Ko redzēju 18/19 teātra sezonā

Atlika vien acis divreiz pamirkšķināt un kārtējā teātra sezona jau cauri. Šodien atskatos uz to, ko redzēju – gan jaunos iestudējumus, gan arī citu sezonu neredzētās izrādes.

Augusts – Novembris. Kaut kā jau steidzos laikam pa priekšu un pagājušā gada nogalē uzrakstīju par teātriem, ko redzēju 2018. gadā. Te mājo manas domas par sekojošām izrādēm – “104 lappuses par mīlestību”, “Linda Vista”, “Kaisles vilciens”, “Lulū”, “Salome”, “Anna: Ļuboļ” un “Lauva ziemā”.

Janvāris. Gads iesākās ar patīkamu pārsteigumu – lai gan ar teātru koncertiem izturos ar zināmu skepsi, jo iepriekš bijusi slikta pieredze, Dailes teātra “Sēd uz sliekšņa pasaciņa” bija patīkams pārsteigums, kas apgāza manus iepriekšējos priekšstatus. Patīkams humors izspēlētās mazās situācijās, apvienojumā ar (iemidzinošām) Ziemassvētku dziesmām deva patīkamu balansu, lai vēl janvārī paildzinātu svētku sajūtu.

Savukārt “Inde” man bija viens no šīs sezonas gaidītākajiem darbiem. Inese Kučinska un Ģirts Ķesteris (rež. Rēzija Kalniņa) spēja radīt to, ko cerēju sagaidīt – riktīgi skumju stāstu, kas kļūst atklāts tikai pašās izrādes beigās un noliek skatītāju uz pauzes. Lai gan stāsts brīžiem kļuva nedaudz izstiepts (jo ir tikai abu saruna un atrisinājuma gaidas, un tieši tāpēc saruna vienā brīdī sāk kļūt nogurdinoša), tomēr beigas liek prātot un iedod tieši to grūtsirdību, ko vēlējos.

Marts. Atkārtoti sanāca aiziet uz pārbaudītām vērtībām – Morfova “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, kas bija vēl labāka nekā pirmajā skatīšanās reizē. Tad redzēju arī “Kalpones”, kas ir lielisks trilleris, kas balansē uz prātā sajukšanas robežas. Šajā izrādē iespējams pārliecināties, ka Ķuzulei-Skrastiņai tiešām ir iespējams nospēlēt gandrīz visu, kā arī prieks, ka Segliņa ir atgriezusies tik izcilā lomā.

Acīmredzot šī sezona pagāja kaut kādā Annas Kareņinas zīmē, jo redzēju ne tikai ĢIT tapušo iestudējumu, bet arī “Kareņinu” Dailē (tur gan pamatmateriāls ir cits). Dailē tapušais darbs gan pievēršas Alekseja iekšējo pārdzīvojumu attēlojumam pēc uzzināšanas par sievas dēku. Interesants, bet ne jaunums bija lelles izmantojums izrādē, bet gribējās noteiktību – vai nu zēns, kas ik pa laikam tāpat iznāca izpildīt lomu, vai tikai lelle, jo lai gan vardarbība pret bērnu, protams, ir vērā ņemams fakts (izrādē Kareņins cērt pļaukas lellei), šoreiz tas tikai samulsina skatītāju, liekot domāt par situācijām, kāpēc tieši kādā konkrētā situācijā tiek izmantota lelle, bet kādā citā – nē.

Aprīlis. Šis gan bija vērtīgs mēnesis, jo redzēju ne tikai vienus no lielākajiem sezonas grand-iestudējumiem, bet arī savu gaidītāko sezonas izrāde, bet par visu pēc kārtas. Nacionālā teātra izrāde “Pūt, vējiņi” pat vissīkstāko latvieti atslēdz vaļā ar atslēdziņu, jo pretoties šim iestudējamam ir ļoti grūti. Manu īpašu sajūsmu izpelnās scenogrāfija un piesaistītie kolektīvi, kas dod burvīgu efektu. Lai gan izrāde brīžiem zemapziņā mijās ar filmu, nebojās jau klasiku un šis ir tīrs, klasisks iestudējums ar burvīgiem aktieriem un Imanta Kalniņa mūziku.

Mana sajūsma nebeidz rimties, jo aprīlī redzēju arī Dirty Deal Teatro “Dvēseļu uteni”. Un šī arī ir mana sezonas lielākā veiksme, jo redzēju to divreiz – otrreiz jūnijā. Nepiespiesti izstāstīts stāsts par to, cik mēs visi dažādi, bet izstāstīts tā, ka jāslauka asaras no smiekliem un sāp (neesošā) presīte. Sirsnīgi iesaku uz šo censties nomedīt biļetes, jo Spēlmaņu nakts Grand Prix nedod par neko.

Tukšs baseins, kurā neveikli iekrīt aktieri – tas sakāms par Nastaveševa iestudējumu “Jaunības putns ar saldo balsi”. Jā, tieši tik daudz, jo tas (tie, jo daudz) ir izrādes spilgtākie momenti. Īsti man nerodas skaidrs, ko režisors ir mēģinājis pateikt, pat sižetu es atceros vien atkārtoti izlasot izrādes anotāciju. Patika Sandra Kļaviņa un Vilis Daudziņš savos tēlos, kas būtiski atšķīrās no visiem pārējiem.

Savukārt Valmieras “Hamlets” pārsteidz ar scenogrāfiju un vizuālajiem efektiem, kā arī jauno Hamleta tulkojumu – ne tikai jaunais klasisko frāžu jaunais skanējums, bet arī teksta padarīšana tuvāka 21. gadsimtam. Jācer, ka Valmiera šo iestudējumu atvedīs uz Rīgu (kā izskatās, tas augustā nenotiks), jo tas ir jāredz ne vien aktieru vai scenogrāfijas dēļ.

Maijs. Dailes teātra mazie spēles laukumi turpina runāt par sāpīgām tēmām un šoreiz to darīja Rešetina “Dēls”. Izcils ir Toms Veličko dēla lomā, bet tikpat labs ir Ģirts Ķesteris tēva lomā. Rešetina iestudējumi jau ir pierādījuši to, ka skatītāju nesaudzē, bet šis ir spēcīgākais līdz šim, jo runā ne tikai par daudz sāpīgām tēmām, bet arī par aktuālām – tādus dēlus (tiesa, varbūt ar ne tik letālām sekām) ar trauksmes sajūtu un tādus vecākus ar “ko tu nevari” attieksmi var redzēt arī mūsu pašu paziņu lokā.

Savukārt pārsteidza “Karmena” LNOB. Neesmu operu fans, tāpēc šis būs īsi – pārsteidza liktenīgās sievietes pārnešana uz kādu dzīvojamo rajonu, tēlu vairāk pietuvinot mūsdienām. Kā arī beidzot varēju saprast, par ko dzied visas tās klasiskās dziesmas, kas ik pa laikam kaut kur dzirdamas (kā jau teicu, neesmu operu fans).

“Bīstamie sakari” Dailes teātra lielajā zālē spēlējas ar cilvēku likteņiem, bet atkal – ļoti iespaidīgā scenogrāfijā. Jāpiemin arī krāšņie tērpi. Un diemžēl tas arī viss, jo izrāde nepārsteidz – atliek vien nogaidīt trīs stundas, lai nokļūtu pie atrisinājuma. Izcelt varētu divkaujas ainu, kas piesaista uzmanību ar neierastu risinājumu, bet citādi jāsaka, ka šis ir līdz šim vājākais režisora darbs, ko esmu redzējusi.

