Mid Year Book Freak Out|2018

https://data.whicdn.com/images/314782683/large.jpg

Pusgads no 2018. gada ir riņķī (šausmas, cik ātri skrien laiks) un tāpat kā iepriekšējos gados (2016 un 2017) es ar tieši tiem pašiem jautājumiem atskatos uz izlasīto un plānoto.

1. Best book you’ve read so far in 2018
Vēl gan neesmu izlasījusi nevienu grāmatu, kurai būtu iedevusi piecas zvaigznes, bet ir vairākas četrzvaigznīgās – “Savādais atgadījums ar suni naktī” (lai gan izrāde Nacionālajā teātrī man patika daudz vairāk), “Kaimiņiene“, “Lasītājs vilcienā 6.27” – jo maza un ļoti burvīga grāmata.
2. Best sequel you’ve read so far in 2018
Šos darbus arī nācās izdzēst no iepriekšējā jautājuma atbildes, lai varētu atbildēt šeit. Lai gan lasot es šīs grāmatas neuztvēru kā turpinājumus (un man tas netraucēja), tie tomēr tādi ir. Frēdrika Bakmana “Te bija Brita Marija” turpina “Vīru, vārdā Ūve”, bet Žoela Dikēra “Baltimori” ir kā turpinājums “Patiesība par Harija Kebēra lietu”. Taču tai pat laikā grāmatas var lasīt neatkarīgi vienu no otras un stāstu uztvert netraucē.
3. New release you haven’t read yet, but want to
Tādu ir samērā daudz. Saraksta augšgalā ir Jana Gēla “Pilsētas cilvēkiem”, Geilas Hanimenas “Eleanorai Olfantei viss kārtībā”, Haralda Matuļa “Vidusšķiras problēmas”, bet protams, ka saraksts ir garš un kas to zina, kad tas saīsināsies.
4. Most anticipated release for the second half of the year
Neesmu īpaši sekojusi līdzi tam, ko plāno izdot latviski. Aši ielūkojoties Zvaigznes mājaslapā, izlasīt noteikti gribēšu “Krīta vīru”, jo pēdējā laikā man ļoti patīk psiholoģiskie trilleri. Arī Kasandras Klēras The Mortal Instruments sērija varētu drīzumā noslēgties, jo iznāks sestā grāmata (kaut gan es neko no iepriekšējām daļām neatceros un pārlasīt piecas grāmatas negrasos). Tāpēc man patīk brīvā brīdī ieskriet grāmatnīcā un palūkot, kas ir jauns iznācis, un tieši tā iemesla dēļ tas jauno grāmatu saraksts negrib sarukt. 🙂
5. Biggest disappointment
Grāmatas ir dažādas, un tieši tāpat arī neapmierinātība, saistībā ar tām. Piemēram, Dāvida Lāgerkranca “Meitene, kas meklēja savu ēnu” – biju neapmierināta, ka tiek bojāts iespaids par ļoti labu triloģiju, tā tiek turpināta, vilkta aiz matiem, garlaicīga un netiku tālāk par 70 lappusēm. Gundegas Bičevskas “Dimanti tavā pagalmā” bija krāsaina un dizainiski skaisti nostrādāta grāmata, bet satura nekāda – arī es varu izdomāt iedvesmojošus citātus, pārfrāzēt internetā pa pilno atrodamos padomus ar must have lietām un uztaisīt grāmatu, taču tas nav nepieciešams. Karīnas Račko “Debesīs pelnos” – paldies, ka beidzot man ir pārgājusi vēlme ieiet Jūrmalas jūrmalas malās esošajās kafejnīcās (pēc tās kāviņtursauca un kāviņtursauca dusmu-izvarošanas ainas), bet varēja jau arī kādu izpēti veikt (kas nav holivudas filmas), nevis tikai rakstīt ar jau pārbaudītu formulu. Rebekas Džeimsas “Sieviete spogulī” – grāmata, ko vienkārši ir garlaicīgi lasīt, jo stāstā nav intrigas un tā pazūd nebeidzamos aprakstos. Vispār sapratu, ka šogad esmu lasījusi vairāk viduvējas un sliktas grāmatas (protams, neapzināti, ar dažiem izņēmumiem), bet no tā nekad nevar izvairīties.
6. Biggest surprise
Lielākais pārsteigums ir Maijas Libertes “Kaimiņiene”, kas pārsteidza ar valodu, stāsta attīstību un acīmredzamo kvalitāti. Pilna atsauksme šeit.
7. Favourite new author (Debut or new to you)
Šeit labi derētu arī atbilde uz iepriekšējo jautājumu, bet, lai neatkārtotos, psiholoģisko trilleru žanrā mans jaunatklājums ir Pīters Svonsons (atsauksmi par grāmatu vari lasīt te).
8. Newest fictional crush
Diemžēl arī šogad šādu man vēl nav izdevies piedzīvot.
9. Newest favourite character
Ērlings Kage grāmatā “Klusums trokšņu laikmetā” raksta par savu pieredzi, atrodot klusumu ikdienas steigā un stāsts iedvesmo to vairāk meklēt arī savā dzīvē.
10. Book that made you cry
Tāda arī vēl nav bijusi.
11. Book that made you happy.
Frēdriks Bakmans “Te bija Brita Marija” ar kolorītajiem personāžiem, Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods” ar piekrītošiem mājieniem pie katras aktivitātes, kas veido arī manu identitāti, franču autoru “Padejosim”, jo e-pastu sarakstes kā grāmatas forma is my thing.
12. Favourite book to film adaptation you saw this year.
Visu laiku mīļākā, protams, ir “Pride and Prejudice”, ko varu skatīties daudz un dikti, un galīgi neapnīk, taču, ja runa iet par filmām, kas pirmizrādi ir piedzīvojušas šogad, tad nevienu neesmu vēl paguvusi noskatīties. Kaut kad drīz gribu noskatīties “Love, Simon” un saprast, par ko troksnis.
13. Favourite review you’ve written this year. (Booktube version: Favourite video you have done so far in this year)
Nedaudz mainot spēles noteikumus, likšu šeit ierakstu, kas nav atsauksme – šeit.
14. Most beautiful book you’ve bought so far this year (or received)
Šogad esmu pirkusi ļoti maz grāmatu, jo atklāju bibliotēkas burvību – ja elektroniski laicīgi pasūta, nav jāmaksā nauda par grāmatu, kas varbūt nemaz nepatiks. Bet joprojām dažreiz nevaru paiet atlaidēm vai otrai elpai un sanāk kaut ko iegādāties. Smuks vāks bija Māras Zālītes “Paradīzes putniem”, ko vēl neesmu lasījusi, bet ar skaistām bildēm var lepoties “Laikmetīgā arhitektūra Latvijā” (to gan vairāk var nosaukt par albumu, ne grāmatu).
15. What books do you need to read by the end of the year?
Visas Goodreads TBR sarakstā esošās? Tieši šajā pusgadā ar vairākiem piegājieniem iztīrīju to sarakstu, lai atvadītos no grāmatām, kas mani vairs neinteresē, bet kas veido skaitli, kas uzdzen stresu, bet joprojām ir ap 200 grāmatu, kas ir vai nu manā plauktā, vai kuras tāpat gribu izlasīt un katru dienu iznāk kāda jauna grāmata, tāpēc šis skaitlis nemazinās. Ceru drīzumā pieķerties pie 4. jautājuma atbildēs minētajām, bet manā plauktā esošās arī varētu samazināt izlasot, nevis pārdomājot par to atrašanos manā plauktā, pārmaiņas pēc.

