Latviešu hygge: Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods”

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/148942/300x0_laimes_kods_vaks_mazs.jpg

Kad grāmata iznāca, pavisam noteikti zināju, ka vēlos to izlasīt. Viens no iemesliem bija dāņu autora nesen iznākusī grāmata par dāņu laimi, kuru lasot, nepārtraukti salīdzināju ar sevi. Bet te pēkšņi grāmatnīcās pieejama grāmata par mums pašiem, latviešiem, un mūsu laimi. Tak jāķer ciet! Pacietīgi sagaidīju savu rindu bibliotēkā un izlasīju pāris stundās.

Grāmatas nosaukums sola tieši to, ko var sagaidīt: darbības un lietas, kas, visu summējot kopā, veido mūsu identitāti vai kodu. Tā var būt sēņošana, grāmatu lasīšana, lidošana ar gaisa balonu, rosola ēšana, pārgājieni – tas viss un vēl mazliet. Autore grāmatu ir sadalījusi pa mēnešiem, katram no tiem piešķirot (pieņemu, ka) atbilstošāko nodarbi. To papildina (atkal jau pieņemu, ka) autores uzņemti foto.

Jāsaka jau kā ir – tāpat kā ar dāņu hygge, arī šo lasot, mani pārņēma divējādas izjūtas. Bet es pieļauju, ka tā būs katram lasītājam, jo būs lietas un darbības, ar kurām viņš nespēs identificēties, kas izraisīs nesapratnes pilnus skatienus un palielinās grumbu skaitu pierē, bet būs sašutuma pilni izsaucieni, aizverot grāmatu, ka netika pieminēta viņa koda sastāvdaļa. Man bija abi. Nesapratu, kāpēc tika veltīta vesela nodaļa flirtam (nu nekādīgi to nevaru saistīt ar Latviju, lai gan nenoliedzami, pastāvošs) un kāpēc netika pieminētas siena talkas, tā viena saulainā diena gadā, kad visi paziņas ir pludmalē sastopami, medus laiks un vēl citas aktivitātes.

Man traucēja sadalījums “piecas lietas/aktivitātes mēnesī”, jo gribot negribot lika domāt, ka tikai novembrī ir iespējams doties uz zemnieku tirdziņiem, tikai oktobrī uz teātri un tikai maijā fanot. Tā, protams, nav.  Ievadā minēts, ka grāmata domāta tam, lai iekrāsotu savu ikdienu un tikpat labi lasītājs to var iekrāsot, izmēģinot kādu lietu kādā citā mēnesī.

Grāmatu lasīju ar uztraukumu, kas auga ar katru nākamo mēnesi, jo nevar taču būt, ka latvisko kodu neveido teātris. Atradu to pašās beigās, kas bija kā mierinājums, ka lai gan netika iekļautas citas aktivitātes, kas man saistās ar Latviju (es tās tikpat labi kā Rukšāne savas sēņu vietas varu paturēt noslēpumā), tomēr teātris beigās bija punkts uz i. Un lai gan vāku būtu gribējies labāku grāmatai, kas paredz un sola lielu un biežu šķirstīšanu (jau pēc pāris lietojuma reizēm bibliotēkas eksemplāram ir salocījusies pirmais vāks), tomēr tā būs manā grāmatplauktā.

Attēls: te.

Advertisements

Atskats uz janvāri

(te iedomājies attēlu, kurā ir logs, ārā sniegs un uz palodzes kūp kāds karsts, krūzē ieliets šķidrums)

Janvāris ir ļoti interesants mēnesis. Pilnībā pazuda vēlme lasīt grāmatas un rakstīt par lietām šeit, blogā (droši vien tāpēc, ka uzsāku prakses gaitas, kur burti jāklabina katru dienu), ir liels enerģijas zudums uz lietām, cilvēkiem un darbībām (respektīvi, ja izeju cilvēkos uz trīs stundām, man pēc tam septiņas dienas jāatpūšas). Mans jaunākais mīļākais vārds ir “respektīvi”, ko lietoju katrā teikumā un pilnīgi nevajadzīgās vietās. Katru darba dienu vairākas reizes prātā ienāk doma, ka varētu nopirkt vienvirziena biļeti uz Zviedriju (jo praksē logi atrodas tieši pretī skatam uz prāmi), bet (paldies dievam) nekad nav līdzi tik daudz naudas.

Kad esmu pačīkstējusi, varu ķerties klāt visam tam, kam parasti. Un kā jau tādos gadījumos, sākšu ar grāmatām. Vispār, janvārī arī sasniedzu vienu no saviem grāmatu izaicinājumiem – Goodreads gada izaicinājumu – izlasīt vienu grāmatu. Un veiksmīgi iet arī “nepirkt nevienu grāmatu” un “atbrīvojies no liekām” lauciņos. Bet es atkal aizpļāpājos.

Tā viena, ko izlasīju janvārī, ir Džeralīnas Tomasas “Brīvs no krāmiem. Mājas detokss“. Lasīju, jo patīk ik pa laikam atbrīvoties no liekām mantām un esmu pārbaudījusi, ka tā vienkāršāk dzīvot. Jo mazāk mantu, jo brīvāka telpa un tas iespaido arī attieksmi pret dzīvi. Tā kā esmu lasījusi vairākus rakstus, grāmatas un pētījumus par atbrīvošanos no liekām mantām, grāmata mani nepārsteidza. Tā sniedz praktiskus padomus, kā saprast, kuras mantas no visa tā kopuma nav vajadzīgas un kādam, kas sāk savu ceļojumu mājas tīrīšanas procesā, grāmata varētu būt ļoti noderīga. Man visvairāk patika kontrollapu esamība grāmatas beigās, bet gribējās tās izplēšamas un lietojamas vairākas. Izlasīju arī vienu manuskriptu grāmatai, kas tuvojas iznākšanai, bet par to uzrakstīšu tad, kad tā būs pieejama arī citiem.

Mēģināju lasīt arī Džeinas Ostinas “Mensfīldpārku”, bet tālāk par 50 lappusēm netiku un lasīt “viņš uz mani pat nepaskatās, satiekas ar citu” 400 lappušu garumā (īpaši, ja beigas sev jau nomaitekļoju) likās bezjēdzīgi. Līdzīgi man gāja ar Lāgerfelda jauno veikumu “Meitene, kas meklēja savu ēnu” – apstājos 100 lappusē un secināju, ka mani neaizrauj, neliekas interesanti un vēlreiz citējot kādu recenziju IR, kas citē kādu citu “acis lasa, kamēr smadzenes atpūšas”.