Jūnijs. “Par tēviem” gan ir ļoti sāpīga izrāde. Tieši tāpēc, ka tādus zinu savā paziņu lokā. Uzlava par diviem tik ļoti pretējiem cēlieniem – ja pirmajā jāraud no skumjām, otrajā var smieties līdz asarām (un labi, ka nav otrādāk). Sajūsmināja un līdzjūtību izraisīja Egila Melbārža tēva tēls. Bija labi, bet tieši pimā cēliena smaguma un personīguma dēļ otreiz neietu.

“Vidzemnieki” bija svaigs malks klasikas – mazzināmie Blaumaņa stāsti izspēlēti vairākās noskaņās – ja pirmā nospiež sirdi, tad otri divi to mazina un pat sasmīdina. Forši, ka pie darba liek jaunos aktierus (kad jaunie aktieri vairs nav jaunie aktieri?), lieliska bija Ilze Pukinska lielmātes lomā, kā arī Ieva Puķe. Ja ir iespēja, noteikti aizejiet.

Sezonu noslēdzu arī ar gadītu iestudējumu – “Aku”. Lai gan bija uz jau klasiskiem punktiem balstīts iestudējums, patīkami pārsteidza pieaugušais Māris, kā arī mazais Māris un viņa iekļaušana izrādē. Lieliska lomā bija Marija Bērziņa, savukārt aktrisei Laurai Siliņai ļoti piestāvošs Lauras tēls. Lai gan izrādes ainas brīžiem zemapziņā pārklājās ar filmā redzēto (kā bez tā, bet citādāk jau nevar), tomēr izrāde vedināja uz vērtīgām pārdomām.

Un redz, cik interesanti – pagājušajā gadā rakstīju bakalauru un brīvā laika man bija daudz vairāk, bet tad apmeklēju tikai kādas 17 izrādes, tomēr šogad, strādājot divos darbos, sanāca nedaudz vairāk – 24. Cerams, ka nākamā sezona būs tikpat ražīga.

Advertisements

2018. gads grāmatās

Lai gan ir sajūta, ka skrienu aizbraukušam vilcienam pakaļ, jo jauns gads jau deviņas dienas ir klāt, tomēr uzrakstīšu par to, kas lasīts 2018. gadā un kas patika un kas ne, lai rastos pabeigtības sajūta. Īsti struktūras man tam visam nav, rakstīšu visu, kas uz mēles, tāpēc, ja gari/īsi, savlaicīgi atvainojos.

Pagājušo gadu nolēmu atteikties no grāmatu pierakstīšanas excelī vai uz lapiņām plānotājā, tāpēc mana vienīgā gada laikā izlasīto grāmatu uzskaites platforma palika Goodreads. Tur tas skaits svārstās starp 71 un 73, un man nav dzīvē tik daudz laika, lai varētu saprast, kurš ir pareizais. Tā kā mans gada mērķis bija izlasīt vienu grāmatu, es to, protams, esmu pārpildījusi. To darīju, lai nejustu spiedienu un varētu lasīt ko un kad gribu. Un tomēr prieks, ka par spīti lasīšanas krīzei, kas mani pārņēma gada pēdējos piecos mēnešos, esmu izlasījusi tik daudz. Izlasītā kvalitāte gan ir cits jautājums.

Apskatījos, ko gada sākumā solīju izdarīt. Lasīšanas izaicinājumos nepiedalījos, tātad, izpildīts. Īsti nesanāca izlasīt nupat nopirktās grāmatas, jo lielākā daļa no tām ir par tēmu “o, atlaide, o, izklausās forša anotācija, gan jau būs labi”, bet pietrūka tās sajūta, ka grāmata tūlīt jāņem rokās un jālasa. Es domāju, ka ar nākamo solījumu – pirkt mazāk grāmatu – gan man ir veicies diezgan labi, jo pa visu gadu nopirku tikai 42 grāmatas, no kurām izlasīju 20 (gadu iepriekš tās bija 96 nopirktās un 25 izlasītās – ir progress!) Solīju turpināt bāzt degunu grāmatu klubos – to gan neizdarīju. Mēs ar draudzeni pat dibinājām savu, kas arī nomira dabīgā nāvē. No tām grāmatām, kas man nepatika, turpinu atbrīvoties joprojām, tas ir tāds never ending story.

Nu es varētu ķerties klāt pie ne-spilgtākajiem iespaidiem (jānobeidz uz pozitīvas nots). Te jāsāk ar Karīnas Račko diviem romāniem, kuri abi iznāca 2018. gadā un abiem ieliku vienu zvaigzni. Tiem, kuri domā, kāpēc es to turpinu lasīt – jo interesē, ar ko viņa “šokē” šoreiz. “Debesis pelnos” izcēlās ar neticamām situācijām un galvenās varones wannabe profesijas detaļām sagrābstītām no holivudas filmām (ar realitāti tur bija mazs sakars). Savukārt “Samaitātā” – te vismaz krietni mazināti neveiksmīgie seksa ainu apraksti, kas bija iepriekšējās. Tas gan dod daudz vietas, lai lietu ūdeni par varoņu emocionālo pasauli un galu galā pie visa tāpat ir vainīgi vecāki. Lai gan romāns tiek reklamēts kā provokatīvākais autores darbs, tā lasīšanā es trīsreiz aizmigu, cik man bija garlaicīgi.

Vēl pieminēšu dažas lasīšanas neveiksmes. Gundega Bičevska “Dimanti tavā pagalmā” ir uz dārga papīra izprintēts pinterests ar klāt pieliktiem visā internetā atrodamiem, vispārzināmiem padomiem, sarakstiem, lietām par tēmu “būt sievietei” (nu, izņemot tamponus, jo tie nav sievišķīgi acīmredzot). Ilzes Eņģeles “Solo vijolei un termometram” bija samocīts mēģinājums braukt Bridžitas Džounas virzienā, tikai visu laiku ar pirmo ātrumu, kas radīja facepalm par to, cik samocīti viss rit uz priekšu. Labāk pieturēties pie fantastikas žanra, jo viņas “75 dienas” gan man patika.

Izlasīju arī Bea Džonsones “Zero waste home”, kas radīja skepsi pret aprakstīto metožu pielietojumu Latvijas situācijā.  Tas noveda pie projekta “100 dienas lesswaste”, kurā mēģināju dzīvot, radot mazāk atkritumus un to arī dokumentēju instagramā. Projekts septembrī veiksmīgi nomira. Aptrūkās ideju un arī sapratu, ka neesmu gatava komposta konteinerim dzīvokli, atsevišķai miskastei katram atkritumu veidam un pēc tam ar saviem atkritumu maisiem vazāties pa visu rajonu, meklējot šķirošanas punktu. Braukt uz centru pēc sveramiem cepumiem savā maisiņā arī ne, savukārt cepšana pašai paredz daudz jaunu produktu, kas vai nu jāpērk veikalā (lieki atkritumi!), vai jābrauc uz sveramo preču veikalu, kas liek atgriezties pie iepriekš teiktā. Instagram konts gan vēl ir dzīvs, jo īsti nezinu, ko ar to iesākt, tāpēc beidzu slēpties un manu pieredzi vari iet aplūkot šeit.

