Try a Chapter Book Tag – Goodreads TBR

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298456474/large.jpg

jeb garākā nosaukumā: Try a Chapter book tag – Goodreads “to be read” sarakstā esošās fiziskās grāmatas, kas man pieder.

Try a Chapter book tag koncepts – izvēlies piecas grāmatas un lasi katrai pirmo nodaļu. Tā grāmata, kas tevi uzrunā visvairāk, kļūst par tavu pašreizējo lasāmvielu, bet pārējām vari darīt, ko vēlies. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka manai dzīvei ir jākļūst par pāris desmitiem grāmatu vieglākai, bet nevēlos grāmatu atdot citiem, spriežot tikai pēc anotācijas. Tai pašā laikā es apzinos, ka arī no pirmās nodaļas īpaši daudz nevar pateikt, un var izrādīties, ka beigās grāmata ir baigi labā un esmu palaidusi garām iespēju iegūt jaunu mīļāko grāmatu, bet mans uzstādījums šobrīd ir atbrīvoties no grāmatām, kuras es nelasīšu tuvāko gadu laikā. Tāpat jāpiemin, ka grāmatas, no kurām atbrīvošos, nav sliktas un ja tā ir tava mīļākā grāmata – forši, bet lasīšanas gaumes ir atšķirīgas.

Man ir izveidoti 10 saraksti, katrā iekļautas piecas grāmatas, kas ir savstarpēji vienotas ar kādu elementu – vai nu tas ir žanrs vai autora izcelsmes valsts vai vērtējums Goodreadā vai kāds cits aspekts. Pagājušajā reizē iepazinos ar latviešu autoriem, šoreiz ņemu tās grāmatas, kuras visilgāk esmu vēlējusies izlasīt (jo par lasīšanas sarakstiem interese sākās tieši ar Goodreadu). Nav ko pļāpāt, jāķeras klāt pieciniekam!

  • Haruki Murakami “Kafka liedagā” – pirmā nodaļa rada intrigu – 15 gadus vecs zēns dodas prom no mājām, sakravājis tikai pašu nepieciešamāko. Viņu uztrauc kāds (iespējams) par viņu izteikts pareģojums, bet sīkāk nekas netiek minēts. Varbūt viena no tām, ko paturēšu.
  • Vikija Mairona un Brets Viters “Djū. Mazpilsētas kaķis, kas aizkustināja pasauli” – es nevaru nelasīt grāmatu, kur runa ir par grāmatām un kaķi. Automātisks jā.
  • Emma Donohjū “Istaba” – bija ļoti aprakstoši par dēla piekto dzimšanas dienu. Vairāki priekšmetu nosaukumi ir rakstīti ar lielo burtu, bet nav skaidrs kāpēc. Ja nebūtu ko lasīt, izlasītu, tagad tā tikpat labi varētu būt grāmata, ko atdodu kādam citam, jo īsti neuzrunāja. Nebija kārtīga nodaļu sadalījuma, tāpēc apstājos pie otrajām zvaigznītēm.
  • Stīvens Kings “Kerija” – arī te nav kārtīga nodaļu sadalījuma. no vienas puses gribas saprast, kur te slēpjas šausmas, no otras puses – izlasītais nešķita nekas ievērības cienīgs. Bet turpināšu tīri intereses pēc, cerībā sagaidīt attaisnojumu tam, ka Kings ir labākais šausmu rakstnieks.
  • BNR.1 “Labie draugi” – bērnu klase ir izvēlētā fokusgrupa, lai uzņemtu jaunu klasesbiedru – robotu, kurš tiek apsēdināts klases nemanāmākajam zēnam. Lai gan ir neliela interese par to, kā attīstīsies bērna un robota draudzība, tomēr nodaļa nespēja uzrunāt tā, kā biju cerējusi.

Kopsummā: “Labie draugi” un “Istaba” dodas uz labākiem medību laukiem. Ilgi domāju arī par Murakami, jo, lai gan man ļoti patika viņa “1Q84” triloģija, šajā lasīšanas reizē nodaļa bija trešā vājākā no pārējām. Izdomāju, ka ja nākamajā lasīšanas piegājienā (šī grāmata figurē arī citos piecu grāmatu komplektos) tā joprojām būs tuvu beigām, tā tiks pie jauna saimnieka.

Attēls te.

Advertisements

Try a Chapter Book Tag – latviešu autori I

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298456474/large.jpg

jeb garākā nosaukumā: Try a Chapter book tag – ilgāk par gadu plauktā esošas latviešu autoru grāmatas ar augstāko vērtējumu Goodreadā

Try a Chapter book tag koncepts – izvēlies piecas grāmatas un lasi katrai pirmo nodaļu. Tā grāmata, kas tevi uzrunā visvairāk, kļūst par tavu pašreizējo lasāmvielu, bet pārējām vari darīt, ko vēlies. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka manai dzīvei ir jākļūst par pāris desmitiem grāmatu vieglākai, bet nevēlos grāmatu atdot citiem, spriežot tikai pēc anotācijas. Tai pašā laikā es apzinos, ka arī no pirmās nodaļas īpaši daudz nevar pateikt, un var izrādīties, ka beigās grāmata ir baigi labā un esmu palaidusi garām iespēju iegūt jaunu mīļāko grāmatu, bet mans uzstādījums šobrīd ir atbrīvoties no grāmatām, kuras es nelasīšu tuvāko gadu laikā. Tāpat jāpiemin, ka grāmatas, no kurām atbrīvošos, nav sliktas un ja tā ir tava mīļākā grāmata – forši, bet lasīšanas gaumes ir atšķirīgas.

