, ka nav ērtāka veida kā izveidot pašam savu šādu kladi, kur iekšā būs viss, kas nepieciešams tieši tev, bet, tā kā es esmu diezgan slinka un man diezgan ļoti daudz reizes nesanāk tieši tā, kā es gribu, tad šis grāmatu uzskaitītājs ar ļoti daudz tukšām lapām ir diezgan labs risinājums. Man varbūt tās mazās uzlīmes nebūtu nepieciešamas komplektācijā, bet viss pārējais ir lieliski piemērots, lai katrs lietotājs to varētu izvērst kā pats vēlas. Vēl man nebūtu iebildumi pret papildus lapām, ko ievietot, piemēram, kaut kur pa vidu, ja aptrūkstas burtam lapu, bet tad būtu jāmaina visa uzbūve un materiāls un būtu pārāk liela noņemšanās. Katrā gadījumā, izmērs ir pietiekami labs un ērts, lai iebāztu somā, kad kaut kur dodies uz ilgāku laiku, kas man ir būtiski. Tāpat melnā krāsa nodrošina to, ka netīrumus un sašvīkājumus uz vāka redz mazāk, nekā uz balta fona.

Attēls te.

Vasara 2o16

Vasaras klusumu (varbūt ne gluži, bet 3 raksti 3 mēnešu laikā nav tas, ko kādreiz gribēju sasniegt) centīšos atpelnīt ar šo te murmulējumu par tēmu.

Tātad, iemesls kāpēc es biju prom no bloga rakstīšanas, nav viens noteikts. Ir daudzi mazi, kas kopā veido sekas. Piemēram, jūnijs visiem kārtīgiem studentiem ir aizņemts ar sesiju. Bet tā nebūtu Marta, ja nesarežģītu sev dzīvi un tieši sesijas laikā izdomātu sākt strādāt un iekrāt naudu tēriņiem, protams, teātra biļetēm. Jumavas grāmatnīcā nostrādāju 2 ar astīti mēnešus un tas bija pieredzes un izaicinājumiem pilns laiks, kurā sapratu, cik cilvēki ir lieli kretīni un ka latviešus labāk neaiztikt, ja tev no viņiem neko nevajag. Katrā gadījumā, kārtējo reizi pierādās, ka ar klientu apkalpošanas sfērā strādāt nevaru. Esmu šķīrusies arī no tāda matu daudzuma, ka no tā varētu jaunu parūku uztaisīt, bet tas jau ir otršķirīgi.

Bet tieši grāmatu lasīšanas ziņā mani ir piemeklējis kaut kas, ko es saucu par reading slump un manā gadījumā tas izpaužas šādi – es joprojām turpinu pirkt grāmatas (“Otra elpa”, draugi, ir zelta bedre), bet es viņas tikai noguldu savā plauktā (trīs reizes vasaras laikā esmu to pārkārtojusi tā, lai man būtu vismaz neliela daļa brīvas vietas, kur salikt nopirktās grāmatas. Plānā ir arī kārtīgi izrevidēt citus plauktus, lai saprastu, kas man nav vairs vajadzīgs, vai ko pavisam noteikti netaisos lasīt otrreiz.) un tā grāmatas tur stāv, jo es varu pieiet pie plaukta, bet manī nav nekādas vēlmes paņemt grāmatu rokās un kur nu vēl sākt lasīt. Ar skaudību skatos uz cilvēkiem, kuri lasa vienu pēc otras un domāju pie sevis, ka es arī tā gribu, bet es netieku ārā no purva, kurā patlaban sēžu.

Bet izrādās, ka viss nebūt nav tik briesmīgi, kā es tagad te zīmēju, jo pa vasaru man sasummējās 18 lasītas grāmatas. 4 no tām esmu aprakstījusi blogā, 2 no tām neesmu izlasījusi dažādu apstākļu dēļ, un kāda man šausmīgi patika. Piemēram, Mežone, kas ir stāsts par to, kā sieviete noiet n-tos kilometrus un pārgājiena laikā kļūst par pilnīgi citu cilvēku ar citu vērtību sistēmu. Īstā grāmata īstajā laikā. Vēl man ļoti patika Mans Ziedonis, kas ir vairāku cilvēku, kuri pazina Imantu Ziedoni, stāstījums vai atmiņas par viņu. Vairāki man bija teikuši, ka nekas īpašs tas nav, bet man ļoti patika. Vēl es tiku pie Kaija vārdā Džonatans Livingstons, ar kuru ir tā, ka vēlos, lai es to būtu izlasījusi agrāk, jo tā ir ļoti skaista grāmata. Noteikti izlasiet, ja to vēl neesat izdarījuši un, ja esat, tad pārlasiet.

Redzēju 3 teātra izrādes, tādējādi mana teātra sezona ir sākusies ātrāk. Asins kāzas (Nacionālais teātris) Nastavševa iestudējumā, pēc kuras pilnībā aizbrauc jumts un gribas iet pie katra cilvēka un teikt, lai noteikti aiziet noskatīties . Man liekas, ka tā ir izrāde, kas katru ķer nedaudz personīgi un mazāk personīgi, un tieši šī iemesla dēļ plašākas atsauksmes nebūs. Ziloņcilvēks (Liepājas teātris) Ķiberes iestudējumā skar tās pašas tēmas, ko jau iepriekš “Frankenšteinā”, bet nedaudz vājākā izpildījumā. Tā paša teātra Portreti. Vilki un avis pārsteidza ar izpildījumu un savdabīgo stāstīšanu, kā palēnām, caur daudziem skatupunktiem iznāk nesadrumstalots stāsts.