Attēls te.

Vai tu vari pāris vārdos definēt – kāds ir bijis tavs lasīšanas pusgads?

Advertisements

Grīra Hendriksa, Sāta Pekanena “Sieva starp mums”

Attēlu rezultāti vaicājumam “sieva starp mums”

Lasot šo grāmatu, jums radīsies dažādi pieņēmumi. Jūs domāsiet, ka lasāt par greizsirdības māktu bijušo sievu, kas ir apsēsta ar savu aizstājēju – skaistu, jaunu sievieti, kura jau drīz apprecēsies ar vīrieti, ko viņas abas mīl. Jūs pieņemsiet, ka šī mīlas trīsstūra anatomija jums ir saprotama un zināma. Labāk izvairieties no pieņēmumiem!

Lai gan uz grāmatas aizmugurējā vāka esošā anotācija neatklāj sevišķi daudz, tas tomēr ir pietiekami, lai saprastu, par ko lieta grozās. Emma ir jaunā līgava, Ričards ir jaunais, iekārojamais vīrietis, kuru pie viena joprojām grib arī vecā sieva Vanesa. Izklausās garlaicīgi? Labākais šajā visā ir tas, ka autores lasītāju apmāna, apved ap stūri, viņam zūd visi iepriekšējie priekšstati par to, kas varētu būt atgadījies un kas ir ļaundaris, un grāmata sākas tikpat kā no jauna un jāpaiet dažām nodaļām, lai viss atkal sastātos pa plauktiņiem.

Sākums ir garš, kas mani ļoti garlaikoja. Bet arī visa grāmata ir gara, ar daudz liekiem notikumiem, kas novirza uzmanību un palielina apjomu un palēlina ašo notikumu gaitu. Šajā ziņā tas nav labi, jo gribēju kārtīgu psiholoģisku trilleri, bet daudzās detaļas šo sajūtu nosita un beigās iznāca vien samudžināts stāsts, kurš jāizlasa tikai tāpēc, lai nonāktu līdz atrisinājumam.

Man prasījās, lai varoņi būtu izteiktāki, savādāk Ričards bija despotiskais vīrietis, kas dabū visu, ko vēlas, Vanesa bija ar šausmīgi vāju raksturu (kāpēc jācieš tik ilgi, lai atspēlētos?), bet Emmas attīstību šajā stāstā es īsti nesaskatīju, viņa kalpoja tikai kā iemesls Ričarda un Vanesas spēlei.

Viss, protams, nav tik slikti. Patika tas, kā aptuveni grāmatas vidū autores pilnībā apgāž visu, ko tu kā lasītājs esi sapratis. Arī vairāki notikumi lika ātrāk grāmatu izlasīt, sagādāja dažus pārsteiguma momentus. Grāmata lasījās tik strauji, viss notika tik raiti, ka pilnīgi aizmirstas, ka jāmeklē vainīgais un jāmin atrisinājums, par ko pluss. Tiesa, grāmata ir nevajadzīgi bieza un visu to var krietni noīsināt, lai rastos koncentrēts psiholoģisks trilleris, no kura tiešām nevar atrauties!

P.S. “Kontinenta” vāki šausmīgi ātri paliek netīri. Bet par tēmu: šajā grāmatā nav ne kripatas romantiskā uķi-puķi!