Man ir izveidoti 10 saraksti, katrā iekļautas piecas grāmatas, kas ir savstarpēji vienotas ar kādu elementu – vai nu tas ir žanrs vai autora izcelsmes valsts vai vērtējums Goodreadā vai kāds cits aspekts. Šodien sākšu ar to, kas intriģē visvairāk – latviešu autoru sarakstītās grāmatas. Grāmatas ir izdotas dažādās desmitgadēs, kas varētu radīt problēmas izvēlēties īsto un vienīgo, tāpat tās variē arī starp žanriem. Bet nu nav vairs daudz ko pļāpāt, ķeros klāt nodaļām.

Jānis Jaunsudrabiņš “Aija” – ja ievadā nebūtu izstāstīts, par ko būs grāmatā, tad grāmatu lasītu tālāk. Patika rakstības stils, patika notikumi un tas, kā Jaunsudrabiņš iesāka īsto stāstu. Šī varētu būt tā grāmata, ko es lasīšu līdz galam (vai vismaz tik ilgi, kamēr apniks).

Linda Nemiera “Septiņi” – Stāsts ievelk ar dramaturģijas elementu sākumā – jau likās, ka ir kaut kas mitoloģisks un prātā iešāvās doma, ka būs viegli to nelasīt tālāk, līdz stāsts mainījās. Piesaistīja tas, ka galvenā varone ir fotogrāfe, stāsts ir dinamisks, tāpēc ievelk ļoti ātri. Paliek intriga par to sākumu, tāpēc arī šo es varētu izvēlēties kā nākamo lasāmvielu.

Andrejs Upītis “Sieviete” – ļoti aprakstoši, līdz pēdējai detaļai, bet zūd lielāks konteksts. Pirmajā nodaļā tiek iepazīstināts ar diviem varoņiem, bet tie ne ar ko neaizrāva kā iepriekšējās grāmatās. Nebija skaidrs, kāpēc un kur viņi atrodas, kas, protams, gan jau tiktu paskaidrots tālāk lasot, bet to darīt man nav intereses. Noteikti viena no tām, ko nelasīšu tālāk.

Inga Ābele “Klūgu mūks” – arī šeit ir labi un interesanti aprakstīta aina. Tā liek nojaust par tēmām, kas tiks risinātas, un es ar tām (reliģija, vēsture) nedraudzējos, tāpēc arī ar šo grāmatu man nav pa ceļam.

Juris RubenisViņš un viņa” parasti es neapstājos pie priekšvārda un lasu arī tālāk līdz pirmās nodaļas beigām, bet šī grāmata bija izņēmums. Priekšvārds deva skaidru signālu par to, ko te var sagaidīt un ka tas nav man vai manam noskaņojumam. Vismazāk patlaban gribu lasīt filozofiskas apceres par attiecību nozīmīgumu, dažādu autoru teorijas un pieejas un vēl tam visam klāt jaukt reliģijas jautājumu.

Piedzīvojums, kas aizņēma tikai stundu manas dzīves, ir rezultējies ar šādiem panākumiem – pie jauniem saimniekiem laižu “Viņš un viņa”, “Klūgu mūks” un “Sieviete”.

Citā situācijā es būtu atdevusi arī “Aiju”, bet šeit ir izdošanas problēma – abas grāmatas ir dažādās desmitgadēs, kas automātiski noved pie tā, ka katrai no tām būs kaut kas, kas ir aktuāls tā laika lasītājam. Tāpēc es dodu “Aijai” iespēju un abas ar “Septiņi” atstāju plauktā.

Atskats uz septembri

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

“Svinības” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Pirmais iestudējums jaunajā sezonā ir īpašs, jo tas ir pirmais. Tāpat ir ar pēdējām izrādēm sezonām, kas liek cerēt uz labu nākamās sezonas sākumu. Lai gan “Svinības” nav pirmā pirmizrāde Latvijas teātru vidū, tā ir pirmā, ar ko atklāju savu teātra sezonu.

Stāsts ir par kādu ievērojamu un bagātu ģimeni, kuras galva – Helge – svin 60 gadu jubileju. Uz viņa viesnīcu tiek saaicināti draugi un ģimenes locekļi, kas liek visai ģimenei beidzot atkal būt zem viena jumta. Tiek uzklausīti apsveikumi, tiek teiktas runas, un dēls izlemj, ka negrib vairs klusēt un ar spēles elementa palīdzību (ģimeni raksturojoša lieta) svinību viesiem izstāsta patiesību par jubilāru.

Izrāde runā par ļoti daudzām lietām, un pirmkārt jau par ignoranci. Ne tikai problēmas sākuma posmā, kad vēl ir cerības kaut ko glābt, bet arī tad, kad jau tas ir zināms plašākam, ne tik ierobežotam cilvēku lokam. Katrai ģimenei ir kaut kas slēpjams, kas paliek to divu, trīs, četru vai vairāk cilvēku vidū, bet sabiedrībai tiek rādīta tās skaistā puse – ka viss taču ir kārtībā. Vai otrādāk – kad kāds pasaka ko skandalozu par ģimeni, sabiedrība izvēlas to “pieklājīgi” noignorēt un pievērsties citām, patīkamākām lietām. Tas gribot negribot liek domāt par situāciju Latvijā un vēl vairāk, arī konkrētām ģimenēm sev apkārt.