Nu jā, kā jau minēju, pa vasaru ir salasījušās daudzas jaunas grāmatas. Man tās ir 26, no kurām izlasījusi es tagad esmu 3 un vienu iesākusi. 4 no tām esmu kādreiz lasījusi. Maximā nesen bija atlaide dvd filmām, tā ka esmu tikusi arī pie dažām tīri labām. Esmu tas cilvēks, kuram savas mīļākās filmas vajag fiziskā formātā, un, ja tās met pakaļ par nepilnu eiro – esmu klāt.

Vasaras jaunatklājums man ir žurnāls Veto Magazine, kas ir tik saturiski skaists, pilnīgs un kulturāls, ka es to nosauktu par tādu mini-grāmatu. Dārgs pēc suņa, bet šoreiz es labāk naudu atstāju šim, nevis kādam glancētam sieviešu žurnālam, kur iekšā ir intervija ar kādu cilvēku, ko gribu izlasīt, un pārējais žurnāla saturs ir vienkārši miskastē metams. Tāpat atklāju, ka man patīk risināt sudoku – lielisks laika kavēklis, kamēr skaties youtube video par to, cik citi produktīvi lasa grāmatas, kamēr tu ķēpā ciparus (ne)pareizos lodziņos.

Blogs noteikti piedzīvos pārmaiņas, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es šeit neko nerakstīju – man nepatika virziens un veids, kādu biju uzņēmusi, bet es arī neko jaunu neesmu izdomājusi. Tāpēc visdrošākais man šķita nerakstīt – lai nesabojātu to pašu minimālo patiku pret to, ko kādreiz darīju, bet arī šausmīgi neko nemainīt, saglabāt vecos ierakstus un visu to. Katrā gadījumā turpināšu rakstīt par grāmatām un teātriem, bet kaut kas mainīsies. Varbūt pazudīšu pavisam, varbūt ne, to rādīs laiks. Tāpat kā viņš to dara attiecībā uz pilnīgi visu citu.

Jauku rudeni!

Rainbow Rowell “Attachments”

Attachments

Lietainām dienām piestāv saulainas un vasarīgas lasāmvielas. Lai gan saules un vasaras šajā grāmatā nav, tā bija pietiekami gaiša, lai nomāktu rudens elpu pakausī.

Linkolns ir nedaudz antisociāls datoriķis, kas strādā pa naktīm The Courtier laikrakstā un drīzāk neko nedara, kā dara. Viņam ir daži draugi, kas dažreiz izvelk viņu ārā no mammas azotes un parāda potenciālajām meitenēm, bet (kā jau datoriķi, khem), tas viņu nespēj ieinteresēt. Viņa darba pienākumos ietilpst pārbaudīt darbinieku e-pastus, lai pārliecinātos, ka viss tiek rakstīts par darba sfēru, ja nav – atzīmē ar sarkaniem karodziņiem, aizsūta brīdinājumu utt. Bet viņa uzmanību piesaista divu darbinieču Betas un Dženiferas sarakste, kas ir tik aizraujoša, ka darba pienākumi aizmirstas. Jo vairāk viņš lasa, jo vairāk viņš iemīl vienu no viņām līdz brīdim, kad viņš zina gandrīz visu, kas noticis pēdējo mēnešu laikā, bet ir par vēlu un neveiklu, lai stādītu priekšā sevi.

Viens no grāmatas plusiem noteikti ir galvenais varonis Linkolns. Viņš piesaista interesi tieši ar savām interesēm un darbībām, jo lasīt citu cilvēku e-pastus darba vajadzībām ir pietiekami oriģināls stāsta pamats. Lai gan dažu brīdi viņš tiešām kaitināja ar savu nespēju izlemt, tomēr tas ir tikai viens tāds punkts, kur var piesieties. Tāpat nenotiek tipiskais, kas notiek YA literatūrā ar šādu galveno varoni – viņš neiemīlas un viņā neiemīlas pasaulē seksīgākā meitene un nenotiek neticamais. Romāns netiek izpušķots ar rozā kreppapīru un varavīksnēm, drīzāk padarīts maksimāli reāls.

Tiek lauzti arī priekšstati par to, ka darbā kolēģi ir kolēģi, ko pierāda Betas un Dženiferas draudzība pāris galdu attālumā un tonnām e-pastos. Interesanti šķiet tas, ka lai gan tajā laikā ir telefons, viņas sūta viena otrai e-pastus, bet dara to tikai darba laikā. Nav nekādas ziņas par to, ka sešos vakarā kāda sūtītu ziņu otrai. Šī e-pasta sarakste liek un ļauj ielūkoties abu sieviešu dzīvē un padara stāstu daudzveidīgāku (jo no viena Linkolna es nosprāgtu no garlaicības jau pirmajās 100 lappusēs, ja ne ātrāk) un noteikti ir galvenais romāna virzītājspēks. Romānā ir vēl vairāki tādi mazie stāstiņi, piemēram, par Linkolna pagātni, kas it kā ļauj atpūsties un distancēties no tagadnes notikumiem un izzināt vairāk varoņus, ņemot vērā pagātnes notikumus.

Ja tiek pāri neciešami garajam ievadam, kur īsti nekāda darbība nenotiek, stāsts turpinās raitāk un arī interesantāk līdz nonākam pie beigām, kur viss gaismas ātrumā tiek sasteigts un tiek pāršķirta pēdējā lappuse. Šajā gadījumā nav autores tipisko beigu, kur lasītājam pašam jādomā, kas tad īsti notika, kas ir gan labi, gan slikti. Labi tādā nozīmē, ka beidzas Rouelas neziņas periods, kur pašam jāgudro kā jūties ar šādām beigām, bet no otras puses – zūd tāds kā autores rokraksts.