Ravēls uzskatīja, ka mūzikai vispirms jābūt emocionālai un tikai pēc tam intelektuālai.

Attēls: te.

Grāmata saņemta no izdevniecības apmaiņā pret atsauksmi.

Atskats uz jūniju

Tā kā šo rakstu salīdzinoši laicīgi, tad par to, kas paveikts pēdējās jūnija dienās tiks ziņots nākamajā mēnesī. Bet šeit par daudz lasīto un aiz astes noķerto aizbēgušo teātra sezonu.

Izlasīju sešas grāmatas:
Inita Sila “100 vēstules sievietei” – lai gan rakstītas sev, vēstules domātas arī lasītājiem, jo dod iespēju rast atbildes uz dažādiem dzīvē sarežģītiem jautājumiem. Dažbrīd atgādināja redaktores sleju (autore kādreiz bija redaktore “Ievā”, tagad “Santā”), un neiztika bez grāmatas piesaistīšanas Latvijas simtgadei, tomēr kaut kas tajā visā mani uzrunāja. Protams, ne lai izlasītu vienā vakarā, jo tad vienkārši uznāktu besis, bet ik pa laikam pārlapot, atbildēt uz jautājumiem un salīdzināt pieredzes. 3/5

Žoels Dikērs “Baltimori” – It kā turpinājums “Patiesība par Harija Kebēra lietu”, bet izlasīju kā pilnīgi atsevišķu grāmatu, jo par pirmo jau biju paspējusi aizmirst. Šajā stāstā lasītājs tiek vests cauri ģimenes noslēpumam (ātrāk un vairāk runājot par lietu nekā pirmajā grāmatā), to lēnām šķetinot, bet atšķetinot tikai pašās, pašās beigās. Manas domas un idejas par ļaundari mainījās ar katru nākamo nodaļu un beigās tā arī neizdevās uzminēt, kas īsti varētu būt noticis, par ko plusiņš. Šī noteikti kādreiz nonāks manā grāmatplauktā. 4,5/5

Rebeka Džeimsa “Sieviete spogulī” – atsauksme šeit.

Mets Heigs “Iemesli dzīvot tālāk” – autors personīgi runā par savu pieredzi ar depresiju. Teikšu godīgi – tiku līdz pusei un tālāk nelasīju. Iemesli tam ir dažādi, bet domāju pie šīs grāmatas atgriezties, lai to pabeigtu, jo izlasītais bija interesants, personisks un lika aizdomāties.

Meinhards fon Gerkāns Latvijā. Cilvēks, kurš maina planētas vaibstus” – par laimi šis nebija kārtējais smuku arhitektūras bilžu katalogs, bet gan bildes tika papildinātas ar noderīgu informāciju par arhitektu un viņa sadarbību aspektiem, bija stāsts par to, kā pie katras mājas nonāca (kas tādam zaļam arhitektūras gurķim kā es ir daudz interesantāk nekā tehniska rakstura rādītāji). 4/5

Pīters Svonsons “Visi skaistie meli” – atsauksme šeit.

Melanholiskā noskaņojumā esot, noskatījos “Lepnums un aizspriedumi”, ar domu, ka varētu noskatīties arī “Pride and Prejudice and Zombies”, bet otrā joprojām stāv neskatīta. Varbūt nākammēnes.

Jūnijā arī beidzās teātra sezona, bet paspēju vēl noskatīties divas izrādes. Par “Lūci” jau rakstīju te, bet paspēju aiziet arī uz Marijas Bērziņas diplomdarba izrādi “Precēšanās un šķiršanās anatomija“. Jāsaka, ka par redzēto man joprojām ir divējādas izjūtas, jo no vienas puses aktieri ir lieliski, tēma vienmēr aktuāla, žanru sajaukums, cinisms un ironija (ko gribējās vēl vairāk), tomēr izrāde neuzrunāja tik ļoti, cik gribētos. Taču režisores vārdu ir vērts atcerēties un ceru, ka skatītāji no viņas sagaidīs vēl kaut ko režijas jomā.

Vēl jūnijs bija foršs ar to, ka beidzot ieguvu bakalaura grādu (to pašu, par kuru čīkstu jau trīs gadus un es zinu, ka tas tāds štrunts vien ir, bet wow it’s over now), sāku braukt ar mašīnu pa Rīgas ielām (nekad vēl nebiju sēdējusi pie stūres un jāsaka, ka tas ir forši un bailīgi reizē), kā arī apmeklēju sarunu festivālu “Lampa” (bet vēl nezinu kā man tur gāja, jo rakstu no pagātnes).

Pīters Svonsons “Visi skaistie meli”

https://www.janisroze.lv/media/catalog/product/cache/4/image/650x/040ec09b1e35df139433887a97daa66f/9/7/9789984359083_195.jpg

Trilleriem ir ļoti daudz labu īpašību. Tie ir piemēroti visiem gadalaikiem, varbūt šķiet smagi, tomēr ir piemēroti vasarai, lai atveldzētu prātu, bet joprojām paliek saistoši, kā arī tie ir pietiekami daudzpusīgi, lai nepaliktu garlaicīgi. Šajā grāmatā Pīters Svonsons pievēršas ģimenes locekļu attiecībām.