Bet tas, ko slēpj šī ģimene, liekas vēl šokējošāk nekā pats ignorances fakts. Izrāde diezgan nejaukā veidā parāda arī homoseksualitāti, pedofīliju un rasismu – burtiski to iemetot skatītāju zālē un vērojot reakciju. Diemžēl sarūgtina fakts, ka vismaz divas no trim lietām skatītāji uztver kā kaut ko šausmīgi smieklīgu vai šausmīgi briesmīgu (vecāki cilvēki jau ķer pēc sirdszālēm), un varbūt tāda arī bija režisora iecere. Man nepatika rasisma un homoseksualitātes uzkraušana vienai personai, bet jāsaka, ka Aminata Grieta Diarra ar to lieliski tika galā.

Mārtiņa Vilkārša spožā scenogrāfija šo skatu vēl vairāk paspilgtina. Skatuve iekārtota kā lielas viesnīcas foaljē ar nelielām istabiņām (kas izskatījās ļoti šauras) otrajā stāvā. Tas viss bija ļoti krāšņi un ļoti skaisti. Bet skatuviskais iekārtojums atgādina to spožo seju, ko parāda, lai citi noticētu, ka viss ir kārtībā. Tas viss beigās atgādināja no iekšienes pūstošu ābolu, kas no ārpuses izskatās skaists un vesels.

Izrādē spēlē lieliski aktieri, kas visu šo smagumu nes un iznes. Ģirts Ķesteris, Indra Briķe, Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, Lauris Dzelzītis, Ilze Ķuzule – Skrastiņa – tie visi ir daļa no lielās ģimenes, katrs “nenormāls” katrs savā veidā. Ļoti patika Ķestera, Kalniņas un Skrastiņa saspēle un tēlojumi, bet, ja man būtu cepure, noteikti to noņemtu Briķes priekšā, jo Helgas sievas loma ir ļoti grūta. Lomas spēlē arī citi aktieri – Kristīne Nevarauska, Dainis Gaidelis, Artis Robežnieks, Lauris Subatnieks, Āris Rozentāls, Lidija Pupure, Juris Bartkevičs, Ieva Florence, Mārtiņš Upenieks, Lelde Dreimane, Edijs Zalaks.

Kopumā izrāde ir ļoti smaga, bet tiek mēģināta sabalansēt ar nedaudz jēliem jokiem, tāpēc var arī nebūt tik emocionāli nospiedoša. Izrādi papildina arī dzīvā mūzika, par ko rūpējas Gints Žilinskis, Bruno Priekulis un Tālis Gržibovskis. Vēl atliek tikai uzslavēt iespaidīgo Aminatas Grietas Diarras balsi un uzsvērt sajūtu, ka pirmais cēliens ir nedaudz garš, bet otrais liek domāt, ka tikko tu esi apsēdies, bet jau jāceļas atpakaļ augšā, jo izrāde ir beigusies. Bet tas to nepadara mazāk labu. Ejiet, bet ļaujiet aktieriem iespēlēties.

Vērtējums: 8/10.

Attēls: Daina Geidmane, šeit.

Džess Volters “Skaistās drupas”

https://i0.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2016/01/Volters_8.jpg

Grāmata ir lieliski piemērota tiem, kas ilgojas pēc vasaras, jo uzdzen melanholiju pēc siltuma, Itālijas un lielai devai piedzīvojumu.

Stāsts sākas 1962. gada Portovergoņas ciematiņā, Itālijā, kur viesnīcas īpašnieks piedzīvo savas dzīves labāko notikumu – viņa viesnīcā apmetas aktrise Dī Moreja. Viņa ir ieradusies pa taisno no filmas “Kleopatra” filmēšanas laukuma. Kamēr atklājas, ka viņa sirgst ar vēzi, tikmēr Paskāls viņā jau ir līdz ausīm iemīlējies. Otra sižetiskā līnija risinās mūsdienu Holivudā, kurā lasītāji iepazīstas ar Klēru Silveru – viņa strādā ar iesniegtajām filmu idejām pie slavena režisora lielā kompānijā un ir nedaudz iestrēgusi savā ikdienas rutīnā.

Grāmatā ir tik daudz tēlu, ka tur var viegli apmaldīties, bet svarīgākie izkristalizējas ap grāmatas vidu – no to skatupunkta visbiežāk tiek vēstīts stāsts.Man tas likās krietni daudz un stāsts samudžinājās tik ļoti, ka grāmatu vajadzēja uz pusmēnesi nolikt malā, jo smadzenes neuztvēra vairs neko, kas saistās ar šo stāstu. Šis atpūtas laiks bija pietiekami, lai ar nelielu vainas sajūtu grāmatai pieķertos atkal un izlasītu līdz beigām. Beidzot esmu ieguvusi stāsta atrisinājumu (kas tomēr klusītēm nelika mieru paņemtajā lasīšanas pauzē), bet joprojām liekas, ka personāžu te bija krietni par daudz, kā rezultātā arī darbības vietu. Bet sava burvība tur bija – nezinot, kas sekos tālāk, bija aizrautīgi lasīt tālāk un to uzzināt.

Lai gan grāmatas vāciņš var likt domāt par līdz kaulam romantisku romānu, kur viss jau ir skaidrs pirmajās lappusēs – šī grāmata tāda nav. Drīzāk uzmanība tiek noturēta līdz pašai pēdējai lappusei un es pat teiktu, ka mīlestība te ir otršķirīgs pasākums, lai gan nepārprotami, sižeta virzītājs. Viens gan par grāmatas vāku ir skaidrs – Itālija te ir un pat vairāk, nekā es atļāvos cerēt – dažās vietās ir atstātas frāzes itāliski, kas mani – cilvēku, kurš ir mācījies itāļu valodu – ļoti iepriecināja.

Gribot negribot, grāmata liek domāt ne tikai par Dī Morejas sapņiem (vai sapņu drupām), bet arī par saviem. Kas ir mans sapnis, vai es patlaban pēc tā tiecos un cik tālu esmu tikusi? Nepārprotami te ir piemērs par to, ka nevajag savu dzīvi izniekot un rīkoties.