Kā jau minēju, grāmatas ideja ir pietiekami svaiga un nebijusi (vismaz tajās grāmatās, ko es esmu lasījusi), lai būtu oriģināla un noturētu lasītāja (manu) uzmanību un arī galvenie varoņi nav tādi, kuru dēļ būtu jāiekrīt izmisumā un jāsviež grāmata pret sienu. Romāns vēl nav tulkots latviski un nav arī pagaidām ziņu, ka tā tiks darīts, lai gan, ja izdeva Eleonor&Park un Fangirl, kāpēc lai neizdotu šo.

Vērtējums: 8/10.

Bilde te.

Kasandra Klēra “Kritušo eņģeļu pilsēta”

Kasandra Klēra - Kritušo eņģeļu pilsēta, 4

Grāmatu lasīju ļoti neilgu laika sprīdi, bet ar atsauksmes rakstīšanu kaut kā ievilku garumā. Tik ļoti ievilku, ka neko neatceros. Nu labi, tā gluži nevar teikt. Bet par visu pēc kārtas.

Karš, ar ko noslēdzās trešā grāmata, ir beidzies, un nu viss liekas perfekti – Klerijai ir burvīgas (nē) attiecības ar Džeiku, viņas māte ir pie pilnas saprašanas un precas ar savu lielo mīlu, Saimons mācās aprast ar savu jauno “es” un visi beidzot viens otru saprot un atstāj tur, kur ir viņu vieta. Bet tad kāds sāk slepkavot un perfektā pasaules kārtība atkal tiek apdraudēta, jo ož pēc vēl vienas kaujas. Klerijai atkal ar visu jātiek pašai galā, jo Džeiks no viņas novēršas, Saimons paliek nesaprasts, bet māte ir iegrimusi kāzās un lielajā mīlestībā.

Ar tām sēriju grāmatām irtā – ja izdod ar ļoti lielu pauzi starpā, cilvēki no iepriekšējām daļām var neko neatcerēties. Nu labi, ne gluži neko, bet svarīgus sīkumus, kas skaidrāk varētu salikt jaunās grāmatas bildi kopā un varbūt izvirzīt jaunu teoriju par to, kā jaunais pavērsiens beigsies. Un, ja vēl visai pauzei pa virsu ir noskatīts seriāls par šo sēriju, kurš ne gluži atbilst grāmatai, tad viss ir tā samudžinājies, ka bail mudžināt vaļā. Tāpēc arī vilku atsauksmi garumā – gribēju tikt skaidrībā, bet jo vairāk vilku, jo vairāk aizmirsu, kas notika.

Tā mēs nonākam pie punkta, kur man jāatzīstas, ka no grāmatas “patīk/nepatīk” atceros diezgan maz. Noteikti jāpārlasa iepriekšējās 3 grāmatas un vēl šī, pirms ķeršos klāt nākamajai daļai. Zinu un man joprojām šķebina Džeika un Klerijas “mīlestības” ainas. Tādas saldas un nereālas. Pozitīvi ir tas, ka viņi runā par problēmām, bet viņu problēmas drīzāk ir abu ietiepība un nekas nopietns. Besī un riebjas visi tie fantāzijas romāni, kas sniedz nepareizu priekšstatu how relationship works. Vļeh. Daudz vairāk man patika, ka var sekot līdzi Saimona attīstībai un brīžiem pat viņš bija galvenāks varonis par Džeiku.

Ar fantāzijas pasauli jāsaka, ka tas ir ļoti ērts žanrs, jo pasauli var plest plašumā, cik tik ērti vien autore jūtas. Man liekas, ka šeit tā jau paliek par lielu, jo ir tik daudz vietas, kur notiek notikumi, ka vajag karti, lai apjēgtu savu atrašanās vietu. Bet varbūt pie tā vainojami mani caurumi atmiņā par pirmajām trīs grāmatām un seriāla notikumiem, kurus es, lasot grāmatu, nespēju ignorēt.

Kopumā bija labi, bet tomēr, citiem, kas tikai sāks lasīt, iesaku aši pāršķirt pirmās trīs grāmatas (“Kaulu pilsēta”, “Pelnu pilsēta” un “Stikla pilsēta”) pirms ķerties klāt šai (vai arī nē, ja vari lepoties ar burvīgu atmiņu), jo tas, ka daudz ko neatceros, tiešām traucēja lasīt un baudīt.

Attēls te.

Florians Zellers “Bauda. Eiropas romāns”

Florians Zellers - Bauda. Eiropas romāns

Florianu Zelleru es pazīstu jau no teātra izrādēm – Intars Rešetins ir uzvedis 2 dažādas izrādes pēc rakstnieka darbu motīviem – “Ja Tevis vairs nebūtu” Dailes teātrī un “Ak, tētīt…” Nacionālajā teātrī. Pēdējā no viņām man ļoti patika, tāpēc arī paņēmu lasīšanai šo jaunumu, ko izdevusi Zvaigzne. Lai gan pēc šīs grāmatas motīviem Latvijā nav uzvesta izrāde, tomēr mans mērķis bija saprast, cik daudz emociju izraisa izrāde, kuras pamatā ir šī autora darbs un cik – pats darbs.

Grāmatā lasītājs var sekot Nikolā un Polīnas attiecību attīstībai, tai pašā laikā iepazīstot sievietes un vīrieša skatupunktu uz lietām un atšķirīgo dzīves uztveri. Katrs, kam ir bijusi saistība ar attiecību veidošanu, atradīs savu grāmatā aprakstīto fāzi, ar kuru justies līdzīgam, jo tur tiešām ir viss – sākot no pirmās iepazīšanās līdz pat pašām beigām.