Harijam Akersonam viņa gados jaunā pamāte Alise allaž ir likusies skaista, gluži kā nākusi no kādas citas pasaules. Viņa ir izturējusies pret Hariju laipni un iejūtīgi, lai arī pēdējā laikā šķitusi mazliet izklaidīga. Dažas dienas pirms koledžas izlaiduma Alise piezvana Harijam, lai pavēstītu šokējošus jaunumus. Viņa tēvs ir izdarījis pašnāvību. Satriektais Harijs atgriežas dzimtajā pilsētā noskaidrot, kas patiesībā noticis ar tēvu. Drīz vien jaunais vīrietis attopas dīvainu notikumu virpulī, kas apliecina: nekas nav tā, kā izskatās.

Autors iezīmē reālu situāciju, kas var atgadīties ar jebkuru cilvēku (protams, neapskaužami), un varbūt tieši tā ir grāmatas veiksmes atslēga, jo no stāsta tik vienkārši nevar atrauties. Varoņi ir daudzpusīgi un viņu rīcības ir tādas, kas vienkārši pieprasa uzzināt ar ko tas noslēgsies. Lai gan mierīgi no grāmatas varēja izņemt dažas daļas, gan lai samazinātu grāmatas apjomu, gan lai padarītu spriedzi koncentrētu un tā tik ātri nepazustu dēļ garlaicīgām un pat liekām vietām.

Lai gan man stāsta atrisinājumu (vai vismaz galveno vaininieku) izdevās atminēt ap grāmatas vidu, tas netraucēja grāmatu izlasīt līdz galam, jo notikumu bija daudz, un, lai gan tie bija cieši viens ar otru saistīti, tai pašā laikā tie bija atšķirīgi, kas stāstu padarīja interesantāku. Grāmata izceļ provokatīvas tēmas un, veicot izpēti internetā, var secināt, ka tāds ir autora darbs, tāpēc šo vārdu paturēšu prātā un iepazīšos arī ar viņa citiem darbiem, jo šis vilties nelika.

Vērtējums: 7,5/10

Attēls te.

Grāmata saņemta no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Rebeka Džeimsa “Sieviete spogulī”

Attēlu rezultāti vaicājumam “sieviete spoguli”

1947. gadā Elisa Millere piesakās mājskolotājas darbam Kronvolas muižā. Viņas uzmanības un rūpju lokā nonāk dvīņi Konstance un Edmunds de Greji, kas liekas tik nevainīgi un valdzinoši vienlaikus, ka Elisa ātri vien nonāk viņu šarma varā, no kā tikt vaļā nav nemaz tik vienkārši. Savukārt Reičela Raita dzīvo mūsdienās un nupat ir atklājusi savu mākslas galeriju Ņujorkā, kurai paredzēti lieli panākumi. Viņas lielākā vēlēšanās ir uzzināt vairāk faktu ar viņas ģimeni, jo viņa ir adoptēta. Neilgi pēc galerijas atklāšanas atnāk paziņojums, ka viņa ir mantojusi māju no kādas senas radinieces un Reičela saskata iespēju atklāt ko vairāk par viņas ģimeni.

Kā jau var noprast, grāmatas darbība norisinās divos laikos, vienlaicīgi notiekot divām galveno varoņu dzīvēm. Bet nevar izvairīties no apmulsuma, sākot lasīt šo grāmatu, jo īstenībā ir trīs līnijas – ir vēl viena, kas norisinās 1806. gadā, pilna noslēpumu un mistikas, par ko tad daļēji arī vēlāk cieš varones Elisa un Reičela. Bet šim trešajam elementam netiek pievērsta liela uzmanība – stāsta laikā tas parādās tikai sākumā, vidū un beigās, un tikai beigās īsti kļūst skaidrs, par ko visa tā ņemšanās.

Mani grāmata garlaikoja. Autorei ļoti patīk izmantot garus aprakstus vai atstāstus (īpaši Elisas nodaļās uz beigām, kad tiek attēlota varones iekšējā pasaule), kas liek atslābt spriedzei un sāk garlaikot, kā rezultātā zūd interese arī par stāsta attīstību. Dažādu darbu dēļ nelasīju šo grāmatu pāris dienas, un pēc tam nevarēju sevi piespiest atsākt šo lasīt, jo nejutu līdzi nevienam no varoņiem, arī Reičelas nodaļas likās piebāztas ar nevajadzīgām lietām, taču tā joprojām bija daudz interesantāka nekā Elisas nepārtrauktā jūsmošana par bērniem un viņu tēvu pusgrāmatas garumā.

Jāsaka gan, ka mistikas elementi bija intriģējoši un gribējās vairāk noskaidrot kā veidojas, piemēram, skrāpējumi vai tumšie pleķi uz galvenās varones ādas, bet autore tajā īpaši neiedziļinās, pieņemot to faktu, ka tas notiek ar kāda priekšmeta palīdzību, un viss. Bet, lai gan ne līdz galam atklāti, šis mistiskais piesitiens bija galvenais, kas ļāva grāmatu izlasīt līdz galam un rast atbildes uz jau pašā grāmatas sākumā radušos jautājumu “ko tas nozīmē”. Papildus tam, protams, bija arī vairāki mīlasstāsti, tāpēc arī romānu cienītājas nav atstātas bešā, lai gan šis ir vairāk stāsts par pašiem cilvēkiem un viņu dzīvēm, kur otršķirīga vieta piešķirta mīlestības attēlojumam.