Filmās gan man gāja ļoti ražīgi, jo tās es skatījos daudz. Gadu iesāku ar skaistāko romantisko filmu, kādu pēdējos gados esmu redzējusi un tā kļuva par vienu no manām mīļākajām filmām – Serendipidy. Noskatījos arī jaunāko versiju par Annu Kareņinu (6/10), tad sekoja vairākas Ziemassvētkiem veltītas sliktas filmas, kuras nav pieminēšanas vērtas. Noskatījos Jaungada nakts (5/10), kas pēc uzbūves nedaudz atgādināja “Love, actually” un par to runājot, noskatījos arī 10 minūšu turpinājumu “Red Nose Day Actually” (6/10). Turpināju ar dokumentālo filmu par sievieti, kas apsēsta ar teātri “Vienu biļeti, lūdzu” (9/10). Tad pārsteidzošā kārtā iekritu nelielā apsēstībā ar krievu seriālu “Hotel Eleon” un trīs sezonas noskatījos četrās dienās.

Par teātriem runājot, ieplānots bija doties uz divām izrādēm, bet uz vienu no tām aizsūtīju vecākus. Viņiem izrāde nepatika un nejūtos neko zaudējusi. Tad sekoja “Harolds un Moda” Dailes teātrī, kas bija lieliska izrāde, ar ko iesākt jauno gadu teātrī. Izrādē spēlē brīnišķīgi aktieri (Mārtiņš Upenieks, Lilita Ozoliņa, Indra Briķe u.c.), kas izrādi nospēlē tā, ka nenākas aiz garlaicības domāt par to, ko darīšu pēc pāris stundām. Un joki – jēziņ, beidzot ir joki, kuri ir smieklīgi un nav tik bieži dzirdēti, ka vairs tādi neliekas! Lai gan izrāde komēdija nav (bet gluži nav arī traģēdija, tikai beigas nedaudz bēdīgas), joku dēļ vien ir jāiet un jāskatās. 9/10

Februārī man nekas, izņemot Ķīpsalas grāmatu izstādi, ieplānots nav, tāpēc varētu ļauties spontāniem teātra biļešu pirkumiem. Ceru, ka līdz februāra beigām mana lasīšanas krīze būs pārgājusi, bet īpaši par to arī nesūdzos, jo var veltīt laiku tādām nodarbēm, kurām agrāk nesanāca laika/vēlēšanās.

(Atzīšos, atbilstošu bildi man bija slinkums sameklēt.)

Atskats uz decembri

https://data.whicdn.com/images/304605272/large.jpg

Decembris bija ražīgs mēnesis ne tikai izlasīto grāmatu ziņā, bet arī bloga rakstīšanas – divu gadu laikā nekad neesmu publicējusi tik daudz ierakstu viena mēneša ietvaros. Tā kā tas mani riktīgi nogurdināja (nu labi nē, veselība klibo un ar jauno gadu tam ir sakars tikai ēšanas ziņā), atgriežos pie haotiskā “tu nekad nevari zināt, kad es kaut ko ierakstīšu blogā” plāna. Galvenokārt tāpēc, ka bija brīži, kad man bija ļoti daudz par ko rakstīt un tad sekoja brīži, kad nebija nekā un tos savienot bija pagrūti, jo tad viens vai otrs notikums jau ir zaudējis savu aktualitāti. Bet tagad vēl pēdējo reizi pakavēšos 2017. gadā un parunāšu par decembri.

Decembrī izlasīju 11 grāmatas:
Rīgas viesnīcu arhitektūra – smukas bildes un ēkas vēsture. Atgādināja reklāmas katalogu vai izdrukātu viesnīcu mājaslapu.
P.S. Tu man patīc – atsauksme te.
Eleonora un Pārks – lasīju atkārtoti un šoreiz latviski. Sajūtas, ka tā ir viena no labākajām jauniešu grāmatām, ko esmu lasījusi, tas nemainīja, bet atgādināja, ka par to var rakstīt arī skaisti, ne tikai notrulināti un “vissirslikti”.
Septiņas dzīves un viena liela mīlestība – šī jau ilgu laiku gulēja plauktā, un tā kā jau vairāk kā gadu manā dzīvē ir kaķis, tas bija steigšus jālabo. Tad nu šī bija pēdējā grāmata 2017. gadā, kuru lasot raudāju kā mazs bērns, jo nesaslēgt notiekošo ar savu dzīvnieku un “ko es darītu tādā situācijā” ir neiespējami, maigi sakot. Obligātā lasāmviela visiem, kuriem ir kaķi.
The Sun and her Flowers – izslavētās dzejnieces Rupi Kaur jaunākais krājums (atcerieties, iepriekšējais bija “milk and honey”). Šoreiz dzeja likās mazāk piesaistīta vienai konkrētai tēmai, tāpēc sanāca liels haoss un pēdējie pāris dzejoļi izskatījās pēc redaktora izmisuša kliedziena “man vajag vēl” un viņa iedeva visu, kas viņai bija. Teiksim, 70% meh, pārējais bija labi, bet joprojām pirmais krājums man patīk vairāk.
Laimes projekts – šo lasīju ar mērķi atrast lietas, ko ieviest savā dzīvē jaunajā gadā un kļūt nedaudz organizētākai. Vai man tas izdevās? Nē. Autore vairākās vietās grāmatā ieiet pretrunās pati ar sevi, kas lika zaudēt pilnīgi jebkādu ticību tajā, ko viņa dara. Bet tomēr tā istabas sakārtošana 15 minūtes pirms gulētiešanas šķiet iedvesmojoša.
Vampīru akadēmija – atkārtota lasīšana, lai atsistu atpakaļ nedaudz noklīdušo vēlmi lasīt un pārliecinātos, ka joprojām varu 300 lappušu grāmatu izlasīt 3 stundu laikā.
Tuvumā.Mīlas lirika – otrais Vācieša dzejoļu krājums manā lasīšanas pieredzē un viennozīmīgi labākais no visiem tiem dzejas krājumiem, ko esmu lasījusi šogad. Beidzot rodas pārliecība, ka dzeja spēj mani uzrunāt un tā maldīšanās no autora uz autoru un no grāmatas uz grāmatu nav jāmet pie malas.
Pasaulē zem saules – šo dzeju rakstījis kāds vīrietis, kurš ļoti aizrāvies ar jūru, jo par to bija gandrīz visi viņa dzejoļi. Un tas deva nelielu jūras slimību.
Latvijas arhitektūra 1991-2011 – atkal kārtējais reklāmas katalogs ar māju smukbildītēm un īsiem, vispārīgiem aprakstiem. No arhitektūras grāmatām sagaidu dziļāku analīzi, bet to Latvijā nez kāpēc nevar dabūt.
The Complete Idiot’s Guide to Wine – šo lasīju ar mērķi vairāk saprast par savu mīļāko dzērienu. Pirmās pāris nodaļas bija tiešām ļoti labas un deva daudz saprašanas, bet pārējās likās pilnīgi nevajadzīgas, ja vien blakus pagultē nestāv aprakstītā vīna šķirne un tu nevari pārliecināties par grāmatas patiesumu, garšojot aprakstīto un salīdzinot savas izjūtas ar autora.