Un nu īsi par labākajām šī gada lasīšanas pieredzēm. Vienīgā grāmata, ko novērtēju ar piecām zvaigznēm, bija Federikas Boskas “Mīlestības patiesā nozīme”. Vienkārši atnāca pie manis īstajā laikā, īstajā dzīves stāvoklī, un uzrunāja. Vēl forši, ka darbības vieta tiek parādīta caur cilvēkiem, nevis kārtējo reizi aprakstot Kolizeju. Lieliska (un pārāk īsa) grāmata par grāmatām un mīlestību arī Žana Pola Didjēlorāna “Lasītājs vilcienā 6.27”. Simpatizēja arī Samantas Verantas “Septiņas vēstules no Parīzes”, kas ir pat daļēji autobiogrāfisks romāns. Grāmatas, kuru darbību virza vēstules, e-pasti un cita veida saziņa, man ļoti patīk, un šis nebija izņēmums. Elenas Favilli “Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm” arī iekļuva manu mīļāko grāmatu topā, jo pārsteidza ar netipiskām pasakām – motivējošiem stāstiem par varenām sievietēm. “Viesnīca Babylon” izlasīju īsi pēc krievu seriāla “Hotel Eleonor” nobindžošanas, tāpēc patika ieskats viesnīcu “virtuvē” (labprāt izlasītu vēl kaut ko līdzīgu, tāpēc, ja esi tik tālu ticis un tev uz mēles ir ko ieteikt – ieraksti komentāros). Gadu noslēdzu ar skaistu grāmatu par skaistu pirmo mīlestību Nikolas Jūnas “Viss, itin viss” (filma gan man ne parāk).

Aši vēl piebildīšu par to, ko grasos darīt 2019. gadā. Goodreads mērķis ir izlasīt 52 grāmatas un ņemot vērā faktu, ka ir 9. janvāris un esmu izlasījusi jau piecas, tam nevajadzētu būt problēmai. Turpināšu pirkt vēl mazāk grāmatu, trīsreiz jautājot sev, vai man konkrēto grāmatu vajag. Centīšos vairāk koncentrēties uz iekšējo sajūtu, ka gribu lasīt uzreiz, nevis “o, forša anotācija, vāks, cena” utt. Tāpat mans mērķis ir izlasīt 1 dzejas krājumu mēnesī, divreiz mēnesī par kaut ko šeit ierakstīt un divreiz mēnesī iebāzt degunu kādā teātrī. Vēl man gada laikā ir jāizlasa piecas klasikas grāmatas. Lielais un nereālistiskais mērķis ir, lai līdz 2020. gadam manā plauktā būtu 50 nelasītas grāmatas (nevis 94, kā tagad).

Ko tu apņēmies jaunajā gadā?

Atskats uz 2018. gadu teātros

https://data.whicdn.com/images/323696689/large.jpg

Ieraugot šo bildi, pati nedaudz pie sevis sasmējos par to, cik ļoti tā raksturo to teātri, ko šogad redzēju. Lielākoties diezgan meh, bet bija daži patīkami izņēmumi. Kopumā noskatījos 17 izrādes (ne līdz galam izpildīju gada mērķi – redzēt 20 izrādes, bet par to man īstenībā maza bēda).

Janvāris
Dailes teātrī biju uz “Harolds un Moda”, kas ir viena no manām top izrādēm šogad. Lieliski Lilita Ozoliņa, Mārtiņš Upenieks un stāsts, kas sajūsmina un saraudina vienlaicīgi. Noteikti viena no izrādēm, uz ko ietu vēlreiz.

Februāris
Biju uz JRT “Cerību ezers aizsalis”, taču nevaru iesēsties izrādes fanu vilcienā, jo izrāde mani nesajūsmināja. Atceros, ka likās šausmīgi ilga, nevarēju sagaidīt, kad beidzot varēs iet prom un katru reizi, kad beidzot likās, ka ir viss, sākās nākamā aina. Toties pašas beigas gan mani saraudināja. Visas cepures noņemu Znotiņa un Daudziņa priekšā!
Nacionālā teātra “Dziļā, skumjā jūra” ar mani rezonēja tīri emocionālā ziņā, lai gan tagad, kad ir gada beigas, no izrādes satura maz ko atceros. Vien to, ka patika. Surkovs noteikti ir viens no tiem režisoriem, no kuriem gribu redzēt vēl (atliek vien pacietīgi dīdīties, līdz tiks iestudēts).

Marts
Dailes “Būt Kejai Gondai” neiespiedās atmiņā ne pēc izrādes, ne labu laiku pēc izrādes. Patika video fragmentu izmantojums katras ainas sākumā, kas deva priekšstatu par to, kas gaidāms, un patika arī tērpi. Bet noteikti ir labākas izrādes, ko redzēt.

Aprīlis
Redzēju gan Dailes teātrī “Pēc Jūlijas jaunkundzes“, gan Pannas teātra “Optimists“, gan Krievu drāmas teātra “Gandrīzlaime“, gan Nacionālā teātra “Arī vaļiem ir bail“.

Jūnijs
NoskatījosLūcis” VDT, kā arī Marijas Bērziņas diplomdarbu “Precēšanās un šķiršanās anatomija“, kurā tika izmantots patīkams daudzums ironijas, lai gan kopumā izrāde mani neaizrāva tik ļoti, cik gribētos. Taču vēl viens režisors, no kura vēlos redzēt vairāk.

Augusts
Augustu un jauno teātra sezonu iesāku ar sentimentālu VDT izrādi “104 lappuses par mīlestību“, kas bija lieliska itin visā un nelaida vaļā vairākas dienas pēc kārtas. Vēl tagad ik pa laikam aizklīstu domās par šo izrādi. Viena no manām visu laiku mīļākajām un noteikti kādreiz aiziešu vēlreiz.

Septembris
Iesāku ar JRT “Linda Vista” un priecājos, ka uz šo izrādi biļetes nopirku jau jūnijā. Lai gan es pati vēl esmu jauna un mani nepavilka aizejošās jaunības sērīgums, uz šo ir jātiek humora, satura un aktieru dēļ vien.
Dailes “Kaisles vilciens” un “Lulū” arī noskatījos un manas pārdomas (kopā ar tām, kas ir par 104 lappusēm par mīlestību un Lindu Vistu) vari izlasīt šeit.

Oktobris
Devos uz Nacionālā teātra “Salomi“, kurā patika operas un lugas apvienojums izrādes rāmjos, Cīrule, scenogrāfija un skatuves telpas izmantojums dažādās ainās. Tagad iespaidi ir notrulinājušies, bet joprojām varu teikt, ka man patika un ticu, ka šai izrādei veltītais laiks nebūs galīgi zemē nomests.
Par Ģertrūdes ielas teātra “ANNA: ЛЮБОЛЬ” ir jāsaka, ka vienīgais, kas man izrādē patika, ir nosaukumā minētais krievu valodas vārds (nekad tādu nebiju dzirdējusi un nozīme ir satriecoši precīza). Saturs šķita samazināts līdz minimumam, kā dēļ saturiski varēju sekot līdzi tikai tāpēc, ka lasīju darbu.

Novembris
Dailes teātra “Lauva ziemā” mani pārsteidza. Es neliku lielas cerības uz šo iestudējumu un varbūt tieši tāpēc mani izdevās pārsteigt ar uzmanību piesaistošu sižetu un neizsīkstošu interesi. Lieliski aktieri, scenogrāfija un tērpi, un, lai gan beigas nav tik spēcīgas kā citiem Morfova iestudējumiem, tomēr arī šajā kaut kas saslēdzās.