Lai gan tēlu ir daudz un skatupunktu arī, man pietrūka dziļāku personāžu, jo ļoti liela uzmanība tika pievērsta sižeta attīstībai un nepārtrauktajai notikumu virknei, ne raksturiem. Bet to nedaudz atsver tas, ka grāmatā nav tikai stāsta, bet ir iepītas citas detaļas, kas saistās ar varoņiem – luga, viena nodaļa no memuāra un filmas scenārijs. Tas remdina esošo mazuma sajūtu.

Vērtējums: 7/10.

Mēs nevienam nepiederam, un mums neviens nepieder.

Vairāk informācija: te.

Filma: Vect­ēvs, kas bīstamāks par datoru

https://i0.wp.com/static.lsm.lv/files/Vectevs-plakats_mazinats.jpg

Uz kino eju reizi gadā un šī gada gadījumā mana vēlme sakrita ar laiku, kad varu aiz astes noķert kādu latviešu filmu. Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” ir pirmā Latvijas simtgadei veltītā filma, kas atstāj divējādas sajūtas.

Oskars tiek atsūtīts uz laukiem pie vecvecākiem ārstēt datorslimību (bet gan jau arī tāpēc, ka Rīgas dzīvoklī notiek remonts un kāpēc jāelpo putekļi, ja var elpot svaigu gaisu). Stigrais vectēvs liek astoņgadīgajam puikam strādāt – palīdzēt mūrēt krāsni, norobežot piķa laukumus, bet lielā spītība no abu puses noved pie strīda. Abus mēģina samierināt vecmammma, kura ir palikusi bez darba, jo “skolā bērni beigušies”. Vietējais politiķis regulāri aprauga un rūpējas par Oskara vecvecākiem, tiesa, ne bez sava iespējamā labuma. Vecmammas nokļūšana slimnīcā Oskaram ar vectēvu liek salīgt un pat kļūt par ļoti labiem draugiem.

Filma sākas ar Mario tipa spēlīti, kas uzreiz noķer bērnu uzmanību, jo čalas vairs nav dzirdamas. Bet filma nav tikai bērniem – tajā katra paaudze atradīs kaut ko sev tuvu, atpazīstamu, smieklīgu vai foršu, tāpēc uz to noteikti jāiet ar visu ģimeni. Varbūt atpazīstamas liksies nenomazgātās krūzītes, jo dators sauc, vai vasaras pavadīšana laukos, bet varbūt kādam vecmamma repo līdzīgi kā to dara Oskara vecmamma! Tā ir sirsnīga filma, kas liek gan pasmieties, gan nobirdināt kādu asaru, padomāt par Latviju un, jūtot līdzi varoņiem, padomāt arī par sevi.

Paralēli stāstam tiek paceltas vairākas Latvijas kontekstā raksturīgas problēmas, piemēram, skolēnu skaita samazināšanās, tāpēc Oskara vecmamma (skolotāja) paliek bez darba, vietējais deputāts aizraujas ar korupciju, jo māja jāpabeidz, bērnu dzīvošana ekrānos, ne dzīvē, paaudžu konflikti. Bet svarīgi pieminēt, ka šie aspekti netiek uzspiesti un netiek mesti skatītājam virsū – tie ir dabīgi iepīti stāstā un tā ir katra paša interpretācija – tos pamanīt vai nē.

Šis darbs ir vēl viens pierādījums tam, ka Latvijā ir talantīgi aktieri. Ļoti patika Akvelīna Līvmane (Oskara vecmamma), kas nospēlē brīnišķīgu iejūtīgo vecmammu un izbijušo skolotāju (balss bija ļoti pareiza). Mārtiņš Vilsons pārliecināja, ka viņš ir stingrais, bieži neapmierinātais Oskara vectēvs, Mārtiņš Meiers lieliski iemieso vienmēr visur steidzīgā politiķa tēlu, Lauris Dzelzītis – mazpilsētas varbūt nedaudz rutīnā ierauto policistu. Jāpiemin arī smeldzīgā Ulda Dumpja loma un arī paši mazākie lomu tēlotāji – Markuss Jānis Eglītis (Oskars) un Eva Ozola (Oskara draudzene). Diemžēl mani nepārliecināja Alise Polačenko kā Oskara mamma – pārāk jauna, pārāk maiga, īpaši vietā, kur viņa it kā dusmojas uz tēvu.

Bet balsīm trūkst dabiskuma efekta – tās skan kokaini un stīvi, it kā būtu ierunātas pa virsu. Tas rada iespaidu, ka fona skaņa neeksistē vai tā pavisam neiet kopā ar varoņu balsīm, tāpēc neliek stāstam noticēt. Tāpat arī mūzika. Emīla Zilberta kompozīcijas šai filmai brīžiem likās galīgi nepiemērota, kas negāja kopā ar situāciju, kas attiecīgajā brīdī risinājās, bet citās situācijās viss sanāca labi.

Bet neskaitot visu to, vienalga paliek pārliecība, ka filma ir jāredz arī visiem tiem, kas to nav noskatījušies (un varbūt arī otrreiz). Nevis tāpēc, lai bērniem bakstītu acīs piemēru, kam jālīdzinās un tūlīt pat jāmet datori nost (tajos ir arī labas lietas), bet tāpēc, lai labi pavadītu laiku, nedaudz uztrenētu vēdera muskuļus no smiešanās un just nelielu nostaļģiju pēc savas laukos pavadītās bērnības.