Noskatījos vairākas filmas, bet no tām vērts pieminēt tikai divas – par Brīnumu jau savas domas izteicu. Jāsaka, ka pozitīvi pārsteidza arī “Me, Earl and the Dying Girl”, kas stāsta par jaunas meitenes saslimšanu ar leikēmiju un kā piespiedu draudzība pārtop labi pavadītā laikā. Lai gan brīžiem tizla un iebrauc “jaunieši ir tik neveikli” klišejas grāvī, tomēr ir vērts veltīt pāris stundas un noskatīties.

Tāpat decembris ieiet vēsturē ar to, ka teātra izrāžu gada favorītos (lasi te) ieiet visas decembrī redzētās izrādes. Respektīvi, divas. Par vienu es jau uzrakstīju – “Cerību ezers”, bet “Cilvēki, lietas un vietas” Nacionālajā teātrī lieliski portretē cilvēka, kas aizrāvies ar atkarību izraisošām vielām, dzīvi. Brīžiem tik lieliski, ka sāp. Un sāpēs vēl spēcīgāk, ja pazīsti kādu tādu no sava paziņu, draugu, radu loka. Izcila izrāde, ko ir vērts redzēt.

Plāni janvārim arī ir, vismaz teātra ziņā, bet par tiem sīkāk uzzināsiet vai nu mēneša atskatā (kas nepazudīs) vai ja man būs tik daudz ko teikt, ka sadomāšu par to uzrakstīt atsevišķi.

Lai radošuma un spēka pilns jaunais gads!

Attēls te.

Atskats uz 2017. gadu grāmatās

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/235750710/large.jpg

Līdzīgi kā pagājušo gadu, arī šogad taisīšu sarakstu ar labākajām un sliktākajām izlasītajām grāmatām. Būs arī neliels pamatojums, kāpēc grāmata atrodas tieši tajā sarakstā un ne otrā, bet sevišķi ar to neaizraušos. Pie definīcijas labākās pieder tās, kuras Goodreadā ir saņēmušas 4-5 zvaigznes, bet sliktākās ir tās, kuras saņēmušas 1-2 zvaigznes. Un secībai nav nozīmes.

Gada sliktākās grāmatas:

  • Martins Gūlihs “Apskāvieni” – es pat neatceros, kāpēc man šī grāmata nepatika, bet atceros, ka ļoti, ļoti nepatika. Tā arī ir vienīgā, kurai esmu ielikusi 1 zvaigzni.
  • Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita” – piederu pie tās cilvēku grupas, kuriem nepatīk grāmata, jo kaut kur pa vidu ir vieta, kur visa mana uzmanība tika novērsta un es vairs nespēju izsekot līdzi, kas kur un kāpēc notiek.
  • Anna Toda “After. Pirms mūsu strīda” – iebāzu degunu, lai būtu skaidrs, ka sēriju nelasīšu. 600 lappušu garumā izstiepts stāsts, kas aptver 2 nedēļas?!
  • Renē Naita “Atruna” – trilleriem es parasti eju garām ar lielu līkumu un redzi kāpēc, jo tie parasti nepārsniedz manas ekspektācijas vai pat to latiņu, kad man ir interesanti. Šis pat nebija interesanti.
  • Helēna Fīldinga “Bridžita Džounsa 2 un 3” – jo pirmā grāmata bija smieklīga, bet pārējās vienkārši izsauca žēlumu un kaunu varones vietā.
  • Paskāls Mersjē “Lea” – kaut kas galīgi bija sagājis šķērsām stāstītāja izvēlē un stāsts neaizrāva tā, kā tas ir ar citām autora grāmatām.
  • Hanna Lindberga “Stokholmas fails” – vēl viena žanra grāmata, ko parasti nelasu, jo ir grūti notrāpīt uz pareizajām notīm un arī šeit tas neizdevās. Diemžēl, nevaru arī pateikt, kuras ir pareizas notis, jo darbojas princips vai nu ir, vai nav.
  • Frederiks Beigbeders “Mīlestība ilgst trīs gadus” – prātā bija, ka šī grāmata kādreiz ir bijusi mana mīļākā, tāpēc nopirku un izlasīju. Nezinu, ko domāja pagātnes es, bet tagad tā ne tuvu nav manām mīļākajām.
  • Alise Knipere “Dzīve uz ledusskapja durvīm” – man patika izpildījums – zīmītes uz ledusskapja durvīm. Tas, kas nepalika skaidrs, priekš kam māte un meita sazinās caur ledusskapi, ja dzīvo vienā dzīvoklī un kāpēc māte pieļauj meitas visatļautību, ja viņai ir nepieciešama palīdzība un kāpēc meita to nesaprot.

Un tagad, noslēgsim šo pēdējo gada ierakstu ar kaut ko pozitīvu – gada labākās izlasītās grāmatas:

  • Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” – jo mana mīļākā grāmata.
  • Frēderiks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas” – jo tā raudājusi, lasot grāmatu, nebiju sen.
  • Jana Egle “gaismā” – jo nekad īsstāsti nav bijuši tik spēcīgi un par tēmām, kuras varu ieraudzīt līdzcilvēkos.
  • Laima Kota “Istaba” – jo, lai gan neesmu dzimusi un augusi padomju laikos, tomēr nepārtraukti vilku līdzības ar grāmatā aprakstīto. Un joprojām gribu rožmaizītes.
  • Jānis Joņevs “Jelgava94” – jo lasīju otrreiz skolas nolūkos, un šoreiz man patika gan stāsts, gan rakstības stils.
  • Meiks Vikings “Mazā hygge grāmata” – jo man vienkārši patīk skaistas grāmatas par skaistām lietām.
  • Reinbova Rouela “Eleonora un Pārks” – jo šis bija smieklīgākais un mīļākais jauniešu romāns, ko esmu lasījusi.
  • Elīna Kursīte, Elīna Kolāte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” – jo sirsnīgi un interesanti par notiekošo ārpus Rīgas – mazajos ciematiņos.
  • Riks Riordans “Pērsijs Džeksons. Zibens zaglis.” – jo neticēju, ka man patiks bērnu grāmata ar mitoloģijas aspektiem, bet patika.
  • Sabīne Košeļeva “Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts” – jo mana mīļākā grāmata jau kopš izdošanas gada.
  • Ieva Zole “Sarunas ar Māru Ķimeli” – jo teātris un teātra virtuve un Māra Ķimele.