Katrā gadījumā, man liekas, ka katrs var atrast šeit kaut ko interesantu, kas palīdzēs ļauties stāstam un izbaudīt Vinterbornu it kā tur dzīvotu pats lasītājs. Es gan labprāt izlasītu arī kādu citu autores grāmatu, ja man būs attiecīgais garastāvoklis pēc vēsturiska cilvēku likteņstāsta, šoreiz mums ar grāmatu vienkārši nebija pa ceļam.

Maija Liberte “Kaimiņiene”

https://www.janisroze.lv/media/catalog/product/cache/4/image/650x/040ec09b1e35df139433887a97daa66f/9/7/9789934552762_85.jpg

“Kaimiņiene” ir Maijas Libertes debijas romāns, kas ne tikai liek vēlēties šīs grāmatas turpinājumu, bet arī to, lai šī noteikti nebūtu pēdējā autores grāmata.

Pasaulē notiek visneticamākās lietas.
Lēmums aizbraukt līdzi svešiniekam iedzert apelsīnu sulu var izmainīt visu dzīvi, bet “sapņu darbs” lielā, prestižā uzņēmumā var izrādīties nepavisam ne tāds, kā iedomājies… Kad rakstniece Elza ievācas no tantes mantotajā mājā pie jūras, pirmais, ko viņa ievēro, ir viņas kaimiņiene. Gaidot, kad atnāks iedvesma uzrakstīt jaunu romānu, Elza vada savas dienas sapņojot un paslepus novērojot sievieti no blakus mājas. Tad pienāk diena, kad viņas iepazīstas, un kaimiņiene Olīvija uztic Elzai savu stāstu – tik patiesu un vienlaikus neticamu kā pati dzīve. Vai kā sapnis.
Sirsnība, humors un dzirkstoša ironija, kolorīti tēli, nesaudzīgs korporatīvās vides attēlojums, negaidīti sižeta pavērsieni, astoņas kārdinošas receptes un pāri visam – patiesa mīlestība.

Jāsaka, ka grāmata mani pārsteidza. Gan pirmajā lasīšanas reizē, kad grāmatu lasīju vēl kā manuskriptu, gan otrajā lasīšanas reizē, kad lasīju jau pabeigtu. Abās lasīšanas reizēs bija ļoti interesanti un gribējās ātri lapas šķirt uz priekšu, jo stāsts bija sevī ievelkošs un nebija garlaicīgi arī tad, kad lasīju jau pirms pāris mēnešiem lasītu tieši to pašu.

Varoņi ir ļoti interesanti, lai gan par Elzu gribējās uzzināt vairāk, tas nav tik nozīmīgi, jo galveno lomu tomēr šajā grāmatā spēlē Olīvija. Ir tādas kā divas stāsta līnijas – darbs un mīlestība, kas ir savstarpēji nošķirtas, tāpēc, ja viena līnija neinteresē, tad var pievērsties otrai – abās ir pietiekami daudz uzmanību piesaistošu un spilgtu epizožu. Un, lasot grāmatu, var paspēt pagatavot arī kādu no grāmatā aprakstītajām receptēm.

Ļoti patika, ka romāns liek arī aizdomāties. Ne tikai par to, ko es darītu kādā no situācijām, bet rosina domāt, piemēram, par to, kas ir māksla – vai vecmammas zaptes burkas sarindotas plauktā ir māksla? Grāmatā tas bija aprakstīts ar vairākiem piemēriem, kas mūsdienām lika paskatīties no skatupunkta – vai viss, ko autors nosauc par mākslu, tāda arī ir.

Autores valoda ir ļoti raita un veiksmīga (jā, arī seksa ainas, kas autoriem, uzdrošināšos tā teikt, vairāk neizdodas nekā izdodas), kas ir viens no iemesliem, kāpēc šo grāmatu var “apēst” vienā piegājienā. Tagad kā reizi sākas atvaļinājumu laiks – šī būs lieliska gan saulainai pludmales, gan lietainai dienai mājās. Izklaidēs, valdzinās un pārsteigs (tās beigas!) visos gadījumos.

Vērtējums: 9/10. Un vāks arī burvīgs – vispārējai grāmatas noskaņai atbilstošs. Tiešām ceru, ka šī nav pēdējā autores grāmata un mēs no viņas vēl dzirdēsim!

Grāmatu saņēmu  no autores apmaiņā pret atsauksmi.

“Lūcis” VDT

https://i2.wp.com/vdt.lv/media/uploads/PlayImage/lucis/foto_Markovskis-0962.jpg

Režisore – Elīna Cērpa

Aktieri: Imants Strads, Astra Baumane, Regīna Devīte, Lelde Kalēja, Ivo Martinsons, Inese Pudža, Rūta Dišlere, Rihards Rudāks, Uldis Sniķers, Pētera Lūča laikabiedri – Ivars Briedis, Ausma Dzintare, Dzintra Lezdiņa

Scenogrāfija un video – Ineta Sipunova, kostīmi – Baiba Litiņa, mūzika – Emīls Zilberts, gaismas – Kevins Vins-Džonss, Pētera Lūča tēls – Zane Žilinska, Romāns Kabaško, Mārīte Gaidele un Ilona Zariņa

Pēteris Lūcis ir bijis aktieris (pazīstamākā loma – Oskars “Zvejnieka dēlā”), režisors un pedagogs. Trīs gadus ilgais pētījums – laikabiedru atmiņas, filmas, ieraksti un video ir materializējušies režisores Elīnas Cērpas dokumentālā pētījumā, kas pirmizrādi piedzīvoja šīs sezonas sākumā. Izrādi veido vairākas ainas (tiek apgalvots, ka visas ir balstīts patiesos notikumos, un par to nerodas šaubas), kas no sākuma gan var likties saraustītas, bet no otras – tas ir labs saraustīgums, jo piedabū domāt un analizēt Lūča dzīvi Valmieras teātrī un lēnām likt to puzli kopā divu cēlienu garumā.