Scenārija autors Alvis Lapiņš
Režisors Varis Brasla
Operators Uldis Jancis
Mākslinieks Mārtiņš Milbrets
Montāžas režisors Māris Bērziņš
Komponists Emīls Zilberts
Skaņu režisors Anrijs Krenbergs
Lomās Markuss Jānis Eglītis (Oskars), Eva Ozola (Olga), Mārtiņš Vilsons (vectēvs Paulis), Akvelīna Līvmane (vecāmāte Irma), Mārtiņš Meiers (Modris), Uldis Dumpis, Uldis Anže, Vizma Kalme, Lauris Dzelzītis, Inese Pudža u.c.

Attēls: te.

Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta”

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/132757/300x0_zuduso_dveselu_pilset_mazvaks.jpg

Esmu pavisam tuvu sērijas noslēgumam, tāpēc likās loģiski to turpināt un izlasīt visas daļas, vismaz kas saistās ar The Mortal Instruments daļu. Neplānoju lasīt ne Infernal Devices, ne citas ar šo sēriju saistītas grāmatas. Bet par to vēlāk – nu par šo, sērijas piekto daļu.

Iepriekšējā grāmata beidzas ar to, ka Lilita ir sakauta, bet Sebastiāns un Džeiks ir prom. Ordenis abus ir izsludinājis meklēšanā, bet Džeiks nespēj turēties tālu no Klerijas ilgāku laika posmu un vienā naktī uzrodas meitenes acu priekšā. Arī Klerija nespēj pamest Džeiku un dodas viņam un Sebastiānam līdzi. Savā ziņā tā ir arī iespējas došana brālim – pārliecināties, ka viņš nav ļauns. Bet drīz vien viņa uzzina Sebastiāna plānu kā arī to, ka starp Džeiku un viņas brāli pastāv melnās maģijas saikne – ja nogalina vienu, mirst arī otrs.

Grāmata lasās lēni, bet aizraujoši. Notikumi seko cits citam raiti, nav vienmuļu paužu pa vidu, kur paliktu garlaicīgi. Bet notikumus gribējās spraigākus, lai grāmatu nevarētu nolikt malā un nekavējoties ķerties pie nākamās daļas, bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas man šī vēlme ir tikai tamdēļ, ka gribas pabeigt sēriju. Jāpiemin, ka garlaicīgi nepaliek, jo stāsts tiek vēstīts no vairākiem skatupunktiem, tāpēc lasītājs “paviesojas” gan pie Magnusa, gan pie Klerijas, gan Saimona, Džeisona un citiem varoņiem. Beidzot rodas sajūta, ka galvenie varoņi nav Džeimss ar Kleriju, un citi parāda jaunas personības šķautnes, kuras iepriekšējās grāmatās tik spilgti nevarēja pamanīt.

Neredzēju jēgu stāstu sadalīt vairākās lielās daļās (ne nodaļās, daļās), jo tās neko nemainīja. Stāsts atsākās tieši tur, kur tas beidzās, pauzes pa vidu nebija un šis nošķīrums likās lieks. Tāpat īpaši skaidri nav norādīts laika ietvars, kurā notiek darbība. Izņemot pašu sākumu, kur tiek norādīts, ka darbība norisinās divas nedēļas pēc ceturtās grāmatas fināla un beigas, kur viss (kā vienmēr) tiek mērīts stundās.

Jo tālāk lasu, jo vairāk liekas, ka autore mierīgi varēja apstāties pie triloģijas un likt punktu pie “Stikla pilsētas”. Jā, nākamajās daļās ir interesanti pavērsieni, piemēram, Magnuss un Alekss, Dzelzs māsas, bet tai pašā laikā arī ir elementi, kas atkārtojas ar regularitāti. Piemēram, incests bija gan “Pelnu pilsētā” (2.grāmata sērijā), gan te; karš gan “Stikla pilsētā”, gan arī sestajā daļā (vismaz piektās grāmatas sižets par to liecina). Sāk šķist, ka autore nespēj izdomāt neko jaunu, ar ko pārsteigt, tai pašā laikā priecājos, ka viņa šo padarīšanu neizpleš un darbība nenotiek pārāk daudz dažādās vietās. Tāpēc arī negribas lasīt citas grāmatas (The Infernal Devices, The Dark Artefices u.c. ar šo sēriju saistītas grāmatas), jo bail no atkārtošanās, lai gan par “Lady Midnight” esmu dzirdējusi tikai pozitīvas atsauksmes.

Noteikti iesaku The Mortal Instruments sēriju lasīt ar nelieliem pārtraukumiem pa vidu (vai visu uzreiz, kā ērtāk), jo dēļ lielas pauzes var neatcerēties iepriekšējo grāmatu notikumus, kas netiek atgādināti. Labi, ka ir Youtube un grāmatu vlogeru ilgie stāstījumi par iepriekšējām daļām, jo tie ļoti labi palīdzēja man atcerēties, kas tur īsti notika, tāpēc arī uztvert sižetu bija vieglāk. Jāsaka, ka šī daļa man patika labāk par “Kritušo eņģeļu pilsētu”, jo darbība bija aktīvāka, vairāk varoņu un straujāki notikumu pavērsieni, kas lika lasīt tālāk, bet tikpat viegli bija to nolikt malā un iet gulēt laicīgi.

Vērtējums: 7,5/10

Nāvi nevar piemānīt. Beigās tā tik un tā paņems savu tiesu.