Šīs starppersonu attiecības ir kā alegorija mūsdienu Eiropai, attiecībām starp valstīm, kas patiesībā ir ļoti labi izdomāts. Romānā aprakstītās Polīnas un Nikolā attiecības var pārnest arī plašākā – Eiropas – mērogā: kas jādara, kas ir tās lietas, kas ir nepieciešamas, lai valstis saprastos un savstarpējā pievilkšanās laika gaitā nemazinātos. Vai būs greizsirdīga valsts X, kas pārtrauks attiecības, vai tā būs egoistiska un nolaidīga valsts Y, kas būs pie tā vainīga. Bet romānā par to konkrēti runā tikai sākumā un beigās, ja tas neinteresē, var arī sevišķi neiedziļināties.

Kā jau minēju, romāns ir rakstīts no diviem skatupunktiem, Polīnas un Nikolā. No sākuma es mazliet apmulsu, jo neko nevarēja saprast, kāpēc uz to pašu lietu atkal skatās no sākumā, bet tad man viss saslēdzās un tālāk jau gāja raitāk. Mani vienmēr ir interesējis jautājums kā vīrieši-rakstnieki var taisīt augšā galvenās varones-sievietes, pie tam, pietiekami reālas, lai es noticētu, ka tā viņa pamāja, tā pateica un tā uzvedās. Lai gan nē, es vairs nešaubos, kopš strādāju grāmatnīcā, ir vesels plaukts par sievietēm – kā viņām izprast sevi, kas viņām ir vajadzīgs un kā vīrietim viņu saprast (laikam lieki teikt, ka plaukta par to, kā sievietei izprast vīrieti, nav. Un nav arī grāmatas).

Florians Zellers ir jūtams francūzis, jo romānam piemīt tāda aura, kas piemīt tikai franču rakstniekiem, kas tos uzreiz izceļ no pārējiem. Arī attiecību sīkumu apraksti un sadzīves situāciju vieglprātība manuprāt, ļoti raksturīga tieši francūžiem. Nav brīnums, ka franču valoda ir mīlestības valoda, tur es pilnībā piekrītu, jo viss, kas saistīts ar mīlestību, sanāk it kā viegli un skaisti, bet tai pašā laikā no skaistuma dzeļ.

Kopumā grāmata ir laba atslodzes literatūra, kad neoriģinālie kriminālromāni ir apnikuši un gribas ko jaunu. Bet, atbildot uz sākumā minēto eksperimentu, kā jau sākumā man likās, tad izrāde tomēr uz jūtām spēlē daudz vairāk, nekā grāmata. Jā, no vienas puses nav salīdzināmi lielumi, vai nebija īstā grāmata, bet ļoti ceru, ka izdevniecība izdos arī citus šī autora darbus (par tēvu, aj cik ļoti vajag tiem, kas uz teātri neiet, izlasīt).

Vērtējums: 7/10

Tā sākās mīlestība: cilvēki dziļi sevī juta, ka viņi ir tikai puse no viena vesela. (34. lpp)

[..] gudrība izpaužas arī spējā likt sev kaut ko neredzēt. (83.lpp)

Attēls te.

Mid Year Book Freak Out |2016

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/237733542/large.jpg

Ir jūlijs, kas nozīmē, ka puse gada jau nez kur ir pagājis. Tā vien šķiet, ka kopā ar visiem tas maijā skrēja maratonus un paskrēja garām manai laika izjūtai. Bet ne par maratoniem ir stāsts. Pusgads ir cauri, kas nozīmē, ka jādomā par nākamo pusi, protams, grāmatu ziņā, un kā to vēl labāk izdarīt, ja ne ar apkopojumu par pusgadā paveikto. Tam labi noder jau esošs Youtube video, ko gan es papildināšu ar sev nepieciešamo.

Goodreadā 2016. gadā es izvēlējos mērķi gada laikā izlasīt 50 grāmatas, ar ko man veicas tīri labi, neskatoties uz to, ka kādus pāris mēnešus es grāmatu rokās paņemt nevarēju. Izlasītas ir 26, 5 zvaigžņu novērtējumu līdz šim ieguvušas ir 4 (Mātes piens, Vilna, Leksikons, Tu neesi sniegs), bet 2/1 zvaigznes – 6 grāmatas.

Gada sākumā arī uzņēmos 3 dažādus gada izaicinājumus. Pusgada laikā neesmu sekojusi tiem līdzi, joprojām meklēju un uzņemos arvien jaunus izaicinājumus, lai gan laiks lasīšanai pazūd kaut kur starp grāmatu video un mēģinājumiem savienot darbu, skolu un privāto dzīvi. Šajā ziņā jāsaņemas, jāizvēlas 1-2 izaicinājumi, jāizsvītro tas, ko jau tagad var, un tad jādomā, kā lasīt tālāk.

Vēl man gada sākumā bija mērķis noīsināt lasāmo grāmatu plauktus līdz minimumam, mēģinot noturēt sevi kaut kādos rāmjos un izlasīt 3 jau piederošas grāmatas, lai tad nopirktu 1. Kā jau var nojaust, tas nav izdevies, jo drīzāk ir nopirktas vēl… 32 jaunas grāmatas. Un tieši tā iemesla dēļ, ka tāds piedāvājums otrreiz neatkārtosies, vai kāds cits pasteigsies, vai arī akciju beigu datumi strauji tuvojas. Īsti normāla risinājuma man šim nav, bet tai pašā laikā es zinu, ka kādu daļu no tur esošajām grāmatām es diez vai lasīšu (tas neattiecas uz šogad pirktajām).

Tagad varētu nonākt pie nosaukumā minētās stafetes, kuru veido 15 jautājumi.