Ainas ir multimediālas – ir gan video ieraksti (izrādes starplaikos ik pa laikam zālē paskatās Lūcis no video projekcijas), gan balss ieraksti vieni paši, gan balss ieraksti, kas ir dabiski ieintegrēti starp aktieru dialogiem (kurus lielākoties ierunā Lūča laikabiedre Ausma Skudra), gan viņa izrāžu fragmenti (arī video un audio formātā), gan tagadējo aktieru izspēlētas situācijas. Var teikt, ka skatītājam nevar būt garlaicīgi (lai gan žanrs stereotipiski liek par ko tādu aizdomāties), jo tiek gaidīts, ar ko tiks pārsteigts nākamajā ainā, tādējādi uzmanību (gandrīz) noturot līdz pašam finālam.

Izrādē Lūci spēlē Imants Strads, kas tiešām saplūst ar lomu un nerodas šaubas, ka varbūt skatītāju priekšā stāv Strads, nevis Lūcis. Tas gan nav mans, bet gan vecākas paaudzes novērojumiem un sarunām teātra gaiteņos starpbrīdī, kurā tiek apgaismoti līdzgaitnieki par to, kādas izrādes ir sanācis redzēt un tiek klāstīts savs viedoklis. Tāds kā neoficiāls otrais cēliens pašai izrādei. Bet, atgriežoties pie aktieriem – arī pārējie aktieri ir lieliski, ainas gan piespiež tēlot vairāk par vienu lomu, tāpēc arī nevaru izcelt vēl kādu aktierdarbu, jo viss ir sajucis. Bet arī viņi ir lieliski, patiešām. (Man gan šķiet, ka manīju arī Alisi Danovsku un Elīnu Vāni dažās ainās, kuras nav pieminētas aktieru sastāvā teātra mājaslapā, bet tikpat labi varu kļūdīties). Dažās vietās gan traucē skaņa – brīžiem par skaļu, brīžiem knapi var sadzirdēt video/aktierus, bet tie ir mazi sīkumi, kas nebojā kopējo iespaidu.

Ainas ir dažādas – ir gan asprātīgas un brīžiem pat komiskas, kas lielākoties apspēlē režisora pedantiskumu attiecībā uz iestudējumiem, gan tādas, kas rosina skatītājus neatkārtot vēsturi un būt politiski aktīviem. Ir ainas, kas izraisa žēlumu, piemēram, kad Lūcis mēģina no aktrises dabūt ārā to, ko viņš grib. Es teiktu, ka ir tāda emociju sabalansētība. Iespējams, tiem, kas ir iepazinuši Lūci personīgi vai caur viņa izrādēm, parādās arī nostalģija. Bet es neteiktu, ka skatītājam, kas par viņu neko nezina, būtu neinteresanti, tieši otrādi – iestudējums valdzina abas šīs grupas, katru ar kaut ko savu.

Vērtējums: 9/10

Attēls te.

Ielūgums uz šo izrādi saņemts apmaiņā pret atsauksmi.

Kārena Klīvlenda “Mans mīļākais ienaidnieks”

https://i2.wp.com/kontinents.lv/uploads/books/mans-milakais-ienaidnieks.jpg

Man parasti, sākoties vasarai, ir divas galējības – lasīt visu vieglo literatūru, vai tieši otrādi – tādu, no kuras nevar atrauties, sirds ritms paātrinās ar katru nākamo lappusi un grūti to nolikt malā, neizlasītu līdz galam. Kārenas Klīvlendas trilleris “Mans mīļākais ienaidnieks” ir pieskaitāma otrajai kategorijai.

Vivianna Millere strādā CIP Pretizlūkošanas centrā un mēģina sabalansēt darbu ar ģimeni – katru dienu ejot uz darbu un mēģinot atklāt ASV krievu spiegu plānus un shēmas, bet vakarā kopā ar vīru rūpējoties par abu četriem bērniem. Tas paliek arvien grūtāk, kad kādu dienu shēmās iesaistītajos cilvēkos viņa pamana kādu labi pazīstamu cilvēka seju.

Es sevi kādreiz uzskatīju par noteikti ne trilleru lasītāju, bet nu mans viedoklis mainās. Katrā gadījumā – lieliska grāmata, lai mani pēc ilgākas lasīšanas pauzes piespiestu izlasīt (ne tikai iesākt) kādu grāmatu, jo stāsts ir tik spraigs, ka nemaz nav tik vienkārši grāmatu nolikt malā, jo daudzas nodaļas beidzas ar cliffhanger, un acis “netīšām” ieskatās nākamajā nodaļā, lai gan gribi grāmatu nolikt malā, tur parādās kacekļa atrisinājums un neko darīt – jālasa vien tālāk.