Vēl viena no teātrmīļu gada gaidītākajām izrādēm noteikti bija Spēlmaņu nakts, kas šogad priecēja ar vadītāju un samazināto runu daudzumu, kas procesu padarīja ne tikai ātrāku, bet arī nepiespiestāku. Sākumā gan man bija nedaudz šaubas par Nacionālo teātri kā filmēšanas vietu, bet, lai gan brīžiem likās, ka klātesošajiem ir jārāpjas pāri kameru statīviem, televīzijā viss bija tīri glīti.

Vēl man jaunajā gadā bija vēlēšanās aiziet uz tiem teātriem, kuros es nekad neesmu spērusi kāju, piemēram, Austrumu robeža, Dirty Deal Teatro, un nu jau arī Cirka Kvadrifons. To tad centīšos izpildīt nākamajā gadā. Šoreiz gan necentīšos uzstādīt konkrētu apmeklējamo izrāžu daudzumu, jo, līdzīgi kā šogad, arī nākamgad iešu uz tām izrādēm, kas mani uzrunā kādā no aspektiem.

Mazie izrāžu pieraksti #4

Klusums blogā nenozīmē, ka neeju uz teātri. Eju un cenšos diezgan daudz. Tad nu esmu saņēmusies aprakstīt visu, ko kopš augusta esmu vērojusi notiekam uz teātru skatuvēm.

“104 lappuses par mīlestību” VDT
Vienā vārdā – skaisti. Divos – skaudri skaisti. Surkovs jau ir piesaistījis manu uzmanību ar “Dziļo, skumjo jūru” Nacionālajā teātrī, un ceru, ka drīz viņš atkal kaut ko iestudēs. Līdz tam jāpriecājas par redzēto un jāsaka, ka šī izrāde man ļoti patika! Padomju naivums apvienojumā ar asprātīgu mīlasstāstu bija tieši tas, kas nepieciešams, lai iesāktu jauno teātra sezonu. Protams, aktieri, scenogrāfija un mūzika bija lieliski. Ja esi Valmierā vai izrādi noķerat Rīgā, noteikti viena no izrādēm, ko iesaku apmeklēt!

“Linda Vista” JRT
Ak, lai slavēta mana apdomība, biļetes uz šo izrādi nopērkot jūnijā! Pilsētā runā, ka tagad tās ar uguni nesameklēsi, un pamatoti, jo izrāde ir lieliska. Asprātīga, liek padomāt, ieslīgt nostaļģijā, ar mazāk bailēm gaidīt pusmūžu, pusmūžniekiem – ar mazāk bailēm novecot, jo mēs visi taču esam mūžīgi jauni. Gaiteņos dzirdēju runājam, ka šī izrāde esot atgriezusi “vecā JRT sajūtu”. Varbūt veiksmes atslēga ir izrāde par dzīvi, varbūt izcilie aktieri – bet visdrīzāk, ka viss kopā. Un cepums teātrim par skaņu celiņu spotify – es ļoti ceru, ka arvien vairāk izrādes šim piemēram sekos.

“Kaisles vilciens” Dailes teātrī
Man ir ļoti divējādas sajūtas par šo izrādi. No vienas puses man ļoti nepatīk “Ilgu tramvajs” un no šīs sajūtas arī šeit es netiku vaļā, kas traucēja uztvert izrādi, lai gan režisors ir to ir būtiski izmainījis un ne tikai nosaukumā. No otras puses –  scenogrāfija un aktieri bija lieliski. Manuprāt, ļoti veiksmīga aktieru izvēle, viņu aktierspēle bija tik aizraujoša, ka skatiens apbrīnā sekoja līdzi katram viņu solim. Varbūt tieši tāpēc man galvā neiešāvās rītdienas darbu saraksts, bet gan gaidas par to, kā atrisināsies izrāde. No tā laikam beidzot esmu nonākusi pie slēdziena, ka izrāde man patika, bet jāiet skatīties otrreiz (šo redzēju ģenerālmēģinājumā), lai par to pārliecinātos.

“Lulū” Dailes teātrī
Arī par šo man ir divējādas izjūtas. No vienas puses – Ilze Ķuzule-Skrastiņa ir lieliska aktrise un Katja Šehurina šeit radījusi brīnišķīgus tērpus. No otras puses – glīti tērpi un aktieri nav pietiekami, lai spētu iznest sliktu izrādi, jo mīnusu ir vairāk nekā plusu. Ļoti džilindžeriska izrāde visās tās nozīmēs un šoreiz es šeit nesaskatīju dziļāku vēstījumu. Bet man patika kā izrādi cenšas atsvaidzināt ar lasāmiem tekstiem, tos arī izmantojot, lai nodalītu laika periodus, kuros notiek izrāde. Bet vienalga man ir nedaudz žēl laika, ko pavadīju, šo skatoties.

Attēli te (M.Markovskis), te (D.Geidmane), te (J.Deinats).

Ko lasīju augustā un septembrī?

Ja visu dienu lasi un raksti, vakarā negribas ne lasīt, ne rakstīt – tieši tāpēc šeit divus mēnešus ir bijis tumsa un klusums. Neko par nākotni nesolot, šodien esmu saņēmusies tīri informatīvi uzrakstīt par divu mēnešu izlasīto grāmatu kaudzi. Kā arī jāpiemin fakts, ka šeit pieminēšu tikai tās grāmatas, kuras atceros.

Martina Hāge “Uz mūžu. Līdz sestdienai” – iekritu vieglās literatūras ķetnās un sāku ar šo, kas uz vāka solīja otru Bridžitu Džounsu. Sagaidīju pamestas sievietes sevis šaustīšanu 200 lappušu garumā, bet līdz humoram šeit bija tik tālu, cik man līdz mēnesim. 1/5

Ellena Berga “Tu man arī” – trīs skolas laika draudzenes satiekas salidojumā. Katra ar savām problēmām, visas atkal sadraudzējas un steidz viena otrai palīgā. Šeit gan bija smieklīgas vietas, arī sižets bija aizraujošs, kas neļāva grāmatu tik viegli nolikt malā. 3/5

Marisa Meijere “Skārleta” – no vienas puses ir interesanti, ka sērijas tipa grāmatās katra nākamā pievēršas pavisam jaunam tēlam. Man tikai bažas rada tas, ka trešajā un ceturtajā grāmatā tiem visiem jau būs grūti izsekot līdzi, kāds paliks novārtā, cietīs sižets utt. Tā kā šī ir otrā grāmata, tad pagaidām bažas paturu pie sevis. Interesanti, grūti nolikt malā, tagad gaidu bibliotēkā rindu uz trešo daļu (paldies izdevniecībai, kas trešo daļu izdod salīdzinoši ātri un nav jāgaida gads un viss jāaizmirst). Vienīgi lika vilties beigas, kas vilka uz gadsimta cīņu, kas tā arī nenotika. 3/5

Elena Favilli “Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm” – ja nu gadījumā tev ir draugu/radu bērni, tad šī grāmata ir lieliska lieta, ko uzdāvināt. Īsi, bet spēcīgi un iedvesmojoši stāsti par spēcīgām sievietēm, ko papildina krāšņas ilustrācijas. Un labākais – arī pieaugušiem cilvēkiem būs interesanti un tik drīz to negribēsies likt malā. 4/5