1. Best book you’ve read so far in 2015.
Nora Ikstena “Mātes piens”, no dzejas Ingas Pizānes “Tu neesi sniegs”.
2. Best sequel you’ve read so far in 2015.
Neesmu daudz lasījusi sēriju turpinājumus, tikai Pretty Little Liars, “Atslēgu” un “Kritušo eņģeļu pilsētu”, vēl 3 esmu iesākusi, izlasot pirmo sērijas grāmatu. Bet, ja jāizvēlas no minētajām, tad “Kritušo eņģeļu pilsēta” man patika visvairāk, lai gan viss bija vienā lielā putrā, par ko pastāstīšu vēl netapušā atsauksmē.
3. New release you haven’t read yet, but want to.
Ņemot vērā to, ka 4 mēnešus neko nelasīju, tādu ir daudz. Prometeja visu, ko neesmu lasījusi, bet jautājuma kontekstā “Kāpņu pilsētu”, no Zvaigznes “Atruna”, “Meitene vilcienā”, “Stouners”, no Dienas grāmatas tās 20. gadsimta sērijas grāmatas, ko neesmu lasījusi, no Jumavas “Granātu aproci”, jo iešu jaunajā sezonā uz izrādi Dailes teātrī un Kafkas “Stāsti” arī izskatās pievilcīgi. Jānostrādā tur tik ilgi, kamēr visu sev interesanto būšu izlasījusi.😀
4. Most anticipated release for the second half of the year.
Hmm. Tā kā tikai Zvaigznes mājaslapā var redzēt burvīgo “drīzumā” sadaļu un pasiekaloties nedaudz, tad būs tikai no turienes ņemtas grāmatas. Deivids Nikolss “Mēs”, jo man viņa plauktā stāv angliski, Alesandro Bariko “Misters Gvins”, varbūt Nikolā Barro “Sievietes smaids” un Lori Spīlmenas “Sapņu saraksts”, jo tas man arī stāv plauktā angliskā versijā.
5. Biggest disappointment.
No visām grāmatām, ko esmu izlasījusi, tas noteikti būs Elīnas Gabrānes “Kompots”, jo gaidīju kaut ko nostāvējušos un labu, kamēr sagaidīju vieglu limonādi.
6. Biggest surprise.
“Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”, jo man bija diezgan nepārbaudīts uzskats, ka man nepatīk šausmenes un nepatīk arī tādas lasīt. Biju arī kaut kur dzirdējusi, ka šī grāmata ir diezgan šausmīga, tāpēc nelasīju. Aizgāju uz vienu filmu un nenobijos, bet grāmatu arī bija bail sākt lasīt, bet tad iesāku un neko šausmīgu nesaredzēju. Tāpēc lielākais pārsteigums.
7. Favourite new author. (Debut or new to you)
Varētu teikt Nora Ikstena, bet neteikšu, jo esmu lasījusi viņas citu darbu un tas man nepatika. Tā kā rakstīja Normunds Naumanis par kultūras notikumiem, nerakstīs neviens, bet tā kā arī no saviem mīļākajiem autoriem es sagaidu attīstību, no Naumaņa to vairs nevar sagaidīt, tāpēc jāsaka, ka Reinbova Rouela, jo tas izskatās vienīgais, kuras citas grāmatas es gribētu lasīt.
8. Newest fictional crush.
Nu, šajā ziņā lielas izvēles nav, jo lielāka daļa man neuzrunā. Pieņemsim, ka Kriss no “Neprātīgi iemīlējies” dēļ pilnīgi jaunas kultūras iepazīšanas caur humoru un neatsacīšanos no sevis paša kāda cita dēļ.
9. Newest favourite character.
Patiesībā vēl neviens varonis mani nav tā uzrunājis, lai es to sauktu par savu mīļāko varoni, tāpēc uz šo atbildes man nav.
10. Book that made you cry.
“Mātes pienu” lasot dažas asaras noritēja.
11. Book that made you happy.
“Neprātīgi iemīlējies”, jo mani vienmēr fascinējusi Itālija un tur esošie cilvēki, kulinārija un kultūra, tāpēc iepazīt to caur iestīvināta amerikāņa (varbūt, iespējams, neatceros) acīm bija jauki un lika pasmaidīt.
12. Favourite book to film adaptation you saw this year.
Vienīgā grāmatas adaptācija, ko esmu redzējusi, ir “Me Before You”, bet kamēr visi citi zālē raudāja un šņaukājās, es nesapratu, par ko. Grāmata man izraisīja vairāk emocijas, un tur gan es raudāju kā mazs bērns, bet filma… Nu vienmēr var labāk.
13. Favourite review you’ve written this year. (Booktube version: Favourite video you have done so far in this year)
Tieši tāpēc, ka man patīk redzēt strukturētā veidā to, ko esmu izdarījusi, tad apskats uz 2015. gadu.
14. Most beautiful book you’ve bought so far this year (or received)
Ulfa Eriksona “Stikla cilvēkiem” ir diezgan smuks vāks.
15. What books do you need to read by the end of the year?
Joprojām visas tās, kas ir manā nelasīto grāmatu plauktā, kuru nemitīgi pārkārtoju, lai atrastu arvien jaunu vietu jaunām grāmatām un justos nedaudz mazāk vainīga par to, ka tās drīz tur nebūs. Nu katrā gadījumā, kādu no tām 101 es gribu un ceru izlasīt.

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/247791392/large.jpg

Attēli te un te.

Džons Grīns “Katrīna pēc Katrīnas”

Džons Grīns - Katrīna pēc Katrīnas

Džons Grīns vairs nav svešs nevienam planētas iedzīvotājam, kas kaut nedaudz laika pavada internetā un ir izveidojis profilus vairāk par 4 sociālo tīklu vietnēm. Latviski ir izdotas 4 grāmatas, spriežot pēc Goodreada, pēc popularitātes, un pavisam īsi pirms Līgo svētkiem pie lasītājiem nonāca “Katrīna pēc Katrīnas”. Šī un vēl viena grāmata, par ko atsauksme būs nedaudz vēlāk, ir izdarījušas 2 labas lietas – piedabūjušas mani lasīt aka izvilkušas no reading slump kā arī piedabūjušas vēl par to uzrakstīt.