Ja esi ticis tik tālu, komentārā uzraksti, kas ir tava lielāka vilšanās un lielākais prieks šogad izlasītajās grāmatās!

Lai izdodas ražīgs 2018.!

Attēls: te.

Atskats uz 2017. gada lasīšanas izaicinājumiem

Tā kā gads tuvojas nogalei, ir jāatskatās uz paveikto ne tikai teātrī, bet arī grāmatās. Bet pirms izvirzītu labākās un sliktākās izlasītās grāmatas, jāapskatās uz to, kā man veicās ar lasīšanas izaicinājumiem, ko pieņēmu, lai gadu padarītu raibāku un daudzveidīgāku. Spoileris – veicās slikti.

Piedalījos divos gadu garos lasīšanas izaicinājumos – Around the World in 52 Books un Popusugar Reading Challenge. Labāk veicās ar pirmo – Around the World in 52 Books, jo palika neaizpildīti tikai četri lauciņi, Popsugar palika neaizpildīti 19. Laika gaitā sapratu, ka nelasu sākumā izvirzītās grāmatas, bet drīzāk aizpildu tukšos lauciņus ar tām, kuras esmu lasījusi. Bet kopumā izaicinājumu paveicu, jo biju nospraudusi mērķi pa abiem kopā izlasīt 52 grāmatas.

Man jau liekas, ka arī ar otro punktu – pirkt mazāk, man šogad veicās labāk nekā pagājušo gadu. Lai gan gads vēl nav beidzies (un Zvaigznes loterijas papīrītī pietrūkst divu zīmodziņu…), varu teikt, ka šis gads ir bijis veiksmīgāks par piecām grāmatām un 80 eiro. Tāpat, pagājušo gadu palika nelasītas 80 grāmatas no tajā pašā gadā nopirktajām, bet šogad – 71. Lēns un mazs, bet tomēr progress. Ceru, ka 2018. gadā ies vēl labāk, jo esmu atklājusi (no jauna) bibliotēku burvību un trīsreiz pārdomāju, pirms tās pērku.

Viena Kindle grāmata mēnesī. Šis izgāzās jau februārī, kad Kindle atkal tikai aizmirsta un ierakta papīru kaudzēs. Izvilku ārā (kā katru gadu) uz gada beigām un notraucu putekļus. Ļoti noderīga ceļojumos, bet tā kā nekur neesmu braukusi pēdējā laikā, tad arī nelietderīga.

Visas “Mēs.Latvija XX gadsimts” grāmatas izlasīt. Arī nesanāca, izlasīju tikai Kotas “Istabu” un maiņas punktā noķēru Bankovska “18”. Šis izaicinājums arī nav aktuāls nākamgad, jo sapratu, ka nevaru lasīt grāmatu, ja man nav interese, tāpēc no šīs sērijas lasīšu tikai tās, kuras piesaista.

Izlasīt vienu latviešu autora darbu mēnesī. Lai gan sākumā tā neliekas, tomēr tas ir izpildīts tikai ar vienu izņēmumu – jūnija mēnesi, kur neizlasīju nevienu latviešu darbu. Lielā mērā lasīju grāmatas par Latvijas arhitektūru un uz rudeni arī dzeju.

Aiziet uz grāmatu kluba tikšanos. Beigās šis transformējās uz “aiziet uz trīs grāmatu klubu tikšanās reizēm”, jo tieši tik publiskus pasākumus es spēju saskaitīt facebookā. Aizgāju uz vienu un joprojām nevaru saprast, vai man patika. Gribēju jau visu saspiest vienā decembra mēnesī un tad par to uzrakstīt, bet garastāvoklis nolika pie vietas un tā arī nekur neizgāju. Bet nākošais gads ir garš, un gan jau kādā no mēnešiem aizčāpošu.

Un sanāca izpildīt arī Goodreads lasīšanas izaicinājumu, kuru biju uzlikusi uz 50 grāmatām. Uz doto brīdi ir izlasītas 97 grāmatas mīnus 5, kuras es nepabeidzu, bet nemāku tur atzīmēt tās tā, lai tās joprojām skaitās pie 2017. gadā lasītajām, bet neskaitās gada izaicinājumā. Tātad, ja ļoti gribu sasniegt smuku skaitli, līdz gada beigām jāizlasa 8 grāmatas, kas, ņemot vērā garās brīvdienas un garās dienas, nav neiespējami. Tas, vai man izdosies, ir cits jautājums.

Un kā tev sekmējās ar gada sākumā nospraustajiem mērķiem?

Filma: Brīnums (2017)

Attēlu rezultāti vaicājumam “wonder movie imdb”

Kad saņēmu ielūgumu uz filmu, ļoti ilgi nedomāju, jo grāmata pirms pāris gadiem kļuva par vienu no manām mīļākajām. Arī filma noteikti ir viena no labākajām, aizkustinošākajām un cilvēciskākajām, kuru esmu šajā gadā redzējusi.

Līdzīgi kā grāmatā, stāsts ir par Augustu – viņam ir sejas defekts un kontā neskaitāmas vizītes dažādās slimnīcās. Tuvojas viņa pirmā skolas diena, kurā viņš nekad nav gājis – visu laiku līdz tam bija mājapmācība mātes uzraudzībā. Pa ielu viņš pārvietojas ar kosmosa ķiveri, lai neviens neredzētu viņa seju un nereaģētu, bet skolas solā ar to sēdēt nevar, tāpēc tas ir liels mazā zēna pārdzīvojums. Un skolas dzīve nodrošina ne vienu vien.