-Tikai kļūda? Tas ir kā nosaukt “Titānika” bojāēju par nenozīmīgu misēkli kuģniecības praksē.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Atskats uz augustu

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/296030848/large.jpg

Vasara nu bija tik gara, cik tā bija un cilvēku žēlošanās to nepagarinās. Neesmu šķīrusies ne no biezās segas, ne vilnas zeķēm ne arī no tējas/kafijas, tāpēc pārmaiņas manā dzīvē būs tikai vēl zemāka gaisa temperatūra. Bet šī vasara rezultējās ar iespaidīgu izlasīto grāmatu skaitu, tāpēc jāatskatās, kā man veicās pēdējā vasaras mēnesī visās bloga jomās.

Lai gan jūlijā rakstīju, ka 11 grāmatas būs augstākais izlasītais grāmatu skaits vienā mēnesī šajā gadā, es kļūdījos. Augusts beidzās ar 15 izlasītām grāmatām. Iespējams, tas varētu būt arī mans rekords visā lasīšanas vēsturē. Tagad gan droši varu teikt, ka tā arī paliks, jo priekšā ir rudens, skola un citi darbi. Bet nu par izlasīto:

  • Laima Kota “Istaba” – patīkami pārsteidza stāsta raitais temps, kā rezultātā grāmatu izlasīju pāris dienās. Romāns vēsta par 80. gadiem Latvijā, kad cilvēki stāv rindās pēc desām, sviesta un kafijas, iet uz savām istabām komunālajos dzīvokļos un dzīvo kā māk. Lai gan pati šajā gadu desmitā neesmu dzīvojusi, tomēr arī manu bērnību caurvij tieši šim laikam raksturīgi elementi, kas grāmatu padara vēl vairāk sirdij tīkamu. 5/5
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Atlase.” – šis ir mans guilty pleasure, ar ko ļoti labi var izkāpt no lasīšanas krīzes. Atsauksmi jau esmu rakstījusi.
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Elite.” – otrā daļa iepriekšējai grāmatai. Kopš Atlasē ir palikušas tikai sešas meitenes, sacensība kļūst jūtamāka. Meitenēm ir jāpierāda, ka viņas ir gatavas kādreiz vadīt valsti, tāpēc viņām visu laiku sevi ir jāpierāda. Tas gan neliedz Amerikai ik pa brīdim sarīkot skandālus un uzvesties neadekvāti. Viņa joprojām ir kaitinoša. 3/5
  • Megija Stīvotera “Balāde”, Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”, Elīna Kursīte un Elīna Kolāte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, Anna Toda “After. Pēc mūsu tikšanās”, Kīra Kesa “Mantiniece”, Kīra Kesa “The Crown”, Viljams Šekspīrs “Hamlets” – par to visu, kas man sakāms var izlasīt te.
  • Ieva Zole “Sarunas ar Māru Ķimeli” – patīkami pārsteidza šādas grāmatas eksistence. Grāmatā iekļautas vairākas intervijas, kas aptver dažādus režisores Māras Ķimeles dzīves periodus – no bērnības līdz iestudējumiem Latvijas teātros. Interesanti bija ielūkoties režisora darba virtuvē, bet spilgti viņa runā arī par dzīvi, mīlestību un mākslu. Obligātā lasāmviela teātrmīļiem, bet arī mirstīgiem cilvēkiem nekaitēs. Gribētu līdzīgu grāmatu vēl par kādu režisoru. 4/5
  • Frederiks Beigbeders “ekstazī stāsti” – man patīk Beigbedera rakstības stils – tiešs, brīžiem šokējošs, tāpēc arī ilgi nedomājot nopirku viņa jaunāko tulkojumu latviski. Šeit var iepazīt agrāko Beigbederu (pirms viņš nebija pievērsies vēsturiskām personībām un vēl pāris grāmatām pirms tās) 14 īsos stāstos. Un tiešām ir jūtams agrākais rakstnieks, jo emociju gamma, ko var pieredzēt, ir ļoti plaša. 3/5
  • Dace Rukšāne “Mīlasstāsti” – Rukšāne lasītājus izaicina mesties citādu mīlasstāstu piedzīvojumā – ne klasiskajos, šķebinošajos, bet īstajos un dzīves sūruma piepildītajos. Daži stāsti atstāj pārdomu aizmetņus, citi neizraisa neko, bet šis noteikti ir krājums, ko vēlos savā plauktā, lai ik pa laikam pāršķirstītu. 3/5
  • Amanda Lovelace “The Princess Saves Herself in this One” – “ja patika “milk and honey”, tad patiks šis” izlasīju goodreadā un gāju meklēt šo dzejas brīnumu. Un tā ir taisnība, arī šis man patika. Varbūt neeeedaudz mazāk kā “milk and honey”, bet arī šis lika ciest. Ja sākumā dzejoļi ir viegli, tad vēlāk jo tālāk lasi, jo vairāk grūtsirdīgums spiež pie zemes līdz sēdi un domā ko iesākt ar dzīvi. Arī šī būs manā grāmatplauktā. 5/5

No filmām gribu pieminēt tikai vienu:

  • Everything, Everything – stāsts par meiteni, kurai ir alerģija no visa, tāpēc viņa dzīvo sterilā mājā visus 18 gadus un neiet ārā. Līdz brīdim, kad kaimiņos ievācas jauna ģimene un viņa iemīlas viņas vecuma puisī un sāk darīt lietas, ko nekad agrāk nebija darījusi. Filmā redzami visi pusaudžu filmām raksturīgie aspekti – pirmā mīlestība, attiecības ar vecākiem, vilšanās, meli. Un varbūt tieši tāpēc, ka šos aspektus nav iespējams padarīt citādus, filma man nepatika. Ļoti kaitināja galvenā varone, kas uzticas pāris dienu pazīstamam čalim un jau skrien uz otru valsts galu, atstājot visu sev aiz muguras. Tāpat Maddy (galvenā varone) bija iespaidīgs plāns saistībā ar savu nākotni, bet tas, kā tas īstenojas, netika parādīti. 5/10.