“Katrīna pēc Katrīnas” šoreiz vairs nestāsta par gadu gaitā iemīlētām meitenēm un pretmīlestības neesamību, bet gan pāriet nedaudz nopietnākā līmenī – salauztu sirdi 19 reizes pēc kārtas un visas ar dažādām meitenēm, kuras vieno tikai vārds – Katrīna. Septiņpadsmitgadīgais Kolins ir brīnumbērns (kas nav tas pats, kas ģēnijs), mīl anagrammas, grafikus un matemātiskus aprēķinus ar dzīves pieredzes piesitienu (par to var pārliecināties visas grāmatas garumā, vismaz varbūt matemātika vairs nešķitīs tik briesmīga). Kolins kopā ar savu labāko draugu Hasanu dodas sirds lāpīšanas un darba atrašanas svētceļojumā un nonāk Kentuki, kur viņu piedzīvojumi sākas Austroungārijas erchercoga pieminekļa.

Kā jau minēju, šai grāmatai kaut kā pietrūka. Jā, joprojām var saprast, ka raksta Džons Grīns, bet nav nostrādājusi pareizā maģija un tomēr kaut kas pietrūkst. Šis darbs tika sarakstīts 2006. gadā un ir tikai otrais pēc kārtas, tāpēc teorētiski viņam var to piedot, jo attīstība ir acīmredzama ar katru nākamo grāmatu līdz nonākam pie “Mūsu zvaigžņu vainas”. Ja tiek ignorēta grāmatu izdošanas kārtība oriģinālvalodā, protams var domāt, ka nav nekādas attīstības un viss slikti, bet tā gluži nav. Vienīgi pats rakstnieks pamazām pārņem Pītera van Hautena (rakstnieks “Mūsu zvaigžņu vainā”) praksi, jo es neesmu dzirdējusi, ka viņš rakstītu jaunu grāmatu (nē, tagad esmu – te).

Grāmata joprojām saglabā vīriešu dzimtes galvenos varoņus (lieliska izdevība ielīst vīrieša galvā) un arī grīniskus elementus, piemēram, ļoti specifisku lietu fabriku vai īpaša interjera māju. Šaubas pirmajā brīdī rada viņa 19 Katrīnas 19 gados, jo vairāk tāpēc, ka attiecību vēsture sākas ar pirmo gadu skolā, kur viņam ir 8 gadi. Bet pēc tam tas vairs izbrīnu neizraisa, ņemot vērā vairākuma attiecību ilgumu.

Vēl viens liels pluss, manuprāt, ir klātesošā matemātika. Ceļojumā Kolins dodas ar salauztu sirdi un stingru apņēmību izstrādāt formulu, kas apliecinātu Katrīnu paredzamību tā, lai visām 19 derētu 1 formula. Godīgi saku, matemātika man pēdējā gada laika liekas sevišķi interesanta (droši vien tāpēc, ka vairs to nemācos), un gribējās ķerties pie vienādojumu risināšanas jau stāsta gaitā, atturēja tikai manas niecīgās zināšanas un neprasme tos atrisināt. Šo un vēl citus matemātiskus aprēķinus varētu pārnest uz skolām, jo tieši tas padara to interesantu – dzīves klātesamība, kas to padara reālistiskāku nekā tas ir. Jāpiemin arī tas, ka grāmatas pēcvārdā ir minēta ne tikai pati plikā Katrīnu paredzamības teorija (ja nu grib visam izsekot līdzi no a-z), bet arī apstiprinājums no matemātikas institūta pētnieka, ka formula darbojas.

Pluss ir arī aizraujošās zemsvītras piezīmes, jo Džins Grīns vismaz šajā grāmatā tās reti izmanto vārdu skaidrošanai, bet vairāk teksta papildināšanai un kaut kā vēl pateikšanā, kas it kā nav būtiski, bet lieliski papildina tekstu. Zemsvītras atsauces man lielākoties liekas garlaicīgas un grūti atrast pēc tam to pazaudēto mazo cipariņu, pie kā apstājies lasot, protams, tā bija arī šeit, bet šeit tās viennozīmīgi ir interesantāk lasīt un ir grāmatas pievienotā vērtība.

Grāmatas mīnuss noteikti ir ne līdz galam attīstītais stāsts un ne vairs tik ļoti piedomāts pie gala produkta. Citās grāmatās bija paceltas ļoti nopietnas tēmas – sadzīvot ar zaudējumu, sevis meklējumi, pirmās mīlestības dzeloņi, bet šeit salauzta sirds it kā ir nopietna tēma, bet tajā pašā laikā tiek pasniegta pietiekami nenopietni, lai nebūtu pēc grāmatas aizvēršanas lasītājam jāpiedzīvo nedaudz ielūzusi sirds par to, ka stāsts ir beidzies. Kas ir diezgan bēdīgi, jo man šī sajūta patīk.

Protams, primārā mērķauditorija ir jaunieši ne tikai vecuma ziņā, bet arī problēmu, jo tām rakstnieks pievēršas ik katrā grāmatā, bet šo, tāpat kā citas Džona Grīna grāmatas var izlasīt arī vecāki ne tikai tā iemesla dēļ, ka var ielīst jauna cilvēka galvā, to izzināt, saprast un savilkt paralēles ar savu bērnu, bet arī tās savilkt ar sevi pašu.

Vērtējums: 6,5/10

Attēls te.