Andžela Naneti “Mans vectēvs bija ķiršu koks” – šis bija sāpīgi skaists stāsts par laukiem, vecvecākiem un arī nāvi. Man jau liekas, ka vairāk pieaugušajiem, ne bērniem paredzēta grāmata. Vismaz es savilku ļoti daudz līdzības ar savu pieredzi, kas brīžiem ūdens dēļ traucēja saredzēt burtus. 4/5

E.L.Džeimsa “Darker” – šo lasīju tikai tāpēc, ka man bija lasīšanas krīze. Pārliecinājos, ka joprojām māku lasīt un māku arī dusmoties uz izlasīto. Grāmata ir bēdīgi slavenā “50 Greja nokrāsas” turpinājums no Greja skatupunkta. Autore brīžiem ir piepūlējusies mainīt pirmajā triloģijā esošo sižetu šai grāmatai par labu, taču tāpat ir slikti. Grāmatas nodaļas ir nedēļas dienas un šo grāmatu veido tikai viena nedēļa, tāpēc jāapbrīno autores spēja liet ūdeni 600 lappušu garumā un atražot jau pateikto. 1/5

Samanta Verāna “Septiņas vēstules no Parīzes” – stāsts par neizmantotām pirmajām un izmantotām otrajām iespējām divu cilvēku dzīvē. Pēc grāmatas izlasīšanas uzzināju, ka šis patiesībā ir patiess stāsts no pašas autores dzīves, kas šim neticīgajam, bet mīlīgajam stāstam iedeva nelielu ticamības efektu. Mums katram to kosmosa staciju, visspožāko zvaigzni debesīs. 4/5

Attēls te.

Atskats uz jūliju

Jūlijs bija ļooti labs mēnesis gan grāmatu lasīšanas, gan filmu skatīšanas ziņā (tiesa gan kvantitatīvā, ne kvalitatīvā nozīmē). Šis būs samērā gari, tāpēc iekārtojies ērtāk un brīdinu jau savlaicīgi – būs daudz romānu un sliktu filmu.

GRĀMATAS – 14

Ursula Doila “Dižu vīru mīlestības vēstules” – nu tā mazā grāmatiņa, kas figurē Kerijas un Mistera Lieliskā stāstā. Jau kopš seriāla un filmu noskatīšanās laika gribēju izlasīt un liels bija mans pārsteigums, kad Otrajā Elpā ieraudzīju tulkoto versiju. Patika, ka ir ieskats katra dižā vīra dzīvē (ko darījis un kurā gadsimtā dzīvojis). Lai gan grāmatā bija pāris labu vietu, tās tomēr ir nozīmīgas tikai rakstītājam un saņēmējam. 3/5
Pāvels Sanajevs “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes” – citāda mīlestība starp mazdēlu un vecvecākiem, nekā pierasts redzēt. Bet arī tāda mīlestība ir mīlestība. Un tas grāmatas vāks! 4/5
Grīra Hendriksa un Sāra Pekkanena “Sieva starp mums” – atsauksme te.
Katrīna Teilore “Pļavas ziedu vasara” – kad vēl labāk lasīt par vasaru, ja ne vasarā? Vispār jau kopš filmas “Holiday” laikiem mans mīļākais settings ir apmainīšanās ar mājām, tāpēc arī grāmatas sakarā jāsaka – ko gaidīju, to sagaidīju. Viegla lasāmviela, kas negarlaiko, jo darbība notiek pārmaiņus starp diviem galvenajiem tēliem, un ko tiešām var izlasīt dienas laikā. 4/5
Keitija Forda “Franču dēka” – šeit mani nopirka anotācijā minētais “misters Dārsijs”, taču grāmata neievilka un nesaistīja. Tā kā tās svētdienas romantiskās Lindstrēmas un Fordas romantiskās filmas – ir garš meh, tad strīds un viss, ko gaidīji no grāmatas notiek pēdējās 50 lappusēs. 2/5

Paula Hokinsa “Meitene vilcienā” – man kādreiz patika trilleri un detektīvi, bet tagad es viļos katrā nākamajā grāmatā, ko lasu. Šajā kaitināja galvenā varone, kas problēmas mēģina slīcināt alkoholā, bet tās baigi neslīkst. Tieši šīs problēmas novērš uzmanību no paša stāsta, lai gan tajā pašā laikā to attīsta, bet zūd spriedzes elements, ko es ļoti vēlos sagaidīt no šādām grāmatām. 2/5
Anna Brašāra “Ceļojošo bikšu māsība” – kādreiz šī bija mana mīļākā grāmata, gribēju tikai pārlasīt. Nedaudz atgādina pašai savas draudzības (mums tikai nav kopīgu apģērbu gabalu). 3/5
Federīka Bosko “Mīlestības patiesā nozīme” – un re, mana pirmā pieczvaigžņu grāmata, jo atnāca pie manis īstajā laikā. Nedaudz par Itāliju (žēl, ka netulkotie itāļu valodas vārdi palika tikai grāmatas sākumā), ko autore izstāsta nevis caur pierastajiem aprakstiem par vietām vai ēdieniem, bet caur karstasinīgajiem personāžiem. Grāmata par to kas ir mīlestība un kas tā nav. 5/5
Imogen Edwards-Jones “Viesnīca Babylon” – asprātīgi par viesnīcu biznesu no apkalpojošā personāla puses. Uzzināju daudz jauna par to kā viesnīca funkcionē un dabūju pasmaidīt pie vairākiem atgadījumiem. 4/5
Kendaisa Bašnela “Četras blondīnes” – šeit nesagaidīju to, ko cerēju. Gribēju vieglu pastāstiņu, kur reizē darbojas visas četras sievietes, dabūju četrus atsevišķus stāstus, bet tie bija tik sekli, ka apstājos pie otrā un tālāk neturpināju. 1/5

Ilze Eņģele “Solo vijolei un termometram” – grāmata, kuras lasīšanas laikā feispalmoju katrā nodaļā. Cik varēja noprast, bija mēģinājums uzrakstīt asprātīgu romānu, kas tā arī palika tikai mēģinājums. 1/5
Keita Eberlena “Man tevis pietrūkst” – es ļoti gribēju, lai abi varoņi satiekas vai iedomājas par otru biežāk, nekā grāmatā tika attēlots, jo lielāks ieskats tika sniegts abu varoņu atšķirīgajās dzīvēs, kas atkal noveda pie tā, ka viss, ko gaidīju, notika pēdējās 50 lappusēs. 3/5
Umberto Eko “Sarakstu karuselis” – grāmata par to, ka pilnīgi viss var būt saraksts. Tas neaprobežojas tikai pie iepirkumu saraksta, bet arī pilsēta var būt saraksts, mākslas darbs var būt saraksts, viss, ko pašlaik redzam, ir saraksts. Grāmatu papildina fragmenti no literāriem un mākslas darbiem, tāpēc var saprast, ko Eko domājis. 4/5
Stefans Cveigs “Kādas nezināmās vēstule” – anonīmas sievietes atzīšanās mīlestībā kādam vīrietim pēc tam, kad abi vairākas reizes dzīves laikā ir satikušies. Īss un ļoti koncentrēts stāsts, bet neaizrāva. 3/5