Lai gan es neizjutu lielu grāmatas varoņu attīstību, manuprāt, šeit tas ir otršķirīgs jautājums, jo stāsts pieprasa nevis varoņu attīstību, bet lasītāja uzmanības pievēršanu. Manā gadījumā tas arī lika man jautāt sev, ko es darītu tādā situācijā un kā rīkotos. var just, ka autore labi pārzina vidi, kurā ieliek galveno varoni (pati astoņus gadus strādāja CIP), kas ir grāmatas pluss, jo ne mirkli neradās neticamības moments.

Beigas gan man likās par garu, un pēdējā nodaļa pilnīgi nevajadzīga (lai gan arī tā saintriģē). Pilnīgi būtu pieticis, ja stāsts tiktu atrisināts un netiktu klāt pielikts “pēc gada” aspekts, kas liek gribēt vēl vienu turpinājumu jau it kā atrisinātam stāstam. Arī galveno trillera vaininieku sanāk uzminēt īsi pirms tā atklāšanas stāstā un pieļauju, ka rūdītākie asu sižetu grāmatu lasītāji/filmu skatītāji to varētu uzminēt vēl ātrāk, bet, par laimi, tas nebojā stāstu, jo vēl ir daudz aspektu, kas jāturpina risināt.

Bet kopumā – lieliska grāmata, kas prasīs nepārtrauktu uzmanību, noliks pašu lasītāju dilemmas priekšā un liks ar aizdomām skatīties uz sev tuvajiem. Lieliska grāmata, ko izlasīt tieši vasarā!

Attēls te.

Grāmata saņemta no izdevniecības apmaiņā pret atsauksmi.

Atskats uz maiju

https://data.whicdn.com/images/313106700/large.jpg

Maijs bija ļoti darbīgs mēnesis, ko pierāda tas, ka lasīju maz, teātrī nebiju, un noskatījos dažas jau redzētas filmas. Galvenais iemesls bija mans nu jau pabeigtais bakalaura darbs, kas ja ne paņēma visu manu brīvo laiku, tad enerģiju un dzīvesprieku gan. Brīvo laiku, savukārt, aizņēma autoskola (jo laikam vienā skolā man palika garlaicīgi). Tad nu maijs tāds tukšs.

Izlasīju divas grāmatas:

Ērlings Kage “Klusums trokšņu laikmetā” – grāmata par to, kā vairāk savās aizņemtajās, tehnoloģiju pārņemtajās dzīvēs novērtēt mazās lietas, kā ļauties klusumam un kā to izbaudīt. Drīzāk es teiktu, ka šī nav pamācību grāmata, bet autora paša pieredze, kas šajā gadījumā ir grāmatas veiksme, jo nedalās ar konkrētiem padomiem visiem cilvēkiem, tādējādi katrs var izmēģināt kaut ko savu. Vēl viens pluss ir īsās nodaļas, tādas kā esejas. 4/5.
Imants Ziedonis “Mūžības temperaments” – šī gan ir grāmata, kas prasa Raiņa daiļrades pārzināšanu un varbūt pat saprašanu. Grāmata kā sveiciens Raiņa pagājušajā lielajā dzimšanas dienā, bet varētu palīdzēt gan saprast viņa darbus, gan ko jaunu uzzināt. Tā apkopo Ziedoņa rakstītas esejas par Raiņa darbiem, tāpēc noderīgi varētu būt gan Raiņmīļiem, gan skolās sēdošajiem. 3/5.

No filmām noskatījos četras. Protams, kā jau karalisko kāzu mēnesī, pavilkos uz visām “dokumentālajām” filmām kā Harijs satika Meganu. Pēc otrās jau kļuva garlaicīgi. Kamēr braucu mājās no Viļņas, noskatījos divas jau redzētas filmas (LuxExpress neizceļas ar atjaunotu filmu piedāvājumu, jo tieši tās pašas es redzēju pirms gada, braucot uz Cēsīm) – Me Before You, kur joprojām nobirdināju pāris asaras un neiebraucu kurā brīdī galvenajiem varoņiem sākas lielā mīlestība (3,5/5), bet How to be Single – nevis tāpēc, ka man ar to būtu problēmas, bet tāpēc, ka man tā filma šausmīgi patīk, un es to nevaru izskaidrot. 4/5.

Kā jau teicu, teātrī nebiju. Bet par to runājot, nesaprotu, kāpēc viņi uztaisa izrādes uz jūniju, parāda divas reizes un saka “nāciet nākošgad, kad būs biļetes”. Pa vasaru taču viss izrāžu must-see aizmirstas un tad atkal nāk jaunās izrādes, un par “vecajām” aizmirstas.

Maijā paspēju arī aizbraukt uz Viļņu un pārbaudīt “tur viss ir labāk” teicienu. Par visu nezinu, un arī vienā dienā neaplūkoju visu pilsētu, kā rezultātā varbūt kaut kur savos novērojumos kļūdos. Bet jāsaka, ka padomju (tipiskās ķieģelīšu) ēkas tur ir maz, centrā daudz jūgendstila ēkas, kas mijās ar moderno arhitektūru (kas ir dabiski ieintegrēta un neizlec), viss, kas augstāks par 15 stāviem ir ārpus pilsētas centra, arī lielās biroju ēkas. Bērniem un pieaugušajiem varētu patikt “Telia Nemuziejus”, kas īsi un interaktīvi pastāsta Lietuvas vēsturi un tad virtuālās realitātes brillēs vari pavizināties ar laivu/gaisa balonu pa Lietuvu. Lietuvas teātra un kino muzejā gan es vīlos, jo vismaz teātra pusē vairāk bija pievēsta uzmanība itāļu operām, nekā Lietuvas teātrim (pakārtās aktieru sejas pie sienām neskaitās).