Jāsāk ar to, ka filma ir ļoti aizkustinoša. (Ja ej, paņem līdzi kabatlakatiņus, jo tie tiešām noderēs.) Par laimi filmas vēstīšana noris it kā attālināti noraugoties uz šo ģimeni, ne no Augusta skatupunkta (izņemot dažus teikumus). Tas, manuprāt, ir veiksmīgi, jo tiek parādīts daudzšķautnaināks stāsts par Augustu. Un ne tikai par ģimeni te ir stāsts – arī par apkārtējiem un draugiem. Filma tiek sadalīta it kā daļās, kur tuvplānā tiek aplūkota atsevišķu varoņu dzīve – Augusta, viņa drauga Džeika, viņa māsas un vēl kāds bija, ko tagad neatceros. Tas dod lielāku ieskatu ar ko katrs no Augusta dzīvē iesaistītajiem saskaras un centrā necirkulē tikai zēns ar kosmosa ķiveri galvā.

Filmas režisors ir Stīvens Čboski. Jā, tas pats, kas sarakstīja “Čārlijs, malā stāvētājs”. Filmā ir arī brīnišķīgi aktieri – Džūlija Robertsa tēlo Augusta māti, Ouvens Vilsons (parasti citās filmās viņš man nepatīk, bet te nebija tik traki) atveido zēna tēvu, bet galvenajā – Augusta – lomā iejūtas Džeikobs Tremblejs. Tēliem noticēju uzreiz un iepriekš nebiju skatījusies neko par filmu, jo stāstu es zināju, bet biju patīkami pārsteigta par Džūlijas Robertsas izvēli.

Filma ir lieliski piemērota kādam ģimeniskam vakaram kino vai pie televizora (kad tā tiks nodota tālāk, tagad tā tikai no 22.12. būs kinoteātros). Ja vēl šaubies par kādu Ziemassvētku dāvanu, tad zini, ka ar šo filmu nevar nošaut greizi un to iesaku noskatīties jebkuram. Galvenokārt jau tāpēc, ka tā runā par nebeidzamo iecietības tēmu, bet arī dēļ tā, ka tā ir nenormāli sirsnīga un cilvēcīga.

Vērtējums: 10/10. Kā jau teicu iepriekš, šī filma noteikti ir starp manām šī gada favorītēm.

Attēls: te.

Lasīšanas plāni 2018. gadam

https://data.whicdn.com/images/300006477/large.jpg

Man patīk izvirzīt vēlamos plāna punktus, pie tiem nepieturēties un sajusties slikti, tā nu tas ir. Par to, kā man gāja ar 2017. gada punktiem, es pastāstīšu nākamnedēļ, bet šodien pievērsīšos plānu kaldināšanai priekš nākamā gada. Viens gan jāsaka – kalnus negāzīšu.

Nepiedalīšos nevienā gada lasīšanas izaicinājumā, kas nav Goodreads. Prakse pierāda, ka, lai gan grāmatu meklēšana attiecīgajai kategorijai ir (laikietilpīgs) ļoti aizraujošs pasākums un es to varētu darīt vēl un vēl, šogad vēlos lasīt nevis to, ko vajadzētu lasīt, bet to, ko patiešām gribu lasīt. Pēc kā roka pati sniedzas pakaļ un prāts nekliedz “stop, tev ir tukša kategorija, kas jāizpilda”.

Nelasīšu iepriekšējo gadu pirkumus, respektīvi – jo jaunāka grāmata, jo labāk man. Jo tieši tādēļ es to nopirku – jo ir pārliecība, ka tā mani aizraus un kāpēc gaidīt gadu, lai to sagaidītu? Šis plāna punkts gan attiecas jau uz šī gada beigām, jo to sāku realizēt jau decembrī (mēneša pirmajās 4 dienās izlasīju 4 grāmatas – lūk kāpēc es to daru). Visa pagājušā gada laikā man bija jācīnās ar sevi, lai piespiestu sevi lasīt tās “vecās” grāmatas, tāpēc šogad vairs to negribu. Bet, protams, ja sajutīšu vēlmi lasīt kādu no tām, tad lasīšu.

Man ļoti patika iepriekšējā gada izaicinājums pirkt mazāk, ko ieviesīšu arī šogad. Ideālā gadījumā es varētu pievērsties kādam mērķim – vēlamajam fizisko TBR grāmatu skaitam, ko samazināt divu gadu laikā, bet labi zinu, ka ar mani tas nedarbosies. Tāpēc vienkārši pietiks ar to, ka, ieejot grāmatnīcā kārtējā atlaižu viļņa nesta, atcerēšos, ka šo grāmatu var paņemt no bibliotēkas un izlasīt un tikai tad nopirkt. Tas gan nestrādā maiņas punktos (un man sāk parādīties vājība uz veciem dzejas krājumiem…), bet tie par laimi ir tikai trīsreiz gadā.

Turpināšu apostīt degunu grāmatu klubos – gribēju visu trīs man zināmo tikšanās reizes sabliezt decembrī, bet mani nolika pie vietas un garastāvoklis pateica, ka nav ko skraidīt apkārt riņķī un tie nekur nepazudīs (cerams). Biju Mr.Page, jāiet vēl uz Spiikiizi un Barona ielas Jāni Rozi – visi tiks aprakstīti un kaut kad varēs arī izlasīt.

Atbrīvoties no visām “izlasīju, nepatika, gribu tikt vaļā” grāmatām. Jādod iespēja tām tikt izlasītām vairākkārt, tāpēc nākamā gada uzdevums ir atrast tām jaunas mājas. Otra elpa varētu būt kā beidzamā iespēja, jo esmu dzirdējusi, ka arī bibliotēkas pieņem grāmatas, bet vēl foršāk, protams, varētu būt uztaisīt yard sale.

Un atliek pēdējais – Goodreads izaicinājums. Gadu laikā esmu parādījusi, ka mierīgi varu izlasīt vairāk par 50 grāmatām, piemēram, šogad raksta tapšanas brīdī ir 97 (92 patiesībā, tā aplikācija skaita arī tās, kuras nepabeidzu). Bet. Pirmkārt, nākamgad es absolvēju universitāti un līdz tam vēl garš ceļš ejams (es to saku katru gadu, bet believe this time). Otrkārt, visi šie izaicinājumi liek sasparoties jau pirmajā mēnesī, un šogad es to negribu. Tāpēc mans skaitlis šogad ir 1, lai izlasītu tik, cik sanāks un gada beigās īsas grāmatas tikai tāpēc, lai sasniegtu gada sākumā uzstādīto skaitli.