FILMAS

“Book Club” – četras pusmūža+ sievietes lasa “Greja 50 nokrāsas” un visas pēkšņi grib spice up savas dzīves. Kādai izdodas, kādai ne tik ļoti. Patika Džeinas Fondas un Diānas Kītones tēli un to attīstība, bet pārējais tāds meh. Kārtējā filma, kur treilerī ir salikts viss interesantais. 5/10
“Set it up” – filmas galvenie varoņi abi strādā pie neciešamiem bosiem – darbaholiķiem, kas paredz to, ka viņi ar saviem bosiem sēž birojā līdz vēlai naktī. Kad abi padotie satiekas, viņi izdomā savus bosus savest kopā un story goes from there. Paredzami un brīžiem ne tik ļoti, beigas jau uzreiz zināmas, bet kā vakara izklaide derēja. 7/10
“Get a Job” – filma, kas diezgan precīzi atspoguļo tikko no augstskolas izmesta jaunieša mēģinājumus ielikt nākamo ātrumu dzīvē. Nedaudz depresīvi (filmu skatījos tieši tādā posmā, kādā bija filmas varoņi, mīnus narkotikas). Atkal iepatikās Anna Kendrika (sāka nepatikt kopš Pitch Perfect laika, tagad spītīgi izvairos skatīties trešo daļu). Bet citādi saturiski nekā īpaša, tāpēc 4/10.
“Mamma Mia! Here We Go Again” – filma, ko gaidu jau 10 gadus, sagaidīju, un sākotnēji vīlos. Tad sāku lasīt kāpēc Merila Strīpa parādās vienā mazā trīs minūšu epizodē un sāku just cieņu pret filmas veidotājiem par izvēlēto pieeju. Tai pašā laikā sadalītās stāsta līnijas jauc prātu un novērš uzmanību. 5/10

“I Feel Pretty” – apaļīga un sevi nemīloša sieviete nokrīt no velotrenežiera, smagi sasit galvu un pēkšņi sev patīk, lai gan pārējie nekādu atšķirību nemana. Un tomēr ar savu atklātību, drosmi un atvērtību iegūst daudz vairāk nekā spēja pirms tam, kas ir nedaudz eye-opening. Jau diezgan pierasts, ka Eimija Šumere spēlē tizlas apaļu sieviešu lomas, tāpēc tas nav pārsteigums, ka viņa ir arī šajā filmā. Pēc filmas noskatīšanās man tajā vēl kaut kas patika, tikai tagad neatceros, kas. 7/10
“Austenland” – sieviete, kas fano par Ostinas romāniem, sevišķi “Lepnumu un aizspriedumiem” nonāk vietā, kur pats vari izdzīvot savu tā laika stāstu – samaksājot zināmu naudas summu, tiec pie jaunas identitātes un dzīvo 18.gadsimtā. Filma reizē notiek divos laikos un liekas, pat filmas veidotāji, ne tikai skatītāji, tajos viegli saputrojas, jo beigās viss, kas notika lomu spēlē tiek pārcelts uz mūsdienām un rada apmulsumu kā filmas varoņiem, tā skatītājiem. 5/10
“Heartbreaker” – ar franču filmām ir tā, ka tās skatoties, uzmanību nenovirza jauns paziņojums telefonā, jo jāpaspēj izsekot līdzi subtitriem angliski. Galvenais varonis tiek nolīgts, lai izjauktu bagāta vīrieša meitas attiecības ar nevēlamu līgavaini, un, protams, ka viss neiet kā plānots. 7/10

SERIĀLI

“Living Biblically” seriāls ar vienu sezonu, īsām epizodēm un komēdija – yes please! Gribējās kaut ko “The Big Bang Theory” vietā un dabūju arī. Vienā vārdā – galvenais varonis vienu dienu izdomā dzīvot precīzi un burtiski kā teikts Bībelē. Protams, seriāla veidotāji ir atlasījuši nekaitīgākos punktus, bet arī tie izraisa interesantas situācijas. Nezinu ko par šo domā visi ticīgie cilvēki, man tā bija patīkama izklaide. 7/10

“Girlboss” – seriāls, kas jāskatās, kad pati nevari salikt skapi vai jūties, ka brauc ar pirmo ātrumu vietā, kur jābrauc ar 70 km/h. Tāds sapurinošs seriāls ar savu daļu drāmas, bet īss un vienā sezonā, tāpēc lieliski piemērots ļoti brīvai un nesaplānotai nedēļas nogalei, kad vēlies palikt mājās. 8/10

Mid Year Book Freak Out|2018

https://data.whicdn.com/images/314782683/large.jpg

Pusgads no 2018. gada ir riņķī (šausmas, cik ātri skrien laiks) un tāpat kā iepriekšējos gados (2016 un 2017) es ar tieši tiem pašiem jautājumiem atskatos uz izlasīto un plānoto.