Seriāli

  • The Bold Type – netīšām uzskrēju virsū seriālam par savu nākotnes profesiju (studēju žurnālistiku). Trīs draudzenes Jane, Sutton un Kat strādā sieviešu žurnālā un mēģina sabalansēt karjeru, draudzību un personīgo dzīvi. Seriāls ir veidots iedvesmojoties no žurnāla Cosmopolitan galvenās redaktores Joanna Coles dzīves. Neņemot vērā to, ka darbs redakcijā tika attēlots kā bērnudārzs (audzinātāja un mazuļi, kas rada pilnīgi aplamu iespaidu par emocionālo pusi redakcijā), skaidri tika parādīti darba aspekti, ar kuriem būtu jārēķinās. Ja tu vēlies kļūt par žurnālistu un vēlies vieglu seriālu, ar ko nobeigt vasaru – šis varētu būt tas, kas tev ir nepieciešams. 8/10

Teātris

  • Liepājas teātra “Precības” – Agafja ir nolēmusi precēties, tāpēc savedēja Fjokla piedāvā izvēlēties starp pieciem dažādiem vīriešiem. Izvēle nav viegla un vīriešiem visu laiku ir jāpierāda, ka tie ir viņas vērti. Izrāde ir mēma komēdija ar izteiksmīgiem tērpiem un iespaidīgu horeogrāfiju, kas neļauj novērst skatienu no skatuves. Apbrīnoju aktierus un viņu plastiskumu. Izrādes beigas atstāj jautājumu, ko savā galvā risinu vēl šodien. Ja neesi redzējis, aizej! 9/10

Septembris ir laiks, kad vasaru vēl var nedaudz paķert aiz astes (bet tā šogad tāpat ir bijusi vairāk “uz papīra” nekā īstenībā), tāpēc, ja vēl nav sanācis kaut ko izdarīt, ko vēlējies, dari! Bet atceries, ka arī krāsainās lapās ir sava burvība. Un galu galā, septembris iezīmē arī jauno teātra sezonu, tāpēc mani (un varbūt arī tevi) sagaida 10 mēnešu prieks!

Attēls te.

Atskats uz #7in7 lasīšanas maratonu

Kā jau rakstīju iepriekš, pagājušajā nedēļā norisinājās lasīšanas maratons, kura galvenais mērķis bija izlasīt 7 lietas 7 dienās. Es tajā piedalījos un man veicās negaidīti labi, lai gan īpaši nesanāca pieturēties pie sākotnēji izvirzītā lasīšanas plāna, jo man patīk staigāt un bibliotēka ir liels vilinājums.

Izlasīju 7 grāmatas:
14.08.: Megija Stīvotera “Balāde”
15.08.: Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”
16.08.: Kīra Kesa “Mantiniece”, “The Crown”
17.08.: Elīna Kolāte, Elīna Kursīte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, Anna Toda “After”
19.08.: Viljams Šekspīrs “Hamlets”

Tagad par katru grāmatu sīkāk.

Megija Stīvotera “Balāde”: izrādās, šī ir otrā grāmata autores duoloģijā, par ko es uzzināju pēc tam, kad gāju goodreadā atzīmēt izlasīto. Nu, neko darīt. Stāsts ir par Džeimsu un Dī, kas devušies uz tādu kā mūzikas universitāti apgūt katrs sava instrumenta spēli, bet abiem ir katram citādas spējas, kas ļauj būt tuvāk feju pasaulei. To vēl vairāk pastiprina Džeimsa attiecības ar Nualu – pusfeju. Feju pasaulei ir kārtojami rēķini ar cilvēkiem un otrādāk, un kad vēl to labāk izdarīt, ja ne Visu Svēto naktī.
Man patīk kā Stīvotera uzbur pasaules, kurās dzīvot viņas varoņiem. Lai gan neesmu lasījusi viņas jaunākos darbus, Shiver grāmatas es arī atceros kā labas. Jāsaka gan, ka šie varoņi man neraisīja aizrautību, bet tas nebūt nepalēlināja grāmatas izlasīšanas ātrumu. Es saprotu, kāpēc pirms pāris gadiem liku šai grāmatai maksimālo vērtējumu (jo vienkārši neko tādu droši vien nebiju lasījusi), bet tagad man tas nelikās nekas īpašs. Bet pluss par to, ka nebija par vampīriem. 7/10

Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”: guvums no bibliotēkas, jo lasīšanas maratona laikā tak jālasa īsas grāmatas. Šī man iekrita atmiņā Latvijas Literatūras gada balvas laureāte nominācijā “Gada debija”. Lai gan joprojām bija mazāk dzejoļu, kas uzrunāja, tomēr visi kopā veido stipri vīrišķīgu dzeju par vīriešu dzīves problēmām. Sākumā dikti nesabalansēti katrs otrais dzejolis par pudelēm, bet pēc jau sajaucas arī ar citām apspēlētajām tēmām. Ļoti prasmīgas saspēles ar vārdiem, par kurām var tikai brīnīties kā tā var uzrakstīt. Ja joprojām līdzīgi kā es maldāties latviešu dzejas labirintos, šis ir krājums, pie kā jāpietur. 8/10