Mans plāns jūnijam ir sekojošs: došos uz vienu (varbūt divām) teātra izrādēm, apmeklēšu Kontinenta vasaras izpārdošanu (6.jūnijs, Elijas ielas 17 pirmais stāvs – būs daudz grāmatu par labām cenām!), sākšu praktiski braukāt ar mašīnu un absolvēšu skolu.

Attēls: te.

Atskats uz martu un aprīli

https://data.whicdn.com/images/312156336/large.jpg

Nav jau tā, ka abus mēnešus apvienoju tāpēc, ka vienā no tiem neko nebūtu darījusi. Martā izlasīju sešas grāmatas, noskatījos 12 filmas un redzēju vienu teātra izrādi, bet aprīļa bilance ir 8 izlasītas grāmatas un četras teātra izrādes. Daudzuma dēļ šeit pieminēšu tikai tos darbus, kuri likās pieminēšanas vērti – labā vai sliktā nozīmē.

Grāmatas:

Levs Grosmans “Burvju karalis” – otrā daļa “Burvju” triloģijai, kuru lasīju ar vairāku gadu pārtraukumu no pirmās grāmatas. Šo noteikti nevajag izlasīt visu vienā dienā, jo notikumu ir daudz, tie notiek vieni pēc otra, bet tie nav spriedzes pilni, tāpēc grāmatu var mierīgi nolikt malā. Tas, ka es neatcerējos sīkumus no pirmās daļas, netraucēja, jo bija vietas, kur daļēji tiek paskaidrots, kas notika agrāk, bet šī noteikti būs viena no triloģijām, ko izlasīšu visu vēlreiz bez pauzēm, kad tā būs pabeigta. 4/5

Brenē Brauna “Nepilnības dāvanas” – grāmata sludina kā pārstāt izpatikt citiem un būt tam, kas esi, bet autores piedāvātais modelis nelikās saistošs (bet ok, es uz pašpalīdzības grāmatām vienmēr skatos šķībi). Gribējās vairāk piemērus no reālās dzīves un ne tikai no autores, bet arī kāda cita. Saprotu, ka tēma ir plaša un metožu daudz, tomēr šī grāmata mani neuzrunāja. 2/5

Žils Verns “80 dienās apkārt zemeslodei” – šo es mēģinu lasīt jau otro reizi, un jau otro reizi netieku tālāk par 30 lappusēm. Viens no faktoriem varētu būt tas, ka man šausmīgi nepatīk lasīt padomju laika drukā, bet otra vaina varētu būt tajā, ka esmu redzējusi filmu, kas vēl ir pārāk svaigā atmiņā. Nepabeidzu.

Žans Pols Didjēlorāns “Lasītājs vilcienā “6.27” – šī ir grāmata, kuru vēlējos garāku. Lai gan savs šarms ir šim īsajam romānam, jo nav ne par daudz, ne nāk par skādi, tomēr šīs grāmatas sakarā vēlējos plašākus aprakstus, un ne tik tuvu saspiestus notikumus. Lai gan izlasīju vienā dienā, gribējās sēdēt un baudīt katru vārdu. 4/5

Frēdriks Bakmans “Te bija Brita Marija” – atsauksme te

Anna Lora Bondū, Žans Klods Murlevā “Padejosim?” – atsauksme te.

Džūda Devora “Lepnums un aizspriedumi. Mistera Dārsija atgriešanās” – atsauksme te.

Sebastians Ficeks “Astotā nakts” – atsauksme te.

Filmas

Sens ticējums vēsta, ka, ja Marta noskatās tikai vienu Oskaram nominēto filmu, tad tā arī dabūs galveno statueti, un arī šogad tas ir piepildījies. Pati filma gan likās nekas īpašs, tāpēc 3/5

Sleepless in Seattle – mans pēdējā laika vājais punkts ir Mega Raiena, bet otrs – deviņdesmito romantiskās komēdijas. Un, lai gan klasiska romantisko komēdiju shēma, kas ir atkārtota 1001 reizi, es tomēr tās skatos atkal un atkal. 4/5

The French Kiss – lai gan galveno varoņu ķīmijai es nenoticēju, tomēr šī bija savādāka romantiskā komēdija, jo tiek iesaistīta vērtīgas kaklarotas zādzība. Ja būtu vairāk par vīnu gājis runa, tad būtu paticis vairāk. 3/5

Noskatījos arī divas dokumentālās filmas – Kristas Burānes “Māra” un “Pasaka par tukšo telpu”. Māra vēsta par teātra režisori Māru Ķimeli, bet otrajā – par scenogrāfu Andri Freibergu. Lai gan dokumentālais žanrs nav tas, ko es parasti skatos, tomēr filmas man patika. 4/5

Teātris

Lai gan netīšām sanāca neaiziet uz nacionālā teātra “Ideālo žurku” (tāpēc nemēdzu iet uz teātriem brīvdienā), tomēr redzētās izrādes ir kuplā skaitā – piecas un par visām arī esmu uzrakstījusi. Tātad, Būt Kejai Gondai, Pēc Jūlijas jaunkundzes Dailes teātrī un Optimists Pannas teātrī lasāms te, Arī vaļiem ir bail Nacionālajā teātrī lasāms te, bet Gandrīz laime Krievu teātrī – šeit.

Attēls te.