Tie ir mani plāni grāmatu pasaulē 2018. gadam. Un kādi ir tavējie?

Attēls: te.

Atskats uz 2017. gadu teātrī

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Līdzīgi kā pagājušo gadu, arī šogad lēnām noslēdzu bloga aktīvākās sadaļas, sākot ar teātri.  Ar to sāku, jo vairāk izrādes šogad neapmeklēšu (vismaz nekas nav plānots). Tad nu

Janvāris:
– NN Nakts, JRT – šogad jau bija krietni labāka par iepriekšējo gadu, liels prieks par balvas saņēmējiem – Tomu Čeveru un Edīti Tešheizeri. Teātra kritika ir ļoti svarīga gan skatītājiem, gan teātra profesionāļiem, tāpēc šāds apbalvojums (cerams) to tikai veicina.
– Bonija un Klaids, Dailes teātrī – es neesmu redzējusi filmu, tāpēc ejot uz izrādi man bija visai minimāls priekšstats par to, kas ir kas. Interesanti, ka izrāde liek skatītājam iesaistīties izrādes gaitā. Man patika, tāda dumpinieciska izrāde.

Februāris:
– Doriana Greja ģīmetne, Dailes teātrī – es nevaru teikt, ka šis ir viens no vājākajiem Ķiberes darbiem, bet šis ir viens no diviem, kas uz mani nenostrādāja. Iespējams, biju pārāk svaigi lasījusi grāmatu, kas, kā izrādās, man tādā veidā sabojā ne mazums izrāžu. Varētu gan aiziet vēlreiz un pārliecināties kā ir pēc kāda laika.
– Peldošie-ceļojošie, JRT – arī šī izrāde mani neuzrunāja, biju jau redzējusi otro daļu Dailes teātrī. Mūzika gan ir ļoti, ļoti skaista.

Marts:
Pazudušais dēls, VDT
Mēdeja, Rīgas Krievu teātrī – iespaidīgs Gunas Zariņas tēlojums un iespaidīgs izrādes vēstījums, noteikti viena no tām, ko sirsnīgi iesaku.

Aprīlis:
Mūsējās, Dailes teātrī.
– Bannija Manro nāve, Dailes teātrī – šī ir labākā režisora izrāde, ko esmu redzējusi, man ļoti patika. Lai gan ar pārliecinošu Džilindžera rokrakstu, tomēr daudz savādāka nekā citas iepriekšējās.
– Savādais atgadījums ar suni naktī – arī viena no spēcīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi gan tēmas, gan tēlojuma ziņā. Uz šo jāiet pašiem un jāved bērni, jārekomendē ekskursijām skolai utt.
– Savādais atgadījums ar suni naktī, Nacionālais teātrī – arī viena no spēcīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi gan tēmas, gan tēlojuma ziņā. Uz šo jāiet pašiem un jāved bērni, jārekomendē ekskursijām skolai utt.
– Neiekostais elkonis, ĢIT – viena no tām izrādēm, kas ar mani nesaklikšķēja. Aizgāju pa naudu tikt aplieta ar ūdeni un paskatīties, kā džeki skrituļo.
– Trakās asinis, Dailes teātrī – LKA aktieru diplomdarba izrāde. Man patika gan tēma, gan aktierdarbi, kurus tagad var redzēt tālāk attīstāmies Latvijas teātros.

Maijs:
– Muiža kaņepēs, VDT – nešķita kā komēdija, drīzāk liels pārspīlējums. Patika lomu sadalījuma izmaiņas – savdabīgi un ne tas, ko var redzēt katrā teātra izrādē, lai gan nenoliedzami, viens no elementiem, kā gribēja panākt komēdiju. Lielisks Imants Strads un Kārlis Freimanis.
– Kaķis uz nokaitēta skārda jumta, Dailes teātris – vēl viens Ķiberes darbs, kas mani līdz galam neaizrāva. Lai gan saprotu, ka psiholoģiski vajadzētu kaut kā skart, tomēr viss, kam es varēju sekot līdzi, ir pulkstenis uz skatuves, jo laiks vilkās neciešami lēnu.

Jūnijs:
– Karmena, Dailes teātrī – ļoti patika scenogrāfija un horeogrāfija, arī stāsts aizrāva un pirmo reizi šajā sezonā es sajutu, ka tiešām sekoju un dzīvoju līdzi izrādei, nevis domāju, piemēram, kur iešu ēst rīt vai kas man vēl jāizdara.

Augusts:
– Precības, Liepājas teātris – brīnišķīga izrāde gan formā, gan saturā, gan izpildījumā. Galvenokārt jau formā un izpildījumā. To arī pierāda lielais šī gada “Spēlmaņu nakts” balvu daudzums. Ja vari dabūt biļetes, noteikti aizej!

Septembris:
Svinības, Dailes teātris
– Zēni, Dailes teātris – man liekas, režisors vēlējās aptvert vairākas tēmas, bet tas ne līdz galam izdevās. Varbūt tagad izrāde ir mainījusies, bet, kad es gāju, tā bija par skaļu, par ilgu, par daudz. Sajūta, ka tā tūlīt beigsies, man radās kādas reizes piecas vismaz beigās.
– Aspazija.Personīgi, JRT – lieliska izrāde, kas reflektē par Aspazijas un Raiņa attiecībām, bet galvenokārt par to, kā jūtas un ko domā Aspazija. Patīkami pārsteidza saturs (beidzot laikam esmu atgājusi no tā Raiņa gada, kur viņu izmantoja visur, kur vien varēja izmantot) un izcila Broka.

Oktobris:
– Melot(?)!, Nacionālais teātris – interesanti parādīts tas, ko nozīmē būt aktierim – kā notiek gatavošanās lomai, kā tā tiek iemiesota, kā notiek satikšanās ar skatītāju. Aina ar skatītāja telefona mešanu uz otru skatuves galu būtu jānofilmē un jārāda visiem pirms izrādes, jo ticu, ka tas darbotos efektīvāk, nekā sauss mutisks paziņojums.
– Jaunības slimība, Neatkarīgais teātris “Skatuve” – ar mani izrāde nesaslēdzās, jo tā arī nepalika skaidrs, ko man mēģina pateikt. Bet varbūt izrāde traucēja uztvert šausmīgais aukstums, kas tur bija. Jāsaka gan, ka aktierdarbi (jaunie aktieri) radīja interesi tos redzēt vēl un citādākos formātos.
– Labie bērni, VDT – pirmā izrāde manā skatīšanās pieredzē, kur neprasīja nolikt mobilos telefonus, bet veicināja to lietošanu. Izrāde ir viena no manām top izrādēm šogad, un arī šajā izrādē man nebija domas par to, ko darīšu rīt, bet aktīvi sekoju līdzi notikumiem.