“Raspļujeva sapņi” VDT

Katram dzīvē var pienākt brīdis, kad to, kas patīk, gribas mest pie malas un sākt darīt jaunas lietas un attīstīt sevi jaunā virzienā, kuru gan pats neesi vēl atklājis. Man tā bija ar blogu. Bet tad nāk jaunas iespējas sevi attīstīt vairāk jau esošajā un tas ir iemesls, kāpēc top šis iemesls.

21. maijā, man bija lieliska izdevība paviesoties pilsētā, kurā nekad nebiju bijusi, teātrī, par kuru  biju dzirdējusi tikai labas lietas. Tātad, Valmiera un Valmieras Drāmas teātris. Ar teātra cilvēku lielisku piedāvājumu noskatījos “Raspļujeva sapņus”, par ko tad arī ir šis stāsts.

Raspļujevs ir masa ar uzvārdu. Masa, ko veido apkārtējie, masa, kas var pielāgoties jebkurai dzīves situācijai un ieņemt vajadzīgo pozīciju, tikai pasaki, kādu. Bet vari arī neteikt. Uzvārds ir attieksme, kas skaidri tika noturēta visas izrādes garumā. Kopā veidojas cilvēks ar vēlmi dzīvot, vēlmi būt uzmanības centrā, bet tajā pašā laikā to visu sasniegt sevišķi nepiepūloties. Dzīvojot barā, kurā visi ir bez jumta virs galvas, tas ir jāmāk izdarīt. Raspļujevs to māk. Izdevība sevi parādīt viņam rodas, kad veikt kādu uzdevumu viņu norīko draugs, kas vēlas precēt meiteni no bagātas ģimenes. Sākas Raspļujeva kāpiens pa varas kāpnēm, lai novestu viņu turpat, kur viņš bija sākumā.

Izrāde ir veidota kā satīriska komēdija 2 cēlienos (vairāk gan likās, ka četros, bet par to vēlāk) pēc krievu dramaturga Aleksandra Suhovo Kobiļina 2 lugu (“Krečinska kāzas” un “Tarelkina nāve”) motīviem. Režisors – Viesturs Meikšāns, scenogrāfs – Reinis Suhanovs, tērpi – Ilze Vītoliņa, gaismas – Oskars Pauliņš.

Ja teātris ir paredzēts tam, lai paplašinātu robežas, tad šī izrāde ir paplašinājusi manējās. Kāpēc gan uz skatuves var attēlot, piemēram, kaķīšus un princeses, bet nevar galvenajā lomā un izrādes fokusā vispār attēlot bezpajumtniekus, bet es par to neaizdomājos, kamēr ar to nesaskaros. Arī piekrītu, ka bezpajumtnieki ir visvieglākais ceļš, kas ejams, ja vēlas attēlot dzīves kvalitātes un varas kāpumu un arī abu kritumu. Bet jāmin arī tas, ka Raspļujevs nav tipisks dzīves smaguma nomākts bezpajumtnieks – tas viņam vienkārši neinteresē. Apveltīts ar ašu mēli, viņš vārās vienā vārīšanā – pierunā skatītājiem galvas sāpes un domu “kad tas reiz beigsies”. Mārtiņš Meiers lomu nospēlē ar vieglumu un bezrūpību, bet tāda ir arī pati loma.

Gribot negribot ir jāvelk paralēles ar pasauli, kurā dzīvojam tagad. Varas tīkoši cilvēki, kas sākumā ir nekas, ņem un izaug lieli un vareni, izrīko pēc savām vēlmēm, paši sev uzliek kroni galvā. Bet. Lai cik augstu nekāptu, tāpat jau beigās esam turpat, kur sākumā. Tāpat varbūt tam cilvēkam, kam ir lokanākā mēle un labākās runas spējas var izdzīvot labāk, bet ar to tālu neaizkļūsi, ja paralēli neko nedarīs.

Kā jau minēju, izrādei ir divi cēlieni. Tas, kāpēc man šķiet, ka bija četri, ir tādēļ, ka aptuveni abu cēlienu vidū tiek nolaists skatītāju zāli un skatuvi nodalošs priekškars un kādu (īsu, bet tomēr) laiciņu skatuve tiek pārkārtota. Šis bija arī Dailes “Žannā d’Arkā”, bet tur vismaz nesaprotamu video tam pa virsu rādīja, bet te – sēdi tumsā un nezini, kas tagad būs. Beidzās? Tik ātri? No vienas puses ir laiks padomāt par notiekošo un saprast savas sajūtas par izrādi, no otras – neliels diskomforts tomēr ir. Jāsaka gan, ka otrais cēliens man likās par garu un izraisīja vairāk jautājumu, nekā atbilžu un vienu brīdi vispār pazuda fokuss, kas notiek uz skatuves. Tāpat ir diezgan daudz tēlu un es apskaužu tos cilvēkus, kuriem izdodas visiem krieviskajiem uzvārdiem izsekot līdzi, jo es to nespēju. Loloju cerības uz teātra mājaslapu, bet tur tas ir priekš ātrāk atbildēm par sarežģītu.

Scenogrāfija. Te ir jāmin 2 man piesaistošie aspekti – caurums grīdā un plāksnes. Caurums kā nāves risinājums – tajā izrādes laikā mēdz pazust cilvēki, kas skatītājos izraisa pārsteigumu un atmodina vēl labāk, nekā jau apnikušās šāvienu skaņas, tiesa gan, tas ir Rīgas teātros izplatīts, par šo nevaru spriest. Tajā ļoti ātri pazūd arī galvenais varonis, kas zālei liek ieelsties pārsteigumā. Otrais veidojums ir tādas kā varas plāksnes, kas atkarībā no situācijas vai nu spiež pie zemes vai ļauj pakāpties un būt augstāk par pārējiem.