1. Best book you’ve read so far in 2018
Vēl gan neesmu izlasījusi nevienu grāmatu, kurai būtu iedevusi piecas zvaigznes, bet ir vairākas četrzvaigznīgās – “Savādais atgadījums ar suni naktī” (lai gan izrāde Nacionālajā teātrī man patika daudz vairāk), “Kaimiņiene“, “Lasītājs vilcienā 6.27” – jo maza un ļoti burvīga grāmata.
2. Best sequel you’ve read so far in 2018
Šos darbus arī nācās izdzēst no iepriekšējā jautājuma atbildes, lai varētu atbildēt šeit. Lai gan lasot es šīs grāmatas neuztvēru kā turpinājumus (un man tas netraucēja), tie tomēr tādi ir. Frēdrika Bakmana “Te bija Brita Marija” turpina “Vīru, vārdā Ūve”, bet Žoela Dikēra “Baltimori” ir kā turpinājums “Patiesība par Harija Kebēra lietu”. Taču tai pat laikā grāmatas var lasīt neatkarīgi vienu no otras un stāstu uztvert netraucē.
3. New release you haven’t read yet, but want to
Tādu ir samērā daudz. Saraksta augšgalā ir Jana Gēla “Pilsētas cilvēkiem”, Geilas Hanimenas “Eleanorai Olfantei viss kārtībā”, Haralda Matuļa “Vidusšķiras problēmas”, bet protams, ka saraksts ir garš un kas to zina, kad tas saīsināsies.
4. Most anticipated release for the second half of the year
Neesmu īpaši sekojusi līdzi tam, ko plāno izdot latviski. Aši ielūkojoties Zvaigznes mājaslapā, izlasīt noteikti gribēšu “Krīta vīru”, jo pēdējā laikā man ļoti patīk psiholoģiskie trilleri. Arī Kasandras Klēras The Mortal Instruments sērija varētu drīzumā noslēgties, jo iznāks sestā grāmata (kaut gan es neko no iepriekšējām daļām neatceros un pārlasīt piecas grāmatas negrasos). Tāpēc man patīk brīvā brīdī ieskriet grāmatnīcā un palūkot, kas ir jauns iznācis, un tieši tā iemesla dēļ tas jauno grāmatu saraksts negrib sarukt. 🙂
5. Biggest disappointment
Grāmatas ir dažādas, un tieši tāpat arī neapmierinātība, saistībā ar tām. Piemēram, Dāvida Lāgerkranca “Meitene, kas meklēja savu ēnu” – biju neapmierināta, ka tiek bojāts iespaids par ļoti labu triloģiju, tā tiek turpināta, vilkta aiz matiem, garlaicīga un netiku tālāk par 70 lappusēm. Gundegas Bičevskas “Dimanti tavā pagalmā” bija krāsaina un dizainiski skaisti nostrādāta grāmata, bet satura nekāda – arī es varu izdomāt iedvesmojošus citātus, pārfrāzēt internetā pa pilno atrodamos padomus ar must have lietām un uztaisīt grāmatu, taču tas nav nepieciešams. Karīnas Račko “Debesīs pelnos” – paldies, ka beidzot man ir pārgājusi vēlme ieiet Jūrmalas jūrmalas malās esošajās kafejnīcās (pēc tās kāviņtursauca un kāviņtursauca dusmu-izvarošanas ainas), bet varēja jau arī kādu izpēti veikt (kas nav holivudas filmas), nevis tikai rakstīt ar jau pārbaudītu formulu. Rebekas Džeimsas “Sieviete spogulī” – grāmata, ko vienkārši ir garlaicīgi lasīt, jo stāstā nav intrigas un tā pazūd nebeidzamos aprakstos. Vispār sapratu, ka šogad esmu lasījusi vairāk viduvējas un sliktas grāmatas (protams, neapzināti, ar dažiem izņēmumiem), bet no tā nekad nevar izvairīties.
6. Biggest surprise
Lielākais pārsteigums ir Maijas Libertes “Kaimiņiene”, kas pārsteidza ar valodu, stāsta attīstību un acīmredzamo kvalitāti. Pilna atsauksme šeit.
7. Favourite new author (Debut or new to you)
Šeit labi derētu arī atbilde uz iepriekšējo jautājumu, bet, lai neatkārtotos, psiholoģisko trilleru žanrā mans jaunatklājums ir Pīters Svonsons (atsauksmi par grāmatu vari lasīt te).
8. Newest fictional crush
Diemžēl arī šogad šādu man vēl nav izdevies piedzīvot.
9. Newest favourite character
Ērlings Kage grāmatā “Klusums trokšņu laikmetā” raksta par savu pieredzi, atrodot klusumu ikdienas steigā un stāsts iedvesmo to vairāk meklēt arī savā dzīvē.
10. Book that made you cry
Tāda arī vēl nav bijusi.
11. Book that made you happy.
Frēdriks Bakmans “Te bija Brita Marija” ar kolorītajiem personāžiem, Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods” ar piekrītošiem mājieniem pie katras aktivitātes, kas veido arī manu identitāti, franču autoru “Padejosim”, jo e-pastu sarakstes kā grāmatas forma is my thing.
12. Favourite book to film adaptation you saw this year.
Visu laiku mīļākā, protams, ir “Pride and Prejudice”, ko varu skatīties daudz un dikti, un galīgi neapnīk, taču, ja runa iet par filmām, kas pirmizrādi ir piedzīvojušas šogad, tad nevienu neesmu vēl paguvusi noskatīties. Kaut kad drīz gribu noskatīties “Love, Simon” un saprast, par ko troksnis.
13. Favourite review you’ve written this year. (Booktube version: Favourite video you have done so far in this year)
Nedaudz mainot spēles noteikumus, likšu šeit ierakstu, kas nav atsauksme – šeit.
14. Most beautiful book you’ve bought so far this year (or received)
Šogad esmu pirkusi ļoti maz grāmatu, jo atklāju bibliotēkas burvību – ja elektroniski laicīgi pasūta, nav jāmaksā nauda par grāmatu, kas varbūt nemaz nepatiks. Bet joprojām dažreiz nevaru paiet atlaidēm vai otrai elpai un sanāk kaut ko iegādāties. Smuks vāks bija Māras Zālītes “Paradīzes putniem”, ko vēl neesmu lasījusi, bet ar skaistām bildēm var lepoties “Laikmetīgā arhitektūra Latvijā” (to gan vairāk var nosaukt par albumu, ne grāmatu).
15. What books do you need to read by the end of the year?
Visas Goodreads TBR sarakstā esošās? Tieši šajā pusgadā ar vairākiem piegājieniem iztīrīju to sarakstu, lai atvadītos no grāmatām, kas mani vairs neinteresē, bet kas veido skaitli, kas uzdzen stresu, bet joprojām ir ap 200 grāmatu, kas ir vai nu manā plauktā, vai kuras tāpat gribu izlasīt un katru dienu iznāk kāda jauna grāmata, tāpēc šis skaitlis nemazinās. Ceru drīzumā pieķerties pie 4. jautājuma atbildēs minētajām, bet manā plauktā esošās arī varētu samazināt izlasot, nevis pārdomājot par to atrašanos manā plauktā, pārmaiņas pēc.

Attēls te.

Vai tu vari pāris vārdos definēt – kāds ir bijis tavs lasīšanas pusgads?

Grīra Hendriksa, Sāta Pekanena “Sieva starp mums”

Attēlu rezultāti vaicājumam “sieva starp mums”

Lasot šo grāmatu, jums radīsies dažādi pieņēmumi. Jūs domāsiet, ka lasāt par greizsirdības māktu bijušo sievu, kas ir apsēsta ar savu aizstājēju – skaistu, jaunu sievieti, kura jau drīz apprecēsies ar vīrieti, ko viņas abas mīl. Jūs pieņemsiet, ka šī mīlas trīsstūra anatomija jums ir saprotama un zināma. Labāk izvairieties no pieņēmumiem!

Lai gan uz grāmatas aizmugurējā vāka esošā anotācija neatklāj sevišķi daudz, tas tomēr ir pietiekami, lai saprastu, par ko lieta grozās. Emma ir jaunā līgava, Ričards ir jaunais, iekārojamais vīrietis, kuru pie viena joprojām grib arī vecā sieva Vanesa. Izklausās garlaicīgi? Labākais šajā visā ir tas, ka autores lasītāju apmāna, apved ap stūri, viņam zūd visi iepriekšējie priekšstati par to, kas varētu būt atgadījies un kas ir ļaundaris, un grāmata sākas tikpat kā no jauna un jāpaiet dažām nodaļām, lai viss atkal sastātos pa plauktiņiem.

Sākums ir garš, kas mani ļoti garlaikoja. Bet arī visa grāmata ir gara, ar daudz liekiem notikumiem, kas novirza uzmanību un palielina apjomu un palēlina ašo notikumu gaitu. Šajā ziņā tas nav labi, jo gribēju kārtīgu psiholoģisku trilleri, bet daudzās detaļas šo sajūtu nosita un beigās iznāca vien samudžināts stāsts, kurš jāizlasa tikai tāpēc, lai nonāktu līdz atrisinājumam.

Man prasījās, lai varoņi būtu izteiktāki, savādāk Ričards bija despotiskais vīrietis, kas dabū visu, ko vēlas, Vanesa bija ar šausmīgi vāju raksturu (kāpēc jācieš tik ilgi, lai atspēlētos?), bet Emmas attīstību šajā stāstā es īsti nesaskatīju, viņa kalpoja tikai kā iemesls Ričarda un Vanesas spēlei.

Viss, protams, nav tik slikti. Patika tas, kā aptuveni grāmatas vidū autores pilnībā apgāž visu, ko tu kā lasītājs esi sapratis. Arī vairāki notikumi lika ātrāk grāmatu izlasīt, sagādāja dažus pārsteiguma momentus. Grāmata lasījās tik strauji, viss notika tik raiti, ka pilnīgi aizmirstas, ka jāmeklē vainīgais un jāmin atrisinājums, par ko pluss. Tiesa, grāmata ir nevajadzīgi bieza un visu to var krietni noīsināt, lai rastos koncentrēts psiholoģisks trilleris, no kura tiešām nevar atrauties!