Decembris:
Cerību ezers, JRT
Cilvēki, lietas un vietas, Nacionālais teātris – esmu saskārusies ar izrādes galveno tēmu, tāpēc šī izrāde mani uzrunāja personiskāk nekā biju gaidījusi. Bet ticu un ceru, ka uzrunās arī citus, jo izrāde runā par svarīgām lietām, kas ir apkārt ikkatram no mums. Piemērota kā pieaugušajiem, tā pusaudžiem un pat sirsnīgi ieteicama. Izcila Maija Doveika.

Kopsummā, lai gan sajūta ir tāda, ka gads ir bijis diezgan viduvējs, vēlāk apdomājot un sarakstot uz lapas esmu nonākusi pie astoņām lieliskām izrādēm, kas tiešām patika. Skaits nav liels, bet, manuprāt, tas ir diezgan labs rādītājs. Tās ir izrādes, kas pārsteigušas, kas aizkustinājušas, kas raisījušas emocijas, pārdomas ilgākam laika posmam. Izrādes ar lieliskiem aktierdarbiem, režiju, stāstu. Izrādes, ko iesaku arī tev. Tātad, tās ir: “Precības”, “Labie bērni”, “Cerību ezers”, “Mūsējās”, “Savādais atgadījums ar suni naktī”, “Aspazija.Personīgi”, “Melot(?)!” un “Cilvēki, lietas un vietas”.

Attēls: te.

Tā kā ir atgriezusies mana vēlme apmeklēt teātri (re kā, vajadzēja tikai publiski par to pačīkstēt), tad man ir nopirktas dažas biļetes janvārī, tā kā noteikti turpināšu aplūkot jaunākos un vecākos veikumus un par tiem uzrakstīt. Mana klusā 2018. gada apņemšanās ir paviesoties tajos teātros, kuros neesmu bijusi, bet tā kā lielākoties skaļi izteiktās apņemšanās mēdz izgāzties (man), tad neminēšu, kas tie ir, lai tiešām sanāk aizbraukt!

“Cerību ezers” JRT

https://i0.wp.com/www.jrt.lv/sites/default/files/imagecache/izrade-gallery/ceribu_ezers_foto_janis_deinats.jpg

Viss sākās ar to, ka ieraudzīju jaunajā JRT repertuārā “Cerību ezera” turpinājumu un sapratu, ka lai gan visu laiku esmu gribējusi aiziet uz izrādes pirmo daļu, to tā arī neesmu izdarījusi. Steidzu to labot un labi, ka tā izdarīju, jo tā ir labākā šīs sezonas izrāde, ko esmu redzējusi teātrī.

Stāsts ir par Vladislava Nastavševa (izrādē viņu diezgan precīzi atveido Intars Rešetins) attiecībām ar māti (izrādē Guna Zariņa) laikā, kad Nastavševs gatavojas iestudēt/iestudē “Cerību ezeru”. Māte visu laiku nedara Vladislavam pa prātam, kas liek izcelties vairākiem strīdiem, pati māte nav atraujama no austiņām, kurās skan krievu raidījumi, un viņu neliek mierā arī uzmācīgais pielūdzējs Miša (Vilis Daudziņš). Bet arī Vladam māte nav vienīgā problēma – liekas, ka viņa draugam (izrādē Andris Keišs) viņam nav laika, un arī māte vēl to remontu grib taisīt.

Liekas, muļķīgi minēt, ka aktieri ir izcili. Gan jau pieminētie nospēlē pārliecinoši tos cilvēkus, kurus ik pa laikam redzam medijos un esam guvuši priekšstatu par izturēšanās veidu, kustībām. Tāpēc brīžiem pat nevar nošķirt, vai tas ir aktieris, vai īsts tēls skatītāja priekšā. Respektīvi, izrādē jau tā nav skaidri nodalīta laika un telpas robeža (izrādes saturs mētājas no “tā ir izrāde” uz “tā ir dzīve”) un tā vienlaicīgi notiek tagad kā tiešs ieskats režisora dzīvē un kā to vērojot no malas. To ir grūti izskaidrot, tāpēc vienkārši aizejiet un noskatieties.

Lielisks ir arī minimālisms uz skatuves – atveroties priekškaram, uz skatuves ir tikai skapis, televizors, austiņas, krēsls. Te man gribas likt punktu, bet liekas, ka esmu kaut ko aizmirsusi. Šie priekšmeti ir tieši tik daudz, lai radītu māju sajūtu, bet katram no tiem uzdevums ir vairāk nekā būt vienkārši par teātra dekorāciju. Skapī, piemēram, māte glabā ne tikai senas lietas (padomju laika krāšanas kulta spilgts piemērs), bet tas palīdz arī ieskatīties pagātnē, kad Nastavševs vēlas uzzināt vairāk par saviem radiniekiem. Televizorā, īpaši jaunajā gadā, atpazinu savu ģimeni, un no malas tas šķita nedaudz smieklīgi – pa priekšu noskatīties krievu uzrunu, tad latviešu, paskatīties latviešu izklaides raidījumus un tāpat palikt pie krievu, jo viņiem tie ir labāki. Tāpat izrādēs varoņos var sazīmēt arī savā dzīvē esošus varoņus. Piemēram, izrādes varoņi dzīvo vienā dzīvoklī, bet vienlaikus ir katrs par sevi.

Izrāde skar arī politiskus tematus un secinājumus par dzīvi Latvijā pēc brīvības atgūšanas. Piemēram, pilsonības jautājumu – kā bērns vecākiem, kas nav Latvijas pilsoņi, var būt ar Latvijas pilsonību? Tiek risinātas arī Krimas okupācijas fakts starp Nastavševu un viņa draugu – kamēr viens uzskata, ka Krima ir okupēta, otrs – ka Krievija tur vienkārši palīdz. Bet visa izrāde ir par latviešu un krievu attiecībām un tā arī tiek pasniegta – daļa izrādes latviski, daļa krieviski. Bet no tā noteikti nevajag baidīties – krieviski nesaprotošajiem ir titri, bet gan saprotošajiem, gan nesaprotošajiem paredzēts lieliski pavadīts vakars, ko noteikti nenožēlosiet.