Varoņi. Aktierus nepazīstu tik labi, lai spētu viņus nosaukt vārdā, un izrādē figurē pārāk daudz uzvārdu, lai es tos spētu savilkt kopā ar jaunu aktieru sejām. Izrādes programmiņa man arī nepalīdz. Un par Meieru es jau teicu sākumā. Vēl man simpatizēja Raspļujeva draugs, bet tikai pirmajā cēlienā, jo tad sākās otrā cēliena putra, kas skatītājiem sagroza galvu gan sižetiskā, gan lomu ziņā. Vismaz man tā bija.

Izrāde liek domāt par mums pašiem, par savu vietu šai pasaulē. Vai mēs dzīvojam tā, lai kaut ko sasniegtu, vai vienkārši plūstam pa straumi un skatāmies, kur mūs tā aiznesīs. Kas ir mūsu mērķis, ar kādu dzīvojam? Kur nokļūsim – kāpņu augšgalā vai apakšgalā? Kur atrodas vara – spiežot pie zemes vai palīdzot pakāpties līdz viņiem? Domāju, ka starp izrādes varoņiem katrs var sevi identificēt vismaz ar vienu.

Beigās jāsaka, ka izrāde nav pati izcilākā, ko esmu redzējusi Latvijas teātros, bet nav arī pati sliktākā. Aktuāla un nozīmīga mūsdienu Latvijas un pasaules kontekstā, tas noteikti, vairums ideju ir acīmredzamas, bet pasniegšanas veids un varoņi man izraisa šaubas, nesapratni un apmulsumu. Bet varbūt šī ir tā izrāde, kur ar vienu aiziešanas reizi nepietiek. Dodu 7 no 10, tādēļ, ka 6 man liekas par maz.

Ceru, ka teātris arī šo izrādi uz Rīgu atvedīs, lai gan jaunākā informācija par viesizrādēm liecina, ka šajā augustā tas noteikti nenotiks (izrādes, kuras atvedīs, var apskatīt te.)

Attēli un vairāk informācijas te.

Hjū Hovijs “Vilna”

Vilna (Elevators 1)

Grāmatu saņēmu no izdevniecības un tūlīt arī sāku lasīt, bet laika trūkuma dēļ nevarēju to pabeigt tad, kad vēlētos, tāpēc grāmatas izlasīšana aizņēma gandrīz 2 mēnešus. Tieši šī iemesla dēļ paliek iespējamība, ka esmu palaidusi garām dažus sīkumus, bet domāju, ka manu viedokli par šo grāmatu tas neietekmē – absolūti brīnišķīgs fantastikas darbs.

Grāmata vēsta par neapdzīvojamu pasauli, kur vienīgā izdzīvošana ir iespējama elevatorā – pazemes tunelī ar vairāk nekā 100 līmeņiem. Tur katram cilvēkam ir sava vieta, savas krāsas kombinezons un savi iekšējās kārtības noteikumi. Stāsts iesākas ar to, ka vecais elevatora šerifs tiek labprātīgi aizsūtīts tīrīt (tas ir veids, kā nogalina cilvēkus, kas nepakļaujas noteikumiem – izsūta ārpasaulē, kur ir dzīvībai bīstami toksīni, un viņu pēdējais uzdevums ir notīrīt ar vilnas lupatiņu putekļus no sensora, kas nodrošina to, ka elevatorā dzīvojošie var redzēt, kas notiek ārpusē) un tiek meklēts jauns. Tiek izvēlēta Džuljeta no Mehāniskās nodaļas, tādejādi lasītājs līdz ar viņu iepazīst visu elevatora darbību. Runāt par patiesību un ārpasauli ir aizliegts, bet ko darīt tad, ja par to interesējas vadības posteņus ieņemošie cilvēki?

No pirmā acu uzmetiena liekas, ka viss ir perfekti – pilnībā sakārtota pasaule, kur katram ir sava vieta, kuru viņš izvēlas, ēnojot kādu profesionāli, vēlāk par tādu kļūstot. Bet iedziļinoties tā vairs nešķiet – salīdzinoši kontrolēta pasaule, kur iedzīvotājiem vien ir tā iespēja ievēlēt demokrātiskā ceļā (tāpēc nevar teikt, ka pasaule pilnībā tiek kontrolēta). Kaut kas šajā visā man nepatīk un liek domāt par mūsdienu pasauli un to, kurp ejam un kas ir iespējams. Diezgan biedējoši. Nu labi, mūs nevar sūtīt tīrīšanā, bet var izdarīt daudz ko citu.

Par varoņiem runājot, jāsaka, ka viņu ir ļoti daudz. Notikumi tiek vēstīti no vairākiem varoņu skatupunktiem un vadības līmeņiem, kas paver dažādus aspektus, lai vēl labāk saprastu un izprastu elevatoru. Tāpat arī notikumu, kur viņi tiek iesaistīti. Par notikumiem jāsaka, ka tie daudzveidīgi un pietiekami bieži, lai man nebūtu neinteresanti un nebūtu tik viegli atrauties un nolikt lasāmo malā. Tie ir izklāstīti detalizēti, līdz pēdējam sīkumam, tā, ka nerodas nekādi sīkumaini jautājumi. Rakstnieks Hjū Hovijs par visu ir padomājis. Tāpat uzslava par to, ka uzsvars tiek likts uz pašu pasauli un tās uzbūvi, iekārtojumu un īpašībām, mīlestības aspektam nepievēršot ne tik lielu uzmanību. Tas, protams, tur ir, bet ļoti nelielās devās, kas nelec acīs un arī visu nesabojā.

Vērtējums: 9/10. Lielisks fantastikas piedzīvojums.

Attēls un vairāk informācijas: te.