P.S. “Kontinenta” vāki šausmīgi ātri paliek netīri. Bet par tēmu: šajā grāmatā nav ne kripatas romantiskā uķi-puķi!

Ravēls uzskatīja, ka mūzikai vispirms jābūt emocionālai un tikai pēc tam intelektuālai.

Attēls: te.

Grāmata saņemta no izdevniecības apmaiņā pret atsauksmi.

Atskats uz jūniju

Tā kā šo rakstu salīdzinoši laicīgi, tad par to, kas paveikts pēdējās jūnija dienās tiks ziņots nākamajā mēnesī. Bet šeit par daudz lasīto un aiz astes noķerto aizbēgušo teātra sezonu.

Izlasīju sešas grāmatas:
Inita Sila “100 vēstules sievietei” – lai gan rakstītas sev, vēstules domātas arī lasītājiem, jo dod iespēju rast atbildes uz dažādiem dzīvē sarežģītiem jautājumiem. Dažbrīd atgādināja redaktores sleju (autore kādreiz bija redaktore “Ievā”, tagad “Santā”), un neiztika bez grāmatas piesaistīšanas Latvijas simtgadei, tomēr kaut kas tajā visā mani uzrunāja. Protams, ne lai izlasītu vienā vakarā, jo tad vienkārši uznāktu besis, bet ik pa laikam pārlapot, atbildēt uz jautājumiem un salīdzināt pieredzes. 3/5

Žoels Dikērs “Baltimori” – It kā turpinājums “Patiesība par Harija Kebēra lietu”, bet izlasīju kā pilnīgi atsevišķu grāmatu, jo par pirmo jau biju paspējusi aizmirst. Šajā stāstā lasītājs tiek vests cauri ģimenes noslēpumam (ātrāk un vairāk runājot par lietu nekā pirmajā grāmatā), to lēnām šķetinot, bet atšķetinot tikai pašās, pašās beigās. Manas domas un idejas par ļaundari mainījās ar katru nākamo nodaļu un beigās tā arī neizdevās uzminēt, kas īsti varētu būt noticis, par ko plusiņš. Šī noteikti kādreiz nonāks manā grāmatplauktā. 4,5/5

Rebeka Džeimsa “Sieviete spogulī” – atsauksme šeit.

Mets Heigs “Iemesli dzīvot tālāk” – autors personīgi runā par savu pieredzi ar depresiju. Teikšu godīgi – tiku līdz pusei un tālāk nelasīju. Iemesli tam ir dažādi, bet domāju pie šīs grāmatas atgriezties, lai to pabeigtu, jo izlasītais bija interesants, personisks un lika aizdomāties.

Meinhards fon Gerkāns Latvijā. Cilvēks, kurš maina planētas vaibstus” – par laimi šis nebija kārtējais smuku arhitektūras bilžu katalogs, bet gan bildes tika papildinātas ar noderīgu informāciju par arhitektu un viņa sadarbību aspektiem, bija stāsts par to, kā pie katras mājas nonāca (kas tādam zaļam arhitektūras gurķim kā es ir daudz interesantāk nekā tehniska rakstura rādītāji). 4/5

Pīters Svonsons “Visi skaistie meli” – atsauksme šeit.

Melanholiskā noskaņojumā esot, noskatījos “Lepnums un aizspriedumi”, ar domu, ka varētu noskatīties arī “Pride and Prejudice and Zombies”, bet otrā joprojām stāv neskatīta. Varbūt nākammēnes.

Jūnijā arī beidzās teātra sezona, bet paspēju vēl noskatīties divas izrādes. Par “Lūci” jau rakstīju te, bet paspēju aiziet arī uz Marijas Bērziņas diplomdarba izrādi “Precēšanās un šķiršanās anatomija“. Jāsaka, ka par redzēto man joprojām ir divējādas izjūtas, jo no vienas puses aktieri ir lieliski, tēma vienmēr aktuāla, žanru sajaukums, cinisms un ironija (ko gribējās vēl vairāk), tomēr izrāde neuzrunāja tik ļoti, cik gribētos. Taču režisores vārdu ir vērts atcerēties un ceru, ka skatītāji no viņas sagaidīs vēl kaut ko režijas jomā.

Vēl jūnijs bija foršs ar to, ka beidzot ieguvu bakalaura grādu (to pašu, par kuru čīkstu jau trīs gadus un es zinu, ka tas tāds štrunts vien ir, bet wow it’s over now), sāku braukt ar mašīnu pa Rīgas ielām (nekad vēl nebiju sēdējusi pie stūres un jāsaka, ka tas ir forši un bailīgi reizē), kā arī apmeklēju sarunu festivālu “Lampa” (bet vēl nezinu kā man tur gāja, jo rakstu no pagātnes).

Pīters Svonsons “Visi skaistie meli”

https://www.janisroze.lv/media/catalog/product/cache/4/image/650x/040ec09b1e35df139433887a97daa66f/9/7/9789984359083_195.jpg

Trilleriem ir ļoti daudz labu īpašību. Tie ir piemēroti visiem gadalaikiem, varbūt šķiet smagi, tomēr ir piemēroti vasarai, lai atveldzētu prātu, bet joprojām paliek saistoši, kā arī tie ir pietiekami daudzpusīgi, lai nepaliktu garlaicīgi. Šajā grāmatā Pīters Svonsons pievēršas ģimenes locekļu attiecībām.

Harijam Akersonam viņa gados jaunā pamāte Alise allaž ir likusies skaista, gluži kā nākusi no kādas citas pasaules. Viņa ir izturējusies pret Hariju laipni un iejūtīgi, lai arī pēdējā laikā šķitusi mazliet izklaidīga. Dažas dienas pirms koledžas izlaiduma Alise piezvana Harijam, lai pavēstītu šokējošus jaunumus. Viņa tēvs ir izdarījis pašnāvību. Satriektais Harijs atgriežas dzimtajā pilsētā noskaidrot, kas patiesībā noticis ar tēvu. Drīz vien jaunais vīrietis attopas dīvainu notikumu virpulī, kas apliecina: nekas nav tā, kā izskatās.

Autors iezīmē reālu situāciju, kas var atgadīties ar jebkuru cilvēku (protams, neapskaužami), un varbūt tieši tā ir grāmatas veiksmes atslēga, jo no stāsta tik vienkārši nevar atrauties. Varoņi ir daudzpusīgi un viņu rīcības ir tādas, kas vienkārši pieprasa uzzināt ar ko tas noslēgsies. Lai gan mierīgi no grāmatas varēja izņemt dažas daļas, gan lai samazinātu grāmatas apjomu, gan lai padarītu spriedzi koncentrētu un tā tik ātri nepazustu dēļ garlaicīgām un pat liekām vietām.

Lai gan man stāsta atrisinājumu (vai vismaz galveno vaininieku) izdevās atminēt ap grāmatas vidu, tas netraucēja grāmatu izlasīt līdz galam, jo notikumu bija daudz, un, lai gan tie bija cieši viens ar otru saistīti, tai pašā laikā tie bija atšķirīgi, kas stāstu padarīja interesantāku. Grāmata izceļ provokatīvas tēmas un, veicot izpēti internetā, var secināt, ka tāds ir autora darbs, tāpēc šo vārdu paturēšu prātā un iepazīšos arī ar viņa citiem darbiem, jo šis vilties nelika.

Vērtējums: 7,5/10

Attēls te.

Grāmata saņemta no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.