Izrādes vērtējums: 10/10.

Attēls: Jānis Deinats, te.

Sērijas, ko ne/turpināšu

https://data.whicdn.com/images/300766249/large.jpg

Paralēli visām tām apņemšanām, ko izvirzīju šī gada sākumā (lasāmas te: https://kurpjukaste.wordpress.com/2017/01/04/lasisanas-plani-2017/), gada vidū radās arī vēlme un nepieciešamība savest kārtībā sēriju sarakstu un saprast, ko taisos turpināt un ko nē. Pusgads bija pilns izmēģinājumiem un lielām pārdomām, un esmu nonākusi pie secinājuma, ar kuru labprāt padalīšos. Tātad – sērijas, ko neturpināšu lasīt.

  • Lūsija Montgomerija “Anna no Zaļajiem jumtiem” – ar vienu grāmatu bija pietiekami, lai apsildītu degunu un saprastu, ka nav jēgas lasīt Annas piedzīvojumus vēl tālāk, jo no tā vecuma, kad tas viss likās aizraujoši, esmu izaugusi.
  • Rensoms Riggs “Pilsēta bez dvēseles” – es atceros galvenās sižeta līnijas, bet lai es spētu detalizēti paskaidrot, kas tur notika – nē. Mani arī neinteresē, kas notiek tālāk, tāpēc mierīgu sirdi šo laižu garām.
  • Sallija Grīna “Mežonīgā puse” – uhh, cik sen es šito lasīju, kādus piecus gadus atpakaļ. No sižeta neatceros neko, tikai to, ka kādu sauca Gabriels un grāmatā bija vairākas vietas ar milzīgiem a burtiem, simulējot kliegšanu. Bet varbūt kaut ko jaucu. Katrā gadījumā, tā kā neatceros par ko bija, neinteresē arī, kas notika tālāk. Tik vienkārši.
  • Anna Toda “After” – man liekas, šeit komentāri ir lieki. Pirmo daļu lasīju tīri intereses pēc, bet ja 600 lappušu grāmata stāsta par divām (!) nedēļām, nemaz nerunājot par nemitīgo facepalmošanu, grāmatu lasot (nepārprotiet, es ar to rēķinājos), tad turpinājumus lasīt negribu.
  • Netaisos lasīt arī Harija Potera turpinājumu lugas formā, ne arī citus šīs pasaules turpinājumus citu grāmatu veidā. Galvenais iemesls ir, ka man pilnīgi pietiek ar 7 grāmatu esamību, kurās lieliski tiek aptverts stāsts un neredzu jēgu to turpināt ar manuprāt nevajadzīgiem turpinājumiem. Tā vietā, lai pārblieztu jau ļoti labi attīstītu fantāzijas pasauli, var radīt ko pilnīgi jaunu vai nodarboties ar citām lietām.
  • Pīrss Brauns “Sarkanā sacelšanās” – jā, man ļoti patika pirmā grāmata. Un arī tā noslēdzās uz kacekli – ja tajā brīdī man plauktā būtu bijusi otrā daļa, es to būtu sākusi lasīt. Bet tagad, pēc vairāku mēnešu pauzes, mana vēlme ir sarukusi līdz tādai, kad man pietiek ar pirmo grāmatu, jo notikumi bija ļoti blīvi viens pie otra, kas radīja sasteigtības sajūtu. Vai es ko tādu būtu gatava izlaist cauri vēl divas reizes – vairāk nē, nekā jā.
  • Rišela Mīda “Vampīru akadēmija” – lai gan lasot trīs dažādās valodās, esmu šo sēriju nomocījusi līdz tam, ka man ir atlikušas vairs tikai divas grāmatas, arī šo negribu lasīt tālāk. Lai gan mani interesē, kas notiek beigās (ja ir visa epopeja ir iztiepta 4 grāmatu garumā), to var izlasīt arī kādā spoileru lapā.

Un tad tās sērijas, kuras gribu pabeigt:

  • Dāvida Lāgerkranca “Meitene, kas zaudēja savu ēnu” – lai gan domas dalās par to, vai Lāgerkrancs ir tiesīgs un cienīgs saukties par Lārsona darba turpinātāju, manuprāt, viņam sanāk ļoti labi. Lasot ceturto daļu, brīžiem man likās, ka raksta pats Lārsons, tāpēc gaidu, kad varēšu ķerties klāt vēl vienam piedzīvojumam.
  • Levs Grosmans “Burvju karalis” – Man ļoti patika pirmā grāmata, bet kaut kāda man nezināma iemesla dēļ, man vēl nav sanācies pie otrās daļas ķerties klāt. Bet noteikti to izdarīšu.
  • Greiems Simsons “The Rossie Effect” – labprāt uzzinātu ar ko beidzas sievas meklēšana ar anketas palīdzību. Lai gan man ir aizdomas, ka uzreiz pēc izlasīšanas, man grāmata nepatika, jo vairāk laika paiet, jo vairāk iepatīkas. Tagad ir arī parādījusies interese nobeigt duoloģiju.
  • Sofija Kinsela “Šopaholiķe” – lai gan sērija ir gara – lasīšanai atlikušas 6 grāmatas, es varētu ielūkoties trešajā un saprast, vai stāsts mani vēl uzrunā. Pēdējo reizi šīs sērijas grāmatas lasīju pirms pieciem gadiem – pa to laiku noteikti daudz kas ir mainījies.
  • Lēne Kāberbola “Klusa, nemanāma slepkavība” – atceros, ka man patika “Zēns koferī”, šis esot turpinājums. Reta reize, kad es lasu trillerus, tāpēc šis noteikti ir kas labs bijis, uzrunājošs. Lai gan arī te darbojas faktors, ka pēdējo reizi šo lasīju pirms kādiem trim, četriem gadiem.

Šīs ir visas tās sērijas, kuras es atceros, kuras liekas svarīgi pieminēt un kuras ir dokumentētas papīros, kā iesāktas. Iespējams, ir vēl tādas, par kurām esmu aizmirsusi, bet tātad, ja esmu – nav jēgas tās turpināt, ja neatceros pat nosaukumu. Tāpat jāpiemin, ka ir vēl simtiem citu sēriju, kurās vēlos ielūkoties (piemēram, Six of Crows vai Red Queen vai jebkas cits no fantāzijas žanra), tāpēc šis saraksts ir nepārtraukti mainīgs.

Un kuras grāmatu sērijas tu vēlies pabeigt?

Attēls: te.