Kīra Kesa “Mantiniece”: gribēju aizraujošu atpūtu un tādu lasāmvielu, ko varētu izraut vienā vakarā un tādu arī dabūju. Šis ir turpinājums jau zināmajai The Selection sērijai, kur galvenā varone ir Meksona meita un iet cauri pati savam Atlases procesam no 35 puišiem izvēloties sev nākamo vīru. Brīžiem kaitināja galvenās varones egoisms, tāpat bija daudzi citas nepilnības (Īdlina būs nākamā karaliene, bet zin tikai vienu valodu, Meksonam 36 gadi, bet jau tiek attēlots kā vecītis, kam tūlīt jāatstiepj kājas utt.). Tāpat vairāk gribējās valsts pārvaldīšanas aspektus, bet es saprotu arī grāmatas mērķauditoriju un to, ka tam vecumam tas var nebūt tik aktuāli. Kopumā man patika un es uzreiz gāju lasīt nākamo daļu. 7,5/10

Kīra Kesa “The Crown”: šeit turpinās Īdlinas Atlases process un valsts vadīšana. Palikuši seši jaunieši, kas cīnās par vietu viņai blakus, kamēr viņa pati jūtas apmulsusi ne tikai attiecībā pret Atlasi, bet arī pret valsts iedzīvotājiem un cilvēkiem, kam uzticēties. Priecēja, ka Īdlinai mainās raksturs uz labo pusi un vairs tik ļoti nekrita uz nerviem. Beigas izskatījās tā, it kā autorei viss būtu līdz kaklam. Bet viennozīmīgi šī ir tā sērija, ar ko es turpmāk kārpīšos ārā no reading slump’a. 7/10

Elīna Kursīte, Elīna Kolāte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”: apkopoti sirsnīgi stāsti par Latvijas pierobežas mazajos ciemos dzīvojošajiem cilvēkiem. Ciemu izvēle atkarīga no attāluma no jūras vai kaimiņvalsts (2 kilometri) vai ciema iedzīvotāju skaita (10 un mazāk). Kopā var iepazīt 66 ciemus cilvēku stāstu un nosaukumu ziņā (kas ir diezgan amizanti). Ļoti ceru, ka šīs ekspedīcijas nebeigsies un būs lasāms vēl kas tikpat foršs. 9/10

Anna Toda “After. Pēc mūsu tikšanās.”: lasīju, jo joprojām gribēju ko vieglu, bet dabūju dusmas un nesaprašanu. Stāsts ir Krēslas un Greja krustojums, tur nekas nemainās. Es to zināju, bet joprojām cerēju uz ko aizraujošu un “nevar nolikt malā”, bet sagaidīju tikai “nevar nolikt malā”, jo lai gan sižets ne ar ko īpašu neizceļas, 600 lappuses izlasīju vienā vakarā (kas pat man ir rekords). Kaitināja izstieptais sižets (600 lapās aprakstītas divas nedēļas), galveno varoņu raksturi, turpmākās daļas neinteresē. 3/10

Viljams Šekspīrs “Hamlets”: pasaules klasika, ko izrādās, kādreiz jau biju lasījusi. Katrā gadījumā, esmu redzējusi pusi Londonas karaliskā teātra iestudējumam un nezināju, ar ko tas beidzās, tāpēc jo vairāk piemērots lasīšanai. To tagad esmu noskaidrojusi un sirds mierīga. Parasti man traucē, ka teksts rakstīts kā dzeja (ja nav dzeja), bet šeit tas netraucēja. Forši, ka sākumā bija varoņu saraksts ar to, kas kurš ir, jo tam nebija iespējams tāpat izsekot līdzi. 8/10

Varu tikai secināt, ka nedēļas laikā mierīgi var izlasīt septiņas grāmatas (1841 lappusi), ja ir pietiekami liela motivācija. Svarīgi ir arī izvēlēties grāmatas, ko tiešām ir interese lasīt, jo sākotnēji izvirzītajā lasīšanas plānā ievietoju grāmatas, kuras ir īsas un ļoti ilgi stāv manā plauktā, bet mierīgi var stāvēt vēl dažus gadus, jo nav interese vai noskaņojums tām ķerties klāt. Un no tā izriet, ka grāmatas biezumam nav nozīmes – ja ir interese, to var izlasīt vienā vakarā. Un lasīšanas maratons ir lieliska motivācija – lai gan nedēļas laikā nesekoju līdzi, kā sokas citiem maratona dalībniekiem, mērķa izvirzīšana ir labs veids kā sevi motivēt lasīt.

Noteikti domāju piedalīties vēl kādā maratonā šī gada laikā, šis bija tik veiksmīgs, jo nebija konkrēti uzstādījumi, kas jālasa un varēja variēt. Iespējams, citi tik veiksmīgi nebūs, bet tas ir plānošanas un laika jautājums.

Lasīšanas maratons: #7in7readathon

#7in7readathon paredz to, ka tiek lasītas septiņas lietas septiņu dienu laikā. Atceros, ka citos gados ir bijuši vēl papildus izaicinājumi, piemēram, lasīt grāmatu ar sarkanu vāku u.tml., bet šogad maratona veidotāji ir ļāvuši lasīt visu, kas pašiem ienāk prātā. Lai tikai pēc skaita būtu septiņi.

Ilgums: 14.-20. augusts. Tātad, vesela nedēļa.

Es šim esmu izvēlējusies īsākās grāmatas, kas stāv manā grāmatplauktā ilgāk par gadu un pie reizes mēģinot aptvert dažas kategorijas savos gada lasīšanas izaicinājumos.

Nākošnedēļ lasīšu:

  • Džeina Ostina – Lēdija Sūzanna
  • Megija Stīvotera – Balāde un Lamento
  • Kobo Abe – Sieviete smiltīs
  • Fransuāza Sagāna – Akordi
  • Viljams Šekspīrs – Hamlets
  • Mark Manson – The Subtle Art of Not Giving a